Pēc vasaras gaišajām naktīm 2006 gada rudenī Astrofizikas observatorijā (AO) turpinājās darbi klasiskajā pētniecības virzienā – pie auksto zvaigžņu īpašību pētījumiem. 2006.gada rudens un 2007.gada pavasara novērojumi atnesa jaunus panākumus. Pēc vairāk kā divdesmit gadu pārtraukuma Astrofizikas observatorijā atkal tika atklātas 39 jaunas oglekļa zvaigznes. Tās piebiedrojās 318 agrāk atklātajām šīs apakšgrupas zvaigznēm, kuru atmosfērās novēro oglekļa savienojumu molekulas. Šīs pašas zvaigznes savā evolūcijas procesā bagātina kosmisko telpu ar šo dzīvībai tik nozīmīgo ķīmisko elementu.

Visbeidzot Šmita teleskops ir parādījis savu varēšanu pavisam jaunā pētniecības virzienā. No 2007.gada rudens līdz 2008. gada martam ar pārtraukumiem pateicoties gan ļoti sliktajiem meteoroloģiskajiem laika apstākļiem, gan citu novērošanas programmu realizēšanas nepieciešmībai, tika novērota mazo planētu josla, kura atrodas starp Marsa un Jupitera orbītām.

Un atkal panākums – 2008.gada janvāra un februāra novērojumi ļāva atklāt 9 jaunus asteroīdus. 31.jūlija naktī – vēl vienu. Pie tam divi no tiem tika novēroti atkārtoti – pēc lielāka laika intervala, kas ļāva mums būt ne tikai par atklājējiem, bet arī par pamatatklājējiem (principal investigator). Šāds iedalījums ir pieņemts mazo Saules sistēmas objektu pētnieku sabiedrībā – Harvardas Universitātes Smitsonas observatorijā ASV, kura savāc visas pasaules mazo planētu un asteroīdu novērojumu datus. Atkārtoti asteroīdu novērojumi ļauj precizēt to orbītas, līdz ar to asteroīdi kļūst vienmēr atrodami starp citiem debess ķermeņiem. Asteroīdi parasti tiek atklāti tad, kad to orbītas ir vistuvāk Zemei. Tad Zeme, kura ir ātrāka savā kustībā pa orbītu, attālinas no tiem. Pēc desmit līdz divdesmit dienām asteroīdus vēl izdodas atkārtoti novērot. Pēc tam tie paliek par vājiem novērošanai un pazūd uz 2 –5 gadiem atkarībā no orbītas formas. Vienreiz novērotie tiek pazaudēti un vēlāk atklāti kā jauni objekti, turpretī tie, kuriem ir jau noteiktas orbītas, tiek reģistrēti atkārtoti, tad tiem pieškir asteroīda numuru un dod vārdu. Tā notiks arī ar mūsu 9 atklātajiem no 1 līdz 2 kilometru lielajiem ap 21 zvaigžņlieluma objektiem. Pieci no tiem pazudīs starp vairāku desmitu tūkstošu astreroīdiem, kuri klīst pa savām orbītām ap Sauli rajonā starp Marsa un Jupiteru orbītām, bet četri tabulā minētie asteroīdi nākošajā tuvošanās laikā Zemei tiks numurēti un nosaukti vārdā.

Diviem tiks dots latvisks nosaukums, pārējie divi saņems lietuviskus vārdus, izejot no sadarbības līguma noteikumiem, jo Lietuvas Universitātes Teorētiskās Fizikas un Astronomijas institūta darbinieks Kazimieras Černis cieši sadarbojas ar Astrofizikas observatoriju, palīdzot asteroīdu orbītu aprēķinos. Interesanta ir asteroīda 2008 AU101 novērošanas vēsture. Balstoties uz AO vairākkārtējiem novērojumu datiem, kuri tika papildināti ar Arizonas observatorijas novērojumiem, tika iegūta pietiekoši precīza orbīta, lai AO varētu pretendēt uz pamatatklājējas statusu.

Orbītas aprēķinu dati vienmēr tiek salīdzināti ar jau agrāk Smitsona observatorijas datu bāzē ievadītajiem novērojumiem. Atklājās, ka šis asteroīds jau divreiz ir atklāts 2001. un 2003. gados. Tomēr atkārtotu novērojumu trūkuma dēļ to orbītas netika tolaik iegūtas un tas tika nozaudēts, līdz AO to atklāja 2008.gadā trešo reizi. Šoreiz orbīta ir fiksēta un, pateicoties agrākajiem novērojumiem, šis asteroīds tiks pie nosaukuma pirmais. Varam jau sākt domāt par jaunā asteroīda vārdu un pamatojumu angļu valodā tā nosaukumam. Pēdējo nepieciešams nosūtīt attiecīgai Starptautiskās Astronomu Savienības komisijai, kura regulē nosaukumu piešķiršanu astronomiskajiem objektiem.

Tagad kad kosmisko lidojumu attīstība ir sasniegusi to robe-žu, kad Zemes kosmiskie aparāti var sasniegt debess objektus arī asteroīdu joslā, šo debess ķermeņu novērojumi ir kļuvuši ļoti būtiski ne tikai kā astronomijas teorijas par Saules sistēmas uzbūvi virzītājs, bet ar tīri praktisku nozīmi. Astronomijas institūtā izdarītie teorētiskie aprēķini, kuri tika prezentēti astronomu sanāksmē Kanberā, Austrālijā 2006. gada oktobrī, parādīja, ka 6–8 tonnu smaga raķete, pat bez sprāgstvielu pielietojuma, frontālā triecienā spēj izmanīt pus kilometra liela asteroīda, kurš būtu trāpījis Zemei, orbītu pietiekami, gadījumā, ja tas atrastos pusceļā no ateroīdu joslas, lai tas savā lidojumā Zemi vairs neskartu. Šāda lieluma asteroīda trieciens, iespējams, savulaik noveda pie bojāejas dinozaurus. Uz Zemes redzamo lielo krateru vecumi norāda, ka minētā lieluma ateroīdi krīt ne biežāk kā reizi 10 000 – 40 000 gadu, tapēc panikai pašlaik, protams, nav vietas.

Tomēr, no otras puses, liela asteroīda nokrišana ir visai reāls notikums, atceroties 2003.gadā 27.septembrī atklāto asteroīdu, kurš bija aizlidojis tikai ap 78 000 km attāli no Zemes, kā to konstatēja astronomi tad, kad tas jau sāka attālināties no mums. Kamēr šāda katastrofa bija ar nenovēršamības statusu, par to runāt nebija iemesla, ja nu vienīgi, lai paziņotu kārtējo sensāciju. Tomēr tagad, kad procesu varam reāli iespaidot, situācija ir mainījusies – uz viena svaru kausa ir likti tie līdzekļi, kuri nepieciešami visu Zemei bīstamo asteroīdu apzināšanai, bet uz otra svaru kausa ne vairāk ne mazāk, kā visas mūsu civilizācijas pastāvēšana. Izskatās ambiciozi, varbūt, bet situācija ir ļoti līdzīga, varbūt ne tik daudz ekonomiskajā jomā, bet psiholoģiskajā plāksnē gan, sociālajam nodoklim. Kamēr jauns, maksāt nepavisam negribas, bet kad pienāk pensijas laiks, tad ir gan pensijai nozīme. Ar as-teroīdiem ir daudz nopietnāk. Kad pienāks lielais brīdis, nebūs vairs nekādas nozīmes nekam, būs svarīgi tikai tas, vai mēs to laicīgi zināsim vai nē. Nāk prātā Šekspīra analoģija “būt vai nebūt, tāds ir jautājums”. Laikam jau apzinoties jautājuma nopietnību, pasaules mērogā divu projektu ietvaros NEO (Near Earth Objects) un SPACEGUARD jau notiek asteroīdu pētījumi. ASV plāno uzcelt Havaju salās 4 lielus teleskopus (PANSTARS) asteroīdu novērošanai, kas samazinās laiku no asteroīda atklāšanas līdz orbītas galīgai noteikšanai no 2(5) gadiem līdz 3 mēnešiem, bet tā ir nākotne, pie tam mani pārsteidz piebilde “ja tiks realizēts šis dāgais projekts”. Salīdzinājumam minēšu, ka karš Irākā ASV valdībai līdz pagājušā gada decembrim bija izmaksājis jau 350 miljardus dolāru.

Cik relatīvi maz uzmanības ir veltīts šim pētījumam, parāda arī tas fakts, ka pēc pasaules mērogiem ar vidēja izmēra teleskopu, trīs Latvijas astronomi nepilna pus gada laikā, ļoti sliktos meteo apstākļos ir atklājuši desmit jaunus asteroīdus. Man personīgi paliek diezgan neomulīgi par Zemes cilvēku noziedzīgo vieglprātību.  

Cilvēks tomēr ir un paliek tikai cilvēks un mācās tikai no savām kļūdām. Viņu nebiedē pat nenovēršamība, ka šajā gadījumaā kļūdu vairs nebūs kam labot!

LU Astronomijas institūta Astrofizikas observatorijas
un projekta vadītājs Dr. phys. Ilgmārs Eglītis