Jānis Ikaunieks 1912.gada 28.aprīlī dzimis Rīgā strādnieku ģimenē. 1915.gadā sakarā ar karadarbību vecāki atstāj Rīgu un apmetas uz dzīvi pie tēva brāļa Barkavā. 1917.gadā Jānis zaudē tēvu, 1921.gadā – nomirst Jāņa māte. 14 gadu vecumā Jānis Ikaunieks ir zaudējis visus tuviniekus, kas rūpējās par viņu. Par spīti reti bargajam liktenim (negadījumā savainots mugurkauls), viņš nepārtrauc mācīties, dzīvei un izglītībai nepieciešamos līdzekļus iegūstot no nelielā vecāku atstātā mantojuma un pelnīdamies gadījuma darbos. Pēc Barkavas sešklasīgās pamatskolas (1922–1928) turpina mācības Varakļānu vidusskolā (1928–1932), kuru beidz kā labākais skolnieks, iestājas Latvijas Universitātes (LU) Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē (1932), studē teorētisko astronomiju un, aizstāvot kandidāta darbu par tematu Zvaigžņu kopas, pabeidz Universitāti (1937). Ieskaitīts (1938) fakultātē zinātniskam darbam debess mehānikā un zvaigžņu astronomijā (bez stipendijas).

Kara gados J.Ikaunieks ir vācu valodas un astronomijas skolotājs (1941–1944) Ivanovas apgabalā un aspirants (1944–1945) Lomonosova Maskavas Valsts universitātes (MVU) Šternberga Astronomijas institūtā.

Pēc vācu okupantu padzīšanas no Rīgas atklājās, ka instrumenti, aparatūra un zinātniskās grāmatas, kas bija Astronomiskās observatorijas un Teorētiskās astronomijas un analītiskās mehānikas institūta rīcībā, kas kā katedras darbojās pie LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes, gan ir saglabātas, bet no astronomiem palicis vienīgi profesors Fricis Blumbahs, Mendeļejeva līdzgaitnieks, vēlāk pirmais Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1946). 1944.gadā par vecāko pasniedzēju Fizikas un matemātikas fakultātē atgriezās Kārlis Šteins, kas okupācijas laikā bija strādājis skolā. No evakuācijas atgriežas un 1945.gadā par vecāko pasniedzēju sāk strādāt J.Ikaunieks. Astronomijas katedras darbā tiek izmantota gan profesora Fr.Blumbaha autoritāte, gan arī Maskavas un Ļeņingradas astronomu palīdzība. Sakari ar padomju astronomiem neradīja grūtības, jo J.Ikaunieks jau 1944.gada vasarā bija sācis mācīties aspirantūrā pie pazīstamā zvaigžņu astronomijas speciālista – MVU profesora P.Parenago.

1946.gadā Latvijas PSR tiek dibināta Zinātņu akadēmija. K.Šteins un J.Ikaunieks izvirza Zinātņu akadēmijas (ZA) Prezidijā priekšlikumu noorganizēt Astronomijas sektoru. Tāds sektors tiek noorganizēts ZA Fizikas un matemātikas institūtā (FMI). Par sektora vadītāju ieceļ prof. Fr.Blumbahu (1864–1949). Profesora cienījamo gadu dēļ drīz vien vadību pārņem J.Ikaunieks un visu savu turpmāko dzīvi veltī modernas astronomiskas observatorijas celšanai Latvijā.

Organizējot zinātnisko darbu sektorā un katedrā, jau pašā sākumā bija skaidrs, ka darbs nesola lielus panākumus. Precīzā laika noteikšana no astronomijas tēmas jau bija kļuvusi gandrīz par tehnisku pasākumu, bet mazo planētu efemerīdu aprēķini varēja Rīgā radīt, labākajā gadījumā, Ļeņingradas Teorētiskās astronomijas un analītiskās mehānikas institūta filiāli. Šai laikā astronomus vilināja zvaigžņu kosmogonijas jautājumi par zvaigžņu un gāzes un putekļu mākoņu izcelšanos un attīstību. Šie jautājumi solīja oriģinālus rezultātus, bet toties prasīja modernu novērošanas tehniku. Tā radās rūpes par teleskopa iegādi un nelielas observatorijas celšanu. Izrādījās, ka observatorijas celtniecība ir smags darbs, kas prasa ilgu laiku. Arī tematiku vajadzēja izveidot tā, lai tā atbilstu iecerētajai observatorijai. Pirmais solis šai virzienā, bija precīzā laika noteikšanas aizstāšana ar sarkano milžu zvaigžņu statiskiem pētījumiem, jo J.Ikaunieks jau bija sācis cirkonija un oglekļa zvaigžņu pētījumus prof. P.Parenago vadībā.

Pirmais panākums bija, kad 1950.gadā J.Ikaunieka oglekļa zvaigžņu pētījumi tika atzinīgi novērtēti PSRS ZA Fizikas un matemātikas nodaļas izbraukuma sesijā Rīgā. Vienlaikus notika PSRS ZA Astronomijas padomes plēnums un sesija, kas sīki iepazinās ar astronomijas stāvokli Latvijas PSR.

1951.gadā J.Ikaunieks, MVU Šternberga Valsts Astronomijas institūtā aizstāvot disertāciju par oglekļa zvaigžņu pētījumiem, iegūst fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu.

PSRS ZA Astronomijas padome kopā ar Latvijas ZA Astrofizikas laboratoriju no 1959.g. 22. līdz 25. jūnijam Rīgā rīkoja zinātnisku sesiju, kurā piedalījās ievērojamākie padomju astronomi. Tai pašā laikā Rīgā notika PSRS ZA Astronomijas padomes plēnums, kas apsprieda astronomijas attīstības problēmas Latvijā. PSRS ZA Astronomijas padome apstiprina, ka Rīga ir kļuvusi par pazīstamu sarkano milžu pētīšanas centru.

9 gados, kas pagājuši kopš līdzīgas sesijas 1950.gadā, astronomija Ikaunieka vadībā Latvijā ir ievērojami attīstījusies. Jau otro gadu Zinātņu akadēmijas sastāvā darbojas atsevišķa Astrofizikas laboratorija, kas 1958.gadā izveidota no ZA Fizikas institūta Astronomijas sektora. Sekmīgi tiek veikti statistiski sarkano milžu zvaigžņu pētījumi. Šādi pētījumi, kas no astrofizikas un kosmoloģijas viedokļa ir ļoti svarīgi, ir vienīgie Padomju Savienībā. Sistemātiski darbojas Saules radiodienests, tiek radīta tehniska bāze radioastronomijas tālākai attīstībai. Iesākta Astrofizikas observatorijas celtniecība Baldones rajona Riekstukalnā. Ik gadalaiku iznāk vienīgais Padomju Savienībā populārzinātnisks izdevums «Zvaigžņotā Debess», regulāri tiek izdots Astronomiskais kalendārs.

AL veikto pētījumu galamērķis ir noskaidrot zvaigžņu izcelšanās un attīstības gaitas. Optiskās astronomijas iespējas ļoti ierobežo starpzvaigžņu vides pētījumus, toties straujš radioastronomijas uzplaukums te paver jaunas, lieliskas izredzes. Tāpēc izkristalizējās doma pirmām kārtām pētīt starpzvaigžņu vides gāzes sadalījumu un kustību ar radioastronomijas metodēm un pētījumus papildināt ar šajā vidē esošo zvaigžņu, pirmkārt, sarkano pārmilžu izvietojuma optiskiem novērojumiem. Šādam tematikas risinājumam ir vajadzīgs pietiekami jutīgs radiointerferometrs ar lielu izsķiršanas spēju. Optiskie novērojumi savukārt prasa lielas jutības teleskopu ar plašu redzes lauku, piemēram, Šmita tipa teleskopu. Tāda divu teleskopu sistēma ir pietiekama, lai, pētot kosmisko vidi un tur esošo zvaigžņu izvietojumu, noskaidrotu kosmiskās gāzes un putekļu ģenētiskos sakarus ar zvaigznēm.

Radioteleskopu izgatavošanu parasti organizē uz vietas, kur daudz kas ir atkarīgs no vietējās iniciatīvas, un turklāt Latvijas apstākļos radioteleskopu būvei labvēlīgs ir arī augsts radiotehnikas attīstības līmenis. Optiskie teleskopi bez tam prasa skaidras naktis, bet šādu nakšu republikā ir maz. Radioteleskopus turpretī nebaida ne dienas gaisma, ne mākoņu sega. Izvēloties par vadošo virzienu radioastronomiju, Rīgai paveras iespējas izvirzīties citu observatoriju vidū, jo tām jauna virziena ieviešanā grūtības rada optiskās astronomijas tradīcijas.

Pirmais uzdevums radioastronomijas jomā bija liela radiointerferometra projekta izstrādāšana (vadītājs J.Ikaunieks). Jau 1961.gadā kopumā bija pabeigts projekta uzdevums 2 km daudzantenu (30 m paraboloīdi) mainīgas bāzes radiointerferometram. 1962.gadā, saskaņojot Baltijas republiku astronomu plānus, ZA Astrofizikas laboratorija kļūst par radioastronomijas centru Baltijā.

Radioastronomijas apgūšanai un izmantošanai tika pakāpeniski iesaistīti darbā fiziķi – N.Cimahoviča (1952), G.Ozoliņš (1957), A.Balklavs (1957) un inženieri I.Zīlītis (1961–1964), E.Bervalds (1963) u.c. A.Balklavs sekmīgi risina sistemātisko kļūdu redukcijas problēmu radiointerferometra novērojumos un 1962.gadā iegūst fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu. Tālāk A.Balklavs pēta bezkabeļu radiointerferometra radīšanas iespējas. Bezkabeļu radiointerferometrs ir nākotnes radioteleskops, kas nepieciešams maza izmēra avotu, piemēram, zvaigžņu, radiostarojuma uztveršanai. Ideja par 70 km + 70 km retranslācijas radiointerferometra izvietošanu virs Rīgas jūras līča tika apspriesta Astrofizikas laboratorijas Zinātniskās padomes sēdē 1963.gada vasarā Engurē ar vairāku Maskavas un Ļeņingradas astronomu piedalīšanos.

Zvaigžņu radiostarojums ir vājš, un tā uztveršanai nepieciešamas lielas antenas, jutīgi uztvērēji un liela izšķiršanas spēja. ZA Astrofizikas laboratorijai padomā ir interferometra projekts, kurā izšķiršanas spēja 1 m vilnim būs 30 loka sekundes. Tāds teleskops ir jau samērā labi piemērots zvaigžņu novērošanai. Interferometra antenas jāizvieto 70 km attālumā, nesavienojot tās vairs ar kabeļiem. Uztverto starojumu pārveido piemērotā viļņa garumā un pārraida tieši. Tādu interferometru realizējot, starp antenām nepieciešama tiešā redzamība. Tādu interferometru izveidot uz sauszemes ir ļoti grūti, toties tam piemērotas ir lielas ūdens platības. Astrofizikas laboratorijas projekts paredz šim nolūkam izmantot Rīgas jūras līci. Antenas tiktu izvietotas Roņu salā, Engurē un Salacgrīvā. Interferometra platība šai gadījumā būtu maksimāli brīva no elektriskajiem trokšņiem un atmosfēras apstākļi būtu samērā viendabīgi.

Tāda zvaigžņu interferometra realizācija ar pietiekama lieluma antenām, pēc Ikaunieka domām, nesagādā ne tehniskas, ne materiālas grūtības. Toties sagaidāmie zinātniskie rezultāti var radīt apvērsumu mūsu zvaigžņu pasaules pētīšanā. Protams, zvaigžņu interferometra izbūvē un izmantošanā būtu vēlama visu Baltijas republiku zinātņu akadēmiju līdzdalība.

Lai iepazītos ar radioastronomijas sasniegumiem AL un sekmētu tās tālāku uzplaukumu, 1964.gadā no 28.jūnija līdz 2.jūlijam Rīgā notika PSRS ZA Radioastronomijas padomes sēdes ar ievērojamāko padomju radioastronomu piedalīšanos. Pārskatu par Latvijas PSR ZA Astrofizikas laboratorijas darbu radioastronomijā sniedza J.Ikaunieks. A.Balklavs referēja par sistemātisko kļūdu problēmu kosmiska radiostarojuma avotu novērojumos un par aparatūru radioattēlu kļūdu samazināšanai, G.Ozoliņš un M.Eliāss – par radiointerferometra uztverošās aparatūras būvi, E.Bervalds – par 30 m antenas tehniskajiem datiem un par Saules radiodienesta novērojumu standartizāciju ziņoja N.Cimahoviča.

PSRS ZA Radioastronomijas padome kopā ar Latvijas PSR ZA Prezidiju pieņēma plašu lēmumu par radioastronomijas tālāko attīstību, kā arī nolēma Astrofizikas laboratoriju pārveidot par Radioastronomijas observatoriju (institūtu). 1965.gadā šo lēmumu akceptē PSRS ZA Prezidijs un 1967.gadā ar Latvijas PSR ZA Prezidija lēmumu ZA Astrofizikas laboratorija tiek pārveidota par ZA Radioastrofizikas observatoriju.

Pirmās sarunas ar uzņēmumu «Carl Zeiss» par Šmita tipa reflektora izgatavošanu ar spoguļa diametru 120 cm J.Ikaunieks uzsāka jau 1957.gadā. Līgums tika parakstīts 1959.gadā. Visu laiku notika dzīva sarakste ar VDR uzņēmumu «Carl Zeiss». 1964.gada vasarā Jēnā ieradās J.Ikaunieks, lai iepazītos ar teleskopa izgatavošanu.

Teleskopa pasūtīšanas un finansēšanas jautājumus risināja daudzas Latvijas PSR un PSRS iestādes. Šai sakarībā svarīgi atzīmēt arī to, ka visus celtniecības un montāžas darbus veica tikai mūsu republikas uzņēmumi. Observatorijas darbiniekiem J.Ikaunieka vadībā, kas bija observatorijas projektēšanas un celtniecības ierosinātājs un sekmētājs, paralēli zinātniskajam darbam vajadzēja veikt šoreiz pašu galveno – izraisīt visu šo uzņēmumu darbinieku entuziasmu, iesaistīt tos modernas observatorijas celtniecībā mūsu republikā. Teleskopa paviljonu un kupolu projektēja Latvijas PSR ZA Speciālais projektēšanas un konstruēšanas birojs, bet būvdarbus vadīja ZA Remontu un celtniecības pārvalde. Kupolu izgatavoja Rīgas Kuģu remonta rūpnīca un samontēja Specializētais rūpniecības montāžas darbu trests. Ar šādu speciālu objektu minētās organizācijas sastapās pirmoreiz, tāpēc darbā radās ne mazums dažādu grūtību.

Neraugoties uz tām, astronomu ilggadīgais darbs guva panākumus: 1966.gada 10.decembrī Rīgā teleskopa nodošanas un pieņemšanas aktu parakstīja uzņēmuma «Carl Zeiss» divi pārstāvji un Latvijas PSR ZA Astrofizikas laboratorijas direktors J.Ikaunieks un vecākais zinātniskais līdzstrādnieks A.Alksnis. Pēc tehniskā izpildījuma un automatizācijas pakāpes Baldones Šmits – Šmita (Schmidt) sistēmas platleņķa teleskops (80/120/240 cm) – ir viens no vispilnīgākajiem.

1969.gada 3. aprīlī Maskavā Šternberga Valsts Astronomijas institūtā J.Ikaunieks aizstāv disertāciju par sarkano milžu pētījumiem fizikas un matemātikas zinātņu doktora grāda iegūšanai. Dienu pirms viņa 57. jubilejas beidzas Jāņa Ikaunieka šīszemes gaitas.

Jāņa Ikaunieka 70 gadu atcerei veltītajā Radioastrofizikas observatorijas Zinātniskās padomes paplašinātajā sēdē, apspriežot viena sarkano milžu tipa – oglekļa zvaigžņu – pētījumu turpmākās perspektīvas, tika uzsvērts, ka observatorijas dibinātāja J.Ikaunieka izraudzītā zinātnisko pētījumu problemātika ir izturējusi laika pārbaudi. Oglekļa zvaigžņu pētīšanai bija veltīta viņa kandidāta disertācija un monogrāfija, par šo jautājumu viņš prata ieinteresēt arī sava darba turpinātājus, jo vēl šodien šo zvaigžņu pētniecība ir galvenais temats Latvijas astrofiziķu zinātniskā darba plānos. Pēc J.Ikaunieka nāves veiktajos oglekļa zvaigžņu meklējumos Galaktikas ekvatora joslā tika atrastas pāri par 300 jaunas oglekļa (C) zvaigznes, kas tolaik sastādīja ap 10% no zināmo C zvaigžņu kopskaita. Šis rezultāts guva arī starptautisku ievērību.

Runājot par C zvaigžņu pētniecību, kurai tieši bija pievērstas paša J.Ikaunieka zinātniskās intereses, tā pieredzējusi pārsteidzošu attīstību, no otršķirīga zinātniskā jautājuma pārtopot par vienu no zvaigžņu astrofizikas centrālajām problēmām, par mezglu punktu zvaigžņu evolūcijas un iekšējās uzbūves izpratnē. Ņemot vērā zinātnes attīstības straujos tempus mūsdienās, šo J.Ikaunieka veiksmi – atrast problemātiku, kas savā aktualitātē kulminēs pēc 30 gadiem, – var skaidrot vai nu ar pārsteidzošu tālredzību vai reti laimīgu nejaušību. Baldones observatorijas veikums oglekļa zvaigžņu pētīšanas jomā ir labi zināms: šī darba gaitā iegūtās svarīgās atziņas par zvaigžņu raksturlielumiem un fizikālo dabu izklāstītas liela skaita zinātnisko rakstu krājumos un vairākās monogrāfijās, no kurām divas ir tulkotas angļu valodā ASV.

J.Ikaunieka kā observatorijas dibinātāja darbība pārsvarā bija organizatoriska – viņa mūža galvenais veikums ir Baldones Riekstukalnā uzceltā observatorija. Taču ikdienas rūpēs viņš no sava redzesloka nekad nezaudēja zinātnes perspektīvu, vienmēr pārzināja tās galvenās problēmas. Viena no J.Ikaunieka lielajām iecerēm bija zvaigžņu – īpaši vēlo spektra klašu milžu un pārmilžu pētīšana ar radioastronomijas metodēm. Tāpēc Astrofizikas laboratorijā tika uzsākta ar liela diametra paraboliskām pārvietojamām antenām apgādāta krustveidā novietota radiointerferometra celtniecība. Šāds savlaicīgi uzbūvēts instruments būtu viens no lielākajiem radioteleskopiem pasaulē, un, iespējams, Baldones observatorijai piederētu dažs labs no Grīnbenkas (ASV) milzīgā radiointerferometra atklājumiem.

Ikaunieka vārds ir ierakstīts debesīs: mazajai planētai 2010 GC158=Nr.284984 apstiprināts nosaukums “Ikaunieks”. Tā atklāta Baldones observatorijā zīmīgā datumā – 2010 04 12, atklājēji I.Eglītis (Latvija) un K.Černis (Lietuva).

Pēc J.Ikaunieka rakstiem «Zvaigžņotajā Debesī» un rakstiem par J.Ikaunieku sagatavojusi Irena Pundure.