2.decembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē 90 gadu jubileju atzīmēja Latviešu folkloras krātuve – viens no vecākajiem un bagātākajiem (aptuveni trīs miljoni vienību) tāda veida materiālu arhīviem ne vien Baltijā, bet arī visā Eiropā. Bija nožuvušas šķiršanās asaras, pametot iesildīto mājvietu Latvijas Zinātņu akadēmijas pašā augšā ar skatu uz visām četrām debespusēm, pierasts pie domas, ka Rīgas Centrāltirgus dabas bagātību krātuve vairs nav rokas stiepiena attālumā. Nu folkloristi, pilnībā iejutušies jaunajās mājās, varēja svinēt savu jubileju, kā saka, uz pilnu klapi. Bažas par to, vai lielā koncertzāle nebūs pustukša, izrādījās veltīgas – draugi, domubiedri un līdzjutēji viegli bija atraduši ceļu.  

Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, sveicot jubilārus, pasvītroja viņu misijas lomu, jo to darbu, ko veic viņi, nedarīs neviens cits. Nav jāskaita pagājušie gadi, ir jātiecas nākotnē, domājot par laiku, kad tie dubultosies – līdz 180. Un tad jau arī 360 vairs nebūs aiz kalniem (un mums atkal būs iemesls tos nosvinēt).

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis folklorā atrada visu mūsu zināšanu un domāšanas koku, kura atsevišķos zarus veido gan etnoķīmija, gan etnofizika, gan etnoastronomija un daudzi citi zinību pirmsākumi, kas iestrādāti mūsu šodienas apziņā. Viņš padalījās savā filoloģijas studenta gadu folkloras vākumā, kas ar pateicību tika pieņemts.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore Dace Bula, pati bijusi Latvijas folkloras krātuves vadītājas godā, tās pašreizējā vadītāja Rita Treija, citi speciālisti iepazīstināja ar to darbu, kuram pirms 90 gadiem tika izveidots un šobrīd, digitalizācijas laikmetā, darbojas šis unikālais kolektīvs. Starp citu, paskatieties LFK digitālo arhīvu internetā www.garamantas.lv, un jūs ieraudzīsiet ne tikai pilnu Dainu skapja saturu, bet arī unikālus fotoattēlus, daļa no kuriem ietilpināta brīnišķīgajā grāmatā „Folkloras vākšanas vēsture fotogrāfijās”, kuru līdz ar otru jubilejas izdevumu – „Folkloristikas vēsture starpkaru periodā” prezentēja šajā sarīkojumā.

Par lustīgu garastāvokli gādāja postfolkloras grupa „Rikši” (Rēzekne – Rīga) ar jestrām latgaliešu dziesmām un danču mūziku.

Kliņģeris, ziedi, apsveikumi, brīvais mikrofons, apdāvināšanās (daudzi mājās aiznesa jauno fotogrāfiju grāmatu). Prieka bija pārpilnam, un tikai viena bēdīga nots – šādi folkloras sarīkojumi vairs nenotiks pie mums, Zinātņu akadēmijas augstceltnē. Kaut kas no tās intelektuālā gara ir zudis...

Z. Kipere