Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andra Jaunsleiņa uzstāšanās LZA Senāta sēdē 15.aprīlī

Pašvaldību savienība vienmēr ir sadarbojusies ar LZA, esam mēģinājuši atbalstīt viens otru, jo gan zinātnei, gan pašvaldībām neiet viegli. Sadarbojamies arī Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības padomē, kur ir LZA pārstāvji.

Eiropas Savienība ir definējusi mērķi – nodrošināt ES valstu konkurētspēju pasaulē. Citādi mēs būsim kā trešās pasaules valsts. ES kļūda bija mēģinājums sasniegt mērķus, sadarbojoties tikai ar valdībām, nevis sabiedrību. Mūsu problēma ir vīzijas trūkums. Centrālā valdība neredz perspektīvu kļūt par ekonomiku, kas balstās uz zinātni. Pašvaldībām nav kopējas attīstības vīzijas, kopīga vīzija ir jāskaidro sabiedrībai. Mums ir 20 gadu pieredze, ir lieli ieguvumi, no kuriem viens no svarīgākajiem ir iespēja brīvi runāt un paust savas domas. To mēs bieži nenovērtējam. Ir vajadzīgas strukturālas izmaiņas – ekonomikā, izglītībā, zinātnes organizācijā. Mūsu sabiedrības lielākā daļa ir gatavi būt par darba ņēmējiem, ne darba devējiem. Būt par uzņēmēju, uzņemties atbildību jāsāk mācīt jau no bērnudārza. Mūsu izglītības sistēma neaudzina atbildību uzņemties spējīgu personību. ES raksturīgi – ja kāds uzņēmējs bankrotē, ar viņu ir cauri – viņam bankas vairs nedod kredītus, viņš nokļūst melnajā sarakstā. ASV ir citādi – ja viens bizness neiet, var sākt citu biznesu un būt tajā veiksmīgs. Zinātnē taču neveiksmīgu eksperimenta dēļ nevienu no zinātnes neizmet. Uzņēmējdarbībā vajadzētu būt līdzīgi.

Zinātnes organizācijā vajadzētu atjaunot pārneses infrastruktūru, ko 90. gados pārsteidzīgi likvidēja. Bez tās nevar pārvērst izgudrojumu produktā. Ja valsts to nesaprot, tad jādomā pašvaldībām. Šo procesu koordinācijā ir valsts loma. LZA vajadzētu lielāku ietekmi koordinācijas līmenī.

Pašvaldības precīzi redz Latvijas problēmu – tā ir nabadzība un zemais atalgojums. Tas apdraud valsti vairāk nekā ārējais militārais apdraudējums. Valsts stabilitātes garants ir iekšējā stabilitāte, to var nodrošināt ekonomika, izglītība un zinātne. Tas noteiks valsts pastāvēšanu ilgtermiņā. Jāmeklē sabiedrotie uzņēmējos, arodbiedrībās, jāizdara spiediens, lai tas tiktu ņemts vērā, veidojot nākošā gada budžetu. Tas ir ilgtermiņa mērķis, jo pašvaldības nepieņem plānus uz vienu gadu, tās plāno ilgtermiņā. Un jāparedz rezultāts – kas būs pēc projekta beigām.

Mums ir kļūdaina nākotnes prognozēšana. Darbaspēku gatavo šodienas pieprasījumam, bet katram ražotājam lētāk ir nopirkt gatavu darbaspēku. Varbūt valstij jādomā par to, ka labi sagatavotu darbaspēku varam importēt, atlasot no Latvijā studējošiem ārzemju studentiem labākos, jo mūsu izglītība ir laba un konkurētspējīga. Jautājums, ko mēs varam piedāvāt, lai speciālisti nebrauktu prom uz citām valstīm. Ekonomikā ar augstu pievienoto vērtību strādās mazs cilvēku skaits, ar mazu – lielāks cilvēku skaits. Ir jāredz valsts kopumā, jāskatās, kāda ir ražošanas iekšējā struktūra. Pārtikas ražošanā ir mazāks risks, bet ir nozares, kur risks ir lielāks. Ja valstiski grib palielināt ražošanu, jāskatās, cik veidojas uzņēmumu ar paaugstinātu risku, kas krīzes situācijā apstājas.

Ir jāatjauno eksperimentālās ražotnes, nav citas nākotnes zinātnei. Ja zinātniekiem ir konkrēti piedāvājumi, varam mēģināt risināt arī reģionāli. Parādīsim kaut ar vienu piemēru, ka tas ir jāatbalsta. Pašvaldības ir gatavas iesaistīties, tās ātrāk reaģē uz notikumiem savā teritorijā. Valstī ir cilvēku potenciāls, bet sabiedrības atbalsta trūkuma dēļ šo potenciālu neizmantojam.

Esam izveidojuši uzņēmējdarbības attīstības tīklu, investējam apmācībās, stāstām par labiem piemēriem. Vispirms ir jāinvestē cilvēkos, tad no viņiem var prasīt, ko viņi ir izdarījuši. Katrā pašvaldībā tagad ir cilvēks, kas atbild par uzņēmējdarbības vidi. Mums trūkst intelektuāla atbalsta, tāpēc ir ļoti svarīgi, ja pašvaldībā ir augstskola. Un kultūras iestādes. Nevajag tās saukt par reģionālām augstskolām, tās ir augstskolas, tajās jāinvestē, lai tās ir konkurētspējīgas. Mūsu universitātes reģionos atrod savu nišu, bet tas balstās uz pasniedzējiem – personībām. Mūsu augstskolām nevajadzētu konkurēt iekšēji, bet ar citām valstīm. Ir jābūt piedāvājumam, labākam kā citur.

Pašvaldības ir uzsākušas projektu – apmācīt cilvēkus stratēģiskā plānošanā un marketingā. Tas cilvēkiem vairo patriotismu, un tas veicinās teritorijas attīstību. Arī deputātiem vajadzētu ilgtermiņa skatījumu, zinātnes loma valsts attīstībā ir ļoti būtiska, pašvaldības ir gatavas jūs atbalstīt. Arī kultūrvēstures sadaļu, kas ir Latvijas nacionālās identitātes daļa un par ko jārūpējas mums pašiem. Vajag pārņemt pieredzi no militārās rūpniecības, lai kādas tās sadaļas būtu arī Latvijā. Zinātnē ir daudzas ar Latviju saistītas tēmas, kur varētu un vajadzētu darboties – tie ir notekūdeņi, atkritumu pārstrāde, siltumapgāde, energoefektivitāte, koka izmantošana celtniecībā, jo koksne ir viens no lielākajiem nacionālajiem resursiem. Ja spējam izstrādāt novitātes, būs neatkarīga ekonomika.