Sācis ar “Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem”. Andris Caune savu seno atklātņu aprakstu sēriju cauri Rīgas Pārdaugavai, Zemgales un Latgales priekšpilsētām aizvedis līdz Vidzemes priekšpilsētai, tā saslēdzot priekšpilsētu loku ap Rīgas sirdi – Vecpilsētu. Paliek vairs tikai centrs ar savām administratīvajām, darījumu un kultūras iestādēm un labiešu apdzīvoto “kluso centru”. Savulaik Andris Caune teica: ir tik daudz Rīgas centram un tā arhitektūrai veltītu grāmatu, fotoalbumu un ceļvežu, ka diez vai ko jaunu par to vairs var pateikt... Bet varbūt tomēr? Arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš par Rīgas eklektiku un jūgendstilu raksta savā stilā. Cerīgi iesāktā enciklopēdija “Rīgas ielas” apstājās pie Kazragu ielas 3. sējumā, projekta vadītājai Mārai Caunei aizejot aizsaulē. Esmu pārliecināta, ka Andris Caune savā daudztūkstošu veco atklātņu kolekcijā atradīs senus stāstus par notikumiem, kas risinājās Rīgā pagājušā gadsimta sākumā vai vēl agrāk. Un mēs atkal aizrautīgi tos lasīsim.

Pie jau iznākušajām piecām atklātņu grāmatām nākas atgriezties atkal un atkal, kad pēkšņi saskaries ar jaunu un ne katrreiz patīkamu vaibstu Rīgas sejā. Braucot ar 7. maršruta tramvaju uz Ķengaragu, tiek gan nosaukta pietura “Keramika”, bet kur palikusi pati Keramika – agrākā Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika, vēlākā Rīgas porcelāna fabrika? Pazudusi momentāli. Klajā laukā divi skursteņi. “Bija – nava” (“Munks un Lemijs”). Tūdaļ meklēju sējumu “Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem”. Pirmajā pasaules karā Kuzņecova fabrika nopostīta līdz plikiem mūriem, iekārta 140 vagonos aizvesta uz Krieviju, tāpat kā arī visu Vidzemes priekšpilsētu rūpnīcu iekārtas. Šķita, te nu vairs nekas neatdzims. Bet Kuzņecovs atdzima. Parādījās VEF ar konkurētspējīgu eksporta produkciju, slaveno Minox ieskaitot, ko tā izgudrotājam Valteram Capam neņēmās ražot Igaunija, un tagad mums Zinātņu akadēmijā ir Valtera Capa balva. Ērenpreisam Klinklāvs uzprojektēja jaunu, modernu velosipēdu ražotnes ēku aiz Gaisa tilta, kur “Sarkanā zvaigzne” vēlāk taisīja mopēdus puiku priekam. O jā! Novest līdz kliņķim, izdemolēt, nojaukt mēs mākam! Skumīgs un noplucis Prometejs ar visu cilvēkiem nesto uguni Union, vēlāk VEF lielās montāžas halles ielas fasādē. Ērglis kārīgi lūr uz aknām, jo neviens labs darbs nedrīkst palikt nesodīts. Prometeju neviens nav iekārojis, ne tā, kā blakus esošo administrācijas ēku, kur iekārtojusies banka un savu fasādi gaumīgi nokrāsojusi. Daudz pārdomu raisa brauciens pa Brīvības ielu un Brīvības gatvi pēc Andra Caunes grāmatas izlasīšanas. Daudz ko gribētos apskatīt. Uz Jaunajiem ebreju kapiem es, visticamāk, nebraukšu, bet uz Sužiem kādā saulainā vasaras dienā gribētos gan. Kādreiz ir braukts ar kuģīti no Juglas piestātnes pa kanālu uz Baltezeru peldēties un sauļoties. Kur tagad kuģītis? Atkal “bija – nava”. Mana tante līdz ar citām Sv. Jāņa draudzes vecākā gadagājuma kundzītēm svētdienas rītu agrumā pērās ar kuģīti uz Baltezera baznīcu, uz kurieni bija trimdā izraidīts viņu iemīļotais Sv. Jāņa baznīcas mācītājs.(Kā stāstīja, ne jau politisku, bet erotisku iemeslu dēļ.) Tā grāmatā aprakstītais saslēdzas ar personīgajām atmiņām.

Grāmatas ievadā Andris Caune atzīstas, ka interese pētīt vēsturi radusies jau zēna gados no ziņkāres uzzināt, kas katrā vietā bijis agrāk, tā iepazīstot un iemīļojot savu zemi un valsti tās daudzšķautnainajā mūžā. Katra viņa uzrakstītā grāmata rod atbalsi lasītājos. Tādēļ lūdzu lūdzu neapstājieties!

Z.Kipere