IN MEMORIAM

30-06-2017

Harro fon Hiršheita piemiņai
(1925 - 2017)

Vēsts par Harro fon Hiršheita (Harro von Hirschheydt) aiziešanu mūžībā skumdina visus, kas viņu pazinuši, un arī rosina dziļākas pārdomas par vācbaltiešu un latviešu saskares lietām. Pazīstamais grāmatizdevējs un erudītais Baltijas vācu kultūras pārzinātājs ļoti daudz darījis, lai pārvarētu plaisas un vēstures pārpratumus, lai tuvinātu latviešus  vācbaltiešu kultūrai, savukārt mudinot vācbaltiešus neaizmirst savu senču dzimteni.

Harro Hiršheits dzimis Rīgā 1925. gada 14. aprīlī, bet 1931. g. pārcēlies uz Aizputi (Hasenpoth), kur viņa tēvs bija mācītājs un skolotājs. 1939. g. Harro beidzis Aizputes skolu, bet tā paša gada beigās bija spiests izceļot no Latvijas. Pēc Vērmahtā un amerikāņu gūstā aizvadītā laika viņš izskolojās par grāmattirgotāju. Kopš 1950. gada darbojās kā prasmīgs grāmatizdevējs, tirgotājs un antikvārs, visilgāk Hannoverē. Hiršheits ir izdevis 500 grāmatu un dažādu krājumu par Baltijas literatūru, vēsturi, vārdnīcas, leksikonus, kuri tiek plaši lietoti vēl šodien. Viņš izdevis arī žurnālu "Baltische Hefte". Harro virzīja savu apgādu uz latviešu oriģinālliteratūras tulkojumu izdošanu vācu valodā un vēlāk arī uz baltvācu autoru izdošanu latviešu valodā. Šajā ziņā viņam nebija līdzinieku.

1993. g. viņš ir iedibinājis Harro von Hirschheydt  izdevniecību Aizputē, izvēršot te plašu, produktīvu darbību, uzstājās ar rosinošām lekcijām latviešu auditorijās.

2003. g. Rīgas vācbaltiešu centrs "Domus Rigensis" un profesors Ojārs Spārītis izvirzīja nenogurdināmā un idejām bagātā cilvēka kandidatūru Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktora grāda piešķiršanai, un 2004. gada 17. februārī ar LZA Senāta lēmumu Harro saņēma šo, jau sen pelnīto pagodinājumu.

Man bija laime iepazīt viņu jau 1982. gadā Rietumvācijā, būt viņa viesim Hannoverē un ar viņa gādību pirmoreiz uzzināt par Vernera fon Bergengrīna un Franča Tisa (Thiess) spožajiem sacerējumiem, saņemt dāvanā Zentas Mauriņas autobiogrāfiju vācu valodā. Vēl svarīgāk bija tajos tālajos Latvijas nebrīves gados izrunāties (un - gribētos sacīt - iedraudzēties) ar pašu Hiršheita kungu, uzzināt, ka viņš izdos padomju režīmam netīkamās latviešu rakstnieces Vizmas Belševicas prozu, popularizē arī citus tā laika latviešu literātus.

Ne mazāk svarīgi bija arī ļoti talantīgo Baltijas vācu autoru, sevišķi fon Bergengrīna popularizēšana Latvijā, kas ir viņa dzimtene. Visu to nav iespējams dažās rindkopās.  Mēs, latvieši, esam parādnieki Hiršheitam, par viņa izcilo devumu divu likteņu kopību pieredzējušo tautu kultūru tuvināšanā, mums jāstāsta par to vēl un vēl.

Lai cik tas liktos paradoksāli, savas atziņas Harro fon Hiršheits izteica jau pirms latviešu "trešās atmodas". Tas deva papildus impulsu latviešu un Baltijas vācu kultūru tuvināšanai - klusinātu un varbūt vēl īsti nenovērtētu, taču īsti paliekamu. Harro bija ļoti darbīga, toleranta un saskarē patīkama personība, ar mērķtiecību un dziļu skatījumu uz norisēm.

Harro fon Hiršheits mira 2017. g. 30. maijā un ir guldīts Bisendorfas kapsētā Vācijā. Viņa vārds ierakstīts latviešu un vācbaltiešu tuvināšanas centienos zelta burtiem.

Lai šim cildenajam cilvēkam paliek dzīva piemiņa. Izsakām patiesu līdzjūtību aizgājēja tuviniekiem Latvijas Zinātņu akadēmijas un Harro draugu vārdā.

Sit tibi terra levis!

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs

Pēdējā atjaunošana 5-07-2017
Powered by Elxis - Open Source CMS