Decembra pirmās dienas jubilāre akadēmiķe Dr.habil.oec. Baiba Rivža gandrīz visus Latvijā iespējamos augstākos apbalvojumus par ieguldījumu akadēmiskajā un zinātniskajā darbībā jau ir saņēmusi agrākajos gados - vēl nesen 2017. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu un 2018. gadā Ministru kabineta Atzinības rakstu. Oficiāli ir novērtēta viņas kāpšana izglītības un zinātnes stikla kalnā, un jubilāre pati droši varētu dziedāt "Es uzkāpu kalniņā, / Pašā kalna galiņā". Ir īstais brīdis "atzinības rakstam" no līdzgaitniekiem, kam ir bijusi iespēja tuvumā skatīt šo kāpšanu un tajā arī piedalīties.

Divi vienā: ass prāts un liela enerģija

Abi dotumi kopā ir dāsna dabas dāvana. "Drīz vien pamanīju lielās darba spējas, lielisko atmiņu, pienākuma apziņu, zinātniekam nepieciešamo radošo domāšanu un loģiskās spriešanas dotības," - tā par savu bijušo studenti un vēlāko kolēģi Baibu Rivžu Latvijas Lauksaimniecības universitātes kādreizējais rektors, profesors Voldemārs Strīķis. Savukārt Baibas Rivžas no Zviedrijas uz Latviju atvestās mikrokredīta kustības dalībnieces un uzņēmējdarbības gudrībās ievadītās lauku sievietes viņai pasniedza apbalvojumu ar pavadvārdiem "par lauku sieviešu smadzeņu savešanu kārtībā", turklāt lietuvietes viņas apskaudušas par to, ka tas noticis profesūras līmenī.

Atdodot godu jubilārei, vienlaikus simboliski jāatdod gods arī doktora, profesora, zinātnieka īpašajām smadzenēm - ar "ikdienišķajām" vien izcilu doktora darbu neradīt, un kur nu vēl vadīt desmitus doktora darbu kā Baiba Rivža. Tāpēc latviešu valoda ir pelnījusi, lai tajā joprojām tiktu rakstīti arī zinātniskie darbi.

Liela enerģija var būt dažāda, bet Baibai Rivžai tā ir pozitīva. Viņa ar to nenomāc, bet dalās tajā, izmanto kā vilcējspēku līdzcilvēkiem, it sevišķi vadot lielus kolektīvus un lielus projektus. Viņas plašajā enerģijas laukā ir tik tālredzīgas idejas, kuru īstenošanu sākumā ne katrs var iztēloties un tām noticēt. Bet profesore ved pa konkrētu darbu ceļu, daudz neklausoties atrunās, ka kaut kas nav iespējams, un neatkāpjoties no stingriem termiņiem, līdz, skat, ir rezultāts! Arī sākotnēji šaubīgie priecīgi, ka motivēti strādāt, un darbs ir izdevies.

Nācies pieredzēt, ka izglītības un zinātnes ministres amatā Baiba Rivža taisnā ceļā no lidostas ar visu bagāžu, somas ritentiņu troksnim signalizējot par viņas ierašanos darbavietā, sēdusies pie darbagalda savā kabinetā, neizmantojot ārzemju komandējuma atlikušo dienas daļu atpūtai. Vai arī, dienesta automašīnā dodoties uz pasākumiem, viņa nereti darba dēļ naktsmiegam atņemtās stundas kompensēja ar desmit minūtēm "skaistuma un gudrības atjaunošanas miedziņa" uz aizmugurējā sēdekļa (dažkārt pat neizlaižot no rokām tikko skatītos dokumentus) un - atkal spirgta strādāt.

Ilgi neuzkavējas pie sasniegumiem

Stīva Džobsa atzīto, ka pārāk ilgi nav jāuzkavējas pie sasniegumiem un pēc veiksmīgi paveikta darba nekavējoties jādomā par nākamo darāmo un tas jāīsteno, pilnībā var attiecināt uz Baibu Rivžu. Kaut vai piemērs ar valsts pētījumu programmu EKOSOC-LV un INTERFRAME-LV projektu jaunā valsts pētījumu programmā "Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai". Lai pētījumi tik pēctecīgi savirknētos, protams, ka klēpī saliktām rokām netika ilgi baudīti EKOSOC-LV un uz tās bāzes veidotās monogrāfijas "Simtam pāri. Viedā Latvija", kas tika izvirzīta starp LZA 2018. gada sasniegumiem, panākumi. Paralēli tika rakstīti jauni projektu pieteikumi, un ne viens vien, lai nebūtu jādzīvo uz veciem lauriem.

Baiba Rivža ir stāstījusi par kādu talantīgu cilvēku ar lielu zinātnieka potenciālu, kas tomēr nekad nav pabeidzis doktora darbu, jo vienmēr uzskatījis, ka tas vēl nav gatavs, ka vēl jāpapildina, jāuzlabo. Tāda tiekšanās pēc nesasniedzamas pilnības paralizē darbību. Tāpēc būtiska ir Baibas Rivžas prasme virzīties uz priekšu soli pa solim - viens veikums dod idejas un iespējas nākamajam, jo visu vienlaikus aptvert nav iespējams.

Līdzīgu principu, ko jubilāre mācījusies no saviem skolotājiem zinātnē, piemēram, profesora Benjamiņa Treija, viņa izmanto arī attieksmē pret neveiksmēm. Proti, šodien cīņa zaudēta, bet rīt būs atkal jauna diena un jaunas iespējas panākt citādu rezultātu - nav vaimanās velti jātērē spēki, ir jāmobilizējas turpmākajām "kaujām". Ne viena vien ir bijusi jāizcīna Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājas amatā.

Ģimenē saņemts ne tikai paraugs,
bet arī padoms

Stabilu vērtību pamatu Baiba Rivža ir guvusi ģimenē, varētu pat teikt dzimtā, kurā no mammas Vilmas puses ir apzinātas četras paaudzes. Izlēmību, uzņēmību un arī patstāvību izšķirīgos brīžos ir apliecinājušas īpaši dzimtas sievietes - sākot no bērnu pieņēmējas vecvecmammas Annas līdz vecmammai Annai, kurai bija dūša aizbēgt no mājām pie iemīļotā cilvēka par spīti vecāku aizliegumam ar viņu precēties, un šajā mīlestībā dzimušajai mammai, kura ar vienu somu un bērnu uz rokas pameta savu šūšanas darbnīcu un veikalu, lai paglābtos no izsūtīšanas pie paziņām Latvijas otrā malā, vīrs vēl nebija atgriezies no kara.

Nereti ģimenēs atrunājas, cenšoties attaisnot laika trūkumu dzīvesgudrām sarunām ar bērniem, ka viņi taču redz, cik vecāki daudz strādā, un var ņemt paraugu. Bet katrs no pieredzes pateiks, ka prātā uz mūžu tomēr paliek rimtās sarunās ar vecākiem un vecvecākiem izskanējušās atziņas un padomi, piemēram, miers baro un nemiers posta, kā man no savas vecmāmiņas. Baiba Rivža dzimtas dzīves gudrībā sakņotos viedos padomus ir saņēmusi it īpaši daudz no mammas.

Dzīves gudrības atklātas visdažādākajās situācijās, t. sk. arī pirms un pēc ballītēm, bet tāpat ar lielu lepnumu, meitai dodoties uz disertācijas aizstāvēšanu. Daudzas atziņas viņai pēc tam dzīvē noderējušas tieši grūtajos brīžos, piemēram, nevar gaidīt, ka jebkuru ideju apkārtējie uztvers ar atplestām rokām, un nevajag ļaunoties vai apvainoties par to, bet ir jāpierāda un jāpamato savs viedoklis.

Uzruna "Mīļo zeltiņ" arī ir pārmantota no mammas, un Baiba Rivža to lieto gan uzslavas situācijā, gan pretējā gadījumā "Mīļo zeltiņ, tā nu nevarēs vis..." jau ar citu intonāciju balsī.

Valstsgriba Dievam par godu un
līdzcilvēkiem par svētību

Darbs nozarē, kurā galvenokārt tiek strādāts ar prātu, kāda ir zinātne, prasa nekad neapklusināt un nezaudēt sirdsbalsi - Gustava Ernesaksa atziņa. Šo līdzsvaru Baiba Rivža rod arī Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, turklāt apmeklējot to biežāk nekā tikai Ziemassvētkos un Lieldienās. Latvijas himnā ietvertās lūgšanas izdziedāšana un dievkalpojumi Doma baznīcā valsts svētkos arī nav tikai parādes pasākumi, bet spēka uzņemšanas brīži.

Lietojot Valsts prezidenta Egila Levita grāmatas nosaukumā ietverto ietilpīgo jēdzienu valtstsgriba, Baibai Rivžai spēks nepieciešams un viņa to ieliek valstsgribas ideju un darbu īstenošanā izglītībā un zinātnē, kas jubilāres dzīvē redzams pēc augļiem. "Uz kalna" viņa ir drošs un uzticams sasaites biedrs. Sirsnīgi sveicam!

Ausma Mukāne,
pārliecībā, ka šiem vārdiem pievienojas daudzi līdzgaitnieki

Foto – J. Brencis