Latvija no apakšas un augšas

11-05-2012


Saruna ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru vēstures zinātņu doktoru, habilitēto mākslas zinātņu doktoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli arheologu un kultūrvēsturnieku JURI URTĀNU.

Svēts mantojums

Tātad – Latvijas Kultūras akadēmijas profesors?

Jā. Arī Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra vadošais speciālists, Latvijas arheologu biedrības vadītājs.

Par savu daudzo grāmatu ārējo izskatu jūs teicāt – grāmatai ir jābūt skaistai, jāspēj vizuāli piesaistīt eventuālo lasītāju. Bet skaists vāks nelīdzēs, ja saturs būs neinteresants. Jūsu grāmatu saturs ir daudzveidīgs – gan par Latvijas svētām vietām, gan pilskalniem, gan akmeņiem. Ar ko sāksim? Ar svētvietām?

Kā jau studiju laikos tas notiek, bija jāraksta kursa darbi, vēlāk diplomdarbs. Tolaik Latvijas svētvietas bija pilnīgi neaiztikta tēma. Mani gan mēģināja ievirzīt tādā kā ateistiskā gultnē, kas man īsti nepatika. Bet patika braucieni uz vietām. Vecākie kolēģi arheologi mani īpaši galvā neņēma – lai jau rok, tikpat nekā tur nebūs. Diplomdarbs man bija par Latvijas kulta alām. Es kā trešā kursa students biju dabūjis izrakumu atļauju un man paveicās izrakt tādu materiālu, kas nav parasts Tā bija Lībiešu Upurala pie Svētupes. Tur bija noticis nobrukums. Kad noņēma metru – pusotra biezo nobrukumu, atradu apmēram 80 cm biezu kārtu ar seno lībiešu ziedojumiem – 628 ziedotas monētiņas, senlietas, dzīvnieku kauli, zivju asakas. Monētas bija no 14. gadsimta līdz 19. gadsimta sākumam. Šķiet, ka 1812. gada karš bija licis cilvēkiem domāt par garīgām lietām. Kad nāk kari, badi un mēri, tad cilvēki pievēršas augstākām aizstāvībām.

Neraugoties uz to, ka nez cik simtus gadu te pastāvēja kristietība?

Viņi, protams, bija kristieši. Tagad ir tāds interesants nosau­kums tautas kristietība pretstatā konvencionālajai kristietībai. Skaidrs, ka lībieši, kuri ziedoja upuralā, sevi uzskatīja par kristiešiem. Taču baznīca ir tālu, tā nodarbojas ar augstām lietām, bet man te tādas sadzīviskas lietas kārtojamas – jēram kaut kas sāp vai raža īsti nepadodas. Ko es ar tādiem niekiem iešu baznīcu apgrūtināt. Tas nav pagānisms tīrā veidā. Turklāt tās senās reliģija jau līdz pat mūsdienām kaut kur zemapziņā ir, vienalga kā mēs tās nosauktu, jo tām ir ļoti senas saknes. Lībiešu Upurala līdz pat šim laikam no apzinātajām senajām svētvietām ir ar vislielāko atradumu skaitu, un pēc monētām var mēģināt saprast, kad cilvēki visvairāk ziedo. Karš, karavīru marodierisms, mēris – uzreiz monētu skaits pieaug, cilvēki ziedo vairāk. Vēl viena likumsakarība ir tā, ka cilvēki ziedo ne tās vērtīgākās monētiņas. Acīmredzot svarīgāks par vērtību ir pats ziedošanas akts. Salīdzinot ar depozītiem, kur cilvēki nogulda naudu kā vērtību un kur ir maz viltotu monētu, šeit viltotu vai bojātu monētu ir vairāk. Ir salocītas monētas, ārzemju monētas, kas Livonijā nebija apgrozībā, bet visas tās ir no sudraba. Tātad sava vērtība tām tomēr ir.

Tā tas 1970. gados sākās un turpinājās tādā veidā, ka pēc studijām sāku strādāt Kultūras pētniecības padomē. Tā bija organizācija, kas pa visu Latviju skatīja un vērtēja kultūras pieminekļus. Tur nostrādāju no 1975. līdz 1988. gadam, tādēļ Latvija tika izmalta krustu šķērsu. Pamazām materiāls savācās tik daudz, lai 1980. gados varētu sākt domāt par disertāciju. Tā jau bija, ka Latvijā šo tēmu par disertablu neatzina, tāpēc aizstāvējos Ļeņingradā, kur tas notika relatīvi vienkārši un tīri zinātniski. Disertācija saucās “Latvijas senās svētvietas”, protams, krievu valodā. Tā šī tēma man turpinās līdz šai dienai. Ir liels projekts kopā Latvijai, Igaunijai un Zviedrijai par seno svētvietu kopīgo identitāti, kurā arī es piedalos. Mērķis ir tūristu piesaistīšana. Mans uzdevums ir šīs vietas apsekot, aprakstīt, fiksēt, fotografēt, dot GPS koordinātes.

Visai Latvijai?

Pat ne visai Latvijai, bet Rīgas plānošanas reģionam. Tādi reģioni ir četri, izņemot Latgali, un katrā strādā savi cilvēki. Esam pabeiguši reālo lauka apsekojumu, tagad jāgatavo apraksti. Svētvietas kļūst arvien populārākas. Pirms pieciem, sešiem gadiem sākās speciālistu savstarpēja apzināšana, saprašana, kuri ar tām lietām nodarbojas. Nu jau regulāri notiek Baltijas jūras valstu starptautiskas zinātniskas konferences par senajām svētvietām. Sāka igauņi, pēc tam bija lietuvieši, latvieši – trešie, pēc tam – somi. Pagājušajā pavasarī tā bija Polijā un nākamajai konferencei vajadzētu notikt Kaļiņingradā. Pētījumi aptver gan arheoloģiju, gan folkloru, gan valodniecību – līdz pat mūsu dienām. Tas nav vienkārši. Jau tas, ko uzskatīt par svētvietu. Bieži vien, ja tu kaut ko nezini vai nesaproti, tad to uzskati par svētu. Pa vidu, 1990. gadu un 2000. gadu mijā, bija viens liels projekts par kultūru kompromisu vai sadarbību ap Baltijas jūru ap 1100. – 1400. gadu. Tur mēs arī veicām savu daļu par kulta svētvietām. Tas rezultējās grāmatā par Zemgales senajām kulta vietām.

Vai šobrīd top kāda jauna grāmata?

Jā, patlaban tiek sagatavota mana mirušā drauga un skolotāja Valērija Petrenko un mana kopgrāmatiņa par Grobiņas arheoloģiskiem pieminekļiem. Ir uzrakstīta grāmata par Latvijas pilskalniem, bet nepietiek laika naudas meklējumiem tās izdošanai.

Saīsināti no Zaigas Kiperes intervijas
ar Juri Urtānu žurnālā “Enerģija un Pasaule” Nr.1 (72) 2012.

Powered by Elxis - Open Source CMS