– Pirms pusotra gada Zinātņu akadēmijas Prezidija sēdē, runājot par iecerēto ceturto Letonikas kongresu, akadēmiķis Jānis Stradiņš atgādināja, ka 2011. gadā paiet desmit gadi kopš iepriekšējā, 2. Pasaules latviešu zinātnieku kongresa, kas savukārt notika desmit gadus pēc pirmā. Šo intervalu nevajadzētu pazaudēt. Pagājušā gada septembrī sākās intensīvs sagatavošanas darbs. Tagad varam novērtēt, kas izdevies un pie kā turpmāk vajadzētu piestrādāt. Uzreiz gan jāteic, ka mēs pat nebijām rēķinājušies ar tik lielu zinātnieku atsaucību. Dalību kongresā bija pieteikuši vairāk nekā 1200 dalībnieki no 15 valstīm, daudz vairāk ārzemnieku nekā bijām cerējuši. Negaidīti veiksmīga izrādījās arī kongresa plenārsēžu tiešā translācija internetā. Pagājušas tikai dažas dienas kopš kongresa, un mēs jau esam saņēmuši vēstules no Lielbritānijas, pat no Austrālijas un Ņujorkas, kur cilvēki sekojuši kongresa norisei, neraugoties uz lielo laika starpību, izsaka savas domas un ierosinājumus. Tas ir apbrīnojami.

– Rezumējot kongresu, jūs nosaucāt četrus mērķus, kādi bija kongresam izvirzīti. Kā veicies ar to izpildi?

– Pirmais mērķis bija apkopot Latvijas zinātnē pēdējo desmit gadu laikā paveikto. 45 sekcijas darbojā Rīgā, Jelgavā, Daugavpilī, Liepājā. Diskusiju klubi “Latviskā identitāte un tās izpausmes” un “Inženierzinātņu attīstības tendences”, paralēlās diskusijas par zinātnes politiku un prioritātēm, novecošanu un jaunatnes iesaisti zinātnē, zinātni un nacionālo identitāti, zinātnes popularizēšanu sabiedrībā un zinātnes žurnālistiku, globālo un nacionālo zinātnē, zinātni un uzņēmējdarbību. Katrā sekcijā, vai tā būtu valoda, literatūrzinātne, reliģijas vēsture vai jebkāda cita, paveiktais ir labi apkopots un gatavs publicēšanai kongresa rakstu krājumā, kur visi šie apkopojumi būs rakstiskā veidā katram pieejami. Tā būs bieza grāmata ar kongresa fotogrāfijām, uzrunām, plenārsēžu referātiem, pārskata ziņojumiem par visām 45 sekcijām – kas katrā jomā ir sasniegts, un secinājumiem, kur virzīties tālāk. Es domāju, ka šis mērķis mums ir pietiekami labi izpildīts. Nākamā gada pirmajā pusgadā šī grāmata jau būs uz galda.

– Te es varu vienu tādu krājumu parādīt, saucas. “Trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā”. Tā ir specifiska tēma, kuru mēs vispār Latvijā skatām pirmo reizi. Te ir gan zinātnieku analītiski pētījumi, gan pašu trimdinieku atmiņas par svarīgākiem politiskiem notikumiem. Ne tikai emocionālas atmiņas, bet stāstījumi, kas pamatoti ar faktiem, dokumentiem. Uz kongresu bija ieradies viss trimdas zieds. Sekcijas dalībniekus sveica un debatēs piedalījās Ints Rupners, Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis, bijušie ALA (Amerikas latviešu apvienība) un PBLA vadītāji, speciāli no Amerikas atbrauca Valdis Pavlovskis. Piedalījās Uldis Grava, kurš tagad dzīvo Latvijā, Guntis Bērziņš, bijušais Saeimas deputāts, kurš savulaik ļoti aktīvi darbojās Austrālijā, pēc tam Lielbritānijā, Aina Nagobads–Ābola, par ko mēs īpaši priecājāmies. Neskatoties uz saviem ļoti cienījamiem (pāri par 90) gadiem, viņa aktīvi piedalījās debatēs, izteica priekšlikumus. Uzstājās pirmā Pasaules Latviešu zinātnieku kongresa līdzpriekšsēdētājs LZA ārzemju loceklis Andris Padegs (ASV). Pēdējo reizi būdams ārlietu ministra statusā, mūs uzrunāja Ģirts Valdis Kristovskis, kuram mēs varam būt pateicīgi par to, ka Ārlietu ministrija noslēdza sadarbības līgumu ar Pasaules Brīvo latviešu apvienību, un tagad ministrijā ir viens diplomāts, kurš tieši atbild par sadarbību ar trimdu. Tas, ka mēs esam pievērsušies trimdas politiskajai vēsturei, ir īpaši svarīgi tādēļ, ka skolās mācīsim Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu. Man īpašs prieks ir arī par izstādi, kas bija veltīta trimdas svarīgākajām politiskajām akcijām. Jau vistuvākajā laikā ar šo izstādi dosimies pa visu Latviju, pirmā varētu būt Daugavpils Universitāte. Vēlēšanos izstādi pie sevis redzēt ir izteikušas augstskolas un muzeji. Izstādi pavadītu nelieli priekšlasījumi.

– Vispirms jau jāpiemin tas, ka no ārzemēm atbrauca divas reizes vairāk dalībnieku nekā mēs bijām gaidījuši, kaut arī kongresa laiks nebija tas labākais – rudens, universitātēs mācības notiek pilnā sparā. 50 cilvēki no 15 valstīm ir labs rādītājs. Jau pieminētās vēstules pēc kongresa translācijas interneta mājaslapā. Akadēmiķim Stradiņam, piemēram, pienāca vēstule no Ņujorkas ar papildinājumiem referātam par latviešu zinātniekiem ārzemēs. Mēs ierakstījām kongresa Rezolūcijā, tātad tā ideja bija nobriedusi, ka vajadzīga latviešu zinātnieku datu bāze, pie tās mēs ķersimies vistuvākā laikā, lai apzinātu ārzemēs strādājošos latviešu zinātniekus. Es pats Austrālijā uzzināju par daudziem latviešu zinātniekiem, pat maniem amata brāļiem politologiem, ar kuriem man līdz tam nebija iznācis kontaktēties.Datu bāze ļautu apmainīties ar informāciju ne tikai organizatoriskos jautājumos, bet arī, veicot konkrētus pētījumus.

– Tās politiķiem bija vissaspringtākās dienas, Saeimā notika balsojums par jauno valdību. Un mums tieši tajā laikā notiek kongress! Rezultāts bija tāds, ka Valsts prezidents nokavēja tikšanos ar premjerministru par jauno valdību, jo akadēmiķa Stradiņa runa ievilkās un viņš gribēja to noklausīties līdz galam. Nākamajā dienā pēc jaunās valdības ievēlēšanas kongresā runāja gan Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboliņa, gan jaunie ministri Roberts Ķīlis un Žaneta Jaunzeme–Grende, noslēguma plenārsēdē uzstājās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja LZA korespondētājlocekle Ina Druviete. No visām Saeimā ievēlētajām partijām bija ieradušies pārstāvji, no Saskaņas centra pat kādi četri, ja ne visi seši. Jau pats fakts, ka pirmdien, kā saka, uz karstām pēdām, tūdaļ pēc kongresa slēgšanas, Saeimas komisijas sēdē jau skatīja priekšlikumus par Zinātniskās darbības likuma pilnveidošanu – par Zinātnes padomes statusu, par patentu reģistrāciju un citām kongresā apspriestām problēmām. No citām prominentām personām varam minēt ārvalstu vēstniekus, vismaz desmit vēstniecību pirmās personas. Un, protams, nevar nepieminēt Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas prezidentu profesoru Feliksu Ungeru no Zalcburgas, kurš kongresā divas reizes uzstājās un vadīja izbraukuma sēdi Rundāles pilī.

– Es pat teiktu, ka tā nebija vienkārši kultūras programma, bet visaugstākās raudzes kultūras baudījums. Rundāles pilī par to rūpējās akadēmijas goda loceklis Imants Lancmanis, šīs arhitektūras un mākslas pērles veidotājs un direktors. Viņa lekcija, ekskursija pa pili, senās mūzikas koncerts Māra Kupča vadībā – tas viss jau pirmajā vakarā. Otrajā – akadēmijas goda locekļa kinorežisora Jāņa Streiča vadītā diskusija Rīgas Latviešu biedrībā ar nekur neredzētām dokumentālām filmām par latviešu bēgļu nometnēm Vācijā 1947. gadā, tajā pašā gadā arī uzņemata – daļa no sadegušas filmas un Ivetas Laines uzņemta filma par to, kā latvieši Austrālijā 50 gadus kopuši latvietību un nacionālo apziņu. Kopdziedāšana ar Zinātņu akadēmijas kori “Gaismaspils”. Un kulminācija – kamerkora “Kamēr…” koncerts Universitātes Lielajā aulā mūsu akadēmijas goda locekļa diriģenta Māra Sirmā vadībā. Pasaules klases šedevrs, kas nevienu nevarēja atstāt vienaldzīgu.

– Tik drīz gan ne, bet kongresa Rezolūcijā ierakstījām, ka nākošais Pasaules Latviešu zinātnieku kongress notiks pēc 7 gadiem, 2018., neatkarīgās Latvijas simtgades gadā, un to rīkosim vasarā, kā tas bija ar pirmajiem diviem kongresiem. Starplaikā jāizveido jau nosauktā zinātnieku datu bāze, domāju, ka palīdzēs arī šī kongresa labās atskaņas. Un, kas mums pašiem ir vissvarīgāk, – ka sabiedrība un arī valdība būs mūs pamanījusi, ka veiksmīgāk risināsies jautājumi, kas saistīti ar inovatīvām darbībām, patentu lietām, Zinātnes padomes statusu, zinātnes finsnējumu. Un vēl kāda kongresā izskanējusi doma – tas stiprināja ne tikai nacionālo identitāti, bet arī pašu zinātnieku identitāti.