Dr. iur. Kitija Bite, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes locekle

21. gadsimtā daudz tiek runāts par dzīves kvalitāti, inovācijām, augstvērtīgu izglītību un zinātniskiem pētījumiem ar augstu pievienoto vērtību. Raksta autore, juridisko zinātņu doktore, vēlas dalīties pārdomās par vienu no kvalitatīvas dzīves aspektiem – kvalitāti augstākajā izglītībā un zinātnē. Raksta mērķis nav kādu aizvainot vai norādīt uz nekvalitatīvi veiktu darbu, bet gan aicinājums katram aizdomāties par kvalitātes nozīmi un lomu izglītībā un zinātnē.

Ja ielūkojamies vārdnīcā, nākas secināt, ka jēdziens kvalitāte tiek traktēts kā labums, īpašība (latīņu val. – qualitas), kā derīguma, vērtības atbilstība kādiem noteiktiem nosacījumiem, normām.

Tātad – kvalitāte ir ekvivalents lielums kādas lietas vai parādības īpašību kopumam, kas tiek atzīts par augstvērtīgu. Kvalitātes jēdziena sarežģītība slēpjas faktā, ka jēdzienu var aplūkot no daudziem aspektiem – filozofiskā, sociālā, ekonomiskā, tehniskā un citiem. Līdz ar to arī zinātnē un augstākajā izglītībā mēs varam runāt par kvalitāti tādā aspektā, kā: pētījuma vai studiju rezultātā iegūto zināšanu un prasmju spēja apmierināt sabiedrības šī brīža vajadzības vai tādas, kuras būs nepieciešamas nākotnē.

Rodas jautājums – kur augstākajā izglītībā un zinātnē ir nepieciešama kvalitāte? Uz šo jautājumu atbilde it kā ir pašsaprotama – visai augstākajai izglītībai un visiem veiktajiem zinātniskajiem pētījumiem jābūt kvalitatīviem.

Nevar nepiekrist šādam secinājumam. Tomēr, lai noskaidrotu, kur tieši Latvija kā valsts ir traktējusi nepieciešamību pēc kvalitātes augstākās izglītības un zinātnes jomā, ielūkosimies tikai divos dokumentos: Nacionālajā attīstības plānā un Profesiju klasifikatorā. Nacionālais attīstības plāns ir vidēja termiņa plānošanas dokuments, kur valsts ir noteikusi savu vīziju līdz 2020. gadam, kā arī prioritārās jomas, paredzot gan darbības virzienus, gan tiem nepieciešamā finansējuma avotus. Savukārt Profesiju klasifikators ir dokuments, kurā izpildvara ir noteikusi tās iedzīvotāju darbības jomas, kuras valsts atzīst par profesionālām. Respektīvi, profesijas, kuras apgūst izglītības iestādē. Profesiju klasifikators satur izglītojamo, nozares speciālistu un darba devēju kopīgi izstrādātu profesijas standartu, kurš nosaka profesijai nepieciešamās zināšanas, prasmes un apgūstamās jomas.

Nacionālajā attīstības plānā kvalitāte galvenokārt tiek saistīta ar dzīves kvalitāti, veselības kvalitāti, kvalitatīvu darba ražīgumu un konkurētspējas palielināšanu pakalpojumiem un eksporta precēm. Protams, ja zinātnisko pētījumu rezultātus var uzskatīt par nacionālo eksporta preci, tad nacionālo mērķi visticamāk šajā segmentā mēs sasniegsim visai drīz, ja jau neesam sasnieguši – pārdodot mūsu pētījumus un pētniekus ārvalstīm.

Šo problēmu ieskicē arī Nacionālais attīstības plāns, norādot, ka galvenie izaicinājumi ieguldījumu palielināšanai pētniecībā un attīstībā ir nepietiekams nodarbināto skaits zinātnē un pētniecībā, ka līdz 2020. gadam, augstskolās būs būtiski pieaudzis to absolventu skaits, kas savu karjeru turpina zinātnē Latvijā. Ko īstenos ar zinātnes kvalitatīvu un kvantitatīvu atjaunotni, t. sk. valsts zinātnisko institūtu iesaistīšanu doktorantu apmācīšanā, jauno zinātnieku iesaisti pētījumos un zinātniskajā darbībā, kā arī akadēmiskā un zinātniskā personāla mobilitāti, lai veicinātu komercializējamu projektu veidošanu Latvijā.

Dokumentu caurvij ideja par zinātnes un pētniecības piesaistīšanu uzņēmējdarbībai un ekonomikas izaugsmei, tiek minēta arī zinātnisko pētījumu pārdošana uzņēmējiem. Tas pēc būtības nav nekas slikts, jo tieši sabiedrībai kā patērētājai zinātniskie pētījumi arī tiek veikti (kaut vai atceramies neilona izgudrošanu militārām vajadzībām, bez kura mūsdienu dzīve vairs nav iedomājama). Tomēr nekur Nacionālajā attīstības plānā netiek runāts, ka šiem pētījumiem jābūt kvalitatīviem. Kaut gan mērķis pārdot pētījumu rezultātus privātajiem uzņēmējiem un veicināt ekonomisko izrāvienu ir cieši saistīts ar pētījuma kvalitāti, ne tikai ar inovāciju un to pārnesi no zinātnes uz ražošanu.

Nacionālais attīstības plāns kā vienu no zinātnes finansējuma avotiem paredz privātā sektora finanšu ieguldījumus pētniecībā: Latvijas zinātne ir koncentrēta zinātniskajos institūtos, kas ir konkurētspējīgi pasaules līmenī. Būtisku daļu no pētījumiem līdzfinansē privātie uzņēmumi, akadēmiskā vide un privātais sektors strādā, lai radītu jaunus, globāli konkurētspējīgus produktus. Tieši zinātnes un uzņēmēju kopdarbs turpina radīt aizvien jaunus, inovatīvus un radošus, globālajā tirgū konkurētspējīgus produktus un pakalpojumus.

Ideja ir ļoti laba – pasūtītājs maksā par sagaidāmo rezultātu. Bet –kvalitātes problēma atkal paliek kā saskaitāmais, kas jāpatur prātā – ja pētījumi nebūs kvalitatīvi, pat ja tie būs ar zinātnisku vērtību un novitāti, tie nevienu privāto investoru nepiesaistīs.

Var secināt, ka zinātniski pētnieciskais darbs un tā kvalitāte cieši saistīta ar izglītības kvalitāti. Arī Nacionālajā attīstības plānā ietvertajā vīzijā, – Latvijā ir starptautiski konkurētspējīgas augstskolas, kurās strādā starptautiski novērtēts un kvalificēts akadēmiskais personāls, un augstākā izglītība kļuvusi par plaši pieprasītu Latvijas eksporta pakalpojumu – var saskatīt kvalitātes nepieciešamību.

Arī uzstādījums – Latvijas augstskolu absolventi ir konkurētspējīgi gan vietējā darba tirgū, gan ārvalstīs, liek domāt par kvalitāti kā konkurētspējas indeksu. Proti, konkurences cīņā kvalitāte kopā ar jaunievedumiem veido vienīgo, bet pašu iedarbīgāko ieroci: būs kvalitāte, būs klients un pieprasījums pēc Latvijas augstākās izglītības un zinātnes.

Tā nu jāsecina, ka zinātnes un pētniecības kvalitāte cieši saistīta ar augstākās izglītības kvalitāti. Arī Nacionālais attīstības plāns rosina izveidot kvalitātes sistēmu un attīstību katrā augstskolā (droši vien arī zinātniskajos institūtos), kas ļautu pēc iepriekš izstrādātiem standartiem panākt iestādes darbības un darbības rezultātu kvalitāti.

Izpētot Profesiju klasifikatorā ietvertos 96 profesijas standartus (ne visu profesiju pārstāvji tos ir izstrādājuši), jāsecina, ka veikt zinātniski pētniecisko darbu, lietot un izprast pētnieciskā darba rezultātus vai piedalīties pētījumu veikšanā paredzēts 47 profesijām (tikai ceturtajam un piektajam profesionālās kvalifikācijas līmenim).

Šie skaitļi liek aizdomāties – ja jau gandrīz puse no visām profesijām, kurām izstrādāti profesijas standarti (ja profesijas standarta nav, augstskola nemaz nav tiesīga uzsākt īstenot studiju programmu profesijā, kaut arī šāda profesija būtu iekļauta Profesiju klasifikatorā), ir saistītas ar pētniecisko darbu, tad augstskolām nodrošināt kvalitatīvu gan teorētisko, gan praktisko izglītības procesu ir nopietns izaicinājums. Proti, jaunajam speciālistam jāapgūst profesijai nepieciešamie standarti un jāprot veikt, izmantot vai piedalīties zinātniski pētnieciskajā darbā.

Tātad kvalitāte ir vīzija un priekšnoteikums, kas caurvij visu augstākās izglītības telpu Latvijā. Augstākajās izglītības iestādēs neapšaubāmi kvalitāte ir saistīta ar studiju procesu, pieprasot kvalitatīvu pasniedzēju darbu un arī kvalitatīvu darbu no studentiem; kā rezultātā ir nodrošināta studiju kvalitāte. Tāpat augstskolās ir jānodrošina kvalitatīva pētnieciskā darbība, kas veicinās kvalitatīvu zinātnes nozaru attīstību doktorantūras studijās un tālāk zinātniskajos institūtos.

Tomēr, kāds ir reālais pieprasījums pēc kvalitātes augstskolās un zinātnē? Vai kvalitāte vispār ir nepieciešama, vai mēs neesam pārāk “iecentrējušies” uz studijām studiju pēc, uz pētījumu veikšanu kāda cita mērķa dēļ? Beigu beigās – vai kvalitāte vispār ir vērtība izglītībā un zinātnē?

Gribētos teikt, ka kvalitātei ir nozīme un tā ir nepieciešama, ka augstskolas un zinātniskie institūti to cenšas nodrošināt un pēc kvalitātes jau tiecas katrs. Tomēr, – vai realitāte nav nedaudz citāda? Vai katra augstskola visiem spēkiem cenšas nodrošināt kvalitatīvu studiju procesu, vai no akadēmiskā personāla un studentiem tiek prasīts kvalitatīvs darbs?

Šeit atbilde nebūs tik viennozīmīga, kā: jā vai nē. Augstskolas balansē starp reālo dzīvi un savu misiju. Augstskolas apzinās, ka pasniedzēji ir tik, cik to ir, ka pasniedzēji strādā vairākās augstskolās, lai nopelnītu. Nevienam nav noslēpums, ka ne visi pasniedzēji veic savus pienākumus ar kvalitatīva darba apziņu, tātad izpaliek kvalitātes kontrole no augstskolas puses. Bet kādu kvalitāti var pieprasīt no lektora ar doktora grādu, ja atalgojums nav konkurētspējīgs?

Savukārt studenti augstskolās ir pakalpojuma pasūtītājs un klients, kurus pārāk apgrūtināt ar studiju procesu nevar, jo students var aiziet ar savu finansējumu uz citu augstskolu, kur prasības nav tik nežēlīgas.

Otrā pusē šai reālajai situācijai atrodas augstskolu satversmēs ierakstītais mērķis – piešķirt akadēmiskos/profesionālos vai zinātniskos grādus un izsniegt diplomus. Lai arī diplomu var izsniegt tikai par sekmīgu (gribētu ticēt, ka arī kvalitatīvu) programmas apgūšanu, dažkārt valsts augstskola diplomu izsniedz tikai tāpēc, ka no izsniegto diplomu skaita ir atkarīgs nākamā gada finansējums. Savukārt privātās augstskolās, kur finansējumu nodrošina studējošie, diplomu neizsniegšana ir drauds augstskolas pastāvēšanai.

Visā šajā problēmu jūklī piemirstas kvalitāte. Gribētos aicināt ikvienu Latvijas pasniedzēju, pētnieku, augstskolas vadītāju un studentu tiekties uz kvalitāti ikvienā veicamajā darbā. Aicināt saprast, ka ar nekvalitatīvu izglītību un pētniecību mēs nesasniegsim mūsu valsts kopējos mērķus – konkurētspējīgu valsti pasaules mērogā. Aicināt sākt jau ar rītdienu, nenoslinkot un izdarīt kvalitatīvi katru darbu!