Dr.philol. SANDIS LAIME, viņš arī Eiropas Zinātņu un mākslu
akadēmijas Mazās Feliksa balvas 2013. gada laureāts, uzrakstījis, LU
Literatūras, folkloras un mākslas institūts ar Valsts pētījumu programmas
“Nacionālā identitāte” un vairāku citu atbalstītāju materiālo palīdzību izdevis
grāmatu “Raganu priekšstati Latvijā. Nakts raganas”. Mākslinieks pacenties, lai
grāmata izskatās pēc šausmenītes, un tik tiešām – nopietns zinātnisks pētījums
lasās kā visaizraujošākais spoku stāstu krājums.
Rakstīt Sandis prot. Lai atceramies viņa iepriekšējo grāmatu
“Svētā pazeme”, kas iznāca sērijā “Novadu folklora”. Interesanta transformācija
– no dievišķā līdz tā pretpolam. Bet par to lai stāsta Sandis pats.
“Pamatā šī ir mana disertācija, kuru aizstāvēju 2012. gada
sākumā. Nu jau pirms vairāk nekā diviem gadiem. Doktorantūrā iestājos,
pieteikdams tēmu par Latvijas svētvietām, jo mūsdienu interpretācijā par
svētvietu dēvē katru akmeņu kaudzi, sākot no Pokaiņiem un beidzot ar to, kas
atrodama katrā lauku mājā. Es gribēju noskaidrot vēsturiskā skatījumā, kas ir
tie kritēriji, pēc kuriem mūsdienās varētu atpazīt senās svētvietas. Par šo tēmu
ir dažu priekšgājēju pētījumi, un viens no instrumentiem, kas palīdz svētvietu
atpazīt, ir vietvārdi. Ja vietas nosaukumā ir vārds ragana, tad tas
varētu būt viens no indikatoriem, ka tur bijusi svētvieta. Proti, svētvieta tā
ir bijusi senajiem latviešiem, bet tad atnāca kristieši un, nosaukumu apgriežot,
nodēvējuši to velna vārdā. Manuprāt, tā tas īsti nav noticis.
Lai argumentētu, ka tās raganu vietas tomēr ir kaut kas cits,
vajadzēja skatīties materiālā. Sāku vākt materiālus un ieraudzīju, ka lielā daļā
no tekstiem parādās tādas raganas, kādas es iepriekš nekad nebiju sastapis.
Liekas, ka runa ir par kaut kādām pārdabiskām būtnēm, nevis par sievieti, kas
nozog kaimiņam pienu. Tā man materiāls krājās. Paralēli es ar Gunti Eniņu
braukājām pa Ziemeļvidzemi, mērot dižkokus. Kamēr viņš mēra kokus, es parasti
izskrienu pa apkārtējām mājām aprunāties ar cilvēkiem. Atradās vairāki teicēji,
kas stāstīja tieši par šīm raganām, kuras es nosaucu par nakts raganām. (Atzīstos, vārds ir manis dots.) Uzkrājās tik interesants, latviešu mitoloģijā
pilnīgi nezināms materiāls, ka es nomainīju disertācijas tēmu un pēdējos
doktorantūras gadus nodarbojos ar raganām. Beigās tas attaisnojās.
Materiāls nav ļoti plašs, kādas 300 folkloras vienības, teikas
un vietu teikas, bet vienlaikus tas ir ļoti spilgts. Līdz tam no dēmoniskajām
būtnēm latviešiem labāk bija pazīstams lietuvēns. Kurzemē bija svētmeitas, kaut
kas līdzīgs nakts raganām.”
Prasu, kāpēc raganu teikas lokalizējas Vidzemes ziemeļos un
ziemeļaustrumos.
“Parasti kolēģi, ieraugot kartes, saka: ā! Tur ir igauņu
iespaids. Taču igauņiem pierobežā nekā tamlīdzīga nav. Jau pēc disertācijas
aizstāvēšanas es pastrādāju Lietuvas arhīvā ar lietuviešu materiālu un arī
Lietuvā atradu teritorijas, kurās šīs nakts raganas ir aprakstītas. Jau pats
vārds ragana ir baltiskas cilmes un rodas pārliecība, ka runa ir par
baltu, nevis somugru priekšstatu. Sanāk tā, ka Ziemeļvidzeme un Ziemeļlatgale ir
tāda perifērā zona. Arī valodnieki ir novērojuši, ka arhaiskās lietas vairāk
saglabājas perifērijā.”
Jautāju, vai sava artava nav arī Jaunrozes skolotājam, čaklam
folkloras vācējam Dāvim Ozoliņam (1856 – 1916)?
“Pateicoties Ozoliņam, ir daudz tekstu, bet arī bez viņa devuma
mums ir skolēnu 1920.–1930. gados vāktais materiāls, un viņi jau speciāli par
raganām nevāca, bet reizēm tas nejauši ir pierakstījies arī viņu vākumā. Tajā
pašā Ziemeļvidzemē un Ziemeļlatgalē, lai gan no nejaušības viedokļa tām
vajadzētu būt arī šur tur citur. Valmieras un Valkas rajonā raganām līdzīgas
darbības veic spīganas, piemēram, zog pienu, bet tās biežāk lido pa
gaisu. Arī spīgana sākumā bijusi dabā kā nepieradināts gars. Jautājums, kurā
laikā un kurā reģionā šis gars tiek padarīts par cilvēku, iegūst cilvēka
veidolu. Mēs esam pieraduši domāt, ka vārds ragana nāk no
redzētāja, spējīga ieskatīties nākotnē, tātad – reģe. Bet jaunākā
etimoloģija saka, ka ragana ir tas pats rēgs, spoks. Mums ir daudz
vietvārdu, kas saistīti ar ragiem. Bet vai vienmēr tie ir ragi – dzīvnieku
nomestie ragi vai asi reljefa, zemes izvirzījumi? Pie Gulbenes, piemēram, ir
Ragu birzs, kur, vedot uz kapiem nelaiķi, kokā iegriež krustu, lai tas nenāk
atpakaļ pie dzīvajiem. Spoku vieta.”
Savukārt mēs šajā vietā pārtraucam sarunu, lai neliegtu jums
jaunatklājumu prieku, lasot Sanda Laimes grāmatu par nakts raganām.
Z.Kipere