IV Pasaules latviešu zinātnieku kongress šogad ir kļuvis jauneklīgāks un mērķtiecīgāks.  Kongress saved kopā Latvijas un Latvijas izcelsmes zinātniekus un viņu draugus no visas pasaules, lai ne tikai veicinātu sadarbību, bet arī piedāvātu risinājumus Latvijas attīstībai. Tas ir nopietns mērķis, kura sasniegšanu ar nepacietību gaida visa sabiedrība. Kongress iecerēts kā diskusiju platforma un pragmātisks inovāciju forums, bet ne tikai. Tā uzdevums ir arī stiprināt iesakņotību Latvijā, iepazīt Latvijas kultūru un tradīcijas. Šo uzdevumu nebūtu iespējams īstenot bez neatlaidīga humanitāro un sociālo zinātņu nozaru zinātnieku ikdienas darba Latvijā un ārpus tās.  

Latvijas zinātnieku devums kongresu starplaikā ir apkopots divās apjomīgās publikācijās: 2013. gadā iznākušajā četru sējumu krājumā "Latvieši un Latvija" un nupat iznākušajā divsējumu krājumā "Latvija un latvieši", ko paredzēts izdot trīs valodās - latviešu, angļu un krievu, kā arī vairākos desmitos skaitāmos fundamentālos pētījumos arhitektūras, valodas un literatūras, mākslas, Latvijas vēstures jomās, vai veltītas novadu un atsevišķu vietu vēstures izpētei un izcilu personību dzīves stāstu rekonstrukcijai. Šīs publikācijas parāda, cik plašs ir Latvijas humanitāro un sociālo zinātņu nozaru zinātnieku pētījumu lauks, un cik daudz tajā vēl darāmā.

IV pasaules latviešu zinātnieku kongresā humanitārajām un sociālajām zinātnēm ir atvēlēta godpilna vieta. Pirmkārt, kongresa plānojums ir balstīts sociālo zinātņu atklājumos par sadarbības un kopēja darba efektivitāti svarīgu lēmumu pieņemšanā (kongresu organizē Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar desmit zinātnes un sabiedriskajām organizācijām, tostarp - LZA). Otrkārt, tā pamattēma - drošība un nākotne, ir sociālo zinātņu pētījumu joma. Treškārt, vismaz divās no trim kongresa dienām diskusijas būs veltītas Latvijas nākotnes vīzijas sagatavošanai, kurā priekšlikumu ietvaru veidos sociālo zinātņu vērtējums - der vai neder valsts attīstībai. Turklāt, kongresa trešās dienas darbs, veidojot Latvijas nākotni forumā "Latvijas formula 2050", nav iedomājams bez sociālo zinātņu virsvadības. Par to liecina arī kongresa plenārsēžu ziņotāju un paneļdiskusiju vadītāju vārdi. Ziņotāju vidū ir ekonomisti, vēsturnieki, psihologi, uzņēmēji, valsts darbinieki un pat Eiropas Komisijas pārstāvji. Savukārt humanitāro nozaru devums būs izjūtams visā kongresa gaitā - gan oficiālajos, gan neoficiālajos pasākumos, jo viņu darba rezultāts ir savdabīgā un latvieša dvēselei tik tuvā nacionālā vide - valoda, kultūra un literatūra, vēstures liecības; muzeji, teātri un koncertzāles.

Kongresa humanitāro zinātņu sekcijā paredzēts diskutēt par humanitāro zinātņu nozīmi mūsdienu pasaulē un izglītības sistēmā. Sociālo zinātņu sekcijā darbs tiks strukturēts četros virzienos - ekonomika, uzņēmējdarbība, politoloģija un komunikācija un psiholoģija, socioloģija, demogrāfija, antropoloģija. Programma ir piesātināta, un šķiet, ka sekcijas darba galvenais rezultāts būs informācijas apmaiņa un zinātnisko sakaru dibināšana, atstājot citai reizei izvērstas diskusijas par  zinātnisko problēmu risinājumiem.

Iespējams, humanitāro un sociālo zinātņu dominance kongresa programmā ir nedaudz pārspīlēta,  jo valsts un sabiedrības attīstības vienkāršais un ģeniālais pamatprincips ir dabas zinātņu atklājumu izmantošana sabiedrības vajadzībām, kas iespējama tikai, abiem zinātnes virzieniem - dabas un humanitārajām un sociālajām zinātnēm - sadarbojoties. Gan dabas, gan humanitāro un sociālo zinātņu atklājumiem piemīt abpusēji griezīga zobena īpašības, un tikai rūpīga sociāli - ekonomiskās ietekmes analīze spēs pateikt, ko kārtējais atklājums nesīs nākotnē. Piemērs tam, ka tikai sadarbībā var rast labāko rīcības modeli, ir informācijas tehnoloģiju attīstība - no jaunām un daudzsološām iespējām saziņas un datu apstrādes jomā, ko nodrošina  dabas zinātņu atklājumi, līdz sarežģītiem personiskās dzīves aizskāruma un datu aizsardzības procesiem, kas mūsdienās jāšķetina sociālajām zinātnēm. Problēmas risinājums, iespējams, nebūtu tik apgrūtinošs un nebūtu vajadzīgi īpaši ar augstā Eiropas Savienības līmeņa normatīvo regulējumu noteikti ierobežojoši un kontroles pasākumi, ja, ieviešot jaunos tehnoloģiskos risinājumus, būtu savlaicīgi novērtēta to sociālā ietekme un atrasti ceļi, kā nepieļaut, vai vismaz mīkstināt nevēlamās sekas.

Inovācijas nav tikai dabas zinātņu joma - tās platiem soļiem ienāk arī humanitārajās un sociālajās zinātnes, mainot ne tikai darba stilu, bet arī pētījumu saturu, plašumu un dziļumu. Dabas zinātņu devums papildina humanitāro un sociālo zinātņu pētījumu metodes, ļauj strādāt ātrāk un ieskatīties tur, kur cilvēka acs redzīgums nesniedzas. Dabas zinātnes ir humanitāro un sociālo zinātņu palīgs, un humanitārās un sociālās zinātnes ir dabas zinātņu devuma derīguma novērtētājas. Lūk, kur meklējama ne tikai valsts un sabiedrības, bet arī zinātnes nākotne. Nevis dalīties sekcijās, bet kopīgiem spēkiem risināt sabiedrībai svarīgas problēmas.

Ceru, ka kongresa jaunais veidols sekmēs radošu darbu un iedarbīgas idejas valsts nākotnes veidošanā! Novēlu humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvjiem godam īstenot tiem uzticētos uzdevumus kongresa laikā, parādīt Latvijas zinātnieku spēku un sasniegumus humanitārajās un sociālajās zinātnēs, to devumu Latvijas valsts un sabiedrības attīstībai un Latvijas nākotnes veidošanai, vēstures, kultūras un valodas stiprināšanai! Novēlu zinātniekiem iespējami pilnvērtīgāk izmantot kongresa sniegtās iespējas jaunas pieredzes apgūšanā un nākotnē auglīgas sadarbības iedibināšanā!

Raita Karnīte,
LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja