LZA prezidenta O. Spārīša runa 2014. gada Nobela prēmijas medicīnā prezentācijas pasākumā
2014. gada 8. decembrī

Ekselence, Zviedrijas karalistes vēstniek Henrik Landerholma kungs, godātais Roche Latvija direktor Raul Vēliņa kungs, cienījamie Saeimas deputāti, pasākuma viesi, dāmas un kungi!

Kā šodienas pasākuma tēzi varam analizēt paradoksu, ka Nobela prēmijas šarms ir korelatīvs grūtajam ceļam uz tā sasniegšanu, par kuru mēs priecājamies, bet neapzināmies grūtības, kuras ir jāpārvar. Man ir simboliski svarīga paša pirmā 1901. gada Nobela prēmijas laureāta Emila Ādolfa fon Bēringa apbalvojuma motivācijas pamatojums. Tajā teikts, ka apbalvojums piešķirts “par ieguldījumu serumu terapijas attīstīšanā difterijas apkarošanai, ar kuru viņš (Bērings) ir atklājis jaunu ceļu medicīnas zinātnes laukā un ielicis ārstu rokās uzvarošu ieroci cīņai ar slimību un nāvi”. Šāds patoss un emocionāli salīdzinājumi ļauj novērtēt atklājuma lielumu, kura izziņas galvenais darbs pagājušā gadsimta sākumā ir gūlies uz atklājēja paša un atsevišķos gadījumos arī uz līdzstrādnieku pleciem.

Kā panākams Nobela prēmijas cienīgs atklājums? Noteikti tikai ar valsts vai privātā kapitāla būtiskām investīcijām problēmas pētniecībai nepieciešamo tehnoloģisko, laboratorisko, klīnisko un cilvēkresursu piesaisti. Jau krietni aiz muguras ir tas laiks, kad 1904. gadā Nobela prēmiju saņēma Ivans Pavlovs un 1908. gadā Iļja Mečņikovs, kura zelta medaļas oriģinālu mēs šodien varam aplūkot mūsu sarīkojuma telpā. Vai ne tāpēc krāsu fizikālās ķīmijas izpētes pamatlicējs Vilhelms Ostvalds atstāja aiz muguras Rīgas Politehnikuma Ķīmijas fakultāti, ka zinātniskajai pētniecībai veiksmīgāk veidojās sadarbība ar Upsalas universitāti un profesoru Svanti Arrēniusu un industriāli strauji augošo Vācijas ķīmisko rūpniecību, kas pasūtīja modernus pētījumus. Ar finansējumu un zinātniskiem speciālistiem labi nodrošinātās laboratorijās V.Ostvalds daudz mērķtiecīgāk un dziļāk varēja pietuvoties savu pētījumu problemātikai nekā tas bija iespējams ar Rīgas augstskolas mērogu ierobežotajā cariskās Krievijas zinātnes telpā. Jā, mēs varam būt lepni, ka Latvija ir ģenētiskā dzimtene ar mūsu zemi saistītajam pagaidām vienīgajam baltvācu izcelsmes Nobela prēmijas laureātam, bet gribas arī cerēt, ka Latvija var kļūt par mājvietu arī kādai no nākamajām Nobela prēmijām, jo te dzīvo un strādā tādi izgudrotāji kā Einārs Loža un Ivars Kalviņš, kuri Organiskās sintēzes institūtā ir radījuši efektīvu onkoloģisko slimību apkarošanas līdzekli “Belinostat”, bet kura reģistrācija, klīniskie pētījumi, rūpnieciskā ražošana un miljardu dolāru peļņu nesošā ieviešana ārstniecībā piederēs tām valstīm, kuras šī preparāta galīgajā izstrādē un aprobācijā spēs ieguldīt pienācīgas summas, un tās ir tādas, kuras Latvijas budžeta mērogiem nav ceļamas, ja nav atbilstoša politiskā un tautsaimnieciskā mērķa – darīt valsti turīgu ar inovatīviem intelektuālajiem izgudrojumiem.

Starpkaru Latvija mēģināja Nobela prēmijai radošo sasniegumu kategorijā nominēt Annas Brigaderes un Kārļa Skalbes daiļradi, par kuru talanta spožumu mūsu zemē nevienam nebija šaubu, un, ka arī viņu domu dziļumam un cilvēkmīlestības plašumam ir pasaules lidojuma vēriens. Bet par šķērsli kļuva valodas barjera un tulkojuma adekvātums, kā arī nelielas zemes literatūras nelielā starptautiskā rezonanse. Ar savu 1999. gadā pabeigto romānu “Miesas krāsas domino” rakstnieks Zigmunds Skujiņš mūsdienās pretendē uz nomināciju Nobela prēmijai rakstniecībā, un šajā gaitā vienīgais resurss ir rakstnieka talants, iztēle, spalvas raksta meistarība un vienīgais ieguldījums – papīrs un tinte, kas valstij nav izmaksājis ne nieka. Bet, ja paveiksies – Zigmunda Skujiņa veiksmes stāstu kā savējo nekavējoties izziņos visa valsts. Tāds jocīgs paradokss. Ceļu uz šo panākumu Zigmundam Skujiņam palīdz bruģēt ārvalstu kapitāls un menedžments pēc jau zināmās “Belinostat” shēmas. Šajā gadā Lielbritānijas izdevniecībā “Arcadia Books Ltd” ir izdots Z. Skujiņa romāna tulkojums “Flesh Coloured Dominoes”, kurš iespiests grāmatu sērijā “7 Million Copy International Bestseller”, tādējādi liekot pamatu latviešu talanta starptautiskai atpazīstamībai.

Šeit kļūst redzams ceļš, kāds ar valsts vai korporatīvo atbalstu ejams ikvienam talantam pretī Nobela prēmijas lauru vainaga saņemšanai. Latviešu bioinformātikas zinātniekam Valdim Brāzmam, kurš 2013. gadā tika apbalvots ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu, Lielbritānijā izveidotā institūtā strādā ap 50 viņa laboratorijas zinātnisko darbinieku un padoto pētniecības asistentu, un, iespējams, kādreiz šie pētījumi tiks novērtēti ar Nobela prēmiju, kuras slava spodrinās Lielbritānijas zinātnes un ekonomikas sasniegumus. Tāpat nav noslēpums, ka 2012. gada Nobela prēmijas medicīnā laureātam Šinjo Jamanakam pētījumus cilmes šūnu stimulēšanas programmas atklāšanā reģeneratīvās medicīnas jomā palīdz veikt ap 300 zinātnieku liels kolektīvs Osakā un ap 50 viņa vadītu laboratorijas darbinieku Kalifornijā ASV. Pārrēķinot šos pasaules medicīnas problēmu pētniecībā investējamos resursus naudā un salīdzinot tos ar Latvijas valsts budžetu, mēs varam pārliecināties, ka viena zinātniskā institūta budžets ir lielāks par visas Latvijas gada budžetu zinātnei kopumā, un samērā droši varam prognozēt, ka ar šādu finansējumu Latvijai nav reāli pretendēt uz Nobela prēmijas cienīgu pētījumu izstrādi mūsu zemē.

Mūsu zemē gan ir šādas prēmijas cienīgas izstrādnes un atklājumi medicīnā, kur Latvija ir pioniere. Te noteikti pieminami mūsu unikālā ķirurga un cilmes šūnu stimulācijas metožu pētnieka, osteorefleksoterapijas metodes pamatlicēja Georga Jankovska atklājumi, kuri ir aizsākušies jau pagājušā gadsimta 50. gados un ir patentēti, atzīti un tiek izmantoti gan Krievijā, gan Izraēlā, ASV un Turcijā, gan arī Kaukāza zemēs. Tikai šo atklājumu valstiskai promocijai ir nepieciešama valsts mēroga sapratne par atklājumu virknes globālo nozīmi un politiska griba koncentrēt resursus un administratīvo enerģiju šāda mērķa sasniegšanai. Arī šodien cildināmā un ar Nobela prēmiju apbalvotā atklājuma aspekti Latvijā ir tikuši pētīti jau pirms 40 gadiem, kad G.Jankovskis ar kolēģiem pievērsās šūnu koordinatīvās funkcijas regulēšanas mehānismu izpētei, manipulējot ar hipokampa dziedzeri ar injekcijām cauri kaulam. Taču pagaidām mēs varam ļauties sapņiem – kā būtu, ja reiz Latvijas zinātnei uzsmaidītu laime iegūt prestižo Nobela prēmiju jebkurā nozarē, un katrā gadījumā priecāties par globāli vienotās zinātnes pasaules panākumiem, kuru kaldināšanā arī mūsu zinātnieki piedalās ar saviem teorētiskajiem un praktiskajiem pētījumiem.

Ar lielu interesi šodien iepazīsimies ar 2014. gada Nobela prēmijas laureātu medicīnā Džona O’Kīfija, Meijas–Britas Mozeres un Edvarda Mozera atklājumu cilvēka orientēšanās sistēmas izpētē un cilvēka smadzeņu darbības bioķīmisko procesu pētniecībā, kas ir rezultējusies ar pasaules mēroga uzmanību un augsto novērtējumu – Alfrēda Nobela prēmiju!