Jūsu Ekselence Vaira Vīķes-Freibergas kundze, cienījamā Latvijas institūta direktore Karina Pētersones kundze, konferences rīkotāji - akadēmiķi Jāni Stradiņa un Tālav Jundža kungi, Maija Kūles kundze, godātā akadēmiskā saime, Latvijas humanitāro un sociālo zinātņu elites pārstāvji un šīs dienas pasākuma viesi!

Sveicot mūs visus kā konferences “Kas latviešiem stāstāms citām tautām par savu valodu, kultūru un vēsturi”, vēlos savā uzrunā minēt dažas tēzes, kuras ir aktualizējusi gan četru sējumu akadēmiskā izdevuma “Latvieši un Latvija” iznākšana un mediju reakcija uz šo notikumu, gan rakstu krājuma kvalitātes analīze, starptautisko notikumu fons un mūsu pašu gatavība sajusto, redzēto un saprasto pieņemt, kā arī ar tālredzīgu skatu to visu ievērtēt savā sabiedrības atziņu kopumu veidojošajā uzskatu un vērtību sistēmā.

Man ir simpātiska Somijas politiķu un vēsturnieku attieksme pret savu pagātni, sakot: “Viss, kas ir noticis uz Somijas zemes, ir mūsu vēsture”. Tā arī šodien mēs izvēršam un paplašinām četru sējumu izdevumā “Latvieši un Latvija” iezīmētās pētījumu robežas, tiecoties lūkoties tām pāri un padziļināt tos savas patības un mūsu valsts pastāvēšanas aspektus, ar kuriem varam būt interesanti un saprotaami kā savām kaimiņtautām austrumos un rietumos, tā arī Baltijas jūras zemēm ziemeļos un dienvidos. Tāds kopumā ir šīs konferences uzdevums un mērķis.

Otrs aspekts, par kuru kopš kāda laika mēdzam paši ar uztraukumu domāt un to pārrunāt, bet vēl vairāk uztraucoši dzirdēt skanām no daudzām ziņu avotu balsīm, fona trokšņiem un brīdinošām prognozēm ir vārdi: konflikts, konfrontācija, aukstais karš vai savā būtībā tik ietilpīgais un tāpēc vēl šausminošākais vārds “karš”. Kā zinātniskajai sabiedrībai reaģēt uz šajos jēdzienos ietilpināmo skarbo prognozi, ja zinātnieki kā sabiedrības daļa savu talantu velta galvenokārt progresam, nevis konfrontācijai? No zinātnieku mutes šodien varbūt vēl vairāk nekā agrāk tiek gaidīta rīcība kardināli pretējas nozīmes jēdziena - “miers” - daudzināšanai, kurš ir vārds ar spēcīgu enerģētiku un cilvēcības skaņu. To piepildīt ar daudzpusīgu un visai sabiedrībai nozīmīgu saturu vajadzētu būt šīs konferences un tuvākajos gados veicamo integratīvo pētījumu jēgai. Ko es ar to domāju? Tieši to, kā veidot aktuālus un ilgtspējīgus akadēmiskā krājuma “Latvieši un Latvija” turpinājuma sējumus, nepaliekot tikai šauri nacionāla attīstības ceļa un nacionālās misijas sludinātājiem.

Mums ir skaidrs, ka diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju, kuru vidū ir tikai 61 % jeb 1,2 miljoni latviešu, ir vajadzīgi sabiedrotie nevis vienaldzīgie, draugi un domu biedri nevis pretinieki, sapratēji nevis noliedzēji, tādi Latvijas pavalstnieki, kuri mūsu nacionālos svētkus un dārgumus uztvertu kā savējos un kuriem 4. maijs, 18. novembris, Līgo, Mārtiņi vai Lieldienas no Liepājas līdz Daugavpilij un no Bauskas līdz Valkai asociētos ar sev piederīgu vietas, vēstures, kultūras un ētisko vērtību kopumu, kuru kopt un attīstīt, apzinoties, ka šādi mēs iegūstam domu un likteņa biedrus.

Kopš Trešās atmodas šie vārdi ilgu laiku nav skanējuši , bet es domāju, ka ir laiks Latvijai sevi pozicionēt gan uz āru, gan iekšienē kā vienotu spēku savā dažādībā, rast līdzekļus un viedus vārdus šādu mērķi īstenojot. Kaut vai tāpēc, lai spētu droši stāvēt uz savas Latvijas zemes arī stiprā vējā un pastāvēt arī sūros brīžos. Tam ir vajadzīgs akadēmiskais rūdījums, par kuru esmu pārliecināts, ka mums tāds ir. Un šoreiz ir vajadzīga arī politisks viedums, lai šo uzdevumu sekmīgi veiktu, iekļaujot pētījumos arī valsts politiskās, tautsaimnieciskās, demogrāfiskās un ekonomiskās ilgtspējas redzējumu. Latvijas valsts dibināšanas 96. gadskārtā to es vēlu mums visiem no sirds.

Rīgā, 2014. gada 14. novembrī.