Nu viens traks vecis! Pūš un pūš dūmus ar visiem pelniem debesīs, un puse pasaules iziet no eņģēm, jo vairs nespēj nonākt no punkta A līdz punktam B. Nojūk ceļojumi, komandējumi, valsts svinības un ģimenes godi. Lidsabiedrības un tūrisma firmas uz bankrota robežas, ja jau nav bankrotējušas. Un tas viss viena maza, neievērojama vulkāneļa dēļ Īslandes dienvidos, kuram nav pat sava vārda un kas saucas tikpat nīka ledāja vārdā – Eijafjadlajēkudls. Kā sācis aprīlī sagādāt nepatikšanas, tā turpina joprojām un nav ne mazākās aizdomas, kad varētu beigt. Ir bijuši gadījumi tajā pašā Īslandē, kad vulkāna izvirdums turpinājies gadiem...Un pelni no Īslandes pa gaisu nonākuši pat līdz Jaunorleānai pie Misisipi...

Katastrofu teoriju cienītājiem atkal ir iegansts runāt par tuvīno pasaules galu, un virtuālā telpā tiek palaistas baumas, ka dziļurbēji Kolas pussalā uzurbuši elli, no kuras izsprucis pats nešķīstais, lamājies mātes vārdiem un licis tūlīt to bezobraziju pārtraukt, bet no urbuma atskanējušas piķa katlos sautēto grēcinieku gaudas un vaimanas. Te nu gribot negribot jāatceras Pietuka Krustiņa “Augstā dziesma”:

Lai nu gars mums būtu izcivilizēts, nevis ar māņiem piesārņots, žurnāla “Enerģija & Pasaule” uzdevumā devos pie habilitētā ģeoloģijas doktora Ojāra Āboltiņa pēc gara gaismas.

– Vispirms skaidrības pēc jāsāk ar to, ka dabā nepastāv tāds jēdziens kā katastrofa. Katastrofa var būt tikai civilizācijai, mums, cilvēkiem. Zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami un viesuļvētras ir pilnīgi dabiskas parādības, kas uz mūsu planētas ir notikušas, notiek un notiks neatkarīgi no mūsu labās vai sliktās gribas, un Mičurina teiciens par to, ka mēs nedrīkstam gaidīt dāvanas no dabas, bet tās ir jāgrābj ar varu, ar kuru mūsu paaudze skolā tika barota, ir viens vienīgs analfabētisks idiotisms.

– Īslande ir viena no visinteresantākajām un relatīvi jaunākajām salām, jo pēc esošajiem datējumiem Īslande kopā ar visu Reikjanes plato parādījās virs ūdens apmēram pirms 13 – 15 miljoniem gadu, neogēnā. Tagad Īslande ir unikāla ar to, ka mēs varam iegūt priekšstatu, kā izskatās Vidusatlantijas grēda un tajā esošais rifts, rieva, jo tieši riftā, šajā nelielajā teritorijā, kas Īslandes sauszemē stiepjas virzienā no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem apmēram 400 km garumā un maksimāli 100 km platumā, atrodas aptuveni 200 vulkānu, no kuriem holocenā, t.i. pēdējos 10 000 gados ar dažādu intensitāti un dažādiem intervaliem darbojas ap 40 vulkānu. Ja raugamies no vulkānu iedalījuma pēc izvirduma veida un pēc virszemes aparāta rakstura, tad Īslandē ir sastopams samērā rets tips – plaisu vulkānisms. Tas nozīmē, ka noteiktā, reizēm 25 km, bet reizēm 10 km garumā rodas plaisa, no kuras vietām plūst laukā magma. Ne jau visā 25 km garumā, bet ir vairākas magmatiskā materiāla koncentrācijas vietas, centri, kas kā atsevišķi konusiņi, žargonā runājot, sēž uz šīm plaisām. Vispazīstamākais no Īslandes vulkāniem ir Hekla, neskaitāmas reizes darbojies ar minimālo pārtraukumu starp diviem izvirdumiem 16 gadu, bet maksimālo – 102 gadi. Tā kā Īslande ir apdzīvota kopš 9. gadsimta, kad tur ieradās vikingi no Norvēģijas, tad kopš tā laika, sākot jau ar rūnu rakstiem, ir atrodamas ziņas par to, kas un kad tur ir darbojies. Piemēram, par Eijafjadlajēkudlu ir zināms, ka tā lielākie izvirdumi bijuši 920., 1612. un no 1821. līdz 1823. gadam. Otrs liels plaisu vulkāns ir Laki. Faktiski gan Heklā, gan Laki kombinējas divi veidi – plaisu un klasiskais vulkanisms, kad lava izplūst no viena krātera, kā tas ir Etnai un Vezuvam. Raksturojot pēc virszemes aparāta veida, daudzi no Īslandes vulkāniem atgādina Havaju salu vulkānus, kuriem ir lēzena vairoga forma. Tas ir atkarīgs no izplūstošās lavas. Īslande atrodas uz bazalta pamata un daudzi vulkāni, tostarp Hekla, izvird bazaltisku, šķidru lavu. Ja lava ir šķidra, tad ir relatīvi maz cietvielu materiāla, ko mēs pazīstam kā vulkāniskos pelnus, vulkāniskos putekļus, vulkāniskās smiltis, lapillas un vukāniskās bumbas. Visu vulkānisko materiālu, kas tiek izsviests izvirduma laikā, iedala cietvielu materiālos, šķidrā produktā lavā un gāzveida produktos. Īslande ir viena no visnepatīkamākajām vietām, jo daudzos gadījumos pirms lavas izplūdes un arī tās laikā izdalās daudz CO un CO₂ – oglekļa oksīda un oglekļa dioksīda. Šīs gāzes ir smagākas par gaisu. Es ne velti ieminējos par 9. gadsimtu, jo vikingi uz Īslandi pārcēlās ar visām ģimenēm un lopiem. Tajā laikā bija globālā sasilšana, salā auga zāle, krūmi, pat koki, kuru tur vairs nav. Ideāla vieta lopiņiem, sevišķi aitām. Un vienā jaukā rītā viss aitu ganāmpulks ir nobeidzies. Kāpēc? Tāpēc, ka CO₂ ir sakrājies zemākajā vietā, ielejā, kur aug laba zālīte un ganās aitas. Un tās nosmok.

– Tā arī ir viena no Īslandes īpatnībām, ka ārkārtīgi aktīvi darbojošies vulkāni atrodas zem pietiekoši plašiem ledājiem. Tā nav nekur citur pasaulē. Arī Eijafjadlajēkudls atrodas zem ledāja, bet tas ir mazs ledājs. Līdzās ir lielāks ledājs – Mirdalsjēkidls, zem kura atrodas cits vulkāns – Katla, par kuru vēlāk. Tad, kad izvirdums notiek zem ledus, izdalās grandiozs ūdens daudzums, kas līdzinās lielāko pasaules upju caurplūdumam. Smiltis un grants, kas ir ledājā, tam kūstot tiek iznesti un nogulsnējas milzīgos smilšu un grants līdzenumos sandros (sanduros), arī vietās, kur bija ganības un iekopti lauki. Daudzi vulkāni laiku pa laikam izdala ne tikai šķidro bazaltisko lavu, bet arī vidēji skābo un skābo lavu ar daudz lielāku sastingšanas ātrumu. Turklāt viens un tas pats vulkāns laiku pa laikam izmet dažādu materiālu, kas ir atkarīgs no kristalizācijas temperatūras, lavai paceļoties. Lavas sastāvs var mainīties atkarībā no tā, kā tā paceļas uz augšu. Skābās lavas ir daudz saistīgākas, un tad vulkāna izvirdums norit šādi: tas sākas ar sprādzienu, kas noārda daļu no virszemes aparāta; gaisā tiek izšļāktas lavas šļakatas, turklāt, jo skābāka lava, jo vairāk rodas sīko daļiņu, parādās daudz cietvielu materiāla, pelnu mākoņi. Gaisā līdz mums jau atnāk tikai vissmalkākās daļiņas 0,01 – 0,02 mm diametrā, miltu lielumā, kas tiek uzmestas visaugstāk. Lielākās daļas – grants rupjumā līdz lapillām (2 – 5 cm), nerunājot nemaz par vulkāniskām bumbām, kas mēdz būt kilogramos un tonnās sverami blāķi, tie jau nokrīt turpat Īslandē, kur vulkāniskie produkti klāj bazalta pamatni simts metru biezā slānī, līdz nākamais lavas izplūdums pārklāj to, veidojot kārtainu pīrāgu.

– Īslande ir apdzīvota gar piekrasti. Visu salu pārdala Austrumu rifts un Rietumu rifts ar atzarojumu, un nekad nevar pateikt, kurā reizē kurš vulkāns būs aktīvs. Pēdējie lielākie vulkānu izvirdumi bija Laki 1783./1784. gadā, kas ilga 13 mēnešus un nogalināja 79 procentus no visām Īslandes aitām. Nomira ceturtā daļa Īslande iedzīvotāju. Pelnu mākoni vējš aiznesa uz Lielbritāniju un pat līdz Misisipi upei Jaunorleānā, ASV. Izvirdumam sekoja ļoti auksta ziema. Pēc Heklas izvirduma 1970. gadā, kas turpinājās 7 mēnešus, aizgāja bojā ziemāju sējumi Skotijā, tas skāra arī vairākas vietas Lielbritānijā un Zviedrijā, bet pārējā Eiropā to praktiski nejuta.

– 1970. gadā pārsvarā bija turboreaktīvās lidmašīnas ar cita tipa dzinējiem. Nebija arī tik biezs lidojumu tīkls. Un mēs, dzīvodami aiz “dzelzs priekškara”, neko daudz nezinājām par to, kas pasaulē notiek.

– Atbilstoši prognozēšanas teorijai, neviena prognoze nav iespējama simtprocentīgi pareiza, kur tad vēl, ja zināmi tikai divi gadījumi. Nekad nevar zināt, kurš no 40 darbīgajiem Īslandes vulkāniem būs nākamais. Protams, vadoties no seismoloģiskajiem un termiskajiem mērījumiem, no zemes garozas izliekšanās mērījumiem to var pateikt īstermiņā, kā tas bija zināms arī par Eijafadlajēkudla izvirdumu, jo vulkāna aktivitāte sākās kopš 2009. gada beigām, bet seismiskā aktivitāte ap šo vulkānu bija reģistrēta jau laikā no 2006. līdz 2009. gadam, kad notika vairākas mazas zemestrīces. Savlaicīgi tika evakuēti cilvēki. Ko nevar prognozēt – kādā augstumā tiks izmestas sīkās vulkāniskās daļiņas un kāds būs vēja virziens. Lielā augstumā funkcionē kopējā gaisa plūsma, un ir svarīgi, kādā augstumā daļiņas nonāk. Ja zemāk, tad katrs puteklis var kļūt par kondensācijas centru un, nonākot zemāk, kur ir pietiekams gaisa mitrums, tas nolīst lietus vai krusas veidā. Vai arī nokrīt kā sniegs. Nonākot ļoti augstos gaisa slaņos, kur nav tādu iespēju, vulkāniskie putekļi var uzkavēties stipri ilgi. Pēc Krakatau izvirduma 1883. gadā Zunda šaurumā Indonēzijā, kad viss vulkāna virszemes aparāts uzgāja gaisā, vulkānisko pelnu mākonis ceļoja ap Zemeslodi divus gadus... Atgriežoties pie jautājuma par Katlu, tātad – vai viena vulkāna izvirdums var ierosināt citu, jāatbild – jā, ja tie atrodas uz viena lūzuma, kā tas ir ar Laki, kurš sēž uz lūzuma ar vairākiem vulkāniem. Šis gadījums ir mazāk ticams, bet nav arī izslēgts. Katla izvirdums būtu nepatīkams tāpēc, ka virs tā ledājs ir 700 – 1000 m biezs (salīdzinot ar 1,666 m virs Eijafjadlajēkudla) un izvirdums varētu draudēt ar lieliem plūdiem.Turklāt Katla gadījumā runa varētu būt par gadiem.

– Acīmredzot to, ka nevar visu likt tikai uz vienu kārti – uz aviāciju. Arī aviokompānijām jāpadomā par to, lai būtu dažādi lidaparāti, kas spēj lidot dažādos augstumos, atkarībā no pelnu mākoņa, bet tas, protams, ir dārgi un ekonomiski neizdevīgi. Izdevīgāk ir prasīt kompensāciju no valsts. Mēs jau tikai sakām – pelni, bet tie jau nav degšanas produkti. Tās ir ļoti smalkas cieto iežu daļiņas, kas, saskaroties ar metālu, darbojas kā abrazīvs un var ātri to saēst. Turklāt pie lielas berzes tās karstumā izkūst. Laikraksts publicēja attēlu, kur kāda lidmašīna Indonēzijā 1982. gadā, netīšām izlidojusi cauri vulkānisko pelnu mākonim, pārvērtās par ugunīgu bolīdu. Toreiz pilotam izdevās to laimīgi nosēdināt. Kas notiks, ja gaisā dzinēji sadegs pasažieru lainerim?