Saruna ar OSI direktoru akadēmiķi Ivaru Kalviņu

– Saņemot Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu, jūs savu akadēmisko lekciju veltījāt savai specialitātei netradicionālai tēmai – inovācijām Latvijā. Par to pēc tam teica – tā likbeza (analfabētisma likvidēšana – krievu valodā) nolūkā būtu jānoklausās visiem valdības un Saeimas locekļiem (interesenti ar šīs lekcijas tekstu un ilustratīvo materiālu var iepazīties internetā www.lza.lv). Inovatīvā snieguma ziņā Latvija ir viena no visatpalikušākajām valstīm Eiropā. Ražotāji pārmet zinātniekiem, ka tie strādā tikai savam priekam un neko nedod tautsaimniecībai, tie savukārt neko nevar dot, ja nav inovatīvajiem pētījumiem piemērotas bāzes, kur savas idejas novest līdz praktiskam pielietojumam. Kā radās šāds apburtais loks? Ko zaudēja Organiskās sintēzes institūts?

– OSI bija viens no retajiem institūtiem, kas nodrošināja Padomju Savienības zāļu eksportu uz Japānu. Par to mums pienācās valūta, bet, tā kā mēs kā valsts iestāde nedrīkstējām savā kontā valūtu turēt, tad to turēja Eksperimentālās rūpnīcas kontā, jo tas bija ražojošais uzņēmums. Rūpnīcu mums atņēma ar visu valūtu. Mēs zaudējām divas eksperimentālās rūpnīcas – Medicīnas preparātu rūpnīcu Maskavas ielā, kas ražoja augstākās raudzes produktus, tādus kā fermentu preparātu L–asparagināzi – pretvēža zāles, ko ievadīja intravenozi – tādas ražoja tikai kādi 10 pasaules vadošie uzņēmumi, dažādas antibiotikas – to vēlāk likvidēja uz apkārtējo iedzīvotāju sūdzību pamata, jo ventilatori esot pārāk skaļi, un tagadējo “Grindeks”, par kuru valsts prasīja 5 miljonus latu, bet atdeva par miljonu – ar visiem mūsu izgudrojumiem, septiņām milzīgām jaunām ēkām, kas bija uzbūvētas biofarmācijas centram visu Padomju Savienībā radīto zāļu izpētei, jo zāles var atzīt par derīgām tikai tad, kad tās ir pārbaudītas pasaulē pieņemtās Labas ražošanas prakses (GMP – Good Manufacturing Practice ) noteikumiem atbilstošās laboratorijās. Ja tas tiktu saglabāts, tad mums postsavienības teritorijā būtu vienīgais tāds centrs, kas ļautu paveikt pilnu zāļu pārbaudes ciklu, atbilstoši Rietumu standartiem. Tajā laikā aizgāja arī mūsu molekulārās bioloģijas korpuss, kuru bijām uzbūvējuši tagadējā “Grindeks” teritorijā, aizgāja mūsu vivārijs, pilotražotne, viss, kas bija nepieciešams zāļu izstrādei. Palika pliks ķīmijas korpuss Aizkraukles ielā 21, kur nav telpu bioloģiska profila laboratorijām. Tā mums atņēma gan mūsu patentus, gan ražotnes.

– Nav jau tā, ka mēs nedodam, bet tas ieguldījums, ko mēs būtu varējuši dot Latvijas ekonomikas attīstībai, būtu desmitiem vai pat simtiem reižu lielāks. Tas taču ir acīmredzams – ja jūs varat ražot un pārdot produktu par simtiem miljonu, tad nodokļos vien valsts saņem atpakaļ tik daudz, ka var pabarot ne vienu vien zinātnisko institūtu. Kā Karlsberg baro visu Dānijas zinātni.

– Kāpēc likvidēja visu rūpniecību? Tas bija tāds politisks vilnis – viss, kas bijis agrāk, nekur neder. Tā nu gluži nebija. Cilvēki bija paēduši un tik daudz kapitālieguldījumu infrastruktūrā, kas Latvijā ticis veikts pēc kara, praktiski pēdējos 20 gados nav bijis. Tik vien, kā viens oranžais tilts. Jāpievēršas Vinstonam Čērčilam, kurš teicis ļoti vienkārši: “Politiķi domā par nākošām vēlēšanām, bet valstsvīri – par nākošām paaudzēm.” Vai jūs esat dzirdējusi par kādu valstsvīru Latvijā? Visi uzņemas politisku atbildību, no kuras kratās vaļā, kad šo atbildību sāk prasīt. Mūsu valstī nekad trīs vadošās ministrijas – Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija – nav bijušas vienas partijas pārraudzībā. Līdz ar to nav bijusi saskaņota ekonomiskā, zinātniskā un finanšu politika.

– Kas tās koncepcijas pēc tam pilda? Bija Nacionālais attīstības plāns, kuru mēs tagad varam meklēt papīrgrozā, jo situācija ir manījusies. Jaunu rakstīsim atkal piecus gadus kā iepriekšējo? Stratēģisko mērķu realizēšanai ir jāreaģē ātri. Bet vai mums tādi stratēģiskie mērķi maz ir? Konkrēti mērķi būtu bijuši, ja pateiktu – attīstam tādas rūpniecības nozares, kuras mums ir iespējams attīstīt. Tām ir izejvielas, cilvēkresursi, finansiālais atbalsts un tirgus. Ja mūsu gaišie prāti būtu izanalizējuši un pateikuši, kāda ir mūsu stratēģija, un pat, ja arī kaut kur būtu kļūdījušies, tad ne jau nu visos lēmumos, un rezultāts šodien būtu pavisam cits. Pašlaik vienīgais definētais stratēģiskais mērķis ir cilvēku labklājība un EM izvirzītie, bet oficiāli neakceptētie prioritārie tautas saimniecības attīstības virzieni.

– Jā, šobrīd tā izskatās – padzīvot uz krīta. Latvija ir parādā ārvalstu kapitālam apmēram 24 miljardus latu. Tie ir gan komersantu, gan iedzīvotāju, gan valsts parādi, saukti – investīcijas. Apmēram 20 miljardi latu parāda ir sakrājušies no brīža, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Tagad ir jautājums – kā mēs tos 20 miljardus esam notrallinājuši, ja nacionālais kopprodukts ir zemāks nekā pirms iestāšanās Eiropas Savienībā? Tātad šī nauda ir izmantota neefektīvi. Pilnīgi skaidrs, ka te ir domāts par nākamajām vēlēšanām, nevis nākamajām paaudzēm, kam šis parāds ar procentiem būs jāatmaksā. Bez ražošanas, tikai ar kupi–prodai valsts var pelnīt tad, ja mēs, piemēram, kaut ko lēti pirktu Rietumos un dārgi pārdotu Krievijai, bet, ja mēs lētāk pērkam Rietumos un dārgāk pārdodam iekšzemē, tad no tā nekas labs nesanāk. Es vairākās Zinātņu akadēmijas sēdēs esamu teicis, ka viss, ko pie mums runā par ekonomikas uzplaukumu, ir absolūtas muļķības, jo visupirmais un galvenais rādītājs ir ārējās tirdzniecības bilance jeb eksporta un importa attiecība, bet mēs daudzus gadus katru mēnesi par simtiem miljonu latu importējam vairāk nekā eksportējam.

– Arī tos mēs importējam ļoti neracionāli. Kāpēc, piemēram, mums bija jāpieņem noteikumi, ka lauksaimnieki drīkst iepirkt tikai jaunu tehniku, ja uz viņa 50 hektāriem zemniekam pietiktu ar lietotu tehniku, kas varētu kalpot vēl 3 – 4 gadus? Uz 5000 hektāriem – tad es saprastu, tad vajadzīgs jaudīgs kombains, bet ne uz 50. Arī daudzi noteikumi Eiropas Kopienas fondu izlietošanai ir šobrīd uzlikti tādi, lai nekas nesanāk. Vai jūs varat iedomāties, ka uzņēmējs zinātnes infrastruktūras atbalstam līdzfinansējumā ir gatavs ieguldīt līdzekļus, nesaņemot pretī nedz nodokļu atlaides, nedz izmantošanas privilēģijas uz iekārtu, kas par viņa naudu tiks nopirkta? Ja viņš kā līdzfinansējumu dod pat 50 % no visas summas, kas vajadzīga infrastruktūras projektam, viņš tāpat nesaņem neko. Jā, ja saimnieciskā projektā viņš iegulda 55 % , tad viņam pieder viss, bet viņam vienam to zinātnisko infrastruktūru nevajag, ja viņš nav Nokia izmēra. Nevar savā mazajā zemītē piemērot to pašu stratēģiju ko lielvalsts, tad tā pārvēršas par muļķībām. Izglītības un zinātnes ministrija un Latvijas Zinātnes padome mūs orientē uz ekselenci. No vienas puses, tas ir pareizi, bet pastāstiet man, kāds labums Latvijas valstij ir no skaistas publikācijas, kura ir nopublicēta visskaistākajā, visprestižākajā žurnālā, izņemot slavu, ka Latvijā ir tāds zinātnieks, kas nodarbojas ar augstas raudzes zinātni? Ja šai augstas raudzes zinātnei neseko radīto zināšanu pārnese uz produkta radīšanu, tad valsts šo naudiņu ir izlietojusi svilpei. Mums kā zinātniekiem jau tas patīk, ka valsts mums dod naudu, kaut arī nedod tik daudz, cik vajadzētu, lai kaut ko nozīmīgu paveiktu, un mēs rakstām skaistas publikācijas. Bet sabiedrība un Darba devēju konfederācija nikni lūkojas uz zinātni un prasa – kāds no tās labums, ja izņemot zinātniekus pašus neviens pat nesaprot, ko jūs tur esat uzrakstījuši... Tā tas šodien, diemžēl, ir. Ja mēs nepieliksim klāt nākošo posmu, kur zinātniskās darbības rezultāts pārtop praktiskas darbības rezultātā, tad nekas nesanāks.

– Neviens. Tādās valstīs kā tīģeri Taivāna un Singapūra, arī Somijā ir Zinātnes un tehnikas komitejas premjerministra vai viņa pirmā vietnieka vadībā, un tur tiek spriests, kurp virzīt teorētiskos pētījumus un kā attīstīt to praktisko pielietojumu jeb inovāciju – tajā virzienā, kas valstij vajadzīgs. Un šai inovācijai novirza daudz lielākas naudas nekā tīri teorētiskajiem pētījumiem. Bet pie mums Ekonomikas ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija ir katra par sevi.

– Apburtais loks. Zinātnieks nesaņem to, kas vajadzīgs, bet ražotājs prasa to, ko zinātnieks nevar izdarīt.

– Izglītības un zinātnes ministrija saka – mūsu uzdevums ir nodrošināt, ka tiek radītas zināšanas, lai ar inovācijām nodarbojas Ekonomikas ministrija. Bet prasiet cik gribiet, lai zinātnieks uzar zemi, ja viņam nav ne traktora, ne arkla – nu netiks tā zemīte aparta! Ministrija saka – es to traktoristu apmācīšu, bet nav mana darīšana, ko tas traktorists darīs pēc tam. Kas notiek? Puse no studentiem grib studēt sociālās zinātnes un pēc tam brēc, ka valstī ir bezdarbs. Būs – pie tādas valsts politikas.

– Ja jums ir tehniskā izglītība, jūs jau varat arī pats kaut ko uzsākt, jo šo to saprotat no ražošanas un moderniem tehnoloģiskiem procesiem, kādi pasaulē ir. Es visu laiku atkārtoju – ja vidusskolā skolēniem nemācīs fiziku, ķīmiju un matemātiku tādā līmenī, kā tas bija agrāk, tad mēs nekur uz priekšu netiksim. Atvainojiet, nu nav tagadējie bērni nespējīgāki kā mēs paši bijām! Manuprāt, Latvijas valstij būtu kategoriski jāpieņem ekstrapasākumi – pirmkārt, jāatjauno obligātā fizikas, ķīmijas, matemātikas un bioloģijas mācīšana vidusskolās, otrkārt, jāievieš valsts apmaksāts nulles kurss tiem skolēniem, kuri grib iemācīties fiziku, ķīmiju un matemātiku pēc tam, kad viņi ir pabeiguši savu humanitāro izglītību un vēlas studēt, un, treškārt, arī bakalauriem jāievieš kurss, lai viņi varētu pārkvalificēties uz jēdzīgākām specialitātēm, kurās var atrast darbu. Bet mēs pat negrasāmies to risināt. Mēs sakām – visu noregulēs tirgus. Tādā gadījumā, ja mēs visu grasāmies atstāt pašplūsmē, kādēļ mums vispār vajadzīga Saeima un valdība? Ejam uz tirgus placi, un tirgus placī viss noregulēsies! Un vēl – Eiropas struktūrfondu līdzekļi jānovirza inovatīvai darbībai piemērotas infrastruktūras atjaunošanai. Tāda infrastruktūra kalpotu arī studentu apmācībai. Šobrīd studentu prakse ir atkarīga no privātā uzņēmēja žēlastības, jo nav nevienas valsts rūpnīcas, kur ar ministra pavēli varētu nosūtīt studentus praksē. OSI varētu nodrošināt prakses vietu, jo mēs esam valsts institūcija. Ja mēs uztaisām savu pilotražotni – mācību iecirkni, tad varam likt studentu klāt pie reaktora un iemācīt viņam ražošanas tehnoloģiju, ko nevar izdarīt laboratorijā ar mazām kolbiņām. Ja laboratorijā ar pāris gramiem vielas kolbiņā kas neiznāk, var izliet izlietnē. Bet tā nevar ražošanā, tur ir cita atbildība, ko nevar iemācīt laboratorijā! Tas pats ar biotehnologiem. Ir jābūt GMP klases ražotnei, lai studenti redz, kā to šodien dara pasaulē.

– Tāpēc jau mēs esam nodibinājuši Latvijas inovatoru apvienību, kas būtu par vidutāju starp uzņēmēju un zinātnieku, lai pateiktu, kas ir izdevīgi, kur ir vērts un kur nav vērts ieguldīt līdzekļus. Ko izdarīja lietuvieši? Arī viņu zinātniskajām institūcijām nav inovācijām nepieciešamo līdzekļu. Valstij arī nav, un tai nav nekādas intereses nodarboties ar projektu izvērtēšanu. Lai to, kurš projekts labāks un kurš sliktāks, izšķir paši uzņēmēji. Ja viņi uzskata par nepieciešamu ar savu naudiņu atbalstīt to vai citu projektu, valsts viņiem šo naudiņu atdos atpakaļ nodokļu atlaižu formā. Valsts it kā nav sniegusi atbalstu projektam, kas veicina inovatīvo darbību, jo nav taču devusi līdzfinansējumu, bet tam, kurš projektā ir saskatījis jēgu un iedevis naudu, piemēro nodokļu atvieglojumu, turklāt tā, ka par katru ieguldīto litu viņš saņem 1,5 litu lielu atvieglojumu. Ja mums būtu tas pats, tad mēs nevarētu rakstīt skaistus projektus bez seguma, jo projektus rakstīt mēs protam. Te saruna ar ražotāju ir konkrēta – mani tas interesē, ja tu man to uztaisīsi, es naudu dodu, jo es tāpat to dabūšu atpakaļ. Bet, ja uzņēmēju jūsu piedāvājums neinteresēs, viņš neiesaistīsies un dos tikai tam, kam viņš redz reālu rezultātu. Paskatieties, cik Lietuvā ir jaunu tehnoloģisko parku, zinātnisko apvienību u.t.t!

– Mēs mēģināsim savākt kopā uzņēmējus un zinātniekus, kas ir ieinteresēti inovatīvā darbībā, lai izstrādātu ieteikumus valdībai, ko darīt, lai stāvokli inovāciju jomā uzlabotu. Man bija tas gods vadīt ekspertu grupu līdzīgā veidojumā pie Izglītības un zinātnes ministrijas, kura mērķis bija noskaidrot, kas jādara, lai attīstītu inovatīvo darbību un kā palīdzēt inovatīvajam uzņēmējam. Mēs identificējām veselu virkni problēmu un izstrādājām 10 vai 12 rekomendācijas. Viena no tām bija, ka zinātnes infrastruktūrai paredzēto ES naudu lielā mērā jānovirza tieši inovatīvās infrastruktūras atjaunošanai, un otra – Latvijā jādibina inovatīvās darbības atbalsta fonds, kurš neorientētos uz lielu tūlītēju peļņu, lai iegūtu četras, piecas vai desmit reizes vairāk nekā ieguldīts, respektīvi, uz naudas taisīšanu riskantos projektos, bet lai peļņa atgriežas pašā fondā. Un vēl, – lai uzņēmējs, kas ir saņēmis fonda naudu sava biznesa attīstībai, vēlāk kļūtu arī par fonda kapitāla līdzveidotāju, kurš daļu no savas peļņas iegulda atpakaļ fondā. Ja fondā būtu 15 miljoni, tad eksperti varētu izvēlēties 10 projektus un katram iedot pa 1,5 miljonam, jo ar 100 tūkstošiem vai 200 tukstošiem neko inovatīvā jomā izdarīt nevar, tas ir par maz. Tie būtu uzņēmumi, kuriem jau ir tehnoloģija, bet pietrūkst naudas, lai izietu tirgū. Ar to 1,5 miljonu panāk to, ka šis uzņemums iziet tirgū un 2 – 3 gadu laikā spēj atdot naudu fondam atpakaļ nākamo projektu finansēšanai.

– Tāpēc jau ir vajadzīgi tie eksperti. Mērķis nav visvairāk nopelnīt, bet visvairāk attīstīt valsts ekonomiku. Diemžēl šobrīd viss ir vērsts uz to, kā kādam kaut ko nopelnīt, sakampt sev to kumosu un aizbēgt, lai citi neatņem.

– Ar rokām es vairs nedaru neko, tam man ir ļoti laba komanda. Ģenerēt kādas idejas – to jā, bet pašam ar savām rokām pārbaudīt vairs nav iespējas. Vienkārši fiziska laika trūkuma dēļ, un diez vai tas ir tas vajadzīgākais. Es savu pielietojumu redzu tā, ka esmu paguvis uzkrāt zināšanas ārpus tiešās ķīmijas vairāk nekā ķīmijā, jo, lai radītu jaunas zāles, jāzina ļoti daudz no bioķīmijas, molekulārās bioloģijas, molekulārās farmakoloģijas, medicīnas un tikai drusku no ķīmijas, tas ir – kā to savienojumu uztaisīt. Mums institūtā ir ļoti labi ķīmiķi, kuri var uztaisīt jebko, par to man nav jāuztraucas. Man ir jāuztraucas par to, vai tas ir tas īstais savienojums, ko grib sintezēt? Vai no tā patiešām var sagaidīt nepieciešamās īpašības? Valsts pētījumu programas ietvaros mums bija vairāki projekti, kuros varējām īstenot savas idejas, tāpēc mums šobrīd ir vesela palete produktu, kurus mēs varētu ieguldīt sadarbības projektos ar rūpniekiem un, tos attīstot tālāk, ar patentu pārdošanas maksām dabūt atpakaļ ne tikai visu ieguldīto, bet stipri vairāk. Ja mēs varētu izstrādāt gatavus produktus, tad pasaules tirgū tos varētu pārdot nevis par simtiem tūkstošu, bet par vairākiem desmitiem miljonu latu. Tās zālītes, ko tirgū palaiž lielās transnacionālās korporācijas ar miljardiem dolāru apgrozījumu gadā, jau netop tajās firmās, bet tādās kā mēs, inovatīvajās, mazajās. Sadarbība ir tas vārds un kooperācija. Tie divi vārdi jāliek kopā, ja mēs gribam kaut kādā veidā izdzīvot pasaules tirgos, saņemot pietiekoši lielus atskaitījumus no pārdošanas apjoma, lai varētu iegūt kapacitāti, kā radīt nākošās zāles.

– Ja es esmu nosaucis kādus skaitļus, tad mani parasti pārprot. Vidēji uz katru izstrādāto zāli, līdz tā aiziet tirgū, ir ieguldīts apmēram miljards dolāru. Kur tad mēs, tad jau mēs neko... Bet īstenībā jau tā nav. Tas ir vidējais skaitlis jeb vidējā temperatūra slimnīcā. Katru gadu no sešarpus tūkstošiem zāļu kandidātu, kam jau ir izdarīts viss, kas vajadzīgs, un kas nonāk līdz klīniskiem pētījumiem, par zālēm kļūst tikai 20 jeb viena trīssimtā daļa. Ja visus izdevumus sarēķina, arī tos neveiksminiekus, kas dažādās fāzēs ir atkrituši, un ņem vidējo, tad dabū to miljardu dolāru ieguldījuma, ko attiecina uz to vienu veiksminieku. Tas, ko mēs gribētu, reāli būtu 5 –10 miljoni uz vienu jaunu preparātu. Protams, tas neatgriezīsies atpakaļ nākošajā gadā, bet pēc tam iegūsim jau ne vairs 5–10 miljonus, bet simtiem miljonus. Tā ir tā stratēģija, par kuru es gribu pārliecināt mūsu politiķus. Nokia tepat ir, tie esam mēs. Mēs varam atnest tos simtus miljonu un miljardus, jo mūsu izstrādes, ko esam radījuši pēc ārzemnieku pasūtījuma, šobrīd tiek pārdotas par tādām summām. Kāpēc mēs to nevarētu izdarīt paši, ja atjaunotu savu inovatīvo infrastruktūru? Pārdot zāles jau gatavā fāzē un pelnīt Latvijas valstij nodokļus. Simti miljoni rodas tikai tad, ja kaut ko esat ieguldījuši, ideju vien par simtiem miljonu pārdot nevar.

– Mēs varētu stipri vairāk. Piemēram, radīt ķīmisko vielu ražošanas tehnoloģijas, kas vajadzīgas kā zālēm, tā būvmateriālu ražotājiem, laku un krāsu ražošanai, jebkam, kur darīšana ar ķīmiju. Latvijā ir kādi 20 ķīmiski farmaceitiskie uzņēmumi – Biolar, Olainfarm Grindeks, Kalceks ut.t.. Tad vēl visi tie, kas saistīti ar ķīmisko rūpniecību. Uzņēmumu ir daudz, bet viņi nezina, ko mēs varam, un savukārt mēs nezinām, ko viņiem vajag.

– Bet tā ir problēma, un tās novēršanai ir vajadzīga tāda inovatoru apvienība.

– Gandarījums ir ne vienmēr, bet man gandarījums ir tad, kad kāds cilvēks pienāk klāt un saka: “Dakteris man izrakstīja tavas zālītes un man kļuva tik labi.” Tādi gadījumi ir bijuši daudzi, un ne tikai par mildronātu. Tad tu zini, ka neesi velti strādājis. Arī tad ir gandarījums, kad institūta izstrādāto produktu eksports no Latvijas gadā pārsniedz simts miljonu dolāru. Tad tu skaidri zini, ka tiem pretī ir nodokļi, ka valstij no tā ir ieņēmumi. Ka cilvēki ražo, viņiem ir darbs, slimnieki izveseļojas. Mēs jau nerēķinām, kāds ekonomiskais efekts rodas no zāļu lietošanas. Ja tu atgriez cilvēku darbā un viņš nesēž mājās, saņemot sociālo pabalstu par darba nespēju. Zinām, ka ir ekonomiskais efekts, bet kāds? Grūti aprēķināt, bet tie ir simti miljonu. Viena pati gripa. Ja 20 % cilvēku, kas lieto remantadīnu, nesaslimst, tad kāds no tā ir ekonomiskais efekts? Tādas aplēšu kategorijas pie mums neviens nelieto, bet vajadzētu. Gandarījums ir arī tad, kad izdarāt to, ko ārzemēs nav spējuši jūsu kolēģi. Atnāk pie tevis firma un saka – mums ir ideja, mēs trīs gadus sitamies un neesam tikuši ne no vietas. Un mēs to izdarām pusgada laikā. Tā tas bija ar pēdējo pretvēža preparātu, ko izstrādājām kopā ar kolēģiem no Dānijas un Anglijas. Viņi tiesības uz šī produkta pārdošanu divās valstīs ir nupat pārdevuši par 350 miljoniem dolāru. Tas tīri varēja būt mūsu preparāts. Kā valsts mēs laižam garām simtus miljonu un tad raudam, ka mums nekā nav

Pilnu intervijas tekstu skat žurnālā “E&P” 2010. gada Nr.1