100 ZINĀTNES GADI LATVIJAS UNIVERSITĀTĒ

Indriķis MUIŽNIEKS, LU rektors

Zinātnes veicināšanu kā iecerētās Latvijas Augstskolas galveno uzdevumu jau 1917. gada jūnijā noteica Latviešu skolotāju kongresa Augstskolas sekcijas rezolūcija.

LU ēka Raiņa bulvārī 19. Foto - T. GRĪNBERGS

Līdz ar dibināšanu un darbības uzsākšanu Latvijas Augstskola kļuva par lielāko zinātnes centru Latvijā. Rīgas Politehniskā institūta zinātnieku iedibinātās tradīcijas ķīmijā, inženierzinātnēs, arī ekonomikā un lauksaimniecības zinātnē bagātināja no daudzām Krievijas un citu valstu universitātēm dzimtenē atgriezušies augstskolu darbā pieredzējuši zinātnieki - juristi, filologi, vēsturnieki, arī dabaszinātņu pārstāvji.

Jau sākotnēji docētāja darbībai LU tika prasīta nopietna zinātniskā bāze, zinātniskais grāds. Ne visās jomās šīs prasības bija izpildāmas. Trūka speciālistu, jo augstskola vēlējās piedāvāt tiem laikiem gluži neiedomājamu iespēju - studēt latviešu valodā visas zinātnes.  Gribot negribot, nācās dot vairākus gadus zinātniskā grāda iegūšanai vai aicināt ārzemniekus, cerot, ka tie apgūs latviešu valodu. 1923. gadā LU tika aizstāvētas pirmās divas doktora disertācijas, bet jau piektās disertācijas manuskripts 1925. gadā bija latviešu valodā: P. Mucenieks "Par žultsvadu plastiku". Līdz 1939. gada rudenim LU jau bija aizstāvētas 140 disertācijas, visvairāk medicīnā (44), ķīmijā (13), inženierzinātnēs (15), teoloģijā (10). Starptautiskajā zinātniskajā periodikā, no kuras daudzi referāti arī tagad atrodami Scopus datubāzē, visplašāk pārstāvēti bija ķīmiķi. Pirmā LU publikācija žurnālā Nature ir M. Straumaņa 1929. gada vēstule par cinka kristālu uzvedību elektriskajā laukā.

Nenoliedzot ķīmiķu un mediķu pasaules mēroga sasniegumus, nacionālās universitātes īpašo lomu veidoja humanitārās un sociālās zinātnes. To sekmēja ne tikai izcilu personību kā P. Šmits, J. Endzelīns, A. Tentelis, E. Felsbergs, L. Arbuzovs, K. Dišlers, K. Balodis u.c. darbība, bet arī tas, ka tika radīta zinātnes nozarēm un administratīvajai darbībai, piemēram, tiesvedībai, nepieciešamā terminoloģija latviešu valodā.  Bez šī pienesuma mēs nespētu iekļauties moderno, attīstīto nāciju saimē.

Laikā pēc K. Ulmaņa valsts apvērsuma, īpaši pēc LU rektora J. Auškāpa iecelšanas par izglītības ministru, vērojama tendence akcentēt LU pētījumu praktisko nozīmību, universitātes devumu valsts ekonomikai. 1939. gadā izdotais krājums Zinātne Tēvzemei veltīts šādiem sasniegumiem. To pārskatot, liekas, ka pieeja zinātnes lietišķo aspektu popularizēšanai gadu desmitu gaitā neko daudz nav mainījusies. Arī tajās dienās likās nozīmīgi parādīt, ka ieguldījumi zinātnē nekavējoši dod ieguvumus tautsaimniecībai.

Baigais gads un karš nesa milzīgus zaudējumus LU zinātniskajam potenciālam. Padomju un nacistiskās okupācijas terors, holokausts, emigrācija uz pusi sadeldēja LU akadēmisko personālu.

Padomju okupācijas laikā zinātne lielākoties tika pārcelta uz Zinātņu akadēmiju, tiesa daudzos gadījumos vadošie akadēmijas pētnieki vienlaikus ieņēma universitātes profesoru vietas. Turpat vai uz 20 gadiem LU zinātnieki pazuda no starptautiskās aprites, līdz 1965. gadam Scopus uzrāda tikai pāris LU zinātniskās publikācijas. Intensīvākas zinātniskās darbības atsākšana LU vērojama jau piecdesmito gadu nogalē, kad kosmosa un militāro tehnoloģiju attīstībai vajadzēja vairāk intelektuālā potenciāla. LU veidojās problēmu laboratorijas, Skaitļošanas centrs. No Pusvadītāju un Segnetoelektriķu problēmu laboratorijām izveidojās LU Cietvielu fizikas institūts (CFI), Skaitļošanas centrs pārtapa par Matemātikas un informātikas institūtu. Starptautiskajā zinātnes telpā Latviju 20. gs. 60.-80. gados pārstāvēja Zinātņu akadēmijas institūti, kuru izdotie žurnāli jau tad tika atreferēti arī lielajās datubāzēs. Sadarbībā ar šiem institūtiem atrodamas arī daudzas LU zinātnieku publikācijas. LU zinātniskajā profilā, īpaši pēc Ķīmijas fakultātes nonākšanas Rīgas politehniskajā institūtā, sāk dominēt fiziķi. Izcils sasniegums ir LU 1975. un 1979. gadā publicētie fiziķu Nature raksti par molekulu fotoorientāciju un jaunu arsēna struktūras paveidu. 20. gs. 80. gadu otrā puse arī LU zinātnei aiziet pārbūves nojausmās, veidojās starptautiskās sadarbības saites, kuras būs ļoti nozīmīgas vēlāk, iekļaujoties Eiropas pētījumu ietvarprogrammās.

Valsts neatkarības atgūšana LU zinātnei deva iespējas un radīja izaicinājumus. Paliekot bez vissavienības finansējuma, Zinātņu akadēmija pārveidojās no sava veida zinātnes ministrijas par elitāru zinātnieku klubu. Institūtos, arī LU institūtos, personāla skaits samazinājās 5-6 reizes, jauna identitāte tika meklēta sadarbības iespējās ar universitātēm, un astoņi LZA institūti par tālākās sadarbības partneri izvēlējās LU. Jau ar 1991. gadu LU kļūst par Scopus datubāzē plašāk pārstāvēto Latvijas zinātnisko institūciju. Tomēr finansējuma sadrumstalotība, pārsvarā nelielu projektu formā, neveicināja zinātnisko izcilību. 90-to gadu pirmā puse iezīmēja Latvijas un LU zinātnes ienākšanu Eiropas un pasaules zinātniskajā telpā, kurā mēs diemžēl izrādījāmies vājāki konkurenti nekā mūsu lietuviešu un it īpaši igauņu kolēģi. Lai gan nākamo desmit gadu laikā, līdz 2005. gadam, Scopus citēto LU publikāciju skaits trīskāršojās, sākotnēji zaudēto cilvēku intelektu un finansējuma apjomu izrādījās grūti kompensēt pat ar atsevišķiem lieliem panākumiem, tādiem kā LU CFI Eiropas Savienības (ES) ekselences projekts CAMART.

Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, LU zinātnei pavērās jaunas perspektīvas gan zinātnisko projektu un sadarbības atbalstam, gan ilgi novārtā palikušajai zinātniskās infrastruktūras attīstībai. Nākamajos desmit gados Scopus citēto LU publikāciju skaits vēlreiz divkāršojas. Lai sasniegtu Tartu universitātes līmeni, rēķinot uz vienu zinātnieku, šim rādītājam jāaug vidēji vēl 1,5 reizes, tomēr nedrīkst aizmirst arī publikāciju kvalitāti. Līdz ar dalību ES vērojamas divas bibliogrāfisko rādītāju devalvācijas tendences: 1) lokālu, mazprasīgu izdevumu skaita straujš pieaugums, kuri tomēr tiek iekļauti "lielajās" datubāzēs; 2) publikācijas ar līdz pat 2500 autoru kolektīvu, kur katra dalībnieka ieguldījums labākajā gadījumā ir kādas datu drumslas piegāde.

LU nākamo gadu uzdevums nav tikai publikāciju skaita audzēšana, tāpat kā pierādījumus, publikācijas nav jāskaita, bet jāsver, vispirms jau izmantojot augstākās raudzes žurnālus kā zinātniskās nozīmības mēru. Lai sagatavotu šādas publikācijas, nepieciešami gan atbilstoši darba apstākļi, infrastruktūra, gan starptautiska sadarbība, līdzdalība programmās un projektos. LU jaunais Akadēmiskais centrs Torņakalnā sniedz šādus apstākļus un sadarbības iespējas. Jaunās telpas un modernākās iekārtas rada vidi, kur uzplaukt talantam un uzņēmībai.  Jaunais Akadēmiskais centrs palīdz LU zinātnei būt konkurētspējīgai pasaulē. Kopš 2016. gada pētnieki, kuri strādā jaunajās laboratorijās, ir publicējuši Nature tikpat rakstu, cik pirms tam visā Latvijas vēsturē.

Pēdējo desmit gadu attīstība rāda, ka universitātes pētījumu virzienu daudzveidība ir mūsu kopējā bagātība, bet mūsu spēka avots ir sadarbība. Turpmākajos gados LU zinātnieku pētījumu tēmas būtu apkopojamas šādos sadarbības virzienos: 1) IKT un modelēšanas procesu inovācija; 2) viedie materiāli, nano- un kvantu tehnoloģijas; 3) dabas resursu ilgtspējīga izmantošana; 4) veselība un biomedicīna; 5) kritiskā domāšana, konkurētspēja un globalizācija; 6) letonika, diaspora un starpkultūru saziņa.

Komandu zinātne un sadarbība dos LU pētnieku pienesumu Latvijas attīstībai, pārvēršot zinātnieku idejas dzīves kvalitātes un lielo datu pārvaldības risinājumos.

PĒTNIECĪBA UN INOVĀCIJAS LATVIJAS MĀKSLAS AKADĒMIJĀ 100 GADOS

Andris TEIKMANIS, LMA prorektors studiju un zinātniskajā darbā

Lai arī pētnieciska interese par mākslu un mākslas vēsturi Latvijā dzima jau 19. gadsimtā un to var saistīt ar Kurzemes literatūras un mākslas biedrības izveidi 1815. gadā (Die Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst), tomēr tikai ar Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) dibināšanu 1919. gadā var runāt par jau sistematizētiem centieniem mākslas izglītības un vēlāk arī pētniecības jomā. Raksturojot pētniecības institucionālo ietvaru tapšanu Mākslas akadēmijā, var minēt sekojošus pagrieziena punktus: 1959. gadā Mākslas akadēmijā (Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijā) tika izveidota Mākslas zinātnes nodaļa; 1961. gadā Jurģa Skulmes vadībā - Latviešu mākslas vēstures mācību laboratorija; 1998. gadā - Doktorantūra; 2002. gadā tika dibināts LMA Mākslas vēstures institūts (no 2002 līdz 2012 direktore Elita Grosmane, kopš 2012 Eduards Kļaviņš) un 2018. gada 24. jūlijā LMA Senāta sēdē tika pieņemts lēmums veidot akadēmiju kā zinātnisku institūciju. 2019. gadā Latvijas Mākslas akadēmija apstiprināja jaunu Pētniecības stratēģiju, kura iezīmēja nākotnes pētniecības un inovāciju virzienus, kuros LMA jau ir būtiski sasniegumi.

LMA. Foto - I. PRĒDELIS

Pirmkārt Latvijas Mākslas akadēmija turpina attīstīt augstu pētniecības kultūru, īstenojot fundamentālos pētījumus vizuālajā mākslā, arhitektūrā un dizainā, kā arī mākslas vēstures metodoloģijā un teorijā Latvijā un tuvējos reģionos, kuri veido pamatu Latvijas mākslas vēstures projektam, kura ietvaros jau ir publicēti pirmie trīs sējumi: "Neoromantiskā modernisma periods: 1890-1915" (IV sējums), "Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods. 1915-1940" (V sējums) un "Latvijas mākslas vēsture. 3. sējums: 1780 - 1890".        2014. gadā "Neoromantiskā modernisma periods: 1890-1915" tika atzīts par vienu no divpadsmit ievērojamākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē un "Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods. 1915-1940" - par vienu no izcilākajiem teorētiskajiem 2016. gada pētījumiem. 2018. gadā LMA Mākslas vēstures institūta izdotais zinātniskas žurnāls "Mākslas vēsture un teorija" tika iekļauts Scopus datu bāzē un Mākslas akadēmija uzsāka līdzdalību Ģentes Universitātes vadītā konsorcija īstenotajā projektā "Urbanising in Place. Building the food water energy nexus from below", kurš tiek īstenots Apvāršņa 2020 5. sabiedrības izaicinājuma "Klimata politika, vide, resursu efektivitāte un izejvielas" ietvaros.

Vienlaikus Mākslas akadēmija turpina attīstīt pētniecības vidi, iesaistoties arvien jaunos starptautiskos pētnieku konsorcijos dalībai Apvārsnis 2020 un Apvārsnis Eiropa projektos; veido ilgtermiņa sadarbības platformu starp pētniekiem un uzņēmējiem, kas veicinātu industriālo pētījumu, eksperimentālo izstrāžu un tehnoloģisko un netehnoloģisko inovāciju pārnesi un būtu saistīta ar īstenoto "Riga Makerspace" projektu; un sekmē jaunu zināšanu radīšanu, tai skaitā attīstot mākslinieciskās prakses un pētniecības un attīstības mijiedarbību profesionālo mākslas doktora studiju ietvaros.

JVLMA SIMTGADES SLIEKSNI PĀRKĀPJOT

Guntars PRĀNIS, JVLMA rektors

2019. gads Latvijai ir ļoti nozīmīgs ar to, ka svinam mūsu valsts augstākās izglītības simtgadi - tieši pirms simts gadiem likti pamati Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijai (JVLMA), Latvijas Mākslas akadēmijai un Latvijas Universitātei. Tas savukārt nozīmē, ka šogad varam lepoties ar simts gadus ilgstošu nepārtrauktu, institucionalizētu zinātnes attīstību, kas ir ikvienas valsts radošās domas virzītāja un nacionālās pašapziņas stiprinātāja.

JVLMA. Publicitātes foto

Taču, neraugoties uz stabilām tradīcijām, šodien vairāk nekā jebkad Latvijā būtu jādomā - kā zinātni atbalstīt un attīstīt tālāk. Svarīgi jautājumi ir: Kādai šodien ideālā gadījumā būtu jāizskatās zinātnei un pētniecībai? Kādas iespējas tā piedāvā? Kur ir tās robežas?

Šodienas pētniecībā kritiski svarīga ir iesaiste globālajā apritē un paaudžu maiņas veicināšana, kas nes sev līdzi atvērtību domāšanas struktūras mainībai un gatavību strādāt ar visdažādākajiem informācijas avotiem un medijiem.

Ja domājam par zināšanu kultūru mūzikas zinātnē, tad ar to šodien ir jāsaprot ļoti liela starpdisciplināra nozares dažādība, kas saistīta gan ar vēsturi, gan tagadnes realitāti. Tai vajadzētu balansēt starp vienotību profesionālā pieejā un domāšanas modeļu dažādību. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pētnieciskais darbs norisinās trīs apakšnozarēs - vēsturiskajā un sistemātiskajā muzikoloģijā, kā arī etnomuzikoloģijā. Katrā no tām esam iesaistīti starptautiskos sadarbību tīklojumos, kas sniedz neatsveramu atgriezenisko saiti mūsu sniegumam un palīdz uzturēt visaugstāko kvalitātes latiņu.

Lai Latvijas zinātne varētu lepoties ar pasaules līmeņa novitātēm un kvalitāti, valstiskā līmenī, ļoti pārdomāti, tajā ir nepieciešams investēt. Tikai tad varam cerēt uz jaunu, motivētu zinātnieku paaudzi.

Neinvestējot nākotnē, nākotne nevar tapt...