24.septembrī LZA ar lekciju „Simboli no akmens laikmeta līdz šodienai" viesojās LZA Lielās medaļas laureāts akadēmiķis Kurts Švarcs. Šī bija jau ceturtā reize, kad K.Švarcs populārzinātniskā stāstījumā atklāj būtiskas pārdomas par cilvēku, civilizāciju, tās progresu un regresu (iepriekšējās  lekcijas: „ Cilvēks - Reliģija - Zinātne: Ieskats cilvēka evolūcijā un modernajā sabiedrībā"  (12.10.2011.) , „Homo sapiens: māksla - skaitļi - astronomija"  (26.09.2012.) un „Smadzenes un informācija" (25.09.2013).

LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas zinātniskās sekretāres Sofijas Negrejevas lekcijas atreferējums:

Kurts Švarcs pastāstīja, ka simboli ir zīmes, kas raksturo kādu jēdzienu vai priekšmetu. Blakus konkrētai nozīmei simbols satur arī abstrakciju un vispārinājumu. Simboliem cilvēces kultūras vēsturē ir svarīga loma. Pirmos simbolus - akmens un ziloņkaulu gravējumus, kas nonākuši līdz mums, Homo sapiens radīja jau pirms simts tūkstoš gadiem. Šie akmens laikmeta mākslas darbi atspoguļo gan apkārtējo vidi (dzīvniekus, cilvēkus, zvaigznes), gan arī izdomātos viņpasaules dievus un ļaunos garus. Tas īpaši izpaužas Austrālijas aborigēnu alu glezniecībā, kur senie akmens laikmeta mīti mutiski ir saglabājušies līdz mūsu dienām un ļauj labāk interpretēt senos gleznojumus. Vēlāk simboli tika izmantoti visās seno kultūru reliģijās un daļa no tiem ir saglabājušies līdz mūsu dienām. Kvalitatīvi jauns simbolisma līmenis radās senās Ķīnas, Ēģiptes, Mezopotāmijas un Indijas kultūrās. Rakstība sākās ar piktogrammām (simboliskiem attēliem) un tūkstošgadīgā evolūcijā abstrahējās līdz alfabētam. Paralēli rakstībai radās skaitļi un matemātiskie simboli. Senākās ķīniešu zīmes (piktogrammas) nonākušas līdz mums no septītā gadu tūkstoša p.Kr. Tie bija simboli atsevišķiem jēdzieniem bez sistemātiskas rakstības. Līdzīgas zīmes no sestā gadu tūkstoša p.Kr. atrastas arī Vinču kultūrā Eiropā. Šīs kultūras izpētē lielu ieguldījumu devusi lietuviešu-amerikāņu zinātniece Marija Gimbutiene. Renesanse deva jaunu impulsu Eiropas kultūras attīstībā, atdzīvinot antīko kultūru un stimulējot jaunus virzienus zinātnē un mākslā.

Deviņpadsmitais un divdesmitais gadsimts saistās ar strauju zinātnes progresu un ekonomikas attīstību, kuriem sekoja divi asiņaini pasaules kari un totalitāras diktatūras. Šie notikumi sagrāva sociālās morāles un ētikas principus, kas atspoguļojās arī mākslas attīstībā. Mākslinieki meklēja jaunas formas un jaunu pieeju gan glezniecībā, gan skulptūrā, gan literatūrā. Šie meklējumi bija sarežģīti un daudzpusīgi. Izcilais kultūras darbinieks un gleznotājs Nikolajs Rērihs idealizēja mākslu un uzskatīja, ka māksla var padarīt pasauli harmoniskāku un laimīgāku. Vasilijs Kandinskis atsacījās no klasiskās glezniecības un pārgāja abstraktā simboliskā krāsu pasaulē. Līdzīgu ceļu izvēlējās arī melnā kvadrāta autors Kazimirs Maļēvičs. Pauls Klē meklēja glezniecībā apslēptu psiholoģiju un centās savās gleznās to padarīt redzamu, šī ideja ne vienmēr tika īstenota. Referātā tika aplūkota arī datoru glezniecība - iespējas radīt individuālus mākslas darbus ar datora palīdzību.

Lekciju apmeklēja vairāk nekā simt cilvēku: akadēmijas locekļi, studenti un lektora bijušie kolēģi.