LZA akadēmiķis Andris Šternbergs

Godātais Akadēmijas prezident, Spārīša kungs! Godātie akadēmijas locekļi un viesi!

Man ir prieks šodien stādīt Jums priekšā vienu no šī gada LZA Lielās medaļas laureātiem, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta vadošo pētnieku, LZA akadēmiķi Linardu Skuju.

Linards Skuja savu ceļu fizikā aizsāka jau Rīgas pirmajā vidusskolā. Sešdesmitos gados tā bija vienīgā skola Latvijā ar pastiprinātu fizikas kursu. Iespējams, ka viņa interesi par dabaszinātnēm pastiprināja arī tas, ka tur viņš vairākus gadus pavadīja vienā skolas solā ar otru šīgada LZA Lielās medaļas laureātu, akadēmiķi Bruno Andersonu. Tāpat kā daudzi šīs paaudzes zinātnieki un šodien te klātesošie, viņš ir daudz pateicības parādā saviem skolotājiem fizikā un matemātikā - Vivijai Slīterei un Alfrēdam Gravam.

Pēc skolas beigšanas 1969. gadā Linards Skuja nolika iestājeksāmenus vienā no tā laika PSRS spēcīgākajām fizikas augstskolām - Maskavas fizikāli tehniskajā institūtā (MFTI), taču tur uzzinājis par institūta absolventu pienākumu pēc studijām strādāt no pasaules noslēgtos institūtos pārsvarā PSRS austrumdaļā, atgriezās Latvijā un iestājās Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Tur bija nesen nodibinātas jaunas pētnieciskas struktūras, Pusvadītāju un Segnetoelektriķu problēmu laboratorijas, kuras strauji attīstījās.

Jau sākot no 2. kursa Linards Skuja sāka strādāt Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā, viņa vadītāji bija aspiranti (tagad tos sauktu "doktoranti") - Anatolijs Truhins un Andrejs Siliņš. Laboratorija naudu pelnīja ar līgumdarbiem, ko noslēdza ar tā laika parastajiem "naudas turētājiem" - lielajiem Maskavas un Pēterburgas (toreiz Ļeņingradas) zinātniskajiem institūtiem. Viena no šo darbu tēmām, saistīta ar kosmiskās, militārās tehnikas un kodolfizikas problēmām, bija optisko stiklu noturība pret radiācijas iedarbību. Linards Skuja iesaistījās šajos pētījumos, palīdzot pilnveidot mērījumu sistēmu un tās datorvadību (kas tajā datoru attīstības līmenī bija kas pilnīgi jauns) un veicot rentgenstaru izraisīto stikla optisko īpašību izmaiņu mērījumus. Nodarboties ar stikliem bija samērā neierasti, jo Pusvadītāju problēmu laboratorijā parastie pētījumu objekti tajā laikā bija monokristāli - vielas ar sakārtotu atomu struktūru. Jautājums par to, kādas tieši izmaiņas vielu optiskajās īpašībās ievieš šīs sakārtotības zudums stiklveida stāvoklī, bija maz pētīts. Tam bija veltītas abu zinātnisko vadītāju - Andreja Siliņa un Anatolija Truhina - topošās zinātņu kandidātu disertācijas, un Linards Skuja aktīvi iesaistījās šajā tematikā, 1974. gadā aizstāvēja par to savu maģistra darbu (diplomdarbu), pēc universitātes beigšanas palika tur strādāt kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. 1978. gadā, nodibinoties LU Cietvielu fizikas institūtam, viņš sāka strādāt tajā un iestājās aspirantūrā.  Šajā laikā viņš pilnībā pievērsās tīra silīcija dioksīda stikla izpētei. Tas, saukts arī par "kvarca stiklu" ir neaizstājams materiāls daudzos optiskos pielietojumos. Pētījumiem ļoti palīdzēja Andreja Siliņa Amerikas stažēšanās laikā sarūpētie supertīrie stiklu paraugi, kādus PSRS tolaik vēl neražoja, un Salaspils atomreaktora pieejamība paraugu apstarošanai.

1980. gadā Salaspilī ZA Fizikas institūtā akadēmiķa Kurta Švarca vadītajā padomē Linards Skuja aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju ar nosaukumu "Pašvielas defektu un to lomas elektroniskajos procesos pētījumi stiklveida silīcija dioksīdā", kas bija veltīta tīra silīcija dioksīda stikla izpētei. Viens no šīs disertācijas galvenajiem jaunajiem rezultātiem bija tā sauktā netiltiņa skābekļa centra, faktiski, skābekļa norautās saites, optisko īpašību noskaidrošana. Tas ir viens no elementārajiem, pamata punktdefektiem SiO₂ stiklā - līdzīgi kā F-H centri klasiskajos jonu kristālos - un tāpēc stiklu fizikā diezgan fundamentāls rezultāts. Tas tika publicēts kopā ar Andreju Siliņu Padomju Savienības tā laika galvenajā stiklu fizikas žurnālā "Fizika i Khimija Stekla" 1978. gadā. Lielāku starptautisku ievērību šie darbi sāka iegūt tikai pēc tam, kad tos, par spīti tā sauktā "glavļita" cenzūras ierobežojumiem, daļēji izdevās publicēt angļu valodā.

80. gadu vidū, kādā diskusijā ar tagadējo LZA akadēmiķi Jevgēņiju Kotominu noskaidrojās, ka līdzīgi punktdefekti ir nesen novēroti PSRS ZA Ķīmiskās fizikas institūtā Maskavā, pētot silīcija dioksīda virsmas ķīmiskās īpašības. Iedibinātajā sadarbībā tika atrasts jauns optiski aktīvs defekts, divkoordinētais silīcijs. Tas bija sava veida apvērsums eksistējošos priekšstatos par punktdefektiem SiO₂, jo daļa jaunajam defektam piemītošo optisko īpašību stiklu fizikas "zinātniskajā sabiedrībā" jau bija attiecinātas uz citu defektu - skābekļa vakanci, un šis pieņēmums, kuram īstenībā nebija labu pierādījumu, daudzkārtīgas citēšanas rezultātā laika gaitā jau bija izveidojies par it kā cieti pierādītu, vispārzināmu patiesību. Tāpēc, par spīti arvien jauniem eksperimentāliem pierādījumiem, pagāja vairāk nekā 10 gadu, pirms tika pārvarēta inerce, un jaunais modelis tika pieņemts. Šajā laikā tika arī atrasts līdzīgs, uz germānija piemaisījuma atoma centrēts defekts un rezultāts tika nopublicēts kopā ar Anatoliju Truhinu. Radās ideja pētīt šos centrus ar augstas izšķiršanas lāzerspektroskopijas metodēm, bet trūka tehnisko iespēju.

1989. gadā, "perestroikas" gaisotnē kļuva vaļīgāks aizliegums "bezpartejiskiem" zinātniekiem izbraukt ārpus Varšavas bloka valstu robežām, un Linards Skuja varēja pirmo reizi nokļūt Rietumos, pāris mēnešus pastrādāt Turīnas universitātē, Itālijā. No turienes viņš nelegāli, apejot PSRS stingro aizliegumu visu ārzemju korespondenci sūtīt tikai ar "glavļita" (cenzūras) atļaujām, nosūtīja pētījumu projekta pieteikumu prestižajai Vācijas Aleksandra fon Humboldta stipendijai. Laiki mainījās, tieši šajā laikā 1989. gada novembrī krita Berlīnes mūris, un, atbraucot Latvijā, savu PSRS ārzemju pasi, kuru vajadzēja nodot glabāšanai zināmā seifā, vairs nebija kam atdot, un droši vien, ka seifs arī bija jau nozudis. Projekta pieteikumu Humboldta fonds novērtēja atzinīgi, un Linards Skuja ieguva iespēju pusotru gadu strādāt Minsteres universitātē, izmantojot eksperimentālās iespējas, kādu trūka Rīgā - pārskaņojamo krāsu lāzeri un šķidra hēlija temperatūras. Šajā laikā tika publicēti vairāki vēlāk visbiežāk citētie darbi, radās iespēja uzstāties ar tiem konferencēs Rietumeiropā un ASV un nodibināt kontaktus ar šajā jomā vadošajiem pasaules zinātniekiem. Andrejam Siliņam šai laikā, 1991. gada vasarā, īsi pirms Maskavas puča, pat izdevās noorganizēt Rīgā starptautisku semināru ar Amerikas vadošo SiO₂ fizikas "klasiķu" piedalīšanos (Intl. Seminar "Point Defects in Glasses" (Riga, Latvia)).

 Deviņdesmitajos gados zinātnes finansējums neatkarību atguvušajā Latvijā noslīdēja kritiski zemu, un daudzi zinātnieki bija spiesti meklēt citu nodarbošanos vai strādāt ārzemēs. Linards Skuja vēlreiz varēja pastrādāt Vācijā, izmantojot Humboldta fonda atbalstu. Ievērojot Latvijas zinātnes grūto stāvokli, Humboldta fonds veica pat tam neparastu akciju: zinātniskās aparatūras dāvinājumus stipendiātiem - hēlija refrižeratorkriostatu viņam un datoru darba stacijas otram tā laika Humboldta stipendiātam no Latvijas, prof. Andrim Jakovičam. Dāvinātais hēlija refrižerator-kriostats darbojas vēl šobrīd, bet darba stacijas droši vien jau sen ir novecojušas, datoru tehniskais progress ir ļoti ātrs. Šajā laikā pirmo reizi pavērās iespējas vairākus mēnešus veikt pētījumus Japānā, Nagojas universitātē, pie kristālu fizikā pasaulē pazīstamajiem profesoriem Noriaki Itoh un Katsumi Tanimura's.  Vēlāk, ar Minsteres universitātes fiziķu rekomendācijām tika atrasts darbs un pusotrs gads nostrādāts Vācijas Federālajā metroloģijas un standartu institūtā ("PTB") Braunšveigā. Jauni, interesanti kolēģi, jauna aparatūra - un tika atrasta un publicēta vēl viena interesanta, vēlāk pasaulē daudzu grupu pētīta tēma par starpmezglu skābekļa atomiem un molekulām kvarca stiklā.

Šajā un vēlākajā laikā aktualizējās jautājums par specifiskām defektu īpašībām silīcija dioksīda stiklā: to fotojutību un saistību ar pielietojumiem optiskajos šķiedru gaismas vados. Linards Skuja tiek uzaicināts nolasīt plenāro referātu Amerikas optikas biedrības rīkotā šķiedru optikai veltītā konferencē. Ar šo uzstāšanos saistītais raksts, kļūst par vēlāk visvairāk, virs tūkstoš reižu, citēto viņa darbu.  Drīz pēc tam viņš kopā ar Itālijas teorētiķi Žanfranko Pakioni (Gianfranco Pacchioni) un amerikāņu fiziķi, tā laika lielāko autoritāti SiO₂ fizikā, Dāvidu Griskomu (David Griscom) noorganizē NATO zinātnes sērijas skolu par defektiem SiO₂ un izdod atbilstošu grāmatu.

Linarda Skujas darbus ievēro arī Japānā - zemē ar spēcīgu ar SiO₂ tehnoloģijām saistītu rūpniecību un pētniecību. Šajā laikā tur aktualizējas problēma par uzlabotiem SiO₂ stikliem pusvadītāju ultravioletajai litogrāfijai ar eksimēru lāzeriem. Viņu līdzdarboties uzaicina viens no Japānas materiālzinātnēs pazīstamākajiem zinātniekiem, Tokijas Tehnoloģiskā institūta profesors Hideo Hosono, kuram SiO₂ fizika ir viens no viņa daudzajiem darbības virzieniem. Viņš izveido pētījumu grupu par SiO₂ stiklu problēmām. Linards Skuja tur strādā gadu kā viesprofesors, un pēc tam, regulāri, ik gadu vairākus mēnešus veic kopīgus pētījumus, kopā tur divpadsmit gadu garumā pavadot vairāk nekā 4 gadus. Sadarbība ar Japānas zinātniekiem turpinās arī tagad, kopīgu publikāciju, eksperimentu un paraugu sagatavošanas līmenī. 

Eiropas Savienībā sadarbība norisinās galvenokārt ar zinātniekiem Francijā, Itālijā, kur ir spēcīgas ar SiO₂ fiziku saistītas grupas. Linards Skuja tur tiek aicināts kā viespētnieks, publicē kopīgus darbus. Viņš ir bijis recenzents daudzām šajās valstīs izstrādātajām doktora disertācijām SiO₂ fizikā, bet Latvijā vada CFI specializēto promocijas padomi. Linards Skuja ir pastāvīgs starptautiskās padomdevēju komitejas loceklis regulāros SiO₂ fizikai veltītajos Eiropas simpozijos. Pēdējos gados, saistībā ar izmaiņām optisko šķiedru pielietojumu tirgū ir aktivizējusies viņa un LU CFI sadarbība ar Latvijas optisko šķiedru ražotājfirmām Līvānos - sniedzot stiklu fizikas konsultācijas un metroloģisko atbalstu. Tāpat pēdējā laikā daudz darba ir ticis ieguldīts, gatavojot lekcijas studentiem, diviem jauniem, LU CFI zinātnieku lasītiem kursiem materiālzinātnē un eksperimentālajās metodēs.

Linarda Skujas darbs ir ticis pagātnē novērtēts, ievēlot viņu par LZA korespondētāj- un īsteno locekli, ar Edgara Siliņa balvu, Tokijas tehnoloģiskā institūta un Japānas keramikas biedrības balvām un Latvijas Ministru kabineta balvu.

Linarda Skujas ārzemēs pavadītais laiks lielā mērā ir bijis saistīts ar iespējām izmantot tur labāku eksperimentālo bāzi un veikt pētījumus, kurus, izdarīt Latvijā nebija atbilstošu tehnisku iespēju. Pašlaik LU CFI Eiropas Komisijas Teaming projekta "CAMART²" (The Excellence Centre of Advanced Material Research and Technology Transfer) programmas ietvaros notiek radikāla instrumentu parka papildināšana un atjaunošana. Šeit, izvēloties instrumentu tipus un parametrus, ļoti noderīga ir bijusi arī Linarda Skujas, ārzemēs strādājot, uzkrātā pieredze. Mēs ceram, ka šo pozitīvo pārmaiņu rezultātā nākotnē mūsu starptautiskās sadarbības kļūs mazāk vienpusīgas, un mēs varēsim arvien drošāk un vairāk aicināt savus partnerus veikt kopīgus pētījumus Latvijā.

Rezumējot galveno Linarda Skujas paveikto, var teikt, ka viņš ir starp pasaules vadošajiem speciālistiem stiklveida silīcija dioksīda optisko īpašību izpētē. Šis ir ļoti svarīgs un daudz pielietots materiāls optiskajos šķiedru gaismas vados, jaudīgā lāzeroptikā un radiācijas noturīgā optikā. Viņam kopā ar līdzstrādniekiem pieder prioritāte virknes svarīgāko optiski aktīvo punktdefektu šajos materiālos identificēšanā un īpašību izpētē. Atskatoties uz Linarda Skujas līdzšinējo darbību, es priecājos sveikt viņu ar šī LZA augstā apbalvojuma saņemšanu.