Lisabonas līgums un Eiropas Savienības konstitucionālie pamati

(Tālava Jundža uzstāšanās tēzes LZA Senāta sēdē 2008. gada 12. februārī)

Lisabonas līgums (parakstīts 2007. gada 13. decembrī) vērtējams kā kopumā pozitīvs ieguldījums ES konstitucionālo pamatu tiesiskā nostiprināšanā. Līgums ir apliecinājums dalībvalstu spējai rast politiskus kompromisus arī sarežģītos jautājumos, saskaņot intereses un veidot kopēju politiku, tādejādi apliecinot ES vienotību un palielinot tās ietekmi starptautiskajā sistēmā. Lisabonas līgumā svarīgākā ir nostādne par jauna juridiska statusa piešķiršanu Eiropas Savienībai, pasludinot to par tiesību subjektu un atsakoties no jēdziena “ Eiropas Kopiena”. Eiropas Savienībai, ja Līgums tiks ratificēts visās dalībvalstīs un stāsies spēkā, tas atļaus īstenot daudz plašākas pilnvaras starptautiskajā jomā un sekmīgi pārstāvēt savu dalībvalstu kopējās intereses tai piešķirtās kompetences ietvaros.

ES pilsonība iegūs jaunu nozīmīgāku statusu. Lisabonas līgums ne tikai uzskaita virkni ļoti svarīgu ES pilsoņu tiesību, bet pirmoreiz atzīt Eiropas pamattiesību hartu, kas uzskatāma par jaunāko un modernāko cilvēktiesību katalogu, par juridiski saistošu ES iestādēm un dalībvalstīm, kad tās īsteno Eiropas tiesību aktus. Svarīga ir arī norma Līgumā, kas nosaka, ka ES pilsoņus (ne dalībvalstis) tieši pārstāv Eiropas Parlaments un tā locekļi.

Iecerētās ES iestāžu reformas padarīs vienotāku un efektīvāku ES pārvaldes sistēmu. Tā kļūs nedaudz vienkāršāka, bet vairāk centralizēta. Pārvaldes sistēma paplašināsies, iekļaujot tajā Eiropadomi un Eiropas Centrālo banku. Būtiski nostiprināsies ES ārpolitikas sektora institucionalizācija un paplašināsies kompetence šajā jomā. ES pārvaldes sistēma varētu kļūt demokrātiskāka un pieejamāka tās pilsoņiem.

Kopēju ārpolitiku un drošības politiku, kuras sastāvdaļa ir drošības un aizsardzības politika, Lisabonas līgums paceļ prioritārā līmenī, taču turpina to balstīt uz starptautisko tiesību principiem un vienbalsīgu lēmumu pieņemšanu šajā jomā. Kopējā aizsardzības politika varētu novest pie ES kopējas aizsardzības tālākā nākotnē, bet pagaidām valstu dažādās intereses un centieni saglabāt savu neatkarību šajā politiski jūtīgajā jomā traucē efektīvas drošības un aizsardzības politikas īstenošanai. Līgumā ietvertās normas par savstarpēju palīdzību bruņotas agresijas gadījumā, pastāvīgu strukturētu sadarbību, solidaritātes klauzula un Eiropas Aizsardzības aģentūras izveidošana ir daži konkrēti soļi militārās sadarbības stiprināšanas virzienā.

Lisabonas līgums ir izdevīgs kopumā Latvijai, jo tās interesēs ir būt par dalībvalsti spēcīgā un ietekmīgā starptautiskā organizācijā. Līguma ratifikācijas un piemērošanas procesā Latvijai vajadzētu pievērst uzmanību tam, lai pilsonības, nacionālajos un kultūras jautājumos Līguma neviena norma nedrīkstētu tikt interpretēta pretēji LR konstitucionālajām normām un nacionālajām interesēm.