Stāsta LZA goda doktors EDUARDS BRUN0 DEKSNIS

E.B.Deksnis pasniedz izdevumu “Latvieši un Latvija” Montreālas Latviešu centra bibliotekārei I. Krūmājs, klātesot R.Klaišei un A. Ķesterim

Galvenais iemesls bija tāds, ka es pēdējo reizi aizbraucu uz savu bijušo mītnes zemi Kanādu, Montreālu, sarunāt vecāku pelnu pārsūtīšanu uz Latviju un pie reizes sarunāju tikšanos vakaru ar vietējo latviešu sabiedrību. Pēdējā brīdī klāt nāca doma, ka šie četri “Latviešu un Latvijas” sējumi varētu būt viņiem interesanti, jo Montreālas Latviešu centram (juridiskais nosaukums) ir sava bibliotēka, līdz ar to atvadīšanās pēcpusdiena 7. martā tika papildināta ar svinīgu grāmatas nodošanu Montreālas Latviešu centram, kuram tagad ir jaunizremontēta bibliotēka un kura, kā man teica, ir labi apmeklēta. Grāmatu saņēma Montreālas Latviešu centra bibliotekāre Irēna Krūmājs, Latvijas goda konsuls Montreālā Roberts Klaiše un no Otavas atbraukušais mans veco laiku klases biedrs Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā priekšsēdētājs Andris Ķesteris.

Pie reizes mēs pārrunājām arī daudzus sasāpējušos jautājumus, proti, vecā paaudze, kas bija atnākusi uz šo tikšanos, ir savā ziņā diezgan konservatīva, savukārt jaunākā paaudze, kas ir manā vecumā un kas būtu spējīga kaut ko darīt, arī īsti nesaprot, ko darīt ar savām naudas investīcijām Latvijā. Viņiem nav tik lielas naudas, lai nopirktu te, teiksim, viesnīcu, bet nav arī īsti saprotams, kas ir labi projekti, kuros būtu vērts kaut ko ieguldīt. Daudzi no viņiem pēc neatkarības atgūšanas pat nav atbraukuši uz Latviju un pat ja ir, tad viņiem ir diezgan miglains priekšstats par to, kas varētu būt interesants. Pārrunājām dažādus variantus. Viņiem ir divas problēmas. Viena – ka viņi izmirst, un otra – ka neviens nav uzrakstījis Montreālas latviešu kopienas vēsturi. Savā laikā viņu bija pāri par tūkstoti, No Montreālas nāk mūsu cienījamā bijusī prezidentes kundze akadēmiķe Vaira Vīķe–Freiberga, kas bija Montreālas universitātes profesore. Kopiena bija diezgan interesanta un aktīva, bet nevienam nekad neienāca prātā nepieciešamība sevi aprakstīt. Ir jau dažādas avīžu publikācijas “Montreālas Ziņotājā”, kurš kādreiz iznāca regulāri, reizi mēnesī, bet tagad – četrreiz gadā. Viņu problēma ir saprast, ka būtu jāuzraksta kāds vairāk vai mazāk objektīvs pārskats par latviešu kopienu Montreālā, jo bieži vien tas, ko var iegūt, pārlasot presi, ir ļoti subjektīvs un gariem zobiem sakožams, jo izgaismo vienas marginālas grupas redzējumu.

Šķiet, ka to, kas notiek Montreālā, visi vietējie tāpat zina un par to nav vērts runāt. Galu galā Montreālā dzīvoja ļoti slavens rakstnieks Arturs Voitkus – draudzes gans, līdz viņš vairāk nekā pirms divdesmit gadiem aizgāja. Bija ļoti laba māksliniece – keramiķe, labi ieredzēta arī kanādiešu sabiedrībā, vairāki mākslinieki – pusamatieri, kas darbojās komercmākslā. Par visiem šiem cilvēkiem atmiņas ir zudušas, bet pēdējiem, kas vēl ko spētu atcerēties, ir lielas grūtības ar savu atmiņu uzrakstīšanu. Savukārt nākamajai paaudzei ir ne tikai grūtības ar latviešu valodu, bet arī minimāla interese par šādas sociālas vēstures saglabāšanu. Es jau kādu trešo gadu viņiem skaidroju, kā to lietu var labot, atrodot kādu, kurš atbrauc pie viņiem un profesionāli uzraksta. Naudas šim mērķim netrūktu, trūkst gribas.

Atgriežoties pie grāmatas “Latvieši un Latvija”, visi vienbalsīgi atzina, ka ir ļoti labi tādu izdot latviešu valodā, bet paralēli būtu jāveido arī izdevums angļu valodā, protams, ne tik detalizēts, jo daudzi raksti ir šauri specifiski, bet tāds, kas dod vispārīgāku ieskatu par Latviju un tās vēsturi Eiropas un pasaules kontekstā. Bet izveidot tādu grāmatu, kas uzrunā angļu valodā lasošus cilvēkus, nav tik viegls uzdevums.