Arhitekts, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Gunārs Jansons (1928-2013) bija izcils profesionālis - Latvijas viduslaiku arhitektūras pieminekļu un seno koka dzīvojamo ēku būvvēstures pētnieks. Viņš izstrādājis restaurācijas projektus Turaidas viduslaiku pilij, Ikšķiles pirmajai baznīcai, Ainažu jūrskolai u.c. Latvijas senceltnēm. Viņš ir autors grāmatām par Kurzemes pilsētu 17.-19. gs. koka ēkām (1982), Ikšķiles viduslaiku pili un baznīcu (2004), Turaidas pils 13.-17. gs. arhitektūru (2007), kā arī daudziem desmitiem periodikā un rakstu krājumos publicētu pētījumu. Tikai dažiem arhitekta tuvākajiem draugiem bija zināms, ka viņš ir arī acīgs novērotājs, labs cilvēku raksturotājs un interesants stāstnieks ar literāta dotībām. Esot pusmūžā, laikā no 20. gs. 70. līdz 90. gadiem uz papīra tika uzliktas bērnības un jaunības dienu atmiņas, kuras autors parakstīja ar dzimšanas apliecībā reģistrētajiem abiem vārdiem: Gunārs Alfrēds Jansons. Tā kā arhitektam nebija pēcnācēju, pēc G. Jansona aiziešanas mūžībā viņa seno lietu vākums un personīgais arhīvs nonāca Turaidas muzejrezervātā, ar kura direktores Annas Jurkānes un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Latvijas vēstures institūta apgāds šopavasar laidis klajā 479 lappušu biezu grāmatu: Gunārs Alfrēds Jansons. Savas dzīves piemiņai. (2017).

Jau 20. gs. 70. gados, vienlaikus ar materiālu vākšanu iecerētajai disertācijai, G. Jansons garas stundas pavadījis Rīgas arhīvos, meklēdams dokumentāras ziņas par savu dzimtu. Viņa tēvs cēlies no Cīravas zemniekiem Kurzemē, un viņa dzimtas sānu atzaros ir gan pirmais tautskolotāju sagatavotājs Kurzemē Andrejs Bergmanis (1810-1869), gan rakstnieks Gunārs Janovskis (1916-2000). G. Jansona mātes dzimta nāk no Zemgales mazvāciešiem - dažādu profesiju amatniekiem. Grāmatas
autors raitā stāstījumā izvada lasītāju cauri 19. gadsimtam, no kura saglabātās skopās arhīvu ziņas par vairākas paaudzes
iepriekš dzīvojušajiem radiem papildinātas ar precīzu dabas un arhitektūras ainavas raksturojumu. G. Jansona apbrīnojamā atmiņa saglabājusi dažādus spilgtus bērnības iespaidus par ģimenes mitekļiem 30. gadu Rīgas Maskavas forštatē un skolas gaitām pilsētas centrā un Pārdaugavā, vecāsmātes māju pirmskara Jelgavā, radinieku dzīvesvietām Dzelzāmurā Lielupes krastā, Daugavas malā pie Pļaviņām un Gulbenē. Ar pusaudža acīm skatīti Latvijas laikmetu grieži - krievu un vācu okupācijas varu maiņas, Otrā pasaules kara laiks Rīgā un bēgļu gaitas "Kurzemes cietoksnī". Tos savā stāstījumā autors reizēm papildinājis ar nobrieduša vīra atziņām un dažām literatūrā atrastām piezīmēm vai precizējumiem.

400 lappušu garo stāstījumu autors, lasītājam negaidot, aprauj 1947. gadā. Kaut arī G. Jansona draugi viņu mudinājuši atmiņu pavedienu ritināt arī tālāk cauri pēckara gadiem, dažādu iemeslu dēļ autors to nav darījis. Tāpēc grāmatas sastādītājs LZA akadēmiķis Andris Caune pievienojis pielikumus, kuros atrodami G. Jansona biogrāfijas dati, publikāciju saraksts un laikabiedru - gan paša, gan bijušo darba biedru, gan mākslas vēsturnieku - LZA prezidenta Ojāra Spārīša, Imanta Lancmaņa, Elitas Grosmanes un Ievas Oses atmiņu skices, kas atsedz Gunāra Jansona rakstura īpašības un dod novērtējumu viņa profesionālajam veikumam.

G. Jansona aizraujošais atmiņu vēstījums lasāms ne tikai kā vienas ģimenes dzīves romāns, bet arī 20. gs. pirmās puses Latvijas kultūrvēsturiski interesantu, uzticamu ziņu avots.

Ieva Ose