Folklora nekad nebeidzas

21-05-2010

zv/zv403-3.JPG “Stāsts, ko man pastāstīja vecāmamma. Apmēram pirms 10 gadiem netālu no manām mājām Avotiņiem ir nosēdies citplanētiešu kuģis. Viņš tur bišķīt pastāvējis un aizvirzījies uz Lestenes pusi.” To ir uzrakstījusi Raimonda Strautmane no Džūkstes vidusskolas 7. klases 2003. gadā. Savukārt Aira Jostiņa no 6. klases atklājusi, ka “Džūkstē notiek daudz interesantu un baisu lietu. Arī lieta par mistiskajiem apļiem ir ļoti baisa. Kādu dienu, kad es no rīta piecēlos, uz uzartā lauka bija uzvilkts milzīgs aplis, kurā iekšā bija iezīmēti apļi. Arī uz manas draudzenes lauka bija uzzīmēts tieši tāds pats aplis. Mēs domājām, ka varbūt tur ir nolaidies “lidojošais šķīvītis”. Varbūt tā arī ir.” 

Lieliskajā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta, Latviešu folkloras krātuves un izdevniecības “Zinātne” grāmatu sērijā “Novadu folklora” iznākusi jauna grāmata – “Džūkstes teikas un nostāsti”. Tās anotācijā rakstīts: “”Latviešu pasaku tēvs “ Ansis Lerhis-Puškaitis 19. gadsimta pēdējos divos gadu desmitos Džūkstē pierakstījis nevien skaistas pasakas, bet arī noslēpumainas teikas un spoku stāstus. Vēlāk teikas šeit vākuši Džūkstes un Lancenieku skolas skolēni un 1943. gadā Latviešu folkloras krātuves darbiniece Alma Medne. Vēl vairāk stāstu šeit pierakstīts 21. gadsimta sākumā – par nopietniem un smieklīgiem kara un padomju laika piedzīvojumiem, par vadātājiem, dīvainām skaņām no Lancenieku ezera, gaismām debesīs un savādiem sapņiem...

Grāmatu noslēdz Džūkstes bērnu spoku stāsti. Laītājam ir iespēja salīdzināt trīs Džūkstes stāstu tradīcijas “šķērsgriezumus”, vērot “stāstu dzīvi” un folkloras pētnieku interešu izmaiņas 125 gadu laikā.”

Grāmatu sastādījis, priekšvārdu un komentārus rakstījis Guntis Pakalns un savu pieeju šim materiālam raksturojis šādi: “Ka esmu Anša Lerha–Puškaiša māsas mazmazdēls, uzzināju jau skolas laikā. Vēlēšanās saprast, ko paveicis mans dižais radinieks, kas dzimis tieši 100 gadus pirms manis, pēc studijām LU Filoloģijas fakultātē noveda mani Latviešu folkloras krātuvē, kur strādāju kopš 1983. gada. Mana doktora disertācija (1992) bija par latviešu bēru tautasdziesmām, bet visvairāk mani kā folkloras pētnieku ir interesējuši stāstījumi visā to daudzveidībā – gan senos laikos pierakstītie, gan stāstnieku pasākumos dzirdamie, gan ikdienas sarunās, reklāmās un internetā sastopamie. Esmu tos ne vien lasījis, pētījis, klausījies, vērojis un ierakstījis no teicējiem, bet arī mēģinājis stāstīt pats – tikai tā tos var labāk saprast. Atšķirībā no A. Lerha–Puškaiša es uzskatu, ka folklora “neizmirst”, bet mainās un turpina dzīvot mūsdienu pasaulē.”

19. maijā, kad notika LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta gadskārtējā konference “Meklējumi un atradumi”, kurā par saviem jaunatklājumiem ziņoja Gundega Grīnuma, Guna Zeltiņa, Dace Bula, Maija Burima, Juris Urtāns (konferences pirmā sēde), Marians Rižijs, Ieva E. Kalniņa, Agnese Surkova, Agrita Ozoliņa, Māra Grudule (konferences otrā daļa), Viktors Hausmanis, Elīna Vasiļjeva, Ilze Liepiņa, Baiba Krogzeme–Mosgorda un Aldis Pūtelis (konferences trešā daļa). Pēc tam tika atvērtas grāmatas: Raimonds Briedis “Teksta cenzūras īsais kurss “(LU LFMI apgāds, 2010) un Guntis Pakalns “Džūkstes teikas un nostāsti” (“Zinātne”, 2010). Un, kā jūs domājat, kas uz to ieradās? Trīs reizes minēt ļauts. “Reiz Lancenieku skolā kāda apkopēja no rīta izgājusi strādāt un dzirdēja, ka kāds pa trepēm šļūkā kājas. Apkopēja nobijusies teikusi: Labrīt, skolotāj!” Tad pēc mēneša atkal dzirdējusi, ka kāds šļūkā kājas. Viņa atkal teica: “Labrīt, skolotāj!” Viņa teica, ka tas bijis Anss Lerhis–Puškaitis.” (Uzrakstījis Raivis Freimanis, Džūkstes vidusskolas 7. kl. 2003.) Bet nekā! Svinību viesis bija Haralds Pāns no Džūkstes, kas pats “spokojies” Pluģu kapos.

Powered by Elxis - Open Source CMS