Kas mēs esam? No kurienes nākam? Kurp ejam?

18-12-2014

Akadēmiķis Kurts Švarcs

Kas mēs esam? No kurienes nākam? Kurp ejam?

Fiziķis KURTS ŠVARCS ir Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Lielās medaļas laureāts. Tā viņam piešķirta 2010. gadā par izciliem darbiem un praktiskiem risinājumiem radiācijas fizikā un hologrāfijā. Šajā piešķīrumā, kas vainagoja akadēmiķa Švarca izcilos panākumus 80 mūža gados (viņš pētījis radiācijas izraisītos un fotostimulētos procesus – defektu veidošanos un optiskās īpašības neorganiskajos materiālos (jonu kristālos, segnetoelektriķos, amorfos pusvadītājos), enerģijas migrāciju, lādiņu pārnesi u. c., izpētījis jonu kristālu luminiscences efektivitātes atkarību no temperatūras, pētījis materiālus hologrammu ierakstam, dinamisko hologrāfiju utt., u. t. jpr.), ir viens bet. Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo balvu katru gadu piešķir vienam Latvijas zinātniekam un vienam LZA ārzemju loceklim. Pie akadēmiķa Kurta Švarca vārda bija rakstīts Latvija – Vācija, jo, vairāk nekā 30 gadu nostrādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā, tostarp dažādos vadošos amatos, viņš 1992. gadā pārcēlās uz Vāciju un viņa tālākās dzīves un darba gaitas saistās ar Heidelbergu un Darmštati, gan ne brīdi nezaudējot sakarus ar kolēģiem nu jau LU Cietvielu fizikas institūtā.

Pēdējos gados akadēmiķa Kurta Švarca erudīciju un izcilās lektora iemaņas bijis iespējams baudīt plašam interesentu lokam, jo viņš ir uzstājies Latvijas Zinātņu akadēmijā ar populārzinātniskiem priekšlasījumiem “Cilvēks – reliģija – zinātne: ieskats cilvēka evolūcijā un modernajā sabiedrībā” (2011), “Homo sapiens: māksla, skaitļi, astronomija” (2012), “Smadzenes un informācija” (2013) un “Simboli no akmens laikmeta līdz šodienai” (2014).

Šī gada septembra beigās akadēmiķis Švarcs bija ieradies Rīgā, lai piedalītos starptautiskā konferencē, ko organizēja Cietvielu fizikas institūts. Tad arī notika priekšlasījums Zinātņu akadēmijā un mūsu saruna.

Kas toreiz, tālajā 1992. gadā, Jums lika tik krasi mainīt dzīvi un kopā ar ģimeni pārcelties uz Vāciju? Vēl jau šķietami nekas neliecināja par Latvijas zinātnes traģisko transformāciju no labi finansētas un līdz ar to angažētas lielvalsts zinātnes par mazas, ekonomiski vājas valsts zinātni.

Es sapratu, ka būs grūti noturēt manis vadīto Fizikas institūta Radiācijas fizikas laboratoriju ar 12 pastāvīgām algām. Kad man piedāvāja divu gadu viesprofesūru Heidelbergas Universitātē, kas ir viena no vecākajām un prestižākajām universitātēm Vācijā, es to pieņēmu. Laboratorija pēc tam tiešām izklīda. Mans ilggadējais līdzgaitnieks Andris Ozols kļuva par profesoru RTU, citi kolēģi nonāca Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā, kur nodibinājās Optisko ierakstu laboratorija. Kad beidzās mans profesūras laiks Heidelbergas Universitātē, kur lasīju vispārīgās fizikas un optisko ierakstu fizikas kursu, es turpināju darbu Vācijā – nu jau Darmštatē, Smago jonu fizikas institūta Materiālu pētniecības nodaļā. Tas ir milzīgs institūts ar aptuveni tūkstoti darbinieku, no kuriem tikai ap 300 ir zinātnieki. Pārējie tehniski apkalpo jonu paātrinātāju, kas ir viens no kādiem astoņiem paātrinātājiem Vācijā. Vairums zinātnieku, kas strādā uz paātrinātājiem, nāk no kodolfizikas, bet, ja mēs pētām radiācijas procesus cietā vielā, tad ir vajadzīgs cilvēks, kas orientējās radiācijas procesos cietās vielās, jo tikai ar kodolfiziku tur nepietiek. Es ilgus gadus biju nodarbojies ar radiācijas pētījumiem un tur tiešām ievadīju zināmu virzienu. Atšķirībā no katedras universitātē, kur ir stabils kolektīvs un paliekošs darbinieku skaits, šajā institūtā tas oscilē, nav paliekošs. Katru gadu nāk jauni aspiranti. Pirms 7 gadiem caur Tartu Universitāti (Tartu Universitātē Kurts Švarcs aizstāvēja savu pirmo disertāciju – Z. K.) mani sameklēja Kazahstānas pārstāvji. Tur bija izveidojusies īpatnēja situācija – Astanā par 20 miljoniem dolāru bija instalēts paātrinātājs, kas bija paredzēts Kodolfizikas institūtam un Gumiļova Eirāzijas universitātei (Ļeva Gumiļova Eirāzijas nacionālā universitāte – Z. K.). Universitāte gribēja attīstīt radiācijas pētījumus cietvielās un uzaicināja mani par konsultantu. Tā nu es septiņus gadus koordinēju radiācijas pētījumus Astanā; katru gadu divas nedēļas esmu tur, lasu lekcijas, vadu aspirantus. Kazahiem ir laba sadarbība ar CFI, viņi pēta radiācijas defektu agregātus elektronu mikroskopā. Pašlaik esmu pensijā, un Darmštatē jau sešus gadus notiek jauna jonu sinhrotrona būve ar simtreiz lielāku jona kūļa enerģiju (līdz 300 GeV urāna joniem!). Projekta izmaksas ir vairāki miljardi EUR, un tajā piedalās 10 valstis. Divus gadus uz esošā paātrināja nenotika nekāda paraugu apstarošana, bet šogad, paldies Dievam, tas notika vairāku mēnešu periodā un varēja apstarot arī kristālus Cietvielu fizikas institūtam Rīgā. Apstarošana ir dārgs prieks – viena stunda vienā lineārā paātrinātāja eksperimentālajā kanālā maksā 5000 EUR, bet mums paraugi ir jāapstaro diennakts režīmā.

Uz Rīgu atbraucāt, lai piedalītos Cietvielu fizikas institūta organizētā starptautiskā konferencē?

Faktiski notika divas konferences – viena par nanostruktūrām un paralēli arī otra konference par segnetokeramiku un feroelektriskiem materiāliem. Es biju ielūgtais referents – tas nozīmē, ka man nebija jāmaksā konferences dalības maksa, kas man kā emeritētajam zinātniekam nav mazsvarīgi, jo institūts Darmštatē komandējumus neapmaksā. Es referēju par to, ko mēs sadarbībā ar Rīgas CFI Virsmas fizikas laboratoriju (vadītājs Dr.habil.phys. Jānis Maniks) esam veikuši aizvadītajos 10 gados. Referāts tika labi novērtēts, es pat saņēmu goda diplomu par to, ka esmu konferences dalībnieks ar vislielāko pieredzi (objektīvi to ir grūti novērtēt!).

Un pie reizes Latvijas Zinātņu akadēmijā noturēt kādu interesantu priekšlasījumu par cilvēces kultūras vēsturi – ne tikai par zinātni, tādēļ arī klausītāju loks ir visplašākais. Patīkami, ka publikā redz daudz jaunu cilvēku, studentu. Akadēmiķis Juris Ekmanis pēc Jūsu priekšlasījuma teica, ka esat paraugs, kādam jābūt īstam zinātniekam – ne tikai akadēmiski izglītotam, bet arī domātājam, cilvēces progresa analizētājam un virzītājam. Taču vai viens cilvēks šodien vispār var aptvert zinātnes un tehnikas sasniegumus?

Pirms dažiem desmit gadiem sociologi novērtēja, ka cilvēces kopējā zināšanu kapacitāte ik pa desmit gadiem divkāršojas. Pašreiz tas varbūt notiek mazliet straujāk. Tā kā cilvēka aktīvais mūža garums ir 30–40 gadi, tad katram no mums – no atslēdznieka līdz profesoram – savā darba dzīvē pēc skolas vai studiju beigšanas jāmācās no jauna. Tas arī nozīmē, ka šodien nav cilvēka, kurš vienlīdz labi orientējas molekulārajā ģenētikā, kodolfizikā un sakaru tehnikā. Pastāv uzskats, ka viens no 19. gadsimta universālākajiem dabaszinātniekiem bijis Hermans Helmholcs (Hermann von Helmholtz, 1821–1894). Helmholcs studēja medicīnu un bija profesors Berlīnes Universitātē. Viņš pētīja nervu sistēmas kairinājumu procesus un pārneses ātrumu, atklāja enerģijas nezūdamības likumu dzīvos organismos un daudz ko citu. Dažus gadus vēlāk Helmholcs pārņēma fizikas katedru un veica izcilus atklājumus fizikā. Viņa vārdā nosaukta indukcijas spole, akustiskais rezonators, diferenciālvienādojums u. c. Vēl šodien medicīnā lieto oftaloskopu – spoguli acs tīklenes izmeklēšanai (izveidots jau 1851. gadā). Helmholca vārdā Vācijā nosaukta organizācija, kas apvieno un koordinē elementārdaļiņu un jonu paātrinātāju zinātniskos centrus. Helmholca vārdā nosaukti arī krāteri uz Mēness un Marsa. Droši vien mūsdienās šīs ģeniālais cilvēks nevarētu būt tik vispusīgs...

Vai gribat teikt, ka prasība pēc vispusības ir novecojusi?

Paliek prasība būt vispusīgam, bet ne universālam. Jebkurā radošā darbā ir vajadzīga arī intuīcija. Alberts Einšteins savās atmiņās raksta: ”Intuīcija ir svarīgāka par zināšanām.” Intuīcija ir nepieciešama jebkurā radošā darbībā, un to nevar iegūt no datoriem, interneta un IPhone tramvajā.

Daudzi jauni cilvēki domā, ka internets ir zināšanu alfa un omega. Bet Jūs sakāt – vispusība un intuīcija. Kā var sekmēt vai attīstīt vispusību?

Galvenie faktori ir ģimene un skola. Vispusību var apgūt tikai līdz augstskolai. Visas augstskolu, universitāšu programmas ir samērā šauras un specializētas. Kaut arī šodienas radiotehniķim ir jāapgūst optikas un lāzeru tehnika (optiskie viļņvadi sakaru tehnikā), tā vēl nav vispusība. Daudz ko var mācīties no vēstures; tā, piemēram, optiskais telegrāfs – signālu pārraide ar lāpām Grieķijā aprakstīts jau tūkstoš gadus pr. Kr. Daudz ko var mācīties arī no dabas. Leonardo da Vinči, daudzu tehnisko izgudrojumu autors, raksta: “Ja arī cilvēks savos daudzveidīgos izgudrojumos ar dažādiem paņēmieniem sasniegs vēlamo mērķi, nekad izgudrojums nebūs pilnvērtīgāks un skaistāks kā dabas produkts.” Šo Leonardo da Vinči norādījumu šodien izmanto bioinženierija.

Jūs sakāt, ka galvenais Homo sapiens – saprātīga, domājoša (es, protams, mazliet ironizēju) cilvēka – tapšanas aspekts ir meklējams ģimenē un skolā. Tās ģimenes mums ir tādas, kādas ir, un arī skolas mētājas no viena grāvja uz otru – te pakļauties sliņķu demokrātijai un vidusskolā nemācīt eksaktos priekšmetus, te atjaunot centralizēto eksāmenu matemātikā, citādi tehniskās augstskolas saņem vienus vienīgus skaistu literāro eseju rakstītājus. Kam, Jūsuprāt, obligāti jābūt vidusskolu programmās?

Galvenais vidusskolas uzdevums ir audzināt domājošu cilvēku, kas spēj atšķirt labo no ļaunā un orientēties šodienas sarežģītajā pasaulē ar lokālām un globālām problēmām un pretrunām. To viegli pateikt, bet grūti īstenot. Ir vajadzīgi skolotāji ar labām profesionālām zināšanām un pedagoģisku talantu. Audzinātāja talants nepieciešams ne tikai pamatskolā, bet līdz ģimnāzijas beidzamajai klasei. Protams, ideāls skolotājs ir pasaules problēma, ko grūti risināt. Atliek tikai diskutēt, kuri priekšmeti ir svarīgi un kuriem dodama priekšroka. Šodien svarīgas ir svešvalodas, un prioritāte ir angļu valodai (pat datoru valoda ir angliska!). Vairums mācību priekšmetu (ģeogrāfija, vēsture u. c.) ir aprakstoši un tikai paplašina skolēnu redzesloku, ne loģisko domāšanu.

No visiem mācību priekšmetiem atšķirīga ir matemātika. Šis grieķu izcelsmes vārds tulkojumā nozīmē “māksla mācīties”. Tā ir viena no cilvēces vecākajām zinātnēm, kas radās 3000 gadus pr. Kr. Matemātika ir arī šodienas datoru loģika. Skolu programmās matemātika sākas ar skaitļa jēdzienu, turpinās ar algebru, ģeometriju līdz priekšstatiem par diferencēšanu un integrālrēķiniem. Gandrīz visās ģimnāziju mācību programmās ir iekļauti arī varbūtības teorijas pamati, bez kuriem nav iespējama prognozēšana ne meteoroloģijā, ne ekonomikā. Var apgalvot, ka laba matemātikas programma ģimnāzijā un laba matemātikas pasniegšana ir skolēnu loģiskās domāšanas attīstības garants.

Ar Kurtu Švarcu sarunājās Zaiga Kipere

Interviju pilnā apjomā skat. žurnālā “Enerģija un Pasaule” 2014.gada 6.numurā

Powered by Elxis - Open Source CMS