Jānis Stradiņš

Vai Latvijas Republikai ir vajadzīgi zinātnieki?*

Vispirms vēlos pateikties manam “dzimtajam” Organiskās sintēzes institūtam, Ivaram Kalviņam, manai Alma mater Latvijas Universitātei, rektoram Mārcim Auziņam, Inovatoru apvienībai, visiem mīļiem kolēģiem, kas man tik zīmīgā dienā rosinājuši rīkot šo konferenci. Nevēlos, lai pasākumu saistītu ar manu jubileju, kas šajā vecumā ir drīzāk nostaļģisks, skumīgs, nevis priecīgs notikums. Vēlētos šodien aizmirst šo datumu, šos gadus. Sākotnēji tika domāts šajā forumā pieminēt arī Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni – diženos, mūžības skartos laikabiedrus, arī mūsu lielos māksliniekus, parādīt Latvijas kultūras un zinātnes “izrāvienu” pēdējā pusgadsimtā. Taču izvēlējos runāt par tēmu: “Vai Latvijai ir vajadzīgi zinātnieki, vajadzīga sava zinātne?”. Retorisks, bet varbūt arī hamletisks jautājums 22 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Mēģināšu sniegt Latvijas zinātnieku, inovatoru, uzņēmēju viedokli, taču līdz ar skatījumu vēsturē.

Zinātnieks zem giljotīnas – Franču revolūcija un mūsdienas

Pirms pievēršos problēmas būtībai, atgādināšu traģisku epizodi no lielās zinātnes vēstures. 1794. gadā franču revolucionārā tribunāla priekšsēdētājs Kofināls, pasludinot nāves spriedumu dižajam ķīmiķim Antuanam Lorānam Lavuazjē, esot sacījis “La République n’a pas besoin des savants” (Republikai nav vajadzīgi zinātnieki), pirms tam pret Lavuazjē bija izvērsuši naidpilnu, melīgu kampaņu Marats un Robespjērs, apsūdzot zinātnieku kā nodokļu uzpircēju mafijas vadītāju un citos sadomātos grēkos. Lavuazjē galva krita zem giljotīnas, drīz gan giljotinēja arī viņa vajātājus – jakobīņus. Lavuazjē reabilitēja pēc nāves, kā ķīmijas revolūcijas vadītājam viņam uzcelts piemineklis, viņa nemirstīgos nopelnus ķīmijā joprojām aplūko skolas grāmatās, arī Latvijā.

Šādas epizodes tātad ir bijušas zinātnes vēsturē, Lavuazjē gadījumā izšķīrēja bija satracinātās sabiedrības, pūļa totāla neizpratne par zinātnes un zinātnieku nepieciešamību sabiedrībai. Negribētu vilkt vēstures paralēles un vainot mūsu varu un sabiedrību Latvijas zinātnes bendēšanā. Mūsu vadītāji, ne pašreizējie, ne iepriekšējie nav ļauni, šaursirdīgi cilvēki, visi vēlas tikai labu. Taču situācija neatkarīgās Latvijas zinātnē šodien ir aptuveni tāda pati kā pirms 20 gadiem, tā kardināli nemainās uz labo pusi. Zinātnes potenciāls Latvijā joprojām ir paprāvs, dažās nozarēs pat īsti liels, taču zinātnei nogriezts Lavuazjē atklātais skābeklis – finansējums, nauda un lielā mērā trūkst sabiedrības morāla atbalsta. Mūsu brīvajā republikā zinātnei un zinātniekiem mirt neļauj, bet īsti dzīvot ari neļauj. Zinātni nereti gan piesauc pat pozitīvos vārdos, ik gadus pa zinātniekam saņem Ministru kabineta balvu, taču nav skaidras vīzijas, ko pašmāju mazai valstij tā spēj dot. Varbūt pietiks ar ārzemēs radītajiem un ievestajiem moderniem aparātiem, produktiem, iekārtām, medikamentiem, ar modernās zinātnes un tehnoloģijas sasniegumu recepciju, kura noris puslīdz normāli, varbūt pietiek ar ārzemju ekspertiem, un pašmāju eksperti ir nekompetenti, mazvērtīgi?

Kādēļ pašu zinātne vajadzīga arī mazai valstij?

Protams, vajadzīgi profesionāli izglītoti, praktiski orientēti, varoši cilvēki, kurus ikdienā bieži dēvējam par zinātniekiem, kuriem jānodrošina Latvijas kā mūsdienīgas valsts funkcionēšana, laba rutīna, kuri ir lietpratēji savās nozarēs. Taču īstā zinātne ir kas vairāk – tā atklāj jaunas patiesības, tā izdibina pasauli, ļauj izprast likumības, kaut šaurā nozarē. Vai arī ļauj gūt praktisku labumu, izgudrot jaunus materiālus, ierīces, programmas, pārveidojot, atvieglojot. civilizējot dzīvi. Ja šīm inovatīvajām zinātnēm tiek sniegts valsts atbalsts, “sēklas nauda”, ja ir pašmāju uzņēmēji, kas izgudrojumus pārvērš reālos konkurētspējīgos produktos, tad tās spēj dot lielu peļņu, arī valstij.

Savukārt humanitārās un sociālās zinātnes pētī sabiedrību, identificē un klasificē vispārcilvēciskās un nacionālās vērtības. Tās ir ciešāk saistītas ar kultūru, īpaši ar nacionālo kultūru, kas ir no liela svara mazajām tautām. Abu veidu zinātnes jebkurā valstī izglīto tautu, vajadzīgas vispārējā kultūras līmeņa, intelektuālās temperatūras uzturēšanā un celšanā, īpaši augstākās izglītības veidošanā. Un, beidzot, zinātne dod sabiedrībai kritisko domāšanu, dod sabiedrībai spriedumus, ne aizspriedumus, ir sabiedrības brieduma un profesionalitātes garants, ir savā ziņā demokrātijas un brīvdomības, kopā ar reliģiju arī ētikas garants, vismaz tam tā būtu jābūt. Tā ir aksioma – katrai civilizētai valstij ir jāuztur kaut neliela, bet sava zinātne.

Vispār jau īsti lielās zinātnes patiesības visbiežāk tiek atklātas lielajās “attīstītajās valstīs”. Savā būtībā zinātne ir internacionāla, nevis nacionāla. Taču arī daudzām mazajām valstīm – Skandināvijai, Nīderlandei, Ungārijai, Beļģijai, Šveicei, Austrijai, pat Īrijai izdevies pašapliecināties pasaulē atzītos zinātnes sasniegumos. Katra valsts uzskata savus zinātniekus par nacionālo lepnumu. Vai tā tas ir arī Latvijas gadījumā?

Zinātnes necilā un spožā vieta Latvijas vēsturē

Jau 60 gadus esmu pētījis zinātnes attīstības gaitu Latvijā kopš Viduslaikiem, renesanses, apgaismības laikiem līdz pat mūsdienām. Kopš Organiskās sintēzes institūta dibināšanas 1957. gadā un Zinātņu akadēmijas transformācijas savu spēju un iespēju robežās esmu piedalījies arī mūsdienu Latvijas zinātnes veidošanā. Esmu mēģinājis vērtēt, kādos laikmetos un kādās jomās vietējie zinātnieki izgājuši vēstures skatuves priekšplānā, ietekmējuši starptautisko zinātni, kur strādājuši Latvijas zinātnieki, latviešu zinātnieki.

Vietējās zinātnes attīstību esmu allaž aplūkojis kā vienotu procesu cauri gadusimtiem. Ir svarīgi paturēt mūsu atmiņā un mūsdienu arsenālā diženos priekštečus – iekļaut mūsu mantojumā arī tagad nebūtībā aizgājušos Baltijas vāciešus, no kuriem daudzi zinātnes pasaulē bijuši un joprojām ir ļoti slaveni. No otras puses, latviešiem kopš Krišjāņa Valdemāra laikiem arī zinātnē ir veidojusies trimdas tradīcija, kas bija noteicošā līdz nacionālās Latvijas Universitātes dibināšanai, turpinājās pēc 1945. gada un iezīmējas arī šodien, pēc 1991. gada, un īpaši jau 21. gadsimtā.

Šodien Stokholmā pasniedz Nobela balvas. Šajā sakarā minēšu hologrāfijas līdzatklājēju Juri Upatnieku ASV, kas līdz ar Paulu Valdenu bija vienīgie latvieši, kuri iekļauti Nobela prēmijas kandidātu “īsajā sarakstā” attiecīgi 1914. un 1971. gadā, bet Rīgā dzimušais baltvācietis Vilhelms Ostvalds līdz šim ir vienīgais Nobela prēmijas laureāts zinātnē no Baltijas (1909); arī Teodors Grothuss bija 19. g. s. potenciālo Nobela prēmijas laureātu sarakstā. Anatols Franss kādreiz ir sacījis :”Cilvēce sastāv no dzīviem un mirušiem, tikai mirušo ir daudz vairāk”. Ja arī šie vārdi varbūt nav gluži attiecināmi uz cilvēci kopumā, tad uz zinātni Latvijā un zinātnes klasiķiem tie ir vietā. Vēsturē ir bijuši laikmeti, kad zinātne Latvijā bijusi pasaulē atpazīstamāka nekā tā ir šodien.

Protams, nevērīga attieksme pret zinātni Latvijā ir bijusi vērojama arī pagātnē. Daudzie kari, nevēlēšanās veicināt intelektuālu attīstību, garīgs provinciālisms ir iezīmējuši vairākus laikmetus mūsu vēsturē. Taustāmas, materiālas vērtības, patērētāju domāšana pārāk bieži turētas augstāk nekā garīgās vērtības. Pats pirmais Livonijas raksturojums, ko sniedzis kosmogrāfs Sebastjāns Minsters 1544. gadā, skan šādi: “Vienīgi tirgoņi un bagātie pie viņiem ir augstā cieņā, bet zinātnieki te nenozīmē neko”.

Atšķirībā no Tartu (Tērbatas), kur jau visu 19. gadsimtu (kopš 1802. gada) bija universitāte un liela zinātne, Rīga veidojās kā tirdzniecības, ostas, pakalpojumu un/vai rūpniecības pilsēta, arī kā teātra un kultūras norišu pilsēta. Tās garu mazāk noteica intelektuālās, vairāk tirdzniecības un industriju pārstāvošās aprindas, kultūras mecenāti. Zinātne Rīgā līdz Politehnikuma dibināšanai mazāk attīstījusies “tīrā veidā”, vairāk kā dažādu kultūras rosību (bibliotēka, muzejs, grāmatapgādi), vēlāk kā tehnoloģisku inovāciju pārņemšanas blakusprodukts.

Četras smailes Latvijas zinātnes pagātnē

Domās iztēlojos zinātnes pagātni Latvijā un salīdzināju to ar Rīgas siluetu, ko iezīmē četru baznīcu smailes.

Pirmā smaile siluetā 18. – 19. gadsimtu mijā – Apgaismības laikmetā tā ir Jelgavas Pētera akadēmija ar tās Eiropas līmeņa profesoriem, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, ar Teodora Grothusa atklātajiem elektroķīmijas un fotoķīmijas pamatlikumiem, zemnieku brīvlaišanu un zinību sniegšanu zemniekiem, Stenderu “Augstas gudrības grāmatu” (1774), Kanta “Tīrā prāta kritikas” pirmizdevumu Rīgā (1781).

Otra smaile ir 1862. gadā dibinātais Rīgas Politehnikums – pirmā reālā, atzītā, praktiski orientētā augstskola Latvijā, pirmā politehniskā universitāte, kad pētniecību Rīgā izvērš Eiropā pazīstami profesori, kad te veidojas klasiskā fizikālā ķīmija (1882–1887), stereoķīmija, strādā Vilhelms Ostvalds un Pauls Valdens. Iekškrievijas centros tikmēr rosās pirmie latviešu zinātnieki – veterinārārsts Kristaps Helmanis Pēterburgā atklāj maleīnu, Vilis Altbergs pirmais izmērī skaņas spiedienu, Roberts Krimbergs izdala bioķīmijai nozīmīgu vielu karnitīnu (tas notiek Maskavā), Jānis Endzelīns Harkovā sastāda latviešu gramatiku, Krišjānis Barons Iekškrievijā, vēlāk Rīgā apkopo “Latvju Dainas”. Latviešu zinātnieki Jānis Endzelīns, Kārlis Mīlenbahs, Pēteris Šmits pamazām izkonkurē Baltijas vāciešus latviešu etnosa pētīšanā, latviešu arhitekti iezīmē savus vaibstus Rīgas sejā, jo šis ir arī laikmets, kad top Rīgas veidols ar skaistajām ēkām, laikmets, kad Rīga sasniedz nebijušu industriālu varenību, eksportostas nozīmību, kļūst par Silīcija ieleju Krievijas impērijā.

Trešā smaile saistās ar Latvijas Universitātes izveidošanu (1919). Pirmoreiz top nacionālā universitāte, kur līdzās tehniskajām zinātnēm, ķīmijai arī medicīna, humanitārās zinātnes, jurisprudence veidojas kā akadēmisko disciplīnu kopums. Latvijas galvaspilsētā vienkopus tiek savākti agrāk Krievijā izkliedētie latviešu cilmes zinātnieki, 15–20 gados izaug eiropeiska universitāte. Īpaši Kārļa Ulmaņa valdīšanas “treknajos gados” iezīmējas arī valstisks atbalsts zinātnei. Baltu valodniecībā, medicīnā, ķīmijā, dabaszinātnēs parādās spoži latviešu talanti, startē VEF’s ar VEF– Minoksu. Tas ir arī Kārļa Zāles Brāļu kapu ansambļa un Brīvības pieminekļa laiks, Latviešu Konversācijas vārdnīcas laiks, iekoptas un izglītību alkstošas Latvijas laiks.

Šis process tiek varmācīgi pārtraukts, daudzi zinātnieki – baltvācieši pamet veco dzimteni, mazliet vēlāk arī latviešu zinātnieku vairums dodas trimdā. Vislielāko atzinību tomēr ir pelnījuši tie latviešu zinātnieki, kas palika dzimtenē. Palika Jānis Endzelīns, palika Paulis Lejiņš, Arvīds Kalniņš, daudzi citi. Esmu dziļi pateicīgs arī savam tēvam, ka viņš palika dzimtenē, saņēma gan pazemojumus, gan pagodinājumus un ļāva man turpināt viņa aizsāktās lietas Latvijā, nevis varbūt veidot veiksmīgāku dzīvi aizjūras zemēs.

Ceturtais maksimums sākas pēc Staļina nāves, pēc 1956. gada, dīvainā laikmetā, kas nodēvēts par “atkusni”. Latvija bija iekļauta PSRS sastāvā un Latvijas zinātnei bija jāveidojas kā vienotās superlielvalsts PSRS zinātnes sastāvdaļai. Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienībā būtiski palielinājās zinātnes – īpaši tehnisko un eksakto zinātņu prestižs gan saistībā ar militāro tehnoloģiju izstrādi (kodolieroči un kosmiskās raķetes), gan ar totalitārās impērijas industriālās varenības nodrošināšanu sacensībā ar ASV ieilgušā “aukstā kara” apstākļos. Padomju Savienībā tas ir Koroļova, Keldiša, Saharova, Gagarina laikmets. Paradoksāli ir tas, ka tieši arī Padomju Latvijā ļāva izveidoties “lielajai zinātnei”, jo Maskava bija ieinteresēta izvērst pētniecību arī anektētajā Baltijā, kurai tika ierādīta tāda kā PSRS “rietumnieciskās vitrīnas” loma.

Gandrīz tukšā vietā atauga jaunu latviešu zinātnieku ģenerācija un izveidojās modernas pētniecības jomas – cietvielu fizika, medicīnas ķīmija, plazmas ķīmija, magnetohidrodinamika, datorzinātnes, materiālzinātnes, koksnes zinātne, virusoloģija un molekulārā bioloģija, astronomija, grūtāk gāja sabiedriskajām zinātnēm. Nozīmīgs ir bijis Latvijas devums padomju kosmonautikas attīstībā, te izstrādāti siltumizolācijas un termoregulējoši pārklājumi, kompozītie materiāli, putuplasts ripors, nanodispersie pulveri, kas ļāva startēt Buran tipa kosmosa retūrkuģiem.

Īpaši pieminēšu savu skolotāju – izcilo zinātnes organizatoru Solomonu Hilleru un viņa izveidoto Organiskās sintēzes institūtu, ap kuru tika veidotas ražotnes, tagadējā firma “Grindeks” un Olaines ķīmiski farmaceitisko un bioķīmisko reaģentu zinātniski tehniskais ražošanas komplekss. 25% visu oriģinālo medicīnas preparātu, kas tika izgudroti un ražoti PSRS, bija izstrādāti tieši OSI, daudzus no tiem – mildronātu, tegafūru, remantadīnu, furamagu, furasolu turpina ražot vēl šodien Olainē.

Latvijas zinātnē 1990. gadā strādāja 17733 cilvēki, kuru mentalitātē bija izteikts vietējais patriotisms. Zinātnes (īpaši eksakto zinātņu) prestižs Latvijā bija ļoti augsts, uz zinātni tiecās prāva latviešu jaunatnes daļa, kas te meklēja garīgu patvērumu no komunisma uztieptām dogmām. Nosliece uz zinātni bija viena no garīgās pretošanās formām, tāpat kā pēcatkušņa posmā Latvijā veidojās izcila dzeja (Belševica, Vācietis, Ziedonis, Čaklais), tēlotājmāksla (Boriss Bērziņš, Biruta Baumane, Džemma Skulme, Jānis Pauļuks), kultūra vispār. Daudzi zinātnieki, tāpat kā kultūras darbinieki, radošā inteliģence aktīvi iesaistījās Trešajā atmodā, bija to sabiedrības līderu skaitā, kas piedalījās Latvijas neatkarības atjaunošanā, kad tam radās labvēlīgi priekšnoteikumi.

Pēc neatkarības atgūšanas – pētniecības krīze

Neatkarības atgūšana deva brīvību, eiropeiskus horizontus un lielas cerības arī zinātnei. Dānijas Zinātņu padomes 1992. gadā īstenotā starptautiskā ekspertīze Latvijas zinātnei bija ļoti labvēlīga, 30% izvērtēto projektu (īpaši fizikā, ķīmijā, informātikā, inženierzinātnēs) atzina par teicamiem vai pat izciliem. Tika doti ieteikumi pētniecības pārveidošanai, lai Latvijas zinātni vairāk iesaistītu starptautiskā apritē, lai tuvinātu augstākajai izglītībai un vietējās tautsaimniecības vajadzībām, lai zinātni Baltijas valstīs turpmāk veidotu pēc Ziemeļvalstu modeļa.

Taču beidzās funkcionēšana lielvalstī, impērijā, bijušajā PSRS, bija jāsāk darboties nelielā, trūcīgā valstī ar pavisam citām finansu iespējām un valsts prioritātēm. Daudzās zinātnes un izstrāžu jomās sākās īsts sabrukums, kas gan nebija tik visaptverošs kā forsēti radītās lielrūpniecības un kolhozu sistēmas sabrukums Latvijā.

Sākās zinātnieku aizplūde no pētniecības centriem, sākumā kā “iekšējā emigrācija” – pāreja uz uzņēmējdarbības privātstruktūrām, valsts un pašvaldību struktūrām, par ierēdņiem, bet drīz pēc tam sākās arī zinātnieku emigrācija uz ārvalstīm. Demokratizāciju zinātnē, pētniecības plašāku iesakņošanos augstskolās pavadīja finansējuma un pētnieku skaita dramatisks kritums, (10, pat 30 reizes). Līdzīgi procesi bija vērojami arī citās postkomunistiskajās valstīs, diemžēl Latvijā šie procesi iezīmējās izteiktāk. No zinātniski attīstītas republikas Latvija nokļuvusi un finansējuma ziņā paliek ES jauno dalībvalstu pašā lejgalā, būtiski atpaliek no racionālākās Igaunijas un apsviedīgākās Lietuvas, ar kurām 1990. gadā bijām uz vienas starta līnijas, ja ne priekšā. Kāpēc? Tas ir neatbildēts jautājums, taču atbildība jādala politiskai elitei, zinātniekiem pašiem, visai sabiedrībai, arī man, bet visvairāk tomēr savtīgajai, alkatīgajai, netālredzīgai politiskajai elitei.

Eiropas Savienība – Latvijas zinātnes cerība

Cerības deva Latvijas iesaistīšanās vispirms Eiropas pētnieciskajā telpā kopš 1998. gada un īpaši iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā, t. i. būtībā atgriešanās no situācijas “zinātne mazā valstī” situācijā “zinātne lielvalstī – vienotajā Eiropā”. Pašreiz vienīgi dažādi Eiropas fondi glābj zinātni Latvijā, tāpat kā tie glābj Latvijas ceļus, piemēram. Taču pašu valsts atbalsts zinātnei ir nožēlojami mazs un kopš 2008. gada krīzes tas vēl dramatiski sarucis. Diemžēl, ne Latvijas politisko eliti, ne sabiedrību kopumā īpaši nesatrauc pētniecības liktenis.

Protams, palikušie 3000–4000 zinātnieki paši ķepurojas, izdzīvo, pētniecība Latvijā neizmirst ne universitātēs un augstskolās, ne valsts pētniecības centros. Uzpeld, pavīd, izvirzās jauni spilgti talanti, virzieni, taču visumā tomēr tā drīzāk ir izdzīvošana, nevis dzīvošana. Latvijā nav savas zinātnes stratēģijas, zinātnes politikas – pēdējo reizi valdība šādu dokumentu skatīja 1998. gadā Guntara Krasta valdības laikā, pieņēma koncepciju zināšanai. Diemžēl 2001. gadam paredzētie rādītāji nav sasniegti vēl 2013. gadā, kaut gan valdība un Saeima jau toreiz zinātnieku piedāvājumus un prasības atzina par pamatotām. Tāds pats bija arī vairāku citu projektu liktenis, līdz pat Nacionālajam attīstības plānam. Netiek saklausīti zinātnieku brīdinājumi, ka ekonomikas izrāviens nav domājams bez izrāviena pētnieciskajās inovācijās, drīzāk tas būs izklupiens.

2014. gada budžets un Eiropas Komisijas prognozes liecina, ka radikālas pārmaiņas uz labu kopumā līdz 2020. gadam diez vai tiks sagaidītas. Latvija, diemžēl vēl nav zinātnei labvēlīga valsts, kaut atsevišķi izrāvieni iezīmējas. Pārspīlētus, sasteigtus spriedumus par zinātnes sabrukumu vai pat bojāeju neatkarīgā Latvijā negribētos atbalstīt. Kā sacīja Marks Tvens: “Baumas par manu nāvi ir pārspīlētas”.

Vairāki Latvijas zinātnieku veikumi joprojām gūst starptautisku rezonansi; ir panākumi fizikā, biomedicīnā, jaunu ārstniecisku preparātu un jaunu materiālu izstrādē, informāciju tehnoloģijās un datorzinātnēs, inovatīvu pārtikas produktu ieguvē. Medicīnā, īpaši kardioloģijā un kardioķirurģijā sekmīgi noris moderno metožu recepcija un pilnveidošana, un vēl un vēl, tas ir ļoti apsveicami.

Tendences un situāciju esmu mēģinājis summēt savās jaunākajās apcerēs lielajā Letonikas valsts programmas krājumā “Latvieši un Latvija”. Izsaku tajās zinātnieku un daudzu intelektuāļu kopēju pārliecību, ka Latvijai ir vajadzīga sava zinātne, ciešā saistībā ar citu valstu pētniekiem, ka valstij reāli jārīkojas, lai Latvijas zinātnieki iesaistītos starptautiskos projektos, lai mums būtu augstāki uzstādījumi, ambīcijas. Protams, jāiezīmē noteikti virzieni, nozares, kurās spējam būt konkurētspējīgi pasaulē, līdzekļi jākoncentrē tajos (tomēr – ne tikai tajos). Zinātnē galvenais ir cilvēki, var negaidīti parādīties neparasti spējīgi talanti ārpus maģistrālajiem virzieniem, atcerēsimies, kā Rīgā uzpeldēja Vilhelms Ostvalds, Solomons Hillers, Valters Caps, kā pārnāca Jānis Endzelīns, Kārlis Balodis un deva impulsus jaunām vēsmām vietējā zinātnē un izgudrotājdarbībā, arī ražošanā.

Ar savas zinātnes sasniegumiem jālepojas

Mums biežāk jāatkārto sev un citiem, ka mūsu zinātne, tās labākie sasniegumi ir mūsu nacionālā bagātība, ar ko jālepojas. Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē nupat mani ārkārtīgi iepriecināja gados jaunais matemātiķis akadēmiķis Andris Ambainis, kurš sasniedzis pasaules mēroga rezultātus, liekot nākotnes kvantu skaitļotāju teorētiskos pamatus, prata par tiem gudri un saistoši pastāstīt. Viņš vada Eiropas projektu, kurā sadarbojas Kembridžas, Briseles, Parīzes, Amsterdamas un Rīgas matemātiķi, kvantu fiziķi, datorzinātnieki, un Latvija te izvirzās priekšplānā. Ivara Kalviņa Organiskās sintēzes institūts izgudro un patentē nebijušus medikamentus, mums ir Cietvielu fizikas institūts, Biomedicīnas centrs, Fizikālās enerģētikas institūts un vēl, un vēl.

Latvijā jāveido divu līmeņu zinātne – tāda, kas strādā tieši Latvijas vajadzībām, gan ar tehnoloģiski lietišķu, gan ar nacionālās identitātes pētīšanas un izkopšanas ievirzi, un tāda, fundamentālā, kurā darbojas spējīgākie zinātnieki un kas spēj pārstāvēt Latviju Eiropā un pasaulē. Arī mazai valstij nedrīkst būt maza zinātne, sīka zinātne, dažos sektoros jāuztur pasaules līmeņa zinātne, bet atcerēsimies arī, ka dižkoki, lielās priedes neaug bez pameža, kuru laiku pa laikam paretina. Bez lielajām patiesībām zinātnē ir arī mazas patiesības, kas katrai zinātnes nozarei svarīgas arī pasaules mērogā. Un visu to nosaka cilvēki.

Mums pozitīvi jāvērtē valsts nozīmes pētnieciskās programmas vairākos prioritārajos Latvijai svarīgos zinātnes virzienos, kaut arī kritizējama ierēdņu birokrātiskā patvaļa to īstenošanā, nenoteiktība finansēšanā, no kurām visi esam jau sen noguruši.

Letonikas vieta Latvijā. “Latvieši un Latvija”

Īpašu vietu mazā valstī ieņem humanitārās, nacionālās zinātnes. Neatkarīgajā nacionālajā Latvijā izveidojusies letonistika (letonika) kā humanitāro un sociālo zinātņu starpdisciplinārs kopums, kas pētī latviešus un Latviju, izdibina latviešu nācijas īpatnības – valodu, kultūru, vēsturi, vērtības, meklē atbildes jautājumam, kāda ir Latvijas valsts pastāvēšanas, dibināšanas jēga, vai latviešu nācija ir pasionāra, dinamiska, inovatīva nācija vai tā ir vecējoša, konservatīva, sašķelta un stagnējoša, rezignējoša nācija. Letonistikā ir savi sasniegumi, tos nosaka ne tik daudz starptautiski citējamo publikāciju skaits, cik atbalsojumi Latvijas sabiedrībā. Jāatzīst tomēr risināmo tēmu šaurība, pašizolēšanās, arī zināma distancēšanās no kaimiņvalstu kolēģiem. Maz ir publikāciju svešvalodās. To skaita palielināšana, tematikas padziļināšana, letonikas “modernizācija” ir tuvāko gadu virsuzdevums. Arī pasaulei jāparāda Latvija un latvieši, taču šī nozare pirmām kārtām vajadzīga latviešiem pašiem kā viens no pašapziņas, pašizdibināšanas un intelektuāla kultūras patriotisma, arī nacionālas paškritikas avots. Un jākļūst ambiciozākiem, neaprobežojoties ar letonistiku vien, bet mēģinot tvert moderno pasauli kopumā, dodot konceptuālākus, plašāka vēriena pētījumus.

Kā reālu pienesumu tūdaļ rādīsim četrsējumu akadēmisku izdevumu “Latvieši un Latvija”, kas drīz sāks ceļu pie latviešu lasītāja. Tas ir “Nacionālās identitātes” valsts pētījumu programmas 4 gadu lielākais veikums, 2400 lappušu 80 pētnieku kopdarbs, kura galvenais koordinators bijis akadēmiķis Tālavs Jundzis un kur man gods skaitīties par “virsvadītāju”. Tajā zinātniski mēģināts pavēstīt būtiskāko par latviešu etnosu, Latvijas valsti, vēsturi, valodu, kultūru, zinātni, vērtībām. Lūdzu pamanīt šo izdevumu, tādu kā mazu enciklopēdiju, ja arī kritizējat tā nepilnības. Domāju tomēr, šim lieldarbam varētu būt paliekama vērtība, vismaz tas rāda humanitāro zinātņu pašreizējo stāvokli mūsu valstī.

Sabiedrībā jāiesakņo apziņa, ka latviešu etnosa un Latvijas valsts pamatu izpēte ir valsts pienākums, nevis tāda kā žēlastības dāvana. Taču arī šīs nozares zinātniekiem pašiem jāpaceļas augstāk, augstāk par zemi, lai ieintriģētu un saviļņotu inerto Latvijas sabiedrību, kur pārāk lielā mērā valda patērētājsabiedrības mentalitāte.

Zinātniekiem savukārt nebūtu jāaizraujas ar semantiskām, verbālām rotaļām, ar mežģīnīšu tamborēšanu, arī ne ar postmoderno ideju kompilēšanu, bet vairāk jāvāc, jāizskaidro, jāsaglabā īpaši tie kultūrvēsturiskie un mūsdienīgie fakti, kam ir paliekama vērtība. Fundamentālas Latvijas vēstures, kultūrvēstures uzrakstīšana, labas nacionālas enciklopēdijas izdošana ir mūsu parāds latviešu nācijai. Taču nav jāaizmirst arī, ka dzīvojam modernā, globālā pasaulē un piedalāmies tās veidošanā. Ne tikai “ieiet sevī”, bet arī izvest Latviju pasaulē.

Latvija nav zinātnei labvēlīga valsts,  pamaniet to, dāmas un kungi!

Katrā ziņā pašu zinātne ir būtiska vērtība arī mazai valstij, tā ir būtiska, lai latvieši turpinātu pastāvēt kā intelektuāla nācija gadusimtos, ne mazāk svarīga kā demogrāfija, pietiekama turība, ekonomiska izaugsme, sabiedrības materiāla nodrošinātība. Protams, varētu iezīmēties arī tāds modelis, kā zinātnieku izceļošana uz citām valstīm, saglabājot pietiekamu saistību ar dzimteni vai arī pētniecības darbs starptautiskos ietvaros, ko pieļauj modernie informācijas līdzekļi. Ne emigrēt, bet migrēt, jeb kā definēja Latvijas Jauno zinātnieku apvienība: “Palikt aizbraucot vai aizbraukt paliekot”. Ārzemēs gūtā starptautiskā pieredze ir laba skola. Sprīdītis dodas pasaulē, bet jābūt arī mājām, kur atgriezties. Jānotur pa kādam nozīmīgam pētniecības centram Baltijā ar pašu valsts garantētu pamatfinansējumu vismaz nacionālajās zinātnēs un reģionālajās zinātnēs un valstiski jāatbalsta daži augsta līmeņa pētnieciski institūti, lai Latvija “otra ātruma Eiropā” nekļūtu par nostūri, pažobeli. Valstij tomēr jādomā par zinātnei atvēlamā nacionālā kopprodukta daļu, – šajā ziņā mēs apkaunojoši atpaliekam, apkaunojoši.**

Pagaidām Latvijai ir lielāki panākumi kultūrā, mākslā, sportā nekā zinātnē vai ražošanā. Mūsdienu Latvija, tas man jāatkārto, nav vēl kļuvusi par zinātnei labvēlīgu valsti. Diemžēl valdības, vietējās birokrātijas lēmumi pagaidām daudz laba nesola, arī uzņēmējiem nav intereses par zinātņietilpīgām ražotnēm, jo vide, likumdošana nav labvēlīgi sakārtota.

Metot skatu no malas vēlos sacīt, ka mums tomēr vēl ir laba, vērtīga zinātne, pamanāt to ne tikai Zinātnes naktīs! Cerams, ka starptautiskā Ziemeļvalstu ekspertīze arī šoreiz būs Latvijai pietiekami labvēlīga, kaut arī mūsu zinātne divdesmit gadu ir liesināta, badināta un daļēji notikusi paaudžu maiņa (toties ienāk jaunie ar ārzemju pieredzi). Mums ir pietiekami labas universitātes, kas progresē, vairāki teicami, pat izcili pētniecības centri, izveidojusies pietiekami laba un autoritatīva Zinātņu akadēmija, kas izvērtē sasniegumus, kas strādā sasaistē ar augstskolām, arī provincē, saklausiet tās pamatotās prasības un padomus! Nebūsim kā tie Raiņa nopeltie, tie, “kas sevi projām metot, laimīgi!”.

Lai izvēlētos sūro ceļu zinātnē, jaunietim jāsaņem iedrošinājums no sabiedrības, motivācija, , ka viņa izvēle ir pareiza, ka pētniecība ir pieprasīta ne tikai pasaulē, bet arī dzimtenē, ka šī profesija ir prestiža, arī pietiekami apmaksāta un puslīdz garantēta. Būs cerības, būs vilšanās, taču jaunie kaut ko sasniegs, tiks ievēroti, no viņiem neatkratīsies. Ar bažām vēroju, ka no Izglītības un zinātnes ministrijas nosaukuma pēdējos gados arvien vairāk svītro to otru vārdu “zinātne”, labi, ja tiek galā ar skolām. Zinātni uztver kā kaut ko marginālu, kā perifēriju. Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes ieteikumos ieklausās Saeimas izglītības komisijā, Ina Druviete, bet citur tos tikpat kā neievēro. Tiesa, nupat pavīd labvēlīgāka attieksme, pat ministrijā, vismaz vārdos, bet valstī jau valda vispārējs apjukums. Pagaidām mēs palēnām virzāmies uz intelektuālu bankrotu, diemžēl.

Lūdzu – mainiet attieksmi pret zinātni, dāmas un kungi, gan pret jaunajiem cilvēkiem, lai tie var palikt zinātnē, gan pret tiem, kas sevi jau apliecinājuši, atmetiet domu, ka zinātne šodien nav tik aktuāla, bet būs Latvijai vajadzīga vien tālākā nākotnē. Ja nesaglabāsim zinātni šodien, kvalitatīvu zinātni, ja nerīkosimies, tad tādas nebūs arī Horizontā 2030.

Augstprātīgā, nicīgā elites un ierēdņu attieksme pret pašu mājām ir stindzinoša kā čūskas skatiens. Diemžēl to pārāk bieži uzkurina arī prese, negatīvu sensāciju meklējumos.

Esam Latvijā jau pazaudējuši zinātnei veselu paaudzi 90. gados.

Līdz ar Eiropas naudu, Eiropas atbalstu 21. gadsimtā pētniecībā, universitātēs sāka ienākt jauna paaudze, taču pēdējos piecos gados situācija atkal dramatizējas, īpaši humanitārajiem. Nevēlos idealizēt visu, kas mums pašreiz ir, nekad neesmu bijis vecā apoloģēts, tomēr nav jau tā, ka zinātnē darbojas vien veci runči pie pustukšām bļodām un izlaiza tās. Reformas izglītībā un zinātnē, protams, ir akūti nepieciešamas, bet nedrīkst kļūt destruktīvas, pozitīvais ir jāsaglabā, pozitīvais, arī pārveidojoties.

Šodien daudzviet bezcerībā apjukusī pētniecība kļūst amorfa, atomizējas, tai ir zema imunitāte. Zinātnei nav lobija smalkajās aprindās. Aicinu uz savstarpēju izpratni ministrijas, ierēdņus un zinātniekus, uz efektīvām, konstruktīvām, pārdomātām pārvērtībām, bez ārdīšanas un ārdīšanās, uz krietni dāsnāku valsts finansu atbalstu pētniecībai – tas atmaksāsies!

Sapnis par piekto smaili Latvijā

Un vēlos īpaši pasvītrot – zinātne ir arī svarīgs kultūras faktors, tā sabiedrībai dod plašāku domāšanu, lielās idejas nāk ne vien no filozofijas, humanitārajām un sociālajām zinātnēm, bet ne mazāk – no eksaktajām zinātnēm – fizikas, astronomijas, bioloģijas, vides zinātnēm, arī no ķīmijas. Šo momentu ļoti dziļi uztvēra Ojārs Vācietis, Mārtiņš Zīverts, zinātnē – īpaši Edgars Imants Siliņš. Vai šodien neesam kļuvuši sīkāki mūsu domās par zinātni, lielo zinātni?

Mūsu konference ir veltīta zinātnes un kultūras kopsakariem. Šis gads ir arī neaizmirstamā Ojāra Vācieša, tāpat Imanta Ziedoņa gads, tādēļ gribu citēt Ojāra Vācieša dzejoli no krājuma “Si minor”:

“Varat raudāt, varat smiet –
Man ir zirgs, kas naktī dzied!
Melodijas dziesmai nav,
vārdu arī dziesmai nav,
arī pašas dziesmas nav,
arī paša zirga nav.
Tomēr dzīvē labāk iet,
kam ir zirgs, kurš naktī dzied”.

Ojāra vārdus vēlos šodien attiecināt uz ilūziju gan par lielu zinātni mazajā Latvijā, gan varbūt uz ideālo Latviju, kādu to gribam redzēt nākotnē.

Ir depresīvs gada laiks, bet šis ir arī adventes laiks, gaidīšanas laiks, brīnumu laiks, cerību laiks, ticības laiks. Zinātne nav tikai inspirācija, ilūzijas, naktī dziedošais zirgs, bet pirmām kārtām sūrs, profesionāls darbs, idejas, eksperimenti, cilvēki, lieli talanti, motivēta, degsmes pilna jaunatne. Zinātne būtībā ir amatnieka darbs, ne velti šodien pulcējamies Sv. Jāņa amatnieku ģildes telpās, jo inovatīvā zinātne ir smalka, augstākā stila amatniecība šī vārda ideālajā nozīmē.

Latvijai ir vajadzīga liela, moderna kultūra un liela moderna zinātne, esmu pārliecināts, ka tāda taps un varbūt esam jau ceļā uz to. Es ticu, ka Rīgas siluetā, gan varbūt ne tik drīz iezīmēsies piektā , atjaunotās Latvijas smaile, vertikāle, varbūt Daugavas kreisajā krastā. Gribu nobeigt ar ticības vārdiem Latvijas nākotnei un tās zinātnei. Nākotne pieder jaunajiem un jaunajam, pat ja mums viņu iecerētais un darāmais šķiet dīvains.

---

 

*Lekcija Jāņa Stradiņa 80. dzimšanas dienā 2013. gada 10. decembra akadēmiskajā konferencē “Zinātnes un kultūras mijiedarbība Latvijā un pasaulē”

** Salīdzinājumam: zinātnes finansējumam atvēlētā kopprodukta daļa procentos – ES vidēji 2,03%, Somijā – 3,78%, Zviedrijā – 3,37%, Francijā un Igaunijā – 2,25%, Vācijā – 2,84%, Lietuvā – 0,92%, Latvijā – 0,70% (2011. gada dati, Latvijā 2012. gadā saruka līdz 0,66%). Zemāks nekā Latvijai šis procents ir Bulgārijai un Rumānijai, aptuveni līdzīgs Slovākijai.