Latvijas Zinātņu akadēmijas Rudens pilnsapulce 2014. gada 27.novembrī

4-12-2014

LZA Lielās medaļas laureāti Regīna Žuka un Viktors Ivbulis

A. Edžiņas foto



Jaunievēlētie LZA locekļi

LZA Rudens pilnsapulcē 27.novembrī par Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajiem locekļiem ievēlēti:

Aivars Lejnieks (medicīna), Aija Linē (bioloģija), Jurijs Merkurjevs (informātika), Edgars Sūna (ķīmija), Māris Turks (ķīmija), Guntis Zemītis (vēsture).

Par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļiem ievēlēti: Guntis Arnicāns (datorzinātne), Biruta Bankina (lauksaimniecības zinātne), Roberts Eglītis (fizika), Āris Jansons (mežzinātne), Sandis Laime (folkloristika), Edgars Liepiņš (farmācija), Pēteris Stradiņš (medicīna) un Gunita Zariņa (etnoloģija).

Par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļiem ievēlēti: Renāte Blumberga (vēsture), Endels Lippmaa (fizika), Pāvels Štolls (filoloģija).

Par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļiem ievēlēti: Eduards Kļaviņš (māksla), Arturs Maskats (māksla), Karina Pētersone (kultūra) un Jānis Rokpelnis (literatūra).


 

LZA prezidenta Ojāra Spārīša runa

Augsti godātais veselības aizsardzības ministr Gunti Belēviča kungs, god. Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdetāj Jāni Vucāna kungs, ekselence Izraēlas vēstniece Hagita Ben–Jakovas kundze, Izglītības un zinātnes, kā arī Ekonomikas ministriju pārstāvji, LZA īstenie un ārzemju locekļi, goda un korespondētājlocekļi, Latvijas Jauno zinātnieku asociācijas vadītāji un pārstāvji, godātie viesi!

Kad Lāčplēša dienas vakarā kopā ar Valsts prezidentu Andri Bērziņa kungu braucām liftā, nedaudz arhaiskā elektronika lika mums izbraukāt vairākus stāvus, lai gan tik daudz vizināties nebija plānots. Katrā stāvā, kur apstājās lifts, tajā iekāpa biroju darbinieki, kuri devās mājup no darba. Nepamanot VIP pasažieri, kāds no viņiem skaļi pukojās: “Kas ir noticis! Visos stāvos ir cilvēki. Nevar vairs tikt iekšā liftā”. Tātad secinu, ka patinas skartā ēka ir sākusi atdzīvoties.

Nejūtieties pārsteigti, ka pēc 42 gadu klusuma putekļu kārta ir notraukta arī lielajai Konferenču zālei, kurā mēs visi šobrīd baudām siltumu, gaismu un komfortu un kuru, pateicoties mūzikas producenta Jura Millera uzņēmībai, kopš 20. septembra koncertu režīmā sauc “Koncertzāle Rīga”. Nebrīnieties, ka ir nedēļas, kurās zālē ar 800 sēdvietām notiek klasiskās mūzikas koncerti un šajās dienās koncertzāli ar unikālu amfiteātri, plašā mākslinieciskajā diapazonā lietojamu skatuvi un teicamu akustiku trīs koncertos apmeklē ap 2400 skolēnu, tādējādi verot LZA ēkas durvis un no jauna iezīmējot Rīgas kultūrkartē šo iepriekšējās desmitgadēs tikai zinātnieku vien staigāto maršrutu.

Šodienas pilnsapulce ir īpaša ne vien ar to, ka tā notiek atjaunotajā Konferenču zālē, bet vēl arī ar to, ka, atrazdamies savas ievēlēšanas termiņa vidū, es vēlos raksturot kopīgi ar LZA Senātu, ar Prezidija locekļiem, ar nodaļu vadītājiem un izpildstruktūru darbiniekiem paveikto. Ticiet man, ka šajos divos gados esmu LZA druvās ieraudzījis arī ļoti daudz nolaistu tīrumu un novērtējis darāmo darbu daudzumu, lai tā Latvijas zinātnes dzīves koordinācijā un administrēšanā ieņemtu to vietu, ko tai paredz Jūsu izstrādātā Harta, Jūsu apstiprinātie Statūti un atrašanās vienotajā valsts pārvaldes institūciju sistēmā tiešā pakļautībā Ministru prezidentam, kurš savu gribu un domas īsteno, pastarpinot tās ar Izglītības un zinātnes ministrijas palīdzību, nevis pakļaujot LZA darbību Izglītības un zinātnes ministrijas simpātiju vai antipātiju riskiem.

Esmu pārliecināts, ka Jūs esat pamanījuši un novērtējat laikraksta “Zinātnes Vēstnesis” iznākšanu divas reizes biežāk nekā agrāk, progresu tā tematiskā satura attīstībā un Latvijas zinātnes dzīves aktualitāšu atspoguļojumā. Es lepojos ar to, ka “LZA Vēstis” – to A sērija – ar humanitāro un sociālo zinātņu tematikas rakstiem, pateicoties redakcijas vadītāja Arno Jundzes pūlēm, ir iekļuvusi starptautiski citēto un bibliometriski reģistrēto izdevumu klāstā. Lēnu, bet mērķtiecīgu renesansi rāda Valodas Terminoloģijas komisijas un LZA SIA “Ekonomikas institūts” pieaugošā darba intensitāte. Mēs visi kopā varam skumt par zaudējumiem, ko dzīve ieraksta mūsu personāla sarakstā, bet esmu gandarīts par LZA izpildstruktūru darbinieku un personāla atjaunošanos, tādējādi apliecinot to kolektīvās apziņas stāvokli, kuru pirms dažām dienām sarunā pauda akadēmiķe Maija Kūle: “Mēs nedrīkstam pieļaut LZA lomas un prestiža mazināšanos sabiedrībā” un par šo ētisko un radošuma kvalitātes maksimu es viņai esmu ārkārtīgi pateicīgs. Šo mērķi sasniegt mums šobrīd palīdz mūsdienīgā līmenī īstenota komunikācija ar medijiem, sabiedrību, ko nodrošina LZA sniegtās informācijas plūsma mājaslapā un sociālajos tīklos, liecinot par zinātnes dzīves temperatūru, kā arī biežās intervijas Latvijas presē, radio un TV, par kuru satura kvalitāti gādājat Jūs, kas atrodaties katrs savas zinātniskās darbības epicentrā. Nākošgad mūsu sadarbībai vajadzētu kļūt vēl aktīvākai un informācijai – vēl ietilpīgākai, lai vispusīgi atklātu gan Latvijas zinātnes sasniegumus, gan problēmas.

Var sacīt, ka zinātniskās institūcijas dzīvotspēju var izmērīt ar tās piesaistītajiem līdzekļiem, un, kā Jūs jau zināt no savas pieredzes, asās diskusijās un vēstuļu divkaujās ar IZM šajā gadā ir norisinājušās viedokļu cīņas gan par zinātnisko institūciju starptautiskā izvērtējuma objektivitāti, gan par bāzes finansējuma aprēķināšanas formulu atbilstību izglītības un zinātniski pētniecisko institūciju reālajai kapacitātei. Šīs diskusijas ar īpašu asumu izcēlās jautājumā par Valsts pētījumu programmu vērtējuma principialitāti, apšaubot veidu, kā ar Ministru kabineta noteikumiem un valsts likumā noteikto kārtību par valsts iepirkumu rīkojās Izglītības un zinātnes ministrija, un mani gandarī vērojums, ka Jūs biežāk nekā agrāk esat aicinājuši LZA būt par arbitru un visu akadēmisko sabiedrību intereses pārstāvošo organizāciju. Tas ļauj izteikt domu, pirmkārt, par Jūsu aktivizēšanos kvalificētam dialogam ar zinātnes finanšu administratoriem, un, otrkārt, par LZA kā zinātniskās darbības interešu pārstāvības institūcijas lomas atjaunošanos.

Gribas domāt, ka Izglītības un zinātnes ministrijas, Finanšu un Ekonomikas ministriju interesēs būtu pielikt visus spēkus, lai, attīstot zinātni, attīstītos arī Latvijas ražošana un ekonomika, bet zinātnieku dialogs ar izpildvaru ir pārpilns ar pretrunīgām niansēm, un tam, acīmredzot, ir vēsturisks pamats – 1992. gada Zinātņu akadēmijas transformācija par personālo akadēmiju. Tā sekas šodienas “Latvijas Avīzē” raksturo akadēmiķis Jānis Stradiņš, konstatējot, ka “Latvijas valsts nav labvēlīga zinātnei”. Varam vaicāt arī tā: kādēļ mūs – 2015. gada Eiropas Savienības prezidējošo valsti – tā pati Eiropas statistika gandrīz visos rādītājos min pēdējās vietās – turpat kur Bulgāriju vai Rumāniju? Vai ne tāpēc, ka valstiskā enerģija un resursi tiek izlietoti pēc citiem kritērijiem, nevis pēc lielākā labuma gūšanas principa? Spēkošanās ar IZM ir beigusies ar zaudējumu jautājumā par Nacionālā Kontaktpunkta atgūšanu LZA paspārnē, ERA–Net projektu koordinācijas centra atsavināšanu un pārcelšanu pie Valsts Izglītības attīstības aģentūras. Kurš šajos manevros būs ieguvējs – vai 2,5 reizes salīdzinājumā ar citām ES valstīm lielākais Latvijas ierēdniecības slānis, vai zinātnes kapacitāte – rādīs laiks un darbs. Taču mākslīgi forsētajā zinātnisko institūtu konsolidācijas procesā, kā arī apzinoties, ka nākamajā gadā daudzām zinātniskajām institūcijām sakarā ar starptautisko fondu finansējuma pārtraukumu draud katastrofa, ir vērojama kāda blakus parādība: zinātniskie institūti apsver ideju par autonomijas iegūšanu un patstāvīgu cīņu par savu izdzīvošanu, nevis neskaidrību par savu nākotni, karājoties ministriju labvēlības mata galā, laiku pa laikam pieredzot neplānotus finanšu gavēņa un kadru aizplūšanas periodus. Šajā procesā es neizslēdzu arī zinātnisko institūtu atgriešanos LZA paspārnē.

Ne katram no Jums ir zināmas skarbās aizkulišu detaļas tiem procesiem, kas, sastopoties ar intrigām un klaju pretdarbību no Ekonomikas ministrijas ierēdniecības puses, kavēja pie Ministru kabineta jau krietni agrāk nodibināt Pētniecības un inovāciju stratēģijas padomi, sākt tās darbību un izvirzīt dienas kārtībā tos jautājumus, kuri valsts ekonomikas atveseļošanas periodā ļautu mērķtiecīgāk investēt ES Struktūrfondu līdzekļus peļņu nesošas zinātniskās infrastruktūras izveidei valstī, lai sekmētu uz inovatīvām metodēm un tehnoloģijām balstītu atklājumu ātrāku ieviešanu peļņu nesošā ražošanā un jaunu kvalificētu zinātnisko speciālistu sagatavošanā. Pateicoties Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas principiālajai nostājai un lielajai pieredzei izpildvaras struktūru organizēšanā, Pētniecības un inovāciju stratēģijas padomē nominēto akadēmiķu Ivara Kalviņa, Elmāra Grēna, Andreja Siliņa, Leonīda Ribicka, korespondētājlocekļa Andreja Ērgļa un Ventspils Augstskolas rektores Gitas Rēvaldes veikums konkrētu zinātnes finansējuma modeļu izstrādē kā arī valstiski svarīgu izglītības un zinātnes jautājumu izvirzīšanā valdības dienas kārtībā, pelna visaugstāko atzinību un dara redzamu arī LZA lomu Latvijas zinātnes un ekonomikas politikas veidošanā.

Turpinot sarunu par līdzekļiem zinātnes attīstīšanai, ir skaidri jāapzinās, ka Latvijas valsts ierēdniecībai nav bijis kauns melot ES ierēdņiem solot izstrādāt inovāciju stratēģijas plānu, kurš tā arī nav izstrādāts, kā arī solot Nacionālajā Attīstības plānā līdz 2020. gadam zinātnes investīcijās sasniegt 1,5 % no IKP. Šo apņemšanos apšauba gan ekonomisti, gan arī uzņēmēji, redzot, cik subjektīvi tiek administrēta zinātnes pārnese uz ražošanu, cik neefekttīva ir IZM un Ekonomikas ministrijas sadarbība, un cik maz līdzekļu inovatīvo tehnoloģiju un izstrādņu attīstīšanai paredz novirzīt Latvijas uzņēmēji. Vācijas finanšu ministrs Volfgangs Šoible 19. oktobra intervijā laikrakstam “Die Welt” atklāj savas valsts attieksmi un finanšu instrumentus, sacīdams, ka “Vācija dara ļoti daudz, lai krīzes pārvarēšanas mērķa labad īpaši atbalstītu izglītību un zinātnisko pētniecību, kā arī atbrīvotu no vairākām nodokļu kategorijām pašvaldības, lai tās spētu daudz vairāk investēt zinātnē un ražošanā”. Par laimi Latvijas zinātnei un zinātniekiem varam sacīt, ka mūs ar stipendijām, balvām, investīcijām un sponsorētiem līdzekļiem atbalsta ārvalstu finansējumu pārstāvošie koncerni, tādi kā L’Oreal, DAAD, ES vēstniecība Latvijā, kā arī lielākie Latvijas uzņēmumi, privātie fondi un ziedotāji, no kuriem redzamākie ir farmācijas uzņēmumi “Grindeks” un tā valdes priekšsēdētājs Kirovs Lipmans, kā arī akciju sabiedrība “Olainfarm” ar tā vadītāju Valēriju Maliginu priekšgalā, SIA “Itera Latvija” un Juris Savickis, “Latvijas Gāze” un Adrians Dāvis, Borisa un Ināras Teterevu fonds, Saules aptieka un Guntis Belēvičs, Ivars Strautiņš, Atis Sausnītis un vairāki citi. Zinātnē balstītas uzņēmējdarbības un pētniecības atbalstītāju vidū ir pamanāmas arī pašvaldības, kuru vidū var minēt Jelgavas, Līvānu, Cēsu, Valmieras, Mālpils, Alūksnes, Ventspils un citas. Rīgas pilsētas pašvaldība ir piešķīrusi “Gada Rīdzinieka – 2014” titulu profesorei Ausmai Cimdiņai, bet Latgales priekšpilsētas pašvaldība paredz investēt LZA apkārtnes labiekārtošanā.

LZA teicamā sadarbībā ar RTU Attīstības fondu turpina piešķirt akadēmiskās vārdabalvas un stipendijas gan jaunajiem zinātniekiem, gan atzīmēt izcilākos zinātnes sasniegumus. Formēšanās stadijā ir jauna akadēmiskās izcilības un inovatīvu atklājumu atbalsta forma – Latvijas uzņēmēju balva par sekmīgāko ražošanā ieviesto inovatīvo risinājumu, un es ļoti ceru, ka mēs tuvākajā nākotnē varēsim būt liecinieki balvas piešķīrumam ekonomisko attīstību reāli ietekmējuša izgudrojuma autoram.

Šodien priecāsimies par zinātnes sasniegumiem un to autoriem – LZA ārzemju locekli farmakoloģijas leģendu Regīnu Žuku un akadēmiķi – indologu Viktoru Ivbuli, kuri ar Prezidija un Senāta lēmumu tiek apbalvoti ar LZA Lielo medaļu, un kurai Borisa un Ināras Teterevu fonds no savas puses klāt pievieno ievērojamu naudas balvu. Kā studentu himnā “Gaudeamus igitur” dziedot “Šodien, brāļi, priecāsimies” arī par zinātnieku ataudzi, par kuras tuvošanos Zinātņu akadēmijai mēs visi priecājamies un kuru ar Latvijas Jauno zinātnieku apvienības darba koordinācijai nepieciešamajiem līdzekļiem atbalsta jau pieminētais mecenātu Borisa un Ināras Teterevu fonds.

Šodien, brāļi, priecāsimies par Latvijas Republikas Ministru kabineta piešķirtajiem Atzinības rakstiem akadēmiskā krājuma “Latvieši un Latvija” redkolēģijai un tā sastādītājiem. Līksmosim šodien kopā ar jaunajiem akadēmiķiem, korespondētājlocekļiem, ārzemju un goda locekļiem, kurus pavisam drīz ar savu balsojumu mēs sveiksim kā akadēmiskās saimes pilntiesīgus biedrus, tādējādi tā paverot viņiem karjeras ceļu uz izcilību un atpazīstamību ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Jau 8. decembrī šeit pat Konferenču zālē priecāsimies par biotehnoloģiju un veselības aprūpes kompānijas “Roche” organizēto Alfrēda Nobela prēmijas medicīnā 2014 prezentācijas pasākumu, bet jaunā gada 14. janvārī pulcēsimies akadēmiskai diskusijai ar savas nozares izcilību sasniegušajiem un nākamajiem Latvijas zinātnes darbiniekiem, mediju pārstāvjiem un uzņēmējiem, lai apmainītos ar veiksmes stāstiem un idejām par tēmu “No zinātnes – līdz bagātībai”. Varbūt tas izklausās banāli, bet šie vārdi atbilst ikviena zinātnieka cerībām par sekmīgu darbu savā nozarē, par bagātību, kura ir uzkrājama un atdodama zināšanās, kā arī sapnim par mūsu zemes izmisīgo gājumu uz ilgtspējīgu, attīstošos un mūsu iztēlē lolotu labklājības valsti!

LZA Senāta un Prezidija, visu nodaļu un to darbinieku vārdā novēlu Jums visiem radoša darba un piepildītu cerību pilnu tuvojošos Jauno gadu, kurā kā Latvijas prezidentūras gadā mums ikvienam, mūsu ģimenēm, kolēģiem, sadarbības partneriem un mūsu darba turpinātājiem ir nepieciešama stipra veselība, optimisms, ar kuru stiprināt savu zinātnieka misijas apziņu.

Paldies Jums!


Jānis Stradiņš

Laudatio Solomonam Hilleram un Regīnai Žukai*

Šīgada ZA Lielo medaļu pasniedzam mūsu ārzemju loceklei Dr. Regīnai Žukai saistībā ar viņas sintezētā ļoti iedarbīgā un joprojām aktuālā pretvēža preparāta ftorafūra jeb kā to dēvē pasaulē, tegafūra 50 gadu jubileju.

Ftorafūra tapšana bija ļoti liels sasniegums toreizējai Padomju Latvijas zinātnei. Riskēju pat apgalvot, ka tā bija nozīmīgākā Padomju Latvijas intelektuālā eksportprece, starp citu, vai vienīgais “cietās valūtas” avots tā laika mūsu zinātnei, par ko iegādātas modernās aparatūras, ne tikai Organiskās sintēzes, bet arī citiem akadēmiskajiem institūtiem. Ftorafūru vēl šodien plaši lieto pasaulē kuņģa un zarnu trakta un arī citu lokalizāciju audzēju ķīmijterapijā. Vēl šodien ftorafūra pulveris ir Latvijas, firmas Grindex eksportprece. Domāju, ka Latvijā veikto izgudrojumu klāstā ftorafūru var stādīt līdzās Valtera Capa un VEF izstrādātajam minifotoaparātam Minox.

Šodien mēs godinām pētnieci no Izraēlas, taču preparāts ir tapis nevis Izraēlā vai sadarbībā ar Izraēlu, bet Latvijā un tikai Latvijā, Organiskās sintēzes institūtā. Tā izgudrotāji, pirmo autorapliecību un patentu turētāji skaitās akadēmiķis Hillers, Regīna Žuka, akadēmiķis Marģers Līdaka un mediķe Dr. Aina Zīdermane. Protams, preparāta izstrādātāju loks ir plašāks, ieskaitot akadēmiķi Edmundu Lukevicu, patentzini Ābramu Fogelu, Eksperimentālās rūpnīcas darbiniekus, Valdi Jākobsonu, sadarbības partnerus – ķīmiķus un klīnicistus Maskavā un Kijevā.

Diemžēl, pēc 50 gadiem vairums ftorafūra radītāju mīt jau citā saulē, taču mums ir gods atzīmēt izcilo veikumu, pasniedzot medaļu Regīnai Žukai, kura kopā ar Solomonu Hilleru abi ir īstenie, galvenie preparāta pirmatklājēji. Bez Hillera nebūtu tapusi ne ftorafūra ideja, ne sintezētās vielas izveidošana par preparātu, nedz arī pats Organiskās sintēzes institūts, kurš ir trešais partneris ftorafūra atklāšanā. Atcerēsimies šodien profesoru Hilleru, kura simtā dzimšanas diena apritēs pēc pusotra mēneša, 2015. gada 14. janvārī. Hillers bija ārkārtīgi spilgta, varbūt arī pretrunīga personība, īsts Rīgas ebrejs, LU Ķīmijas fakultātes absolvents. Viņš bija heterociklu, īpaši furāna ķīmijas pamatlicējs Rīgā, nepārspēts inovatīvās zinātnes organizētājs, Organiskās sintēzes institūta pamatlicējs un pirmais direktors 18 gadus, uz zinātni balstītās ražošanas rosinātājs Rīgā un Olainē. Ja toreizējā Padomju Latvijā smacīgajos Pelšes un Vosa gados būtu bijis vairāk tādu hilleru un ja tie būtu saglabājuši savu ietekmi arī neatkarību atguvušajā Latvijā, tad varbūt šodien Latvijas vārds zinātnes pasaulē būtu daudz daudz skanīgāks.

Akadēmiķis Hillers Latvijā uzsāka fizioloģiski aktīvo vielu meklējumus plašā aspektā, jaunu ražošanas tehnoloģiju izveidi. Viņa izgudroto 12 oriģinālpreparātu skaitā ftorafūrs nebija vienīgais, taču pats spilgtākais. 1967. gadā “Doklady Akademii nauk SSSR” publicētais Hillera, Žukas un Līdaka raksts par pirimidīnnukleozīdu analogiem 21. g. s. sākumā citēts vairāk nekā 100 reizes gadā. Kopā ar Maskavas mediķiem tika veiktas ftorafūra klīniskās pārbaudes gandrīz 10 gadus un 1972.–74. gadā ar Medeksporta starpniecību sākts ftorafūra (tegafūra) eksports uz Japānu, kur to ražoja firma Taiho. Liktenis nereti ironizē – 1975. gadā tas Hilleram uzsūtīja ļauno kaiti, pret kuru viņš bija vērsies. Savam izgudrotājam ftorafūrs nespēja līdzēt – Hillers mira mokošā nāvē 1975. gada jūnijā, Linezera slimnīcā, tikai 60 gadus vecs. Patanatomiskā sekcija tomēr “rehabilitēja” ftorafūru – primārais ļaundabīgo šūnu perēklis bija aizkuņģa dziedzerī, kura ārstēšanai preparāts nebija paredzēts. Šodien vēlos atkārot savus vārdus, ko sacīju I Hillera piemiņas lasījumos (1976): “Solomons Hillers ir bijis vesels laikmets ķīmijas un farmācijas vēsturē (...) Vai tas ir bijis zelta laikmets Latvijas ķīmijā vai prelūdija zelta laikmetam, to gan vēl nezinām. Taču gan paša S. Hillera garam, gan mūsu vēsturiskā optimisma filozofijai vairāk atbilst tēze, ka galvenais institūtu tomēr gaida vēl nākotnē (...) Viņš ir radījis pamatu, viņa pēcteču uzdevums – izmantot, pilnveidot to.” Varbūt patētiski, taču ne bez pamata. Arī šodien Organiskās sintēzes institūts turpina jaunu zāļu meklējumus un visu Latvijas pētniecisko institūciju vidū starptautiski ir visaugstāk vērtētais.

Taču pievērsīsimies šīs dienas galvenajai varonei Regīnai Žukai. Regīnas Frīdmanes–Žukas dzimtas saknes meklējamas gan Baltkrievijā, gan Rīgā. Pati viņa ir dzimusi Maskavā 1936. gada 6. decembrī, kurp viņas māte bija devusies tūrisma braucienā no Latvijas un iepazinusies ar savu nākamo vīru Ābramu Frīdmani. Pēc 2. pasaules kara, 1945. gadā, Regīna reevakuējās no Taškentas uz mātes mītnes zemi, mācījās Rīgas krievu vidusskolā un 1954. gadā tika uzņemta LVU Ķīmijas fakultātē latviešu studentu grupā, Berklava laikā, kur teicami iemācījās latviešu valodu. Viņu aprūpēja docente Emīlija Gudriniece, un spējīgā studente tika norīkota darbā uz Organiskās sintēzes institūtu.

Taču Regīna jau agri apzinājās savu ebrejisko identitāti, un 1959. gadā pēc kāzām rabīna klātbūtnē tika izslēgta no komjaunatnes. Visos raksturojumos turpmākajā karjerā viņu ierobežoja ieraksts: “poļitičeski neblagonadeždna”. Viņai bija jāieiet strādāt nevis uz OSI, bet uz kantori “Sojuzchimreaktiv”, un pirmie mēģinājumi iekļūt aspirantūrā OSI nesekmējās. Tikai 1962. gadā Regīnu uzņēma aspirantūrā OSI pie paša Hillera. Pēc diviem gadiem, tieši savā dzimšanas dienā, 6. decembrī Regīnai laimējās sintezēt jaunu vielu, kas kļuva par preparātu ftorafūru.

Par šo tēmu Regīna aizstāvēja kandidāta disertāciju 1969. gadā, vēlāk doktora disertāciju 1977. gadā. Viņa ir publicējusi 120 zinātniskus rakstus, saņēmusi 45 autorapliecības un patentus, sagatavojusi 6 ķīmijas doktorus un ir autore vēl vienam efektīvam zāļu preparātam pret herpes vīrusu – furovīram, kura liktenis diemžēl nebija tik labvēlīgs kā ftorafūram.

Viss tas ir ticis paveikts Latvijā. Regīna strādāja arī mūsu neatkarīgajā valstī līdz 1999. gadam, pārstāvēja Latviju vairākās prestižās starptautiskās konferencēs, lasīja lekcijas ārzemēs – Vācijā, Taivānā, Japānā, piedalījās NATO programmās, bija pirmā Latvijas Medicīnas ķīmijas asociācijas prezidente (1992–1999). Regīna ir saņēmusi Hillera un Grindeļa medaļas, bet vēlāk Japānā – firmas “Taiho Pharmaceutical” īpašu apbalvojumu, ierakstīta – līdz ar Hilleru – šīs firmas zelta zālē. Starp citu, Organiskās sintēzes institūta augstākā apbalvojuma – Hillera medaļas reversā attēlota tieši ftorafūra molekulas ķīmiskā formula (mākslinieks Jānis Strupulis).

1999. gadā Regīna kā Latvijas pilsone aizbrauca uz Izraēlu, kur līdz pelnītas atpūtas gadiem strādāja Bar Ilan universitātē un farmācijas uzņēmumā “Rimonyx”. Līdz 2002. gadam Regīna saglabāja Latvijas pilsonību, un 2000. gadā LZA viņu ievēlēja par savu ārzemju locekli.

Arī šodien Regīna ir ne tikai Izraēlas, bet arī Latvijas patriote. 2011. gadā man bija skaista iespēja kopā ar bijušajiem Latvijas zinātniekiem – kolēģiem, kas tagad mīt Izraēlā, atzīmēt Telavivā 18. novembra svinības, un gaisotne tajā vakarā bija pacilājoša.

Un ja drīkstu auditoriju vēl mazliet nogurdināt, tad nobeigumā vēlos izteikt dažas pārdomas par ebreju zinātnieku, izgudrotāju un vispār intelektuāļu devumu Latvijai. Tas patiešām ir bijis būtisks. Arī Valters Caps, Minox izgudrotājs, bija Rīgas ebrejs, kas savu aparātu izgudroja Igaunijā un pilnīgotā veidā īstenoja to Rīgā. Daudzi Latvijā dzimuši ebreji guvuši pasaules slavu, minēsim kaut vai Jesaju Berlinu, Gidonu Krēmeru, aktieri Solomonu Mihoelsu, Mihailu Tālu, Marku Rotko, virsskaņas mehānikas pamatlicēju Lipmanu Bērsu. Arī Hillers un Žuka visu savu radošo mūžu būtībā aizvadījuši Latvijā.

Solomons (Šlioma) Hillers, kura vecāki bija cēlušies no Baltkrievijas, guva Latvijas pilsonību 12 gadu vecumā. Sākotnēji viņš piederēja vāciski runājošo ebreju kopienas daļai, rakstīja vāciski dzejoļus, bet bija kreisi noskaņots un vēlāk ieņēma redzamu stāvokli padomju elitē, savā ziņā bija Schutzjude, skaitījās pat LKP CK loceklis. Leģendārs kļuvis viņa teiciens Berklava laikā: “Tagad mums, latviešiem, jāturas kopā!”. Hillera institūtā izvirzījās daudzi vēlāk izcili latviešu zinātnieki, ieskaitot akadēmiķus Ivaru Kalviņu un Elmāru Grēnu, viņa laboratorijā arī Pelšes gados strādāja Marga Berklava. Institūtā valdīja brīvdomīga gaisotne.

Hillers bija konjunktūras cilvēks, viņš prata visur, arī Maskavā, veidot vajadzīgos sakarus. Viņš bija tāls no cionisma, uzskatīja, ka ebrejiem jādarbojas tās valsts labā, kurā viņi dzīvo, taču savu tautību nenoliedza.

Organiskās sintēzes institūtā strādāja arī daudzi nacionāli un disidentiski noskaņoti ebreji. Atceros, tajā pašā 1968. gadā, kad Rīgā ieradās tolaik visuvarenais Jurijs Andropovs un te tikās arī sarunai ar S. Hilleru, Regīnu Žuku un arī mani pa Rīgas geto teritoriju izvadāja bijušais tā gūsteknis Ābrams Iciks (Mitja) Špungins, OSI sagādes daļas vadītājs, kura uzskati nacionālajā jautājumā krasi atšķīrās no Hillera, – viņš drīz vien kļuva par otkazņiku un emigrēja uz Izraēlu. Bija “Prāgas pavasara” laiks, mums ar Regīnu šis gājiens pa Rīgas geto palicis neaizmirstams, tāpat arī grāmatas par ebreju holokaustu, kuras man deva lasīt Špungins, ļoti gudrs un godīgs cilvēks. Man tās sniedza daudz dziļāku ieskatu ebreju pasaulē, ļāva man vēlāk, trešās atmodas gados, kļūt par Latvijas – Izraēlas biedrības goda prezidentu. Špungins stāvēja man blakus, kad Jeruzalemē, Jadvašemā sacīju uzrunu, atklājot Latvijas un Igaunijas ebreju holokaustā bojāgājušo piemiņas ieleju. Atgriezies, 1990. gada maijā sastādīju Deklarācijas tekstu par antisemītisma un ebreju genocīda nepieļaujamību, ko atbalstīja Anatolijs Gorbunovs, Ita Kozakeviča, Rūta Šaca–Marjaša. To pieņēma Latvijas Republikas Augstākā Padome 1990. gada 19. septembrī un tā pavēra ceļu Izraēlas kneseta priekšsēdētāja vizītei Latvijā tajā pašā rudenī, pirmajai ārvalstu vadītāja vizītei Latvijā, kas nupat tikai sāka atgūt neatkarību un valstiskumu. Visa tā varbūt nebūtu bijis, ja nebūtu Organiskās sintēzes institūta, Hillera, Špungina un brīvdomīgās vides institūtā.

Pavisam netālu no Augstceltnes atrodas nacistu nodedzinātā Horālās sinagogas ēka, tuvāk Daugavai atrodas Geto muzejs ar sienu, uz kuras ierakstīti holokaustā bojāgājušo Latvijas ebreju uzvārdi. Atradu to skaitā arī Solomona Hillera piederīgos un Regīnas Žukas piederīgos, Šulmanu dzimtu – necilvēcības, rasu naida, brutalitātes upurus. Man likās piedienīgi, un arī Regīna Žuka vēlējās, lai šajā svinīgajā dienā tiktu pieminēti 20. g. s. neprāta upuri un viņu ciešanas. Atmiņas garantē iecietību, toleranci pasaulē, lai šādi traģiski notikumi nākotnē nevarētu atkārtoties nekādā variantā.

Mēs varam daudz mācīties no ebreju tautas, senas un gudras tautas, kas pasaulei devusi Bībeli, Jēzu, Einšteinu un, jāatzīst, arī Marksu. Arī Latviju tā bagātinājusi ar ievērojamām personībām. Jā, Latvija ir nacionāla valsts, mums jātiecas to tādu veidot, arī ebreji ir izveidojuši Izraēlu par savu nacionālo valsti. Taču mūsu nacionālās valsts bagātība ir arī tās daudzveidība, dažādība, multikulturālisms, iespēja nacionālajām minoritātēm saglabāt savu identitāti un izvērst savas spējas. Bieži saka, ka ebreji ir kā sāls zupā, kas piedod tai garšu. Ar šādu atziņu lai ierindojam arī radošos Latvijas ebrejus mūsu kopējā kultūras un zinātnes mantojumā.

Sirsnīgi apsveicu Regīnu ar pelnīto apbalvojumu, novēlu viņai veselību un saulainu mūža novakari senču zemē, šad tad atceroties arī Latviju.

*Runa LZA pilnsapulcē, 27. 11. 2014

Pēdējā atjaunošana 4-12-2014
Powered by Elxis - Open Source CMS