Lubāna ezera mitrāja neolīta dzintarsun tā apstrādes darbnīcas

Krāšņo lielformāta grāmatu izdevis Latvijas vēstures institūta apgāds ar profesora Edgara Dunsdorfa un Lilijas Dunsdorfas novēlējuma, Valsts kultūrkapitāla fonda, Latvijas Zinātnes padomes un Valsts programmas Letonika atbalstu. 4. martā Latvijas vēstures institūta notika tās atvēršanas svētki, uz kuriem kupla pulkā bija pulcējušies LZA korespondētājlocekles Ilzes Lozes kolēģi, draugi un cienītāji. “Būtu grāmata iznākusi pirms Ministru kabineta balvas piešķiršanas...” sūkstījās kāda svinību viešņa. Un kas tad būtu? Ilze Loze ir Eiropas neolīta pētnieku aprindās labi zināma un cienīta zinātniece, starptautisku konferenču referente un organizētāja. Šajā grāmatā vien literatūras sarakstā pieminēti 52 viņas sarakstītas grāmatas un raksti. Ilzei Lozei arī bez šīs pēdējās grāmatas Ministru kabineta balvai nopelnu pietika, kā tautā teiktu, ar atliektiem galiem. Un viņa to arī saņēma!

Lubāna klānos Ilze Loze arheoloģiskās ekspedīcijās piedalījusies kopš 1963. gada. Līdz 1983. gadam – katru vasaru, pēc tam līdz 1999. gadam – ar pārtraukumiem. Bieži viena pati, kaudamas ar odiem, nakšņojusi teltī, suņa apsargāta. Traka kas traka. Lubāna apkaimē taču nereti nākas sastapties ar dieva suņiem... Neesmu pajautājusi, vai ilzei kaut kas tāds ir gadījies. Pārāk daudz kā cita brīnumaina ir šajā grāmatā. Kaut vai pats fakts – dzintara apstrāde nevis tradicionālajās dzintara ieguves vietās Kurzemes jūrmalā, bet ellē ratā, puros mežos. Par to grāmatas anotācijā rakstīts:

Arheoloģiskajā ziņā Lubāna klānu apmetnes ir viena no lielākajām mūsu bagātībām. Tāpēc būsim saudzīgi – pirmām kārtām nodrošinot šo apmetņu aizsardzību, jo tajās iegūtie dzintara izstrādājumi un to sagataves izteiksmīgi atspoguļo dzintara apstrādes pirmsākumus ne tikai Latvijas teritorijā, bet daudz plašākā mērogā.

Vai jūs zināt, ka ir pat tāda zinātnes nozare kreļļu arheoloģija?