Tēzes LZA konsīlijam 2019. gada 27. martā

1. Humanitārās un sociālās zinātnes (HSZ) - mūsdienu izpratne

• Dokumentā "Par prioritārajiem virzieniem zinātnē 2018.-2021. gadā", starp deviņiem prioritārajiem virzieniem četri-pieci ir HSZ. Tādējādi jāatzīmē, ka Latvijas valstī izpratne par tematisko loku, kas skar HSZ, ir pieaugusi, jo tur ir ietverta drošība, valstiskums, zināšanu kultūra, identitāšu, vērtību u.c. tēmas. Taču nepieciešama šo HSZ prioritāšu realizācija praktiski, ņemot vērā LZP FLPP konkursus, ministriju pasūtījumus, zinātni augstskolās u.c.
• ASV Nacionālo humanitāro zinātņu alianses prezidents Maikls Brintnels (Michael Brintnall) ir pārliecināts (un tā ir lieliska definīcija humanitāro zinātņu izpratnei!): "Humanitāro zinātņu publiskā nozīme ir neapšaubāma. Tās bagātina individuālās dzīves, tās apvieno kopienas, tās veido pamatus mūsu pilsoniskajām institūcijām, tās virza mūsu vēsturi un mūsu kopīgās vērtības, tās padara iespējamu saprast un saglabāt mūsu mantojumu un tās sekmē plaši izglītota un konkurētspējīga darbaspēka rašanos".
• Latvijā kopš valsts atjaunošanas zinātnes politikā un pārvaldībā daudzkārt neņem vērā to atšķirību (ignorē, nezina, nesaprot, nav ieinteresēti, tīšuprāt to nedara), kas rezultātu, devuma, aktualitāšu salīdzinājumā pastāv starp humanitārajām un sociālajām zinātnēm, no vienas puses, un inženierzinātnēm, dabaszinātnēm, no otras puses. HSZ zinātņu uzdevums ir novērst spekulācijas, attīstīt kritisko domāšanu, izvērst modeli "zinātne sabiedrībai", taču tam ir vajadzīgs vairāk līdzekļu. Humanitārās zinātnes ienes kultūru zinātnē.
• Jaunu zināšanu un inovatīvu pieeju radīšana kopumā pieder cilvēku racionalitātei, taču racionalitātes norises nav vienveidīgas. Atšķiras pētniecības īpatnības: vairāk individuāls darbs HSZ, vairāk kolektīvs darbs dabas zinātnēs. Ir būtiskas atšķirības - patiesība kā atvērtība un patiesība kā atbilstība. Angliski šīs zinātnes jomas atdala vārdi: science, un humanities (and arts), liberal arts, Geisteswissenschaften. Latviski atšķirības nav, lieto kopēju jēdzienu - zinātne. Sociālās zinātnes veido savu grupu, par kuras robežām mēdz būt strīdi.
• ASV plaši pazīstama un respektēta filosofe Marta Nūsbauma (Nussbaum) ir pārliecināta, ka viens no galvenajiem demokrātisku vērtību attīstības pamatiem ir tieši humanitārās zinātnes. Patlaban izglītība, pēc viņas domām, ir orientēta uz šauru specializāciju ātras peļņas labā. Pasaulē pēdējos gadu desmitos mēģina noniecināt humanitārās zinātnes, kas ir aplami.
• HSZ bieži rada lielus individuālus darbus (monogrāfijas), bet dabas un inženierzinātnes - vairāk uz fakticitāti vērstus darbus, kas var būt pat īsi ziņojumi (proceedings), kuru starptautiskā publicēšana tiek godāta kā sasniegums globālajā zinātnes procesā. HSZ atšķiras gan tirgus - galvenokārt ir vietējais tirgus, bet dabas zinātnēs - globālais tirgus. Atšķiras mērķauditorijas: dabas zinātnēs tā pamatā ir zinātnieku kopiena (sasniegumu izklāsts sabiedrībai ir cita tēma), HSZ - visa sabiedrība. Universāla pieeja pastāv dabaszinātnēs un inženierzinātnēs, bet specifiski kultūrvēsturiskas interpretācijas, kas var būt pilnīgi unikālas - HSZ.
• Vims Blokmans (Wim Blockmans), Nīderlandes Humanitāro un sociālo zinātņu institūta rektors (2013. gadā bija Latvijas zinātnes vērtēšanas ārzemju komisijas eksperts) atzīst: "Humanitārās un sociālās zinātnes nepēta universālas patiesības, kas apiet atsevišķo domājošo indivīdu, bet gan lūkojas uz konkrētām sabiedrībām un kultūrām, pie kurām pētnieki nereti paši piederīgi. Viņu pētnieciskie vērojumi, pirmkārt, domāti sabiedrībai, lai sniegtu dziļāku ieskatu cilvēku rīcībā un taktikā un palīdzētu virzīt uzvedības maiņas. Tas nozīmē, ka primārais adresāts galvenokārt ir nevis starptautiskā, bet gan nacionālā pētnieku kopiena; vēl vairāk - arī nezinātnieki var būt mērķauditorijas daļa, kā politikas veidotāji, ierēdņi, lēmēji, juristi, skolotāji, žurnālisti un izglītotie pilsoņi."

2. Latvija kā vienīgā vieta pasaulē...

• Latvija ir vienīgā vieta pasaulē (ieskaitot HSZ pārstāvjus diasporā), kur var attīstīt nacionālās HSZ par unikālām tēmām latviešu valodā. Tādēļ nacionāli svarīgajām HSZ ir jādod priekšroka Latvijas zinātnes sistēmā, ņemot vērā, ka unikalitāte nav universalizējama. HSZ kopienai ir jārosina diskusijas, kurās jāiesaista zinātnes pārvalde, par plašāku tēmu aktualizāciju un finansējumu, kas nepieciešamas nācijas pašizziņai, valstsgribas stiprināšanai un pilsoniskās sabiedrības u.c. tēmu attīstībai. 20% finansējums no valsts budžeta HSZ neatbilst ne valsts, ne sabiedrības vajadzībām saņemt HSZ atzinumus, tas ir jāpalielina līdz ceturtdaļai, vai pat trešdaļai no finansējuma zinātnei.
• Strādājot pie unikālām HSZ tēmām, nav noliedzams, ka tās jāskata starptautiskā kontekstā, piem. 15. maija Latvija kā autoritatīvu apvērsumu laiks Eiropā, taču detaļu, personāžu, motivāciju, nosacījumu dziļākā izpēte ir Latvijas zinātnieku uzdevums, kas tiek veikts! Piemēram, apjomīgā kolektīvā monogrāfija "15. maija Latvija" (2018), "Latvieši un Latvija" (2013), "Latvia and Latvians" (2018), "Latvija: zeme, daba, tauta, valsts" (2018.) u.c., taču jābūt zinātnes sistēmai, kura nodrošinātu ilgtspējīgu HSZ fundamentālo darbu sagatavošanu un izdošanu (LZP FLPP to neļauj izdarīt, arī VPP laiks ir īss - 3 gadi).
• Iesakām Izglītības un zinātnes ministrijai un Kultūras ministrijai (arī Ārlietu ministrijai, Aizsardzības ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai) vienoties par humanitāro zinātņu mērķprogrammu vismaz 10 gadu pētījumiem, kas rezultējas fundamentālos izdevumos ar nacionālo un starptautisko vērtību, līdzīgi kā Valsts Kultūrkapitāla fonds apmaksā valsts nozīmes mērķprogrammas. Piemēram, nav uzrakstīta Latvijas kultūras vēsture, Latvijas ideju un filozofijas vēsture u.c., kas apjoma ziņā nevar būt kāda LZP granta darbs, bet ir liela pētnieku konsorcija vai LZA pienākums!
• HSZ atšķirības ir jārespektē zinātnes politikā, neprasot HSZ strādāt kā dabaszinātņu, uz pozitīvisma metodoloģiju, orientētiem pētniekiem, kuru darbs pamatā būtu tikai grupveida un būtu saistīts ar lielāka skaita nelielu publikāciju iegūšanu. Minētajās kolektīvajās monogrāfijās HSZ pētnieki katrs individuāli ir rakstījuši savu sadaļu, kas vēlreiz apliecina HSZ specifisko pieeju - zinātnieks kā kultūrizglītota personība, kura redzesloks un horizontālās zināšanas pieder pie zinātnes specifikas (Hermeneitikas tēze par personības lomu zinātnē).
• Nenoliedzami, ka mūsdienu zinātnē dažādu nozaru metodoloģijas savijas, dabaszinātnēs ienāk humanitārās un socioloģiskās metodes un otrādi, kas ir inovatīvs process, tomēr atšķirību nonivilēšana un mērķu vienādošana uz ekonomiski un tautsaimniecībā izmērāmiem rezultātiem ved pie zinātņu nozaru balansa izjaukšanas un HSZ zinātņu apdraudējuma, humanitārajām zinātnēm prasot sasniegt tai neraksturīgus mērķus.
• Latvijā zinātnes politikā 2015.-2020. g. Eiropas struktūrfondu līdzekļu izmantošanā par noteicošo tika pieņemta viedās specializācijas stratēģija (RIS3), nepievēršot uzmanību sociālo un humanitāro zinātņu nozīmīgumam sabiedrībā un valsts pastāvēšanā, bet gan aicinot humanitārās zinātnes ietilpināties kādā no viedo tehnoloģiju stratēģijām.

2013. gada 17. decembra MK sēdē tika izskatītas Latvijas Viedās specializācijas stratēģijas jomas un akceptēts rīcības modelis tautsaimniecības stratēģiskai attīstībai. Humanitārajām zinātnēm tur vietas bija pavisam maz, jo tehnokrātisms plaukst pilnā mērā, iedvesmojoties no Eiropas Komisijas idejām. Nav garantijas, ka jaunajā Nacionālās attīstības plānā 2021.-2027. gadam tiks atzīmēta humanitāro un sociālo zinātņu loma (LZA Senāta sēdē pēc PKC vadītāja A. Vilka uzrunas izskanēja jautājums, ka NAP uzmetumā zinātnes vispār nav), tādēļ zinātnieku pārstāvjiem aktīvi jāpiedalās NAP tapšanā.

• Eiropā ir plašs piedāvājums HSZ, kas iekļauts H2020, iespējas piedalīties konsorcijos kā savas valsts pārstāvjiem, startēt individuāli, panākt ekselences statusu (nozīmīgs ir VIAA nacionālā kontaktpunkta ekspertes Lauras Bužinskas ieguldījums informācijas izplatīšanā). Taču Eiropas līmenī, veicot analīzi, atklājas arī HSZ iespēju redukcija Rietumvalstu institūcijām par labu (1/3 projektu paņem Lielbritānija, tad seko Vācija, Francija, Nīderlande). EK analītiskajos pārskatos atzīts, ka post-sociālistisko valstu zinātniekiem HZS sfērā ir mazas iespējas konkursos uzvarēt pieredzējušās un bagātās Rietumvalstu universitātes (skat. analīzi par projektu uzvarētāju sadalījumu starp ES valstīm).
• Tādēļ Latvijas pārstāvjiem Eiropas Savienības Parlamentā, EK, vēstniecībās būtu aktīvāk jāstrādā, lai neveidotos disbalanss projektu iegūšanā starp "vecajām" un "jaunajām" Eiropas valstīm. Var rosināt nākamajos EK zinātnes uzsaukumos prioritāri atzīt tos pieteikumus, kuros ir iesaistītas "jaunās" dalībvalstis (noteikt % līdzdalības daļu).
• Ieteikumos Latvijas zinātnes attīstībai maz tiek minētas humanitārās zinātnes (sociālās zinātnes saņem vairāk ieteikumus), diemžēl pat Latvijas Zinātņu akadēmija neko vairāk par pusteikumu "Nacionālo un sociālo jautājumu risināšana" stabilai valsts attīstībai nav varējusi ieteikt... Tas, iespējams, liecina par pieradumu no humanitārajām zinātnēm neko negaidīt. Iesakām LZA vairāk pievērsties HSZ aktualitāšu apzināšanai un tālāk virzīšanai, sadarbojoties ar valsts pārvaldi.

3. HSZ rezultativitātes uzskaitījums un zinātņu metodes

• HSZ rezultativitātes uzskaitījumam būtu jāseko nostādnei - kas ir padarīts plašā spektrā?, ņemot vērā tieši šīs jomas specifiku - nacionālās valodas attīstība, kultūras patiesības, vietējā nozīme sociālajā un personību (galu galā tas jāizprot kā kulturāls darbaspēks) attīstības jomā, zināšanu ne-instrumentalizēšana, demokrātisko vērtību spēkā noturēšana, pilsoniskās sabiedrības attīstība, valstiskuma pilnveidošana utt. Tikai SCOPUS datu bāzē esošo rakstu angļu valodā uzskaitījums nevar būt adekvāts HSZ rezultātu apkopojums (bāzes finansējuma piešķīruma noteikums).
• V. Blokmans (zinātņu vērtēšanas starptautisks eksperts) uzsver, ka humanitāro zinātņu pamatvalodai vajag būt nevis angļu, bet gan nacionālajām valodām. Šo pareizo atzinumu mēģina ignorēt Latvijas zinātnes politikas veidotāji. HSZ jomā svarīgas ir arī vācu, franču, spāņu, itāļu, krievu u.c. valodas, kuru starptautisko nozīmi nedrīkst aizēnot ar prasību pēc angļu valodas. Taču HSZ dominē angļu valoda, un, piemēram, vācu valoda vairs veido tikai 7%, franču - arī tikpat sociālo zinātņu starptautiskajā bibliogrāfijā.
• Austrijas filosofs Pauls Konrads Līsmans (Liessmann) uzstājas ar tēzi, ka ir muļķīgi pakļaut humanitārās zinātnes dabaszinātņu vērtēšanas standartiem - bibliometriskajām metodēm, rezultātu kvantitātei, citējamības uzrādīšanai, rakstu publicēšanai galvenokārt žurnālos. Grāmatas, antoloģijas un monogrāfijas ir galvenais rādītājs, kas ietekmē sabiedrību. Bibliometriskie kritēriji pamazām novedīs pie oriģinalitātes trūkuma humanitārā jomā, pie rezultātu elementāras kvantitātes vairošanas, publikāciju īsuma (nevis literāras izstrādātības), viduvējības un citām vainām, kas gremdēs šīs zinātnes.
• Pasaulē zināma ASV filosofe Judīte Batlere (Judith Butler) krājumā "The Humanities and Public Life" ar nepatiku raksta, ka humanitārajām zinātnēm prasa aizpildīt tabulas, kur jāieraksta "deliverables" (projekta izmērāms jeb taustāms rezultāts), taču tā ir zināšanu instrumentalizācija, kas nerespektē cilvēkzinātņu specifiku, un tas ir nepareizi.
• Metožu atšķirības. Filosofijā jau sen ir attīstīta mācība par humanitāro zinātņu specifiku, metodēm (ideogrāfiskās metodes atšķirību no nomotētiskās - neokantisma filosofija, dzīves filosofijas mācība par Verstehen un Erklähren, fenomenoloģiskā metode, loģiskais pozitīvisms, hermeneitika, dekonstruktīvisms u.c.). Tā ir izvērsta kopš 19. gs. beigām, atbrīvojot zinātnisko diskursu no pozitīvismā sakņotiem aizspriedumiem. Liekas, ka neviens, izņemot filosofijas nozares ļaudis, Latvijā par to nezina, tādēļ aizvēsturiskā manierē cenšas humanitārās zinātnes vienādot ar dabaszinātnisko pieeju.
• Dabaszinātniskās matematizācijas spēku izcili analizē Edmunds Huserls darbā "Mūsdienu Eiropas zinātņu krīze un transcendentālā fenomenoloģija", kur viņš šo varu apraksta kā matemātiskās un dabaszinātnes jēgiztukšošanu ar tās tehnizēšanu.
• Eiropas civilizācijas pāraugšana patērētājsabiedrībā un militārismā 20. gs. spilgti apliecina zinātņu morālo krīzi, nepārdomājot savus pamatus. Tas šobrīd ir raksturīgs visai Eiropas un Transatlantiskajai zinātnei kopumā. No tā glābt var tikai kāda dziļa domāšanas krīze, kas liks attapties, lai mazinātu skriešanu pakaļ modernisma lozungiem "vairāk, vēl vairāk" un "jauns, vēl jaunāks". Vācu/itāļu filosofs Vitorio Hesle (Hösle) uzskata: "Arvien vairāk atveras šķēres starp paātrinātu zinātniski-tehnisko attīstību un stagnējošo, varbūt arī regresējošo ētisko apziņu." Zināšanas top vērtību kontekstos, taču daļu no tām aplami mēģina nošķirt no vērtībām. Notiek pastiprināta pievēršanās digitalizācijai, lielo datu bāzēm, mākslīgajam intelektam, robotizācijai, taču pārāk maz tiek pievērsts uzmanības skatpunktiem - priekš kā? ar kādu vērtību?

4. HSZ sabiedriskā nozīme nacionālā valstī un pasaulē

• Agresīvas ideoloģijas pasaulē pārdzimst un jauni monstri atgriežas, no tiem ir jāuzmanās tāpat kā no infekcijām. Ar mildronāta tableti (kuras formulu atklāja OSI) var ārstēt cilvēku sirdis, taču mildronāts nevar aizvietot vēstures zinātnes un filosofijas nepieciešamo klātbūtni Latvijā (un Eiropas Savienībā). Taču mildronāts skaitās Latvijas veiksmes formula, bet, piemēram, vēsturnieku argumentu virkne par Latvija okupāciju - nekas īpašs. Tas ataino disbalansu zinātņu nozīmīguma vērtējumos, kas nav pareiza.
• HSZ nozīmīgums hibrīdkara apstākļos pieaug vairāk nekā STEM nozaru ietekme uz militāro ražošanu. Hibrīdkara apstākļos humanitārās zinātnes ir galvenais aizsardzības ierocis, nevis materiālie ieroči - tanki vai raķetes. Iegādāties militāro tehniku bez humanitāri patriotiskās domāšanas kultivēšanas nozīmē izsviest naudu vējā. Starp 2% NATO noteiktā finansējuma aizsardzībai, daļai jābūt veltītai domāšanas un valstsgribas aizsardzībai.
• Nozīmīga funkcija humanitārajās zinātnēs ir "sajūtu" demokratizācijai, (sensate democracy) t.i., sajēgas veidošana sabiedrībā par ticamo, patieso, kopējām vērtībām, spriestspējas treniņu, medijpratību, lai nekļūtu par mediju vergu un manipulējamu muļķi.
• Lai saprastu situāciju ar zinātni, nepieciešama pastiprināta humanitāro zinātņu - filosofijas, ētikas, kultūras vēstures, civilizāciju teorijas mācīšana visos izglītības līmeņos.
• Latvijā notiek otrādi - nevis pastiprināta mācīšana, bet humanitārās sfēras sašaurināšana, cerot uz caurviju kompetenču ieviešanu, kas aizlāpīšot visus izglītības robus. Izglītības sistēmas kritiķi ir ievērojuši fizikas, ķīmijas u.c. dabas zināšanu trūkumu skolēnu izglītībā, kas traucējot inženierzinātņu attīstību tautsaimniecības vajadzībām. Taču tas pats sakāms par humanitāro un sociālo zinātņu snieguma sliktajām zināšanām, kas atainojas vēstures ignorancē, paviršajā komunikācijā, nespējā risināt konfliktus utt. Sabiedrība cieš no zināšanu vienpusīgas instrumentalizācijas. HSZ sociālā ietekme nav tik plaša, kā vajadzētu.
• Kā būtisks zināšanu veids modernajā pasaulē jāmin komunikatīvi sociālās zināšanas. Sabiedrība funkcionē kā saziņas tīkli. Jāprot sadzirdēt, atbildēt, saprast. Izvērtēt ekonomiskos, finanšu, sociālos procesus. Nevis tos informatīvi uzskaitīt vai strukturēt, bet tieši saprast. Šāda veida zināšanas ir humanitāras, plūstošas, variablas un interpretatīvi papildinošas. To valoda svārstās no enkrātiskas līdz akrātiskai valodai, no analītiski kritiskas līdz metaforiski ironiskai. Jāattīsta medijpratība kā HSZ sadaļa, lai nezaudētu hibrīdkarā.
• Jāatzīmē uzmanības trūkums pret HSZ pašsapratni, jēdzieniem, ar kādiem operē, aprakstot jaunas situācijas, trafaretu konceptu ekspluatēšana, aizrautība ar sociālo konstruktīvismu utt. (starp citu, Ilonas Kundas un līdzautoru analītiskais projekts IZM uzdevumā 2016. gadā par humanitāro un sociālo zinātņu ekosistēmu neņem vērā šo zinātņu ontoloģiju - fundamentālās pašizpētes dimensiju, bet mēģina tās reducēt vairāk uz pielietojamo sfēru praktiskām vajadzībām). HSZ situācija pasaulē liecina, ka ir sarežģījumi ar HSZ apjēgumiem, ir jaunas terminoloģijas trūkums, nav attīstīta spēja unikālus procesus aprakstīt kā specifiskus fenomenus, bet tiek lietotas klišejas (piem., populisma apzīmējumā). Tādēļ nedrīkst samazināt HSZ pašrefleksijas, jaunu virzienu veidošanās nozīmi, reducējot HSZ vērtību tikai uz pielietojamību. HSZ ir arī fundamentāla dimensija - attīstīt pašām sevi.

5. HSZ joma: iztrūkstošais

• Latvijā nostiprinās pseido-zinātnes, māņticība, misticisms, šamanisms, viltvāržu sektas, ticība burvestībām utt., kas kopumā dara kaunu Latvijas kopējā saprāta līmenim. Humanitāro un sociālo zinātņu pienākums būtu mazināt māņticību, taču resursi neļauj pietiekami izvērsties publiskajā telpā. Latvijas Jauno zinātnieku apvienība nāk ar iniciatīvu to apspriest RSU seminārā. Vismaz ir ar ko sākt...! Iespējams, ka tam sekos kāda LZA HSZN sēde.
• Esošā valsts vara ir pārliecināta, ka tehnoloģijas un ekonomika noturēs spēkā Latvijas pastāvēšanu un nodrošinās sabiedrības lojalitāti apdraudējuma gadījumā, bet vērtību audzināšana var pagaidīt! Tā ir pilnīga aplamība, kad valstī tiek konstatēts patriotisma, valstsgribas trūkums. Šajā sakarā daudz lielākā mērā jāstiprina humanitārās zinātnes, paplašinot Aizsardzības ministrijas iecerēto Valsts aizsardzības mācību skolās līdz pat mūžizglītības līmenim, kā arī jāveic pētniecība.

6. Vajadzība pēc zinātnes pārvaldības modernizācijas

• Krīzi zinātnē rada kļūdas un ilgstoši greizas orientācijas zinātnes pārvaldībā un politikā. Zinātnes pārvalde meklē iespēju realizēt galvenokārt intereses, rada birokrātiskus priekšrakstus, kuros sapin pati sevi un pētniekus, piemēram, ačgārnības, kad institūcijām nācās radīt 1 PLE "dubultniekus" postdoktoru projektu realizācijai (IZM ierēdņu kļūdu dēļ). Būtiski jāsamazina ar zinātni saistīto birokrātisko noteikumu daudzums.
• Zinātnes pārvaldes rīcība Latvijā diemžēl nav guvusi sabiedrisku un valstisku vērtējumu, nav bijusi paškritiska un pakļauta ārējam novērtējumam, izņemot stingro Valsts kontroles ziņojumu par IZM darbību zinātnes jomā 2012. gadā, kuras ieteikumi palika bez ievērības un iebildes METRIS ziņojumā u.c..
• Jāveicina zinātnes pārvaldības modernizācija, IZM, VIAA, LZP, SZA, u.c. iekļaujot izpratni par humanitāro un sociālo zinātņu nozīmīgumu pilsoniskās sabiedrības, hibrīdkara, ES un nacionālo valstu problēmu risinājumos. Jāsekmē EK nostādņu atbrīvošana no pārlieku lielas zināšanu instrumentalizācijas, strādājot kā ekspertiem un valsts pārstāvjiem Eiropas Komisijā.
• Patlaban esošajos Noteikumos par bāzes finansējumu zinātnei jāmaina rezultativitātes uzskaitījums, kurā ir tikai SCOPUS, WoS datu bāzu raksti, bet iztrūkst monogrāfijas. Zinātniskas monogrāfijas (nevis kolektīvās ar 10-20 autoriem), kas balstītas uz padziļinātu pētījumu, jāietver rezultatīvajos rādītājos ar koeficientu 3 (sekojot Igaunijas ZP), uzskaitot zinātnisko institūciju sasniegumus bāzes finansējuma piešķiršanai.
• Jāmaina Noteikumu sadaļa par LZP eksperta tiesību piešķiršanu humanitārajā nozarē, palielinot zinātniskas monogrāfijas vērtējumu, patlaban ir viens no variantiem: 1 raksts SCOPUS, 1 zinātniska monogrāfija, 1 nozīmīgs raksts Latvijas izdevumos; taču monogrāfija nav pielīdzināma "proceeding" tipa rakstam, tā ir vismaz 3 raksta veida publikāciju vērta.
• Jāseko Lietuvas piemēram un Latvijas zinātnē LZP jānodala humanitārās un sociālās zinātnes atsevišķā Padomē, kurā tiek ievēlēti (nevis iecelti, kā LZP) labākie eksperti, kas izstrādā uz šīm zinātņu nozarēm vērstus vērtēšanas kritērijus, saskaņo tos ar valsts un sabiedrības vajadzībām. Nacionāli nozīmīgo tēmu vērtēšanā galavārds nedrīkst būt anonīmiem ārzemju ekspertiem, ņemot vērā, ka Latvijai ir sava nacionālā politika.

Maija Kūle,
LZA akadēmiķe, LU profesore, LU FSI direktore

 Brintnall, M. Public Witness Testimony, 2012. Pieejams: http://appropriations.house.gov/_files/041411writtentestimonypublicwitnessespartii.pdf.

 ASV iniciatīva pret aprobežotas sabiedrības pārvarēšanu, attīstot humanitārās zinātnes u.c. The Heart of the Matter. Pieejams: http://www.amacad.org.

³ Blokmans, V. Nenovērtētās humanitārās un sociālās zinātnes. Zinātnes Vēstnesis. 2012. gada 4. jūnijs.

 Nussbaum, M. Not for profit: why democracy needs the humanities. Princeton, N.J: Princeton University Press, 2010.

 Blokmans, V. Nenovērtētās humanitārās un sociālās zinātnes. Zinātnes Vēstnesis. 2012. gada 4. jūnijs, 2.-3. lpp., pilns tulkojuma teksts pieejams: www.lza.lv/zinatnesvestnesis .

 Research into the specificities of local and national developments has retained its value, since the functioning, consequences, and meanings of social mechanisms depend much more on the context in which they operate than is the case in most of the natural science, INTERCO-SSH, How to improve international and interdisciplinary cooperation in the Social Sciences and the Humanities. Pieejams: https://ec.europa.eu/research/social-sciences/index.cfm?pg=library&lib=policy_briefs#interco

 Visos trīs ERAF konkursos "Atbalsts zinātnei un pētniecībai" atbalstītu SHZ projektu nebija vispār.

 Viedās SS ir pētījuši projektā, kas pieejams: https://izm.gov.lv/images/statistika/petijumi/SHZ_ekosistemas_apraksts.pdf. RIS3 nostādnes: Zinātnes politikas mērķis ir stiprināt Latvijas pētniecības un inovāciju kapacitāti prioritārajos virzienos zinātnē un viedās specializācijas stratēģijas jomās, lai stimulētu tautsaimniecības transformāciju uz efektīvāku resursu izmantošanu un jaunu, augstākas pievienotās vērtības preču un pakalpojumu radīšanu.
Šī mērķa sasniegšanai, palielinot investīcijas un mazinot institucionālos šķēršļus, tiek veidota inovācijas sistēma, kas veicina pētniecības cilvēkkapitāla un infrastruktūras atjaunotni, rada jaunas zināšanas un stimulē tehnoloģisko progresu tautsaimniecībā.

 Ilonas Kundas un līdzautoru pētījumā būtiski paplašināta humanitāro un sociālo zinātņu lomas izpratne, kas ir labvēlīga un pareiza nostādne. "Šī pētījuma autori izvirza tēzi, ka arī Latvijā zinātnisko institūciju un SHZ izglītības loma tautsaimniecības attīstībā jāskata ne tikai instrumentāli (kas sniedz tūlītēju efektu komercdarbībā), bet daudz plašākā kontekstā, ietverot radošuma sekmēšanu (šeit nozīmīga ne tikai izglītības zinātne, bet pirmkārt jau humanitārās zinātnes un māksla); izpratni par to, kā ekonomisko darbību ietekmē kopienas dzīve un kā panākt, lai cilvēki gribētu dzīvot un stādāt Latvijā (SHZ nozaru dialogā ar publisko pārvaldi visos līmeņos); kā pieņemt ētiski komplicētus lēmumus, kurus neizbēgami uzdod zināšanu ietilpīgu produktu radīšana (gan bioekonomika, gan IKT). Uz pašām tehnoloģijām arī varam skatīties, kā uz veida skatījumam uz pasauli, tās vērtībām un idejām par "labu dzīvi" - kas ir humanitāro zinātņu un mākslas analīzes sfēra".

 Pieejams: http://www.pkc.gov.lv/lv/nap2027.

 Pieejams: https://ec.europa.eu/programmes/horizon2020/en/area/social-sciences-and-humanities.

 Among the European funding programs for research, the collaborative research projects have the highest impact on international scientific collaboration within Europe and beyond, especially with regard to peripheral and semi-peripheral countries, whereas the ERC, which has become an indicator of excellence, tends to reinforce inequalities (from 2007 to 2013, 26% of the ERC funding went to the UK; 17.6% to Germany; 15% to France; 10.7% to the Netherlands; in the SSH, the UK concentrates one third of the grants). Pieejams: https://ec.europa.eu/research/social-sciences/pdf/policy_briefs/interco-ssh_pb_042017.pdf.

 Pieejams: https://ec.europa.eu/research/social-sciences/pdf/policy_briefs/interco-ssh_pb_042017.pdf.

Pieejams: https://www.izm.gov.lv/images/zinatne/Nozaru_ministriju_profesionalo_nozaru_asociaciju_nevalstisko_
organizaciju_un_nozaru_vadoso_uznemumu_atzinumu_apkopojums.pdf.

Pieejams: https://ec.europa.eu/research/social-sciences/pdf/policy_briefs/interco-ssh_pb_042017.pdf#view=fit&pagemode=none.

Liessmann: the current forms of quantitative evaluation will not foster excellence, but mediocrity in research in the humanities.

Butler, J. The Humanities and Public Life. New York: Fordham University press, 2014, p.16.

Fragments tulkots latviski grāmatā Huserls, E. Fenomenoloģija. Rīga: FSI, 2002.

Kernan, A. What's Happened to the Humanities? 1997.

Hesle, V. Mūsdienu krīze un filosofijas atbildība. Rīga: FSI, 2011.

Small, H. The Value of the Humanities. Pembroke College, Oxford University Press, 2013.

Pieejams: https://ec.europa.eu/research/ social-sciences /pdf/policy_briefs/impact-ev_pb_122015.pdf#view=fit&pagemode=none; skat datu bāzi par sociālo ietekmi SSH pētījumos: http://sior.ub.edu/jspui/.

Pieejams: https://izm.gov.lv/images/statistika/petijumi/SHZ_ekosistemas_apraksts.pdf.

Pieejams: http://ljza.lv/2-seminars-vai-dzivojam-pseidozinatnes-okultisma-un-ezoterikas-uzplaukuma-laika/.

Skat. Levits, E. Valstsgriba. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019.

Skat. LZP sēdi un norādes uz dokumentiem: http://www.lzp.gov.lv/index.php?option=com_content&task=&id=0&Itemid=54&limit=9&limitstart=108; VK ziņojums 2015.09. jau ir izdzēsts. http://www.lrvk.gov.lv/upload/zin_zinatne_20Feb2012.pdf.

Pieejams: http://bookshop.europa.eu/lv/emerging-trends-in-socio-economic-sciences-and-humanities-
in-europe-pbKINA23741/.