Intervijā, kas publicēta 2018. gada 25. oktobrī Neatkarīgajā Rīta Avīzē, Ojārs Spārītis atbild uz žurnālistes Elitas Veidemanes jautājumiem par uzņēmēju un zinātnieku sadarbību Latvijā, globālajiem izaicinājumiem zinātnei un tehnoloģiju attīstību, politisko partiju priekšvēlēšanu debatēs ignorētajiem jautājumiem par izglītību un zinātnes attīstību Latvijā.

"Kioto konference notika piecpadsmito reizi, un es uz šo pasākumu biju uzaicināts jau sesto reizi. Tas bija Science Technology for Society forums, kurā ik gadu piedalās ap 800 zinātnes administratoru un menedžeru, zinātnisko institūtu un pasaules lielāko firmu vadītāju. Šajās firmās attīstās modernā industrija, kam ir zinātniska bāze, jo šīs firmas nodarbina zinātniekus. Šīs firmas salāgo moderno tehnoloģiju attīstības virzienus, atrodot valsti, kuru konkrētais virziens varētu interesēt un ar kuru sadarbojoties inovāciju atklājusī valsts varētu pelnīt," savu stāstījumu iesāk Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents.

Vai Latvija arī varētu pelnīt?

Mums vispirms jārada patentgatavs izgudrojums, kuru pasaule kārotu mums izraut no rokām. Šajā pasākumā, uz kuru ierodas lielvalstu pirmrindas zinātnieki un Nobela prēmijas laureāti un kuriem pretim ir, piemēram, Lockheed Martin, Mitsubishi, Canon, Siemens un citu firmu direktori un ekonomiskie menedžeri, visi pēta, kurā pasaules malā dzimst jaunās idejas. Tiek noskaidrots, kāds katrai valstij ir ekonomiskās drošības "spilvens", ko tās var likt lietā un finansēt tehnoloģiju attīstību, lai varētu savā industrijā ieviest jaunās tehnoloģijas un ar tām pelnīt. Ja valsts to nespēj un domā, ka ir jāpelna tikai ar publikācijām, par kurām, piemēram, mūsu Izglītības un zinātnes ministrija "cepas" kā par vienīgo kritēriju zinātnieku sekmīgumam, tas nozīmē, ka nekādi ekonomiskās sekmības rādītāji no zinātniekiem netiek gaidīti. Šī ministrija nav noteikusi, cik daudz naudas zinātniekiem, kuri saņem valsts un struktūrfondu finansējumu, ir jāatpelna un jāatdod atpakaļ. Tikpat nevarīgi domā arī Ekonomikas minstrija. Līdz šim esam dzīvojuši pēc "trekno gadu" principa, kas nosaka: struktūrfondi ir draudzīgi jāsadala - infrastruktūrai un algām, nelielu daļu arī pētījumiem. Cik daudz mūsu industrija nodarbina un uztur zinātniekus un zinātniskos institūtus? Gandrīz nevienu. Cik daudz industrija, pateicoties zinātniekiem, mēģina uzlabot savu produkciju? Pavisam maz. Viens no nedaudzajiem uzņēmumiem, kas sadarbojas ar zinātniekiem, ir LNK Industries - ar specializāciju aviācijā, ostu, sarežģītu būvju un tiltu celtniecībā. Cits zīmols - Iļjas Gerčikova vadītā akciju sabiedrība Dzintars, - cenšas savās laboratorijās attīstīt kosmētikas industriju tā, lai varētu sacensties ar pasaulē pazīstamiem zīmoliem. Mēs varētu izvērtēt Latvijas industriālos uzņēmumus, kuri spētu uzturēt zinātnieku personālu laboratorijas vai institūta apmērā. Izņemot Grindex, tādu gandrīz vai nav. Par laimi - lielākais koksnes resursu turētājs AS Latvijas valsts meži sadarbojas ar zinātniskās pētniecības institūtu Silava, un tādā gadījumā insitūtam nav nepieciešams atrasties šīs akciju sabiedrības paspārnē.

Atgriezīsimies pie Japānas. Kas šajā Kioto konferencē šķita pārsteidzoši?

Sākšu ar kontrastu. Atcerieties, šopavasar, pirms Krievijas prezidents V. Putins kārtējo reizi stājās savā amatā, viņš teica "kroņa runu", kuras laikā nodrebēja visa pasaule. Viņš lielījās ar Krievijas jaunajiem ieročiem, kurus nav iespējams apturēt vai iznīcināt. Savukārt Japānas premjerministrs Šindzo Abe, uzrunājot foruma dalībniekus, nevienu nebiedēja un nelielījās, vien pateica, ka Japāna savus satelītus kosmosā ir palaidusi pateicoties materiālzinātņu un tehnoloģiju attīstības prioritātei valstī, un tāpēc, viņš teica, mēs redzam visu, kas notiek uz zemes. Minēšu LU Cietvielu fizikas institūtu, jo arī tas pēta keramisko materiālu izturību, jaunu sakausējumu īpašības un, pateicoties starptautiska projekta finansējumam, var sadarboties ar pasaules vadošo valstu zinātniekiem līdzīgu problēmu risināšanā. Japāna, pateicoties savas valsts vadītāju tālredzībai un zinātnieku mērķtiecībai, ir sasniegusi jau tādu līmeni, ka ikviena lielvara ir atkarīga no Japānas atklājumiem, un tad tām jāsāk domāt: vai nu draudzēsimies ar Japānu, vai mēģināsim kaut ko viņiem nozagt... Japānas premjera prezentācija bija signāls pasaulei: mēs esam pirmie un vislabākie. To pašu ir pateikušas arī Dienvidaustrumāzijas valstis, nosakot prioritātes enerģētikā un drošības pasākumos pret pasaules sasilšanu. Pasaulē jau ir noskanējis trauksmes zvans: globālās katastrofas draudi ir pārcelti no 2050. gada uz 2030. gadu... Šī katastrofa var kļūt nenovēršana, ja ņem vērā ātrumu, ar kādu pasaule dedzina fosilo degvielu, piesārņo atmosfēru, ūdeni un zemi, ignorē atkritumu pārstrādes nepieciešamību.

Vai šis 2030. gads ir brīdinājums zinātniekiem?

Drīzāk jau politiķiem, jo viņiem ir jāpasaka sabiedrībai, ka mēs tagad piebremzēsim ekstensīvo ražošanu! Vai katru gadu ir nepieciešams, jauns BMW vai Honda modelis? Mēs zinām, ka par piebremzēšanu nedomās militārais sektors, turklāt ASV prezidents D. Tramps šobrīd noņēmis ierobežojumus raķešu bruņošanās sacensībā. Tad industrijas ekspansija jābremzē citās sfērās. Ķīna to dara un pārslēdz savus fosilās degvielas autodzinējus uz hibrīddzinējiem. Netālu no Šanhajas ir autorūpnīca, kas katru gadu izlaiž ap 5000 autobusus ar hibrīddzinējiem, un drīz visa Ķīna pārvietosies ar šādu dzinēju transportu, kas nepiesārņo gaisu. Ķīnas militārā tehnika jau darbojas ar šādiem ūdeņraža dzinējiem. Dienvidkoreja pēc pāris gadiem būs līdere, piedāvājot pasaulei ekoloģiski drošas ūdeņraža dzinēju vieglās automašīnas, savukārt japāņi sola mājas apkures mezglus, kas darbosies uz ūdeņraža hibrīdģeneratora bāzes.

Cik gan tas maksās?

Tas maksās tieši tik maz, lai to būtu izdevīgi ieviest. Tā, piemēram, Rīgas satiksme, sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju un tās paspārnē strādājošajiem Ūdeņraža asociācijas pētniekiem ir veikusi loģistikas un ekonomiskos aprēķinus, maršrutu izpēti, kā arī rosinājusi Rīgai pāriet uz ūdeņraža trolejbusu transportu. Ar to Rīga šobrīd cenšas ieviest pasaulē progresīvāko transporta tehniku, kuras attīstību atbalsta Eiropas Savienība.

Klausoties jūsu stāstījumā, domāju: vai tik mēs nedzīvojam aizvēsturē?...

Kaut kādā mērā - jā. Daudzējādā ziņā mēs joprojām esam agrāra valsts, kas ražo gaļu, pienu, graudus. Pievienotā vērtība - tirgošanas un iepakošanas cena. Austrumu robežas slēgšana mūsu attīstībai ir devusi tikai zaudējumus. Taču pāri šai austrumu robežai mēs varētu būt interesanti Ķīnai, Taivanai, Japānai, Korejai... Arī tur cilvēki grib ēst ekoloģiskus produktus, kas ražoti Latvijā. Taču mēs pārāk vēlu esam nonākuši līdz atziņai, ka pasaules uzdāvinātos struktūrfondu līdzekļus vajag ieguldīt attīstīto pilsētu struktūrā, kur ir pieejams darbaspēks, radot tur tehnoloģiskos parkus, brīvās ekonomiskās zonas un smart cities, kuras ar atvieglotiem noteikumiem būtu gatavas uzņemt ražotājus. Tas jau notiek Ventspilī, bet to pašu dara Jelgava un seko Liepāja un Valmiera.

Vai, klausoties priekšvēlēšanu debates, jūs kaut ko dzirdējāt par rūpniecības un zinātnes sadarbību, par ekonomisko attīstību?

Visi partiju kandidāti, kuri pretendēja (un joprojām pretendē) uz premjera amatu vai ministru vietām, runāja tikai par to, kā viņi PĀRDALĪS budžetu, bet neviens nerunāja par to, kā pelnīt un ar ko pelnīt. (..)

Līmenis, kurā mēs atrodamies, ir totāla province. Lai šo salīdzinājumu man piedod īstie lauki un īstā, skaistā province... Es runāju tikai par morālās attīstības provinci. Šo Saeimas vēlēšanu rezultāti to parādīja: ja ļoti daudzu (!) vēlētāju sauklis bija "balsošu par spīti tam un tam", tad jāvaicā - kam spītējat? Sev?

Man šīm vēlēšanām bija sagatavota dāvana, bet politiskās partijas to nesaprata, lai gan tika nogādāta katrā birojā. Tas ir Latvijas Zinātņu akadēmijas rosināts pētījums, kura autors ir Kopenhāgenas universitātes un arī Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eižens Eteris (Eugene Eteris), eksperts - ekonomists, analītiķis. Tā ir rokasgrāmata Latvijas politiķiem pirms vēlēšanām, administratoriem, pašvaldību darbiniekiem, uzņēmējiem un ekonomistiem, bet derēs arī pēc vēlēšanām. Būtu labi, ja politiķi to sāktu lasīt kaut vai tagad... Tur ir viss par to, kā ir attīstāma veselības aprūpe un ekonomika, kā Latvijas apstākļos ieviešama viedās specializācijas stratēģija, kādu nākotni sola digitālā ekonomika un alternatīvo enerģiju meklējumi. Vārdu sakot, tās nav izdomātas pasaules gudrības, bet gan Eiropas Savienības ekspertu līmenī aprobēti priekšlikumi, kuri ir adaptēti tieši Latvijas specifikai, lai tās ekonomikai būtu vilkme pelnīt.

Ekonomikas mērķtiecīga attīstīšana - tā, līdzībās runājot, jau ir augstākā izglītība. Savukārt izglītības sistēma - tā dēvētā kompetenčun izglītība, kas patlaban tiek ieviesta, skanot nepārejošām ovācijām, atrodas tajā pašā provinciālajā aizvēsturē, kurā skolas abiturients, piemēram, pratīs pieskrūvēt auto riteni, bet nezinās, kā šis auto darbojas...

Iespējams, ka neesmu varējis pietiekami iepazīt šīs kompetenču izglītības struktūru un apguves metodes. Bet katru gadu 1. septembrī es iepazīstos ar tās rezultātu, kad uz lekcijām atnāk kompetenču izglītības "produkts". Piedodiet, tas atnāk tāds ne īpaši gudrs, bez prasmēm un bez spējas patstāvīgi domāt, risināt uzdevumus, analizēt. Vai kompetenču izglītība radīs indivīdā tehniskas prasmes kļūt par robotu un pusautomātu piedēkli? Bet pa kuru laiku viņš domās? Kad šis tehnoloģiju apkalpotājs kļūs par inženieri un attīstīs tālāk šīs tehnoloģijas, par kuru skrūvīti viņu vēlas padarīt izglītība? Mūsu paaudze, paldies Dievam, vēl ir 19. gadsimta universālās izglītības koncepcijas produkts, kam pēc skolas beigšanas vajadzēja kaut ko zināt no filozofijas, mūzikas, literatūras un vēstures, lai viņš, nonācis VIP sabiedrībā, varētu uzturēt sarunu. Baidos, ka kompetenču izglītība nav atnākusi vienlaikus ar jaunu mācīšanās metodiku, kas garantēs, lai jaunais cilvēks spētu operatīvi reaģēt uz jauniem faktiem, situācijām, lai prastu tos adaptēt savai nozarei un tajā pašā laikā orientētos apkārtējās pasaules un sociālās vides novitātēs - likumdošanā, kultūrā, tehnikā un zinātnes perspektīvā. Vācijā turīgās ģimenes savas atvases sūta uz privātām augstskolām, un viņi beigu beigās panāks to, ka sabiedrību reiz pārvaldīs šajās augstskolās izglītotie cilvēki. Amerika un Anglija dara tāpat. Viszemākais līmenis šajās zemēs ir publisko jeb valsts skolu sektors, kurā izglītības līmeni degradē spiesta orientēšanās uz imigrantu pēctečiem un zemo ienākumu sabiedrības bērniem, bet šis valsts sektors diemžēl atražo arī nākamos skolotājus un profesorus... un valstu vadības. Pie mums jau vērojams tas pats process.

Jaunā parlamenta sastāvs, šķiet, atbilst jūsu minētajam "trijnieciņam".

Ja parlamentu vada īkšķis, kas pacelts uz augšu vai nolaists uz leju, ja deputātam pašam nav ļauts domāt, bet jābalso tā, kā partijā nolemts, tas nozīmē, ka valsts sev apcērt spārnus. Es jūtos brīvāks un radošāks šeit, Zinātņu akadēmijā, kuras kā institūcijas tieši Kioto konferencē aicināja atbalstīt, stiprināt visos līmeņos, jo tās ar zinātnieku racionālo prātu palīdz pieņemt adekvātus lēmumus. Ja politiskā dzīve orientējas uz nihilismu, sabiedrības dezinformēšanu un apzinātu attīstības kavēšanu, tad es nevaru tajā piedalīties, jo tad man jākļūst par līdzvainīgo šādas politikas veidošanā.

Tomēr jūs piekritāt balotēties šajās Saeimas vēlēšanās.

Pēc akadēmiķu lūguma es nemitīgi klauvēju pie valdības, pie parlamenta, pie Valsts prezidenta, pie premjera un sava ministra durvīm ar rosinājumiem: darām to, palielinām finansējumu, pārskatām kritērijus, atbalstām tehnoloģiju mērķtiecīgu attīstīšanu un zinātnisku inovāciju komercializāciju. Bet, klauvējot no šīs puses, mēs neko neesam varējuši panākt. Aktīvajā vēlēšanu pozīcijā mani iedzina izmisums. Domāju, ka jāiet durvis vērt no otras puses - kā likumdevējam vai kā izpildvarai. Man neizdevās. Kopā ar saviem kolēģiem akadēmiskajās aprindās turpināšu drupināt politiķu stūrgalvības, pasivitātes un nezināšanas mūri.