Nekas nav pārspīlēts. 8. decembrī, divas dienas pirms oficiālās pasniegšanas ceremonijas Stokholmā, 2014. gada Nobela prēmija medicīnā plašai interesentu auditorijai tika prezentēta Latvijas Zinātņu akadēmijas Konferenču zālē. Šo pasākumu bija sarūpējusi Zviedrijas vēstniecība, Latvijas Zinātņu akadēmija un Šveices farmācijas firma Roche. Bija aplūkojama arī pavisam īsta Nobela zelta medaļa no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja fondiem, kas nekad nav bijusi izstādīta – muzeja ekspozīcijā ir redzama tās kopija.

Maza atkāpe no notikuma. Kad Maskavā tika likvidēts izcilā krievu biologa un patologa Iļjas Mečņikova muzejs, mūsu Medicīnas vēstures muzeja pārstāvji brauca pārņemt tā eksponātus, to starpā arī Nobela prēmijas zelta medaļu un dārgakmeņiem rotātus augstus ārvalstu ordeņus. Darbiniece aiznesa tos Rīgā uz banku novērtēt, pirms ierakstīt inventāra sarakstā. Bankā, tramīgi apkārt lūkojoties, viņai prasīja: ”Kur ir jūsu apsargs?”. Kāds vēl apsargs? Ceļš taču nav tāls – cauri parkam un gabaliņš pa ielu. ‘’Un kur tie atradās?” Iepirkumu maisiņā... Tas nebūt neliecina par darbinieces vieglprātību. Vienkārši, pieticībā augušajam padomju cilvēkam nebija ne jausmas, cik vērtas ir tādas mantas. Akadēmijas zālē zelta medaļa droši atradās stikla kastē, un sargs arī bija.

LZA prezidents Ojārs Spārītis pieminēja vienīgo Latvijā dzimušo Nobela prēmijas laureātu Vilhelmu Ostvaldu, balvai literatūrā nominēto Zigmundu Skujiņu un, viņaprāt, Nobela prēmiju pelnījušo osteorefleksoterapijas tēvu Georgu Jankovski. Nepieminēts palika viens no visizcilāķajiem ķīmiķiem Pauls Valdens, kurš Nobela prēmijai tika nominēts vairākkārt, bet to nesaņēma Pirmā pasaules kara dēļ, kā arī mūsdienās, šķiet, visreālākais pretendents, viens no hologrāfijas atklājējiem, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis Juris Upatnieks (ASV), kuru no Nobela prēmijas šķira tikai tas, ka vienā nozarē var apbalvot ne vairāk kā trīs zinātniekus, bet viņš bija ceturtais... Par Nobela prēmiju literatūrā, kurai savulaik izvirzīti arī Vizma Belševica, Imants Ziedonis un Knuts Skujenieks, var teikt tikai to, ka piešķīrēju gaume ir neizprotama un neprognozējama.

Zviedrijas vēstnieks Henriks Landerholms, runājot par Zviedrijas un Latvijas kopīgo ceļu uz zinātnes virsotnēm, atgādināja par nākošo Nobela prēmijas laureātu Vilhelma Ostvalda un Svantes Arrēniusa (Arrhenius) īsajām kopīgām gaitām Rīgas Politehnikumā, Ostvalda laboratorijā (1886). Vairāki simti zviedru studentu šobrīd mācās Rīgas Stradiņa universitātē. Mēs no savas puses varētu pieminēt arī tos mūsu jaunos zinātniekus, kuri savus doktora darbus izstrādājuši Zviedrijas augstskolās. Galu galā, mūs vieno arī LZA ārzemju loceklis Dainis Draviņš – astronoms, Lundas universitātes profesors, viens no visaktīvākajiem ārzemju locekļiem. Zviedrija zinātnes jomā tiešām ir tepat pāris soļu attālumā.

Pēc tam, kad bija parādīta videofilma par šī gada laureātiem Džonu O’Kīfiju, norvēģu laulāto pār Meju Britu un Edvardu Mozeriem un viņu atklāto smadzeņu pozicionēšanas sistēmu, LZA korespondētājloceklis Andrejs Ērglis ieskicēja atklājuma nozīmi smadzeņu darbības tuvākai izpētei, lai cilvēkiem nodrošinātu garu, fiziski un garīgi pilnvērtīgu mūžu, jo gados vecāki cilvēki vairāk ka no vēža un infarkta baidās no Alcheimera slimības.

Roche Latvija SIA direktors Dr. Rauls Vēliņš aicināja jauniešus iepazīties ar firmas stipendiju programmu.

Brīnišķīgi dziedāja Ilona Bagele, publiku šarmēja pasākuma vadītājs Ansis Bogustovs, varēja nobaudīt Zeltītes Kavieres tējas no Vaidavas un Piltenes piparkūkas.

Z.Kipere