Izdevniecība “Zinātne” izdevusi arheoloģes un numismātes vēstures zinātņu doktores Tatjanas Bergas grāmatu “Piltenes depozīts” ar apakšvirsrakstu “Naudas apgrozība Kurzemē 13. gadsimtā”. Grāmata dod ieskatu gan par naudiņām, kas Kurzemes teritorijā ienākušas pirms krustnešiem un liecina par vikingu tirdzniecības ceļiem, gan, pēc pāris gadsimtu pārtraukuma, – par visdažādākajām vācu zemēs kaltām naudiņām un vēlāk arī Kurzemes bīskapijas un Livonijas ordeņa kaltām monētām, kas atrastas arheoloģiskos izrakumos. Nereti senkapos atrastās monētas zaudējušas maksāšanas līdzekļa funkciju un pārtapušas par rotaslietu sastāvdaļu.

Taču, atgriežoties pie grāmatas nosaukuma, iepazīsimies ar diviem citātiem no grāmatas dažādām nodaļām, kam ir absolūti krimināls raksturs.

“Piltenes depozīts tika atrasts 2012. gadā ar metāldetektoru. Depozīta sastāvā 88 monētas, sudraba stienīši un divi atsvariņi. Monētu attēlus atradējs ievietoja internetā ar mērķi uzzināt monētu vērtību pārdošanai, pēc tam attēli tika nosūtīti P. Ilišam (vācu numismāts – Vestfālenes monētu speciālists Pēters Ilišs – red.) monētu noteikšanai. Depozīts pārdots privātam kolekcionāram, tā turpmākais liktenis nav zināms. Piltenes depozīta monētu sarakstu (bez attēliem) P. Ilišs publicēja jau pieminētajā rakstā par Vestfālenes minētu atradumiem Baltijā (P.Iliša raksts par 13. gadsimta Ziemeļreinas un Vestfālenes monētu atradumiem Baltijas jūras krastos, publicēts Tallinā, 2012.gadā – red.). Tādējādi izveidojusies neparasta situācija, kad Piltenes depozīts kā unikāls Latvijas vēstures avots vēl nebija publicēts visā pilnībā, bet raksts par to jau bija parādījies. P. Ilišs rakstā deva depozīta izvērtējumu, uzsverot, ka monētu sastāvs ir līdzīgs Dundagas Laukumužas depozīta sastāvam, pārsvarā monētas nāk no Vestfālenes dienvidaustrumu daļas.” (12. lpp.).

Un – “Nobeigumā”: “Piltenes 13.gs monētu un stienīšu depozīts deva svarīgas liecības par monētu un stienīšu apgrozību Latvijas teritorijā un par vietējo monētu kalšanas sākumu. 13. gadsimta naudas apgrozībā Ziemeļkurzemē pārsvarā bija Ziemeļreinas un Vestfālenes denāri. Monētas pa Ventas tirdzniecības ceļu ieveda visu 13. gadsimta pirmo pusi līdz pat 70. gadiem. [..] Iespējams, ka Ziemeļreinas un Vestfālenes monētu ieplūšanas ceļš gāja caur Brandenburgu, tālāk nav nekādu liecību par to virzību pa sauszemes ceļu. No Brandenburgas ceļš visiespējamāk veda uz Lībeku. Līdz Ventas ietekai jūrā kuģi no Vācijas varēja nokļūt pa tradicionālo ceļu caur Gotlandi. Piltenes depozīts bija noguldīts pēc 1252. gada, iespējams, briesmu brīdī to noslēpis kāds tirgotājs. Pateicoties depozītam, varēja precizēt Kurzemes bīskapijas brakteātu kalšanas sākumu. Tā uzsākta uzreiz pēc attiecīgā līguma noslēgšanas Mēmelē 1252. gadā.

Sudraba stienīši, kā liecina depozīts, tika izmantoti ne tikai lieliem pirkumiem, bet arī sacirsti mazos gabalos, zināmā mērā aizstājot monētas. Iegūti jauni dati par sudraba stienīšu izmantošanu Latvijā, par to marķēšanu. Latvijas teritorijā stienīšus kontramarķēja, sākot ar 13. gadsimtu. Uz Piltenes depozīta stienīšiem pārsvarā ir tāds pats attēls kā uz Kurzemes bīskapijas monētām. Piltenes depozīts pagaidām ir vienīgais Latvijā, kur kopā ar monētām atrasti atsvariņi. Tas deva iespēju precizēt atsvariņu ar krustveida iecirtumiem datējumu un aktualizēja problēmu par to izmantošanu un pielāgošanu svara sistēmai Latvijā 13. gadsimtā. [..] Tomēr paliek daudz jautājumu, uz kuriem nekad nevarēs rast atbildes. Kur bija precīza depozīta atrašanas vieta? Kāds bija tā sastāvdaļu izvietojums? Atradumi blakus depozītam liecina, ka šeit bija kāda kuršu dzīvesvieta, varbūt pat senkapi. (Piemēram, Dundagas Laukumuižas depozītu atrada tieši blakus senkapiem). Monētas bija iespējams noteikt tikai pēc to fotogrāfijām. Tās nofotografētas netīrītas, ar patinu, dažām nevar skaidri redzēt attēlu un izlasīt leģendas, kas apgrūtina precīzu noteikšanu. Depozītā ir daudz retu monētu, kas būtu svarīgs avots vācu numismātikas pētniekiem. Diemžēl nevar pārbaudīt to svaru un diametru, bet, precizējot nominālu, jāpaļaujas tikai uz atsūtītām ziņām. Visiem sudraba stienīšiem nav precīzu platuma un biezuma izmēru. Tiem būtu obligāti jāveic platuma un biezuma analīze, kā to bija iespējams izdarīt tikai trim stienīšiem. Ja depozīts būtu muzejā, tas būtu pieejams visai sabiedrībai, retās monētas un apzīmogotie stienīši izlikti ekspozīcijā.

Depozīta unikālo zinātnisko vērtību nevar pat salīdzināt ar tā vērtību naudā. Skumji, ka pēc ilgā ceļa, ko veikusi numismātikas zinātne no kolekcionēšanas līdz izpratnei par monētu depozītu nozīmīgumu, mēs pašreiz novērojam kritumu atpakaļ. Piltenes depozīta liktenis ir bēdīgs. Tas pārdots nezināmam privātam kolekcionāram, iespējams, sadalīts, tā pašreizējā atrašanās vieta nav zināma. Par stienīšiem un monētām tagad priecājas kāds kolekcionārs, paretam aplūkojot savus dārgumus un cerot uz lielo peļņu. Skaistās un retās Vestfālenes monētas izsolēs tiks pārdotas un varbūt atkal atgriezīsies savā dzimtenē. No pašreiz publicētā Piltenes depozīta varēja iegūt tikai daļu iespējamās nozīmīgās informācijas par naudas apgrozību Latvijas teritorijā 13. gadsimtā. Vispusīga monētu un stienīšu analīze būtu devusi speciālistiem daudz vairāk, diemžēl šī informācija uz visiem laikiem ir zaudēta.” (84.–86.lpp.)

Nu ko. Kā saka, atrasts nav zagts. Par laimi, 2013. gada 23. janvārī stājies spēkā likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” grozījums, kas paredz, ka arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas, vecākas par 17. gadsimtu, pieder valstij.