Šī gada 23–25. aprīlī Eiropas Padomes Dānijas prezidentūras ietvaros Odensē notika ar Eiropas Komisijas atbalstu organizēta konference “Zinātne dialogā: Virzībā uz Eiropas modeli atbildīgai pētniecībai un inovācijai”.¹ Konference bija veltīta zinātnes un sabiedrības mijiedarbes un savstarpēja dialoga veicināšanas jautājumiem, skatot tos sasaistē ar Eiropas Savienības “Eiropa 2020” stratēģijas izvirzīto gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes mērķi. Tās kopējais uzstādījums balstās idejā, ka mūsdienu sabiedrības būtisko izaicinājumu uzrunāšanā nozīmīga ir pēc iespējas plašāka dažādu to veidojošo grupu (zinātnieku, politiķu, nevalstisko organizāciju, mediju, uzņēmēju u. c.) iesaiste, t. sk. zinātniskās pētniecības un inovāciju jomā.

Konferencē uzsvars tika likts uz Eiropā un citviet pasaulē vērojamo pieaugošo tendenci pilsoniskās līdzdalības prakšu iedzīvināšanā, demokrātijas principu vispārējā ietvarā veidojot ciešākas un līdzvērtīgākas attiecības starp zinātnisko kopienu un plašāku sabiedrību gan pētniecības dienaskārtības noteikšanā, gan veiksmīgāko (sociāli atbildīgu, sabiedrības interesēm un vajadzībām atbilstošu) risinājumu rašanā. Kā konferences atklāšanas runā norādīja Dānijas zinātnes, inovācijas un augstākās izglītības ministrs, šodien vērojama paradigmas jeb dominējošās domāšanas maiņa no atbalsta labākajai zinātnei pasaulē uz atbalstu labākajai zinātnei pasaulei. Savukārt Eiropas Komisijas Pētniecības komisāre savā video uzrunā uzsvēra dažādu perspektīvu un zināšanu (t. sk. nespeciālistu radošuma) lomu atšķirīgu un bieži vien labāku kopdarbībā tapušu zinātnisko un tehnoloģisko risinājumu izstrādē un īstenošanā.

Virknē Eiropas valstu sastopamas arvien daudzveidīgas līdzdalību un dialogu veicinošas zinātnes un sabiedrības mijiedarbes formas.² Starp tām minamas gan Dānijas tehnoloģijas padomes īstenotās konsensa konferences, kas nodrošina platformu ekspertu un nespeciālistu izvērstai diskusijai par konkrētiem sabiedrībai aktuāliem zinātnes jautājumiem, gan Nīderlandē jau 20. gs. 70. gados aizsāktā un plašu popularitāti pasaulē guvusī “zinātnes veikalu” (kontaktpunktu) ideja, kas pamatā vērsta uz nevalstisko organizāciju un vietējo kopienu nekomerciālās interesēs balstītu pētījumu veikšanu valsts pētnieciskajās organizācijās (piem., augstskolās izstrādāto maģistra darbu ietvaros). Atšķirībā no tradicionālajiem zinātnes popularizācijas instrumentiem, kas lielākoties balstās vienpusējā zinātniskās informācijas nodošanā ierindas pilsoņiem, divvirziena komunikācijas jeb dialogveida iniciatīvu būtiska īpašība saistīta ar daudz aktīvāku un pēc iespējas agrīnu plašākas sabiedrības iesaisti diskusijā par zinātnes un tehnoloģijas attīstību saistītiem jautājumiem. Svarīga un konferencē vairākkārt pausta tēze saistīta ar izpratni par šāda veida plašākas sabiedrības (gan kā organizētu grupu, gan atsevišķu indivīdu) iesaisti nevis kā zinātnisko un tehnoloģisko attīstību bremzējošu un tai traucējošu faktoru, bet gan kā pozitīvu resursu, abpusēji bagātinošu un ilgtermiņa perspektīvā labākus risinājumus veicinošu praksi.

Konferencē vairākkārt tika pausts viedoklis, ka sabiedriskā iesaiste nav viegla un vienkārša, tā prasa koriģēt vai pat samērā radikāli mainīt ierastās ērtās prakses, kuras ir dziļi iesakņojušās un ir grūti pakļaujamas izmaiņām. Pati dialoga ideja paredz abpusējas ieklausīšanās prasmes un vēlmes nepieciešamību, kuru veidošanos lielā mērā ierobežo joprojām dominējošā tradicionālā domāšana, kas balstīta izpratnē par zinātni kā absolūto zināšanu nesēju un par zinātnē profesionāli nenodarbināto sabiedrības daļu kā zinātniskajos jautājumos nekompetentu un patstāvīgi spriest nespējošu indivīdu kopumu. Kā būtisku šo prakšu maiņas elementu vairāki runātāji uzsvēra nepieciešamība uzrunāt sabiedrību ne tikai ar zinātnes veiksmes stāstiem, bet nevairīties arī atklāti runāt par zinātniskā procesa problēmām, neskaidrībām, bažām attiecībā uz vēl tapšanas procesā esošajām zināšanām un to faktiskajiem un/vai potenciālajiem lietojumiem. Nenoteiktība un neziņa tika uzsvērtas kā zinātnes un pētniecības neatņemama sastāvdaļa, kuru ir vienlīdz būtiski komunicēt plašākai sabiedrībai, tādejādi ļaujot pilsoņiem labāk izprast zinātniskā procesa būtību un veicinot sapratni par viennozīmīgu atbilžu problemātiskumu šodienas pētniecības laukā.

Viens no daudzajiem konferencē diskutētajiem šķēršļiem zinātnes un sabiedrības dialoga sekmīgai īstenošanai ir arī bieži vien vērojamais motivējošu stimulu trūkums akadēmiskajā vidē kā valstiskā, tā konkrēto organizāciju (institūtu, universitāšu) līmenī. Proti, zinātnes komunikācijas aktivitātes gan nespeciālistu auditorijas informēšanas, gan tās mijiedarbīgākas iesaistes izpratnē lielākoties netiek ietvertas akadēmiskās darbības izvērtēšanas kritēriju klāstā un netiek uztverta kā neatņemama un vienlīdz nozīmīga individuālo zinātnieku darbības sastāvdaļa. Joprojām vērojama skepse pašu zinātnieku vidū pret šādu aktivitāšu sabiedrisko un personīgo nozīmību un lietderību, labākajā gadījumā zinātnes publisko komunikāciju traktējot vien kā zinātnes izglītības veicināšanas instrumentu. Tika atzīts, ka šo jautājumu ierobežota aktualizācija zinātniskajās aprindās tostarp saistīta arī augstākās izglītības saturu, kas salīdzinoši maz uzmanības jauno pētnieku apmācībā pievērš zinātniskās izziņas un zināšanu lietojuma sociālajiem aspektiem, kā arī topošo zinātnieku komunikācijas prasmju attīstīšanai. Tāpat gana svarīgs faktors ir arī finansiālo resursu ierobežotība šāda veida aktivitātēm, kas darīja bažīgus arī konferences dalībniekus, domājot par topošo jauno ES ietvara programmu (IP) pētniecībai un inovācijai (Apvārsnis 2020). Tās patreizējā versijā līdzšinējā 7. IP specifiskā programma “Zinātne sabiedrībā” (6. IP – “Zinātne un sabiedrība”), kuras ietvaros tikuši finansēti zinātnes un sabiedrības problemātiku skaroši pētnieciskie un praktiskās sadarbības projekti, vairs nav izcelta kā atsevišķa finansiālā atbalsta joma, bet gan iecerēta kā horizontāla prioritāte – kā viens no elementiem visās specifiskajās programmās.

Rezumējumā jāuzsver, ka kopumā ES centieni veicināt virzību uz atbildīgas pētniecības un inovācijas modeli Eiropā ir cieši saistīti ar vēlmi vispusīgi uzrunāt gan tādus aktuālos mūsdienu sabiedrības globālos problēmjautājumus kā klimata izmaiņas, enerģijas krīze, sabiedrības novecošanās u. c., gan arī lokālas problēmas, kas saistītas ar vietējo kopienu aktīvāku iesaisti tām svarīgu zinātnes jautājumu apspriešanā un konkrētajiem apstākļiem pielāgotu zinātnisku risinājumu rašanā. Šādas perspektīvas pieaugoša aktualizēšana, savukārt, prasa pārmaiņas kā zinātnieku, tā politikas veidotāju domāšanā, retorikā un praksē, un arī plašākā pilsoņu izpratnē gan par zinātnes un tehnoloģijas lomu sabiedrībā, gan plašākas sabiedrības lomu to virzības ietekmēšanā.

¹ Konferenci apmeklēja kopskaitā vairāk nekā 150 dalībnieki gan no Skandināvijas, gan vairāk nekā 20 citu pasaules (galvenokārt Eiropas) valstu. Latviju pārstāvēja Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesore Žaneta Ozoliņa (Eiropas Komisijas uzdevumā 2011–2012. gadā izstrādātā ziņojuma “Globālā līmeņa ētiskie un normatīvie izaicinājumi zinātnei un pētniecībai” ekspertu grupas vadītāja) un raksta autore.

² Skat. ES 7. IP projekta MASIS datu bāzi un analītiskos pārskatus (www.masis.eu).