Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

2003. gada  30. jūnijs: 12 (262)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs


Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdbalvu konkurss 2004. gadam

Par labākajiem zinātniskajiem darbiem atsevišķās zinātņu nozarēs Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir balvas, kuras nosauktas izcilu zinātnieku vārdā. Balvu piešķir par atsevišķiem zinātniskiem darbiem, atklājumiem, izgudrojumiem, kā arī par vienotas tematikas zinātnisku darbu kopumu. Par balvas pretendentu var izvirzīt tikai atsevišķu personu, no autoru kolektīviem – galveno autoru. Uz balvu var pretendēt Latvijas zinātnieki un tie ārzemju zinātnieki, kuru darba tematika saistīta ar Latviju. Balvas laureāti saņems LZA piemiņas medaļu un naudas balvu.

2004. gada janvārī tiks piešķirtas šādas LZA balvas:

Frīdriha Candera balva astronomijā
Frīdriha Candera balva mehānikā
Kārļa Baloža balva tautsaimniecībā
Jāņa Endzelīna balva latviešu valodniecībā, baltoloģijā
Kārļa Mīlenbaha balva par praktisku sniegumu latviešu valodniecībā
Arvīda Kalniņa balva mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē
Paula Stradiņa balva medicīnas zinātnē
Heinriha Skujas balva bioloģijas zinātnēs

Kandidātus Latvijas Zinātņu akadēmijas balvu konkursam var izvirzīt LZA īstenie locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, universitāšu vai akadēmiju senāti vai domes. Iesniegtos darbus vērtēs katras balvas ekspertu komisija.

Izvirzot kandidātus balvai, ekspertu komisijai vienā eksemplārā iesniedzami šādi dokumenti:

1) izvirzītāja ieteikums,
2) izvirzītais darbs,
3) ziņas par autoru (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi un tālruni, personas kodu, elektroniskā pasta adresi,
4) autora parakstīta īsa iesniegtā darba anotācija latviešu valodā, darba nosaukums angļu valodā.

Satura rādītājs


Latvijas Zinātņu akadēmijas balvas jaunajiem zinātniekiem

Balvas uz zinātnisko darbu konkursa pamata piešķir maģistrantiem, doktorantiem vai jauniem pētniekiem ne vēlāk kā vienu gadu pēc maģistra vai doktora darba aizstāvēšanas. Konkursam var iesniegt darbus, kurus veicis viens zinātnieks, ja viņš iesniegšanas brīdī nav vecāks par 30 gadiem.

2004. gadā LZA piešķirs 9 balvas:

* fizikas, matemātikas un inženierzinātnēs – 3, no tām viena ir Ludviga un Māra Jansonu balvas par labāko darbu fizikā;
* ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātnēs – 3, no tām viena ir Mārtiņa Straumaņa un Alfrēda Ieviņa balva par labāko darbu ķīmijā;
* humanitārajās un sociālajās zinātnēs – 3, no tām viena ir Zentas Mauriņas balva par labāko darbu literatūrzinātnē un filozofijā.

Balvas minimālais lielums ir Ls 200. 

Konkursā iesniedzamie dokumenti:

* motivēts LZA īstenā locekļa, zinātniskā institūta vai augstākās mācību iestādes senāta vai domes ieteikums, kurā dots īss konkursā iesniedzamā darba vērtējums un jaunā zinātnieka vispārējo zinātnisko aktivitāšu raksturojums;
* konkursa darbs, norādot uz titullapas institūta vai augstskolas nosaukumu, darba nosaukumu latviešu un angļu valodā, autora vārdu, uzvārdu, pilsētu, kur tas veikts, un gadu; uz titullapas jābūt norādei LZA jauno zinātnieku darbu konkursam;
* darba īsa anotācija (līdz 1. lpp.) latviešu valodā, kuru parakstījis autors;
* publicēto darbu saraksts (ja tādi ir);
* uzziņu lapa par darba autoru: vārds, uzvārds, dzimšanas gads un datums, personas kods, darba vieta, doktorantūra, maģistratūra vai to beigšanas gads, mājas un darba pilnas adreses un tālruņu numuri, elektroniskā pasta adrese.

Konkursā iesniegtos darbus vērtē LZA Senāta ievēlētās ekspertu komisijas. Godalgotie darbi glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, pārējos izsniedz autoriem atpakaļ.

Konkursa ekspertu komisijas izvirza labākos no iesniegtajiem darbiem reflektēšanai arī uz LZA un “Grindeks”, LZA un “Aldara” u.c. jauno zinātnieku konkursu balvām.

Materiāli iesniedzami LZA Zinātniskajā sekretariātā, Akadēmijas laukumā 1, 2. stāvā, 231. istabā, Rīga, LV-1524, vai attiecīgo zinātņu nodaļas (tālruņi uzziņām 7223931, 7223633, 7220725, 7225889) līdz 2003. gada 31. oktobrim.

LZA ģenerālsekretārs
R. Valters

Satura rādītājs


Baltijas valstis turpmāk –
mīļās māsas vai kašķīgās kaimiņienes?

Par Baltijas valstu zinātņu akadēmiju vadītāju sanāksmi un 9. Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci Viļņā stāsta Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš

– 6. un 7. jūlijā Viļņā notika tradicionālā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas zinātņu akadēmiju vadītāju sanāksme un tai sekojošā Baltijas intelektuālās sadarbības konference, pēc skaita devītā. Pirmajā sanāksmē tika analizēts pašreizējais zinātnes stāvoklis trijās Baltijas valstīs. Igaunijā ir relatīvi lielākais zinātnes finansējums. Interesanti ir tas, ka igauņi ar savas Zinātņu akadēmijas palīdzību veido ne tikai Eiropas ekselences centrus kā Latvijā, bet arī paši izvērtē un atsevišķām zinātnieku grupām piešķir ekselences statusu. Zinātnes un attīstības stratēģija laikam no 2002. līdz 2006. gadam apstiprināta Igaunijas parlamentā. Trīs Igaunijas ZA locekļi ir parlamenta deputāti – labi pazīstamā astrofiziķe Ene Ergmā ir parlamenta priekšsēdētāja, tātad – otrā persona Igaunijā, profesors Olavs Ārna ir parlamenta zinātnes komisijas vadītājs, tajā darbojas arī Tartu universitātes rektors, psihologs Pēteris Tulviste, kurš pārstāv opozīciju, tikai Igaunijā atšķirībā no Latvijas ar opozīcijas viedokli vairāk rēķinās.

Lietuvā dara to, ko mēs jau esam paveikuši, proti, virkne zinātnisko institūtu ir nonākuši universitātē. Liela vērība tiek pievērsta tehnoloģisko parku veidošanai. Arī Lietuvas parlamentā darbojas vairāki Zinātņu akadēmijas locekļi. Bijušais Viļņas universitātes rektors prof. J. Kubiļus ir zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdētājs, Zinātņu akadēmijas viceprezidents A. Gaižutis ir Valsts prezidenta padomnieks zinātnes jautājumos, viņš ir ievēlēts par Viļņas Pedagoģiskās universitātes rektoru. Viņam nu jāatkāpjas no ZA viceprezidenta amata, tāpat arī prezidentam B. Juodkam, kurš ievēlēts par Viļņas universitātes rektoru.

No tā, ko stāstījām par stāvokli Latvijā, interesi izraisīja mūsu saruna ar Ministru prezidentu E. Repši, kā arī vispārējā zinātnes

situācijas analīze Latvijā, taču vislielākā interese bija par vecuma cenza atcelšanu profesoriem. Satversmes tiesas lēmums esot ar starptautisku nozīmi, jo arī Eiropas Savienība pēc 2006. gada grasās atcelt profesoru vecuma cenzu. Igauņi, pieņemot savu zinātnieku ētikas kodeksu, atsaucās uz Latviju, kur tāds ir pieņemts jau agrāk. Gan Igaunijā, gan arī Lietuvā ir pieņemtas valsts un zinātnes ilglaicīgas attīstības stratēģijas, kam mēs līdzās varējām likt tikai savu Nacionālo inovāciju programmu.

Akadēmiķi E. Grēnu, šķiet, neapmierināja tā rindkopa protokolā, kur runāts par to, ka pēdējos divos gados zinātnes stratēģijas un politikas veidošanas process ir paātrinājies. Igaunijā un Lietuvā tā tas tiešām ir un bija neērti lūgt mainīt protokola tekstu tādēļ, ka Latvijā dažkārt valdības, dažkārt mūsu pašu vainas dēļ šis process nenotiek tā, kā mums gribētos.

Ir vēl kāds jautājums, par ko īpaši debatēja arī Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē. Vai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā vēl saglabāsies jēdziens Baltijas valstis un to sadarbība, vai arī to nomainīs jēdziens Baltijas jūras valstis, iekļaujot tajās arī Poliju, kas kļūst par reģiona lielvalsti? Lietuva strauji virzās uz Polijas pusi, savukārt Igaunija – uz Somijas un Skandināvijas pusi. Turklāt Norvēģija nemaz nav Eiropas Savienībā. Vai vēl pastāvēs zinātņu akadēmiju sadarbība pēc principa 3+5?

Intelektuālās sadarbības konferencē tika dažādi traktēts Baltijas un Skandināvijas reģions. Dažos variantos tajā ietilpa visa Latvija, citā – divas trešdaļas Latvijas, tikai Vidzeme un Kurzeme, izslēdzot katolisko Latgali. Bet Lietuva vairumā variantu vispār neietilpa. Tās bija zviedru konstrukcijas. Lietuvieši jau arī uzsver savu Viduseiropas virzību. Kā tas notiks, parādīs dzīve. Vismaz Baltijas valstu zinātņu vēsturnieki nolēma – kamēr esam dzīvi, mēs savas konferences rīkosim.

Nākamā zinātņu akadēmiju vadītāju sanāksme un 10. Baltijas intelektuālās sadarbības konference bija paredzēta 2005. gadā Rīgā, bet Viļņā nolēma pēdējo noturēt 2005. gadā Somijā.

9. Baltijas intelektuālās sadarbības konferences tēma bija “Globalizācija, Eiropa un reģionālā identitāte”. Tajā triju Baltijas valstu zinātņu akadēmiju medaļas pasniedza ilggadējam bijušajam Viļņas universitātes rektoram akadēmiķim J. Kubiļum, Tartu universitātes rektoram psihologam P. Tulvistem un Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklim J. Kristapsonam.

Interesants bija Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidenta prof. J. Engelbrehta ziņojums, kurā viņš, analizējot zinātnes politikas attīstības gaitu Baltijas valstīs, prognozēja, ka Eiropas Savienības noteikto 3% finansējumu 2010. gadā mēs sasniegt nevarēsim, tādēļ vajadzētu izvirzīt mērķi sasniegt 2%. LZA viceprezidents prof. A. Siliņš runāja par zinātnes popularizēšanu, sākot jau ar skolas gadiem. Skaistu referātu nolasīja K. Pētersone, kura arī bija mūsu delegācijas locekle. Viņa runāja par dziesmu svētku kopējo fenomenu trijās Baltijas valstīs.

Daudz tika runāts par reģionālo identitāti. Negaidīti lielu ievērību izpelnījās mans, manuprāt ne pārāk nopietni domāts, referāts par “Lībiešu krastu” un Sēliju – kā nodarbojas zinātnieki un novadu pārstāvji šo īpatnējo novadu izpētē un reģionālo īpatnību saglabāšanā (3. Sēlijas kongress bija Viļņas konferences prologs). Debatēs uzstājās somi, vācieši, norvēģi, lietuvieši, igauņi. Tika pat ieteikts novados dibināt savas politikas partijas un legalizēt savus karogus, jo Eiropas Savienībā tieši mazie reģioni var cerēt uz daudz lielāku materiālo atbalstu nekā lielie, jāprotot tikai uzrakstīt pieteikuma projektu. Interese par Sēliju bija ļoti liela, īpaši Lietuvā, taču arī somi un vācieši izcēla šo momentu.

Nākošā gada beigās, kad mēs, cerams, jau būsim Eiropas Savienībā, Latvijas ZA kopā ar Igaunijas ZA ir iecerējusi rīkot kopīgu izbraukuma sēdi Valkā-Valgā, Baltijā pirmajā eiropilsētā. Cimzes skolotāju seminārs, pats atrazdamies latviešu Valkas pusē, ir devis daudz izcilu Igaunijas izglītības un sabiedrisko darbinieku, savukārt igauņu pusē 1917. gadā tika nodibināta Latviešu pagaidu nacionālā padome, uz kuras pamata 1918. gada novembrī daļēji izveidotā Tautas padome pasludināja Latvijas valsti.

Runājot par Baltijas valstu sadarbību nākotnē, protams, ir labāk, ja tās ir mīļās māsas nekā kašķīgas kaimiņienes.

Z. K.

Satura rādītājs


Igaunijas un Lietuvas
zinātņu akadēmiju sanāksmes protokols

Viļņa, 2003. gada 6. jūnijs

Sanāksmē piedalās Baltijas valstu trīs zinātņu akadēmiju delegācijas, kuras vada zinātņu akadēmiju prezidenti.

Delegāciju sastāvs:

Igaunijas Zinātņu akadēmija – prezidents Jiri Engelbrehts (vadītājs), viceprezidents P. Tulviste un ģenerālsekretāra vietniece G. Varlamova;

Latvijas Zinātņu akadēmija – prezidents Jānis Stradiņš (vadītājs), viceprezidenti J. Ekmanis un A. Siliņš, ģenerālsekretārs R. Valters, Prezidija loceklis T. Millers un prezidenta padomnieks J. Kristapsons;

Lietuvas Zinātņu akadēmija – prezidents Benedikts Juodka (vadītājs), viceprezidenti A. Gaižutis un A. P. Piskarsks, ģenerālsekretāre V. Vasiļauskiene, Prezidija locekļi R. Bansevičs, V. Kontrimavičs, H. Pagrausks, Starptautisko sakaru dienesta vadītāja   V. Skirgailiene un Zinātnes vadības nodaļas vadītājs V. Purons.

Sanāksmes sākumā dalībnieki pauda gandarījumu par visām Baltijas valstīm izteikto uzaicinājumu pievienoties ES un NATO un izteica optimistiskas prognozes par šo procesu rezultātu.

Pievēršoties darba kārtības galvenajiem jautājumiem, tika secināts, ka pēc 2001. gada akadēmiju sanāksmes Tallinā sadarbība ir paplašinājusies, akadēmiju vadītāju savstarpējie kontakti kļuvuši biežāki, zinātnieku un informācijas apmaiņas apjoms audzis, un trīs Baltijas valstu zinātnisko kopienu intereses starptautiskās organizācijās, forumos, konferencēs u. c. tikušas pārstāvētas labāk.

Pēc informācijas par zinātnes un akadēmiju stāvokli valstīs tika konstatēts, ka pēdējo divu gadu laikā valsts zinātnes stratēģijas un politikas veidošanas process ir paātrinājies, ko var teikt arī par zinātniskās pētniecības iestāžu sistēmas resktrukturizāciju. Labvēlīgu iespaidu atstājusi arī gatavošanās iestājai ES.

Igaunijā pieņemta zinātnes un attīstības stratēģija “Uz zināšanām balstīta Igaunija”, izveidoti zinātnes ekselences centri, nodibināta Igaunijas tehnoloģijas aģentūra ESTAG, izstrādāts zinātnieku ētikas kodekss, utt.

Latvijā pieņemta Nacionālā inovāciju programma, kurai ir ciešs sakars ar daudzām zinātnes un augsto tehnoloģiju attīstības problēmām. Latvijas zinātnieku, tai skaitā Zinātņu akadēmijas locekļu, sekmīgajiem centieniem atcelt relatīvi augsto vecuma cenzu zinātniekiem ir starptautiska nozīme.

Lietuvā, pamatojoties uz valdības oficiālā dokumenta (Baltās grāmatas) par zinātni un augstajām tehnoloģijām secinājumiem un ieteikumiem, noteiktas zinātnes attīstības stratēģijas robežzīmes. Ar aktīvu Zinātņu akadēmijas līdzdalību Seims izstrādājis un pieņēmis Lietuvas tautsaimniecības attīstības ilglaicīgo (līdz 2015. gadam) stratēģiju. Sakarā ar dažām izmaiņām zinātnes politikā un vadībā pieņemta Likuma par pētniecību un augstāko izglītību pārstrādāta versija un papildināta Lietuvas Zinātņu akadēmijas harta. Virkne agrāk neatkarīgo pētniecisko institūtu kļuvuši par universitātes institūtiem.

Lai gan budžeta finansējums zinātnei pieaug, tas ir acīmredzami nepietiekams. Tas nelabvēlīgi ietekmē zinātni: zinātnes materiāltehniskā nodrošinājuma atjaunošana ir stipri aizkavējusies; zinātnieku zemā atalgojuma un citu apstākļu dēļ arvien vēl turpinās smadzeņu aizplūde; zinātniskā personāla atjaunināšanās process kļuvis lēnāks; plaši izplatījusies augsti kvalificēto speciālistu nevēlamā nodarbinātība dažādos citos darbos utt. Pēdējās tendences ir īpaši izteiktas Lietuvā un Latvijā. Jāatzīmē, ka programmas, kas domātas, lai veicinātu zinātnieku atgriešanos mājās, vai nu vēl nav pieņemtas, vai arī pilnībā nedarbojas.

Runājot par akadēmiju darbības uzlabošanu un sadarbības paplašināšanu, Igaunijas delegācija uzskata par nepieciešamu panākt, lai valdības atzīst zinātni kā vienu no valsts attīstības svarīgākajām prioritātēm. Sakarā ar stāvokļa izmaiņām, ko nosaka pievienošanās ES, jābūt gataviem efektīvi izmantot Eiropas fondus zinātnes finansēšanai.

Latvijas delegācija uzskata, ka zinātniskai sadarbībai jāizmanto jaunas formas: zinātnisko biedrību kontakti, kopīgas konferences, kopīga zinātnisko žurnālu un grāmatu publicēšana u. tml. Vienlaikus ar Baltijas zinātnes integrēšanos Eiropas zinātnē nevajadzētu saraut tradicionālās saites ar Baltijas jūras valstīm, ieskaitot austrumu kaimiņus.

Lietuvas delegācija iesaka pievērst lielāku uzmanību fundamentālo un lietišķo zinātņu līdzsvarotai attīstībai. Tā veicinās stratēģisko tautsaimniecības plānu īstenošanu, tehnoloģiju attīstību, it īpaši augsto tehnoloģiju jomā, un zinātnes un tehnoloģijas parku un citu lietišķo zinātņu centru izveidošanu.

Sanāksmes dalībnieki vienbalsīgi atbalstīja delegāciju iesniegtos secinājumus un ieteikumus.

Delegācijas pateicās Balvu komisijai par apbalvojumu piešķiršanu trīs Baltijas valstu zinātniekiem – J. Kristapsonam, J. Kubiļum un P. Tulvistem – un novēlēja panākumus Lietuvas akadēmijas organizētajai 9. Baltijas intelektuālās sadarbības konferencei “Globalizācija, Eiropa un reģionālā identitāte”.

Nākamo akadēmiju sanāksmi nolēma rīkot Rīgā 2005. gadā.

Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jiri Engelbrehts

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš

Lietuvas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Benedikts Juodka

Satura rādītājs


9. Baltijas intelektuālās sadarbības konferences rezolūcija

Baltijas intelektuālās sadarbības konferenču iniciatori – Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Somijas vadošie zinātnes un kultūras darbinieki – uzskata tās par pastāvīgi darbojošos pasākumu. Šādu norises kārtību rosinājušas pirmās konferences, kuras no 1935. līdz 1940. gadam notika katru gadu. Tāpēc kopš konferenču atjaunošanas 1999. gadā tās atkal notiek periodiski – ik pēc diviem gadiem. Viļņas konference, kas notiek 2003. gada 6.–7. jūnijā, ir pēc kārtas devītā. Salīdzinājumā ar iepriekšējām, šī konference atšķiras ar plašāku pārstāvniecību no Baltijas jūras reģiona valstīm. Saskaņā ar 8. konferences (Tallinā) rezolūciju uz šo konferenci uzaicināta Polijas Republikas delegācija. Dalībnieku vidū ir arī Dānijas, Vācijas un Norvēģijas zinātnisko institūciju pārstāvji.

Tautas, kas apdzīvo Baltijas jūras piekrasti, atrodas tuvu cita citai. Tas noteica to savstarpējos kontaktus, kas vēlāk attīstījās par vairāk vai mazāk intensīvu sadarbību dažādās darbības jomās. Tāpēc šo konferenču organizatori apspriešanai var vienmēr atrast aktuālas tēmas ekonomikā, politikā, zinātnē, kultūrā un citās sfērās vai arī dažādus to attīstības jautājumus, ieskaitot prognozes. Viedokļu apmaiņa palīdz izprast radušos problēmu cēloņus un specifiku, rast ceļus un apvienot spēkus to risināšanai.

9. Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci organizē Lietuvas Zinātņu akadēmija. Nelielu finansiālu atbalstu sniegusi Izglītības un zinātnes ministrija un Lietuvas Zinātnes un studiju fonds. Organizatorisko jautājumu risināšanā daudz palīdzējušas Igaunijas un Latvijas zinātņu akadēmijas un Viļņas universitāte.

Ar savu dalību konferenci pagodinājuši Somijas Republikas, Vācijas Federatīvās Republikas, Latvijas Republikas un Polijas Republikas vēstnieki, Igaunijas Republikas un Latvijas Republikas vēstniecību un Lietuvas Republikas Seima pārstāvji.

Konferencē piedalās dalībnieki no Dānijas, Igaunijas, Somijas, Vācijas, Latvijas, Norvēģijas un Polijas. Lietuvu pārstāv ar konferences tēmu saistītie vadošiem valsts aģentūru un zinātnes un izglītības iestāžu darbinieki, kā arī ievērojami zinātnieki un kultūras darbinieki. Tradicionālo dalībnieku vidū ir šī pasākuma atdzimšanas iniciatoru – Latvijas, Igaunijas un Lietuvas zinātņu akadēmiju delegācijas, kuras vada to prezidenti.

9. Baltijas intelektuālās sadarbības konferences dominējošā tēma ir “Globalizācija, Eiropa un reģionālā identitāte.” Tā izvēlēta, ņemot vērā nepieciešamību labāk izzināt pasaulē pieaugošās integrācijas tendenču sekas, kā arī to ietekmi uz specifisko nacionālo un reģionālo iezīmju likteni pēc iestāšanās ES. Šīs aktuālās problēmas, kuras īpaši izpaužas ekonomikā un politikā, konferencē tika apskatītas arī filozofiskā, vēsturiskā, tiesiskā, etnoloģiskā un citos aspektos. Liela uzmanība tika veltīta mazo valstu zinātnei un kultūrai. No 15 konferences ziņojumiem 4 bija veltīti zinātnes attīstībai un 3 – kultūras mantojuma problēmām. Kopumā konference apliecināja ievērojamos Baltijas valstu panākumus demokrātijas stiprināšanā, citu Eiropas valstu atzīto vērtību attīstīšanā, kā arī nepieciešamību sadarboties, lai šīs pārmaiņas īstenotu. Tāpat arī jāatzīmē, ka vienā no ziņojumiem, kurā analizēti savas valsts Eiropas identitātes vēsturiskie aspekti, konferences rīkotāji dalībniekiem atgādināja par ievērojamu jubilejas datumu tuvošanos – karaļa Mindauga kronēšanas 750. gadadienu un Lietuvas tūkstošgadi (2009. g.).

Integrācijas procesa problēmas, kas sagaida Eiropas valstis, ieskaitot Baltijas jūras reģiona valstis, atspoguļotas materiālos, kuri publicēti periodiskā izdevumā Dialogue and Universalism, ko dalībniekiem izsniedza Polijas delegācija.

Konference secināja, ka mūsdienu integrācijas un globalizācijas procesi ir parādības, no kurām nevar izvairīties. Vienlaikus specifiskās nacionālās un reģionālās iezīmes pelna ievērību ne tikai to vēsturisko sakņu dēļ, bet arī tāpēc, ka tās spēj kalpot kā cilvēces kultūras, pieredzes un visdažādāko dzīves jomu svarīgs bagātināšanas avots. Šos procesus raksturo daži atšķirīgi vai pat pretrunīgi aspekti, tāpēc ir svarīgi, ka tie tiek efektīvi kontrolēti. Īpaši tas attiecas uz mazām valstīm, t. i., uz Baltijas jūras valstu vairākumu. Laikā, kad notiek to integrācijas process Eiropā, vai nu individuālā kārtā vai vienotiem spēkiem ir svarīgi atrast vietu to stingrām pozīcijām kontinenta ekonomikā, kultūrā, zinātnē un citās sfērās, un to uzturēšanai un attīstībai. Tas ir arī galvenais veids, kā saglabāt identitāti valstij vai mazākam reģionam ar tā īpašajām etnogrāfiskajām un kultūrvēsturiskajām iezīmēm.

Konferences ziņojumos un to apspriešanā Baltijas intelektuālo konferenču rīkotāji un sponsori uzsvēra sekojošo:

– atbalstīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pievienošanos ES un NATO;
– stiprināt Baltijas reģiona mazo valstu sadarbību un interešu harmonizāciju, lai tās ieņemtu atbilstošu vietu Eiropas struktūrās;
– nodrošināt plašu informāciju pasaulei un Eiropai par Baltijas reģiona valstīm;
– paplašināt konferences dalībnieku skaitu tā, lai tie aptvertu visas Baltijas jūras reģiona valstis;
– popularizēt konferences idejas kultūras un mākslas kopienu vidū un aicināt tās pievienoties šiem pasākumiem;
– vērsties pie izdevuma Dialogue and Universalism un citiem zinātniskiem izdevumiem ar lūgumu publicēt vairāk darbu par Baltijas jūras reģiona vai tā atsevišķu valstu problēmām.

Nākamā Baltijas intelektuālās sadarbības konference notiks 2005. gadā.

Rezolūciju pieņēma 9. Baltijas intelektuālās sadarbības konference.

Viļņā,
2003. gada 7. jūnijā    

Satura rādītājs


Gada balvas informātikā

zv262-1.jpg (32645 bytes)

11. jūnijā Latvijas Zinātņu akadēmijā tika pasniegtas LZA, a/s “Dati” un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” 2003. gada balvas. Tās saņēma profesors, Dr.sc.comp. Jānis Bičevskis un profesors, Dr.sc.ing. Edvīns Karnītis.

Prof. Jānis Bičevskis ir LU Datorikas nodaļas vadītājs, Latvijas Izglītības sistēmas informatizācijas projekta vadītājs un balvu saņēma par izcilu ieguldījumu valsts nozīmes informācijas sistēmu integrēšanā un izglītības sistēmas informatizēšanā.

Prof. Edvīns Karnītis ir LR Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas loceklis, viņš balvu saņēma par izcilu ieguldījumu Nacionālās programmas “Informātika” izstrādes vadīšanā un informācijas sabiedrības metodoloģisko pamatu likšanā.

Svinīgajā ceremonijā abus balvu laureātus izsmeļoši un tajā pat laikā asprātīgi raksturoja Rīgas Informātikas tehnoloģijas institūta direktors Dr.habil.sc.comp. Juris Borzovs. Publicējam viņa teikto.

Jānis Bičevskis

Profesors Jānis Bičevskis ir Latvijā ļoti redzama, bet informācijas tehnoloģijas pasaulē – izcila personība.

Kā jau ikvienai izcilai personībai, arī Bičevskim ir spilgtas īpašības. Iespējams, pati spilgtākā ir tā, ko pielīdēji sauktu par neatlaidību, bet kritiskāk noskaņotie – par ietiepību. Katram ir skaidrs, ka neatlaidība un ietiepība ir vienas medaļas divas puses, un no darbības rezultāta ir atkarīgs, kurš no diviem vārdiem tiek lietots.

Mēs esam šeit sanākuši tāpēc, ka, paldies dievam, Jāņa Bičevska mūžā ir biji gana daudz gadījumu, kad varēja runāt par būtiskiem pozitīviem rezultātiem, un tātad – par neatlaidību.

Minēšu šeit tikai dažus gadījumus, kuri man, ar šīsdienas acīm raugoties, ir nozīmīgi. Protams, cits manā vietā, iespējams, nosauks pavisam citus.

Un tā, pirmais būtiskais darbs, vēl pirms kādiem 33 gadiem, bija ekonomiskās informācijas apstrādes valodas SMOD un tās translatora izstrāde. Jau toreiz spilgti izpaudās Bičevska līderiskās un vagariskās īpašības, kā rezultātā tika radīts produkts, ko plaši izmanto Latvijā, kā arī visā toreizējā lielvalstī.

SMOD uzturēšana vēl turpinājās, bet Bičevskis ķērās pie pavisam cita darba – testēšanas automatizācijas teorētisko pamatu izstrādes un eksperimentālās realizācijas. Toreiz šie darbi bija labi zināmi visā PSRS, kā arī nonāca “dīķa” otrā pusē, pateicoties publikācijai prominentā  žurnālā IEEE Transactions on software Engineering. Bičevskis var lepoties, bet mums patiesībā jānoskumst, ka šī publikācija tā arī palikusi no Latvijas vienīgā. Dažas tā laika idejas vēl tagad skan ļoti svaigi.

Bičevskim allaž ir paticis pašam rakstīt datorprogrammas, kas nav tipiski, jo parasti pašu programmas teksta uzrakstīšanu uztic zaļiem jauniešiem. Galvenā programmētāja brigāde jeb Chief Programmer’s Team ir tā darbu organizācijas forma, kas mūsu laureātam ir organiska. Profesionāļi zina, ko tas nozīmē, un saprot, kādu lomu brigādē sev atvēl Bičevskis.

No iepriekšējās valsts laikā padarītā es nevaru neatcerēties divas Bičevska brigāžu uztaisītās datorsistēmas – mašīnbūves rūpnīcu instrumentālo cehu tehnoloģiskās sagatavošanas automatizācijas sistēmu un Latvijas lauku mēslošanas uzskaites un plānošanas sistēmu. Abas tika ļoti augsti novērtētas, un es varētu tās raksturot detalizētāk, bet laiks nav nauda, jo to nevar atgūt.

Tāpēc nobeigumā nosaukšu vēl tikai tos divus darbus, par kuriem tiek pasniegta LZA un DATI balva. Runa ir par Jāņa Bičevska izšķiroši svarīgo ieguldījumu mūsu valsts nozīmes informācijas sistēmu integrēšanā jeb tā saucamās megasistēmas idejas īstenošanā, kā arī Latvijas izglītības informatizācijas sistēmas projekta realizācijā. Abos gadījumos Latvija ir izrāvusies līderpozīcijās Eiropas Savienības kandidātvalstu vidū, bet atsevišķos aspektos – pat visā Eiropā. Diemžēl pašreizējās valdības ekonomiskā politika drupina šo sasniegumu pamatus, bet cerēsim uz to labāko, lai Jānim Bičevskim dotu vēl kādu iespēju pozitīvi izpausties jeb būt neatlaidīgam.

Edvīns Karnītis

Profesors Edvīns Karnītis neapšaubāmi ir liels grafomāns un dikts orators. “Mačoties” ar viņu publiski ir gandrīz neiespējami. Kā jau fiziķis pēc izcelsmes un domāšanas tipa, Karnītis uzskata, ka ikvienai problēmai ir risinājums – jāķeras tikai tai klāt.

Edvīnu Karnīti tā īsti iepazinu apmēram pirms 10 gadiem, kad viņš “direktorēja” LZA Fundamentālo bibliotēku. Varbūt tieši tas, ka viņam, pieļauju, nebija tradicionālā priekšstata par to, kādai ir jābūt kārtīgai bibliotēkai, toties bija priekšstats par datoru iespējām, ¬āva izveidot Latvijas pašu datorizētāko bibliotēku, kuras lietotājiem tika un tiek piedāvāti vispusīgi informācijas pakalpojumi. Kaut esmu viens no daudziem Latvijas Nacionālās bibliotēkas fonda dibinātājiem, tomēr man, grēka gabalam, ir licies un arī tagad liekas, ka Nacionālo bibliotēku vajag attīstīt uz LZA Fundamentālās bibliotēkas bāzes, vajadzības gadījumā Lielvārdes ielā uzbūvējot vēl vienu torni grāmatu glabāšanai.

Nozīmīgākais Karnīša darbs, kas tika veikts viņa vadībā un ar viņa tiešu piedalīšanos, ir nacionālā programma “Informātika”. Tur vajadzēja būt Karnīša kalibra personībai un riebīgajam raksturam, lai pilnīga finansējuma trūkuma apstākļos, bez mazākās valsts iniciatīvas spētu ne tikai saturēt kopā, bet arī stimulēt deviņus citus ambiciozus vīrus vairāku gadu darbam, kurā tiktu izklāstīts vienots redzējums uz valsts informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas attīstību turpmāko 7 gadu laikā. Katra šīs programmas lappuse ir tieši miljona latu vērta, jo zināmas sakritības pēc programmā iecerētā sasniegšanai ir vajadzīgi 253 miljoni latu. Fantastiska summa, protams. It sevišķi šogad, kad valdība nedara gandrīz neko, atskaitot cīņu par valsts budžeta saglābšanu. Tomēr tieši šādas grandiozas summas nosaukšana uzskatāmi parādīja darāmā mērogu. Daudzās valdības, kuru laiks jau ir vēsture, bez svārstīšanās piešķīra vairākus miljonus latu ik gadu izglītības sistēmas informatizācijai, redzot, ka tas ir niecīgs procents no faktiski nepieciešamā. Kaut, manuprāt, svarīgākie, šie piešķīrumi nebūt nebija vienīgie. Gan valsts, gan uzņēmēji ir patiesi daudz darījuši programmas īstenošanā.

Zinātne ir ne tikai par to, kas bijis vai kas ir, bet arī par to, kas būs vai kam jābūt. Kādam ir jāskatās arī nākotnē. Mūsu nozarē šāds nākotnes skatītājs ir Edvīns Karnītis. Daudzie raksti un runas par informācijas jeb zināšanu sabiedrību ir tas veids, kā Karnītis raugās nākotnē. Šeit viņam nav līdzīgu Latvijā. Domāju, arī mūsu nākamajā galvaspilsētā Briselē daudziem ir žoklis ciet un acis kvadrātā, kad ierodas tāds stalts un jauneklīgs vīrs no nezkurienes un māca viņiem, kā dzīvot zināšanu sabiedrībā.

Esam jau apraduši ar e-pastu, e-pasauli, e-komerciju, e-pārvaldību, e-prasmēm, e-saturu un milzumu citu e-lietu.

Vai tā būtu tikai sakritība, vai tomēr kāda vēl neapjausta likumsakarība, ka mums ir arī E-Karnītis?

Satura rādītājs


Latvijas Tehnoloģiskajam centram - 10

Teikā, kur, pēc statistikas datiem, esot vislielākais zinātņu doktoru skaits uz vienu kvadrātmetru, 12. jūnijā uz pirmo desmitgadi atskatījās Latvijas Tehnoloģiskais centrs, kuru sveikt, pie reizes aplūkojot ar centra gādību tapušo firmu izstrādājumu izstādi, bija pulcējies kupls gratulantu pulks, Latvijas Republikas ekonomikas ministrs, kolēģi no Lietuvas, Igaunijas un Vācijas, asociāciju un firmu prezidenti, Rīgas Domes un augstskolu pārstāvji uzstājās ar īsākām vai garākām runām, ziedu veltēm un pa kādai asprātīgai dāvanai. Tā, piemēram, Nacionālā Aizsardzības akadēmija pasniedza NATO lietussargu, par kuru sarīkojuma vadītājs LTC valdes loceklis akadēmiķis Juris Ekmanis teica, ka, dibinot Tehnoloģisko centru, domājuši par to, kāda varētu būt jumta organizācija. Nu, lūk, ir arī jumts, jo angliski saka Under the umbrella – zem lietussarga.

Katrs sveicējs cildināja LNC direktoru, habilitēto inženierzinātņu doktoru Jāni Stabulnieku, kura vadītā Nacionālās inovāciju programmas darba grupa ir finišējusi ar Ministru kabineta apstiprinātu Nacionālo inovāciju programmu – rets gadījums, salīdzinot ar daudzajām zinātnieku izstrādātajām attīstības programmām un koncepcijām, kuras labākajā gadījumā ir “pieņemtas zināšanai”.

Patīkami, ka Tehnoloģijas centra vadība ne tikai pieņēma apsveikumus, bet arī pati apsveica savus putnēnus, kuri apspalvojušies un izlidojuši pasaulē, proti, tehnoloģiski orientētās firmas, kas turpina veiksmīgu uzņēmējdarbību jau ārpus centra.

Z.K.

Satura rādītājs


Latvijas Tehnoloģiskais centrs – jaunu biznesa ideju inkubators

Latvijas Tehnoloģiskais centrs (LTC) ir pirmais un patiesībā vienīgais tehnoloģiskā biznesa inkubators Latvijā.

Tā dibinātāji ir Rīgas Dome, Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas zinātniski tehnisko biedrību savienība un LZA Fizikālās enerģētikas institūts.

LTC savas darbības 10 gados palīdzējis tapt, veidoties un izaugt 59 tehnoloģiski orientētām firmām. Parasti šīs firmas sākās no dažiem domubiedriem un pāris rakstāmgaldiem, bet pēc gadiem daudzi izveidojās par nopietniem uzņēmumiem, vairākiem gada apgrozījums tuvojas miljonam latu. Statistika liecina, ka šo gadu laikā 35 centrā izaugušās firmas “devušās pasaulē” un 21 no tām turpina veiksmīgu uzņēmējdarbību ārpus centra.

Šobrīd LTC sniedz atbalstu 32 tehnoloģiski orientētām firmām, kuru galvenie darbības virzieni ir elektronika, telekomunikācijas, medicīnas un bioloģiskā aparātbūve, IT, jaunu materiālu tehnoloģija, dizains, pilsētbūvniecība.

1947. gadā Amerikā dzimusī “biznesa inkubatoru” ideja – palīdzēt attīstīt jaunus virzienus biznesā, balstīt jaunu uzņēmuma veidošanos, rodot jaunas darba vietas, tādējādi sekmējot ekonomisko attīstību, ir arī LTC misija.

LTC atbalsta arī firmu piedalīšanos starptautiskās izstādēs un konferencēs un iesaistīšanos Eiropas Savienības finansētos projektos un jau vairākus gadus sekmīgi realizē ES finansēto projektu koordinēšanu un veicināšanu.

Bez tam Latvijas Tehnoloģiskajā centrā darbojas Inovāciju rosināšanas centrs (IRC Latvija) – ES un Latvijas kopprojekts, kura mērķis ir sniegt reālu atbalstu Latvijas mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, veicinot tehnoloģiju pārnesi starp Latvijas un Eiropas zinātniekiem un uzņēmējiem.

Ar tiešu LTC līdzdalību tika izstrādāta un 2001. gadā Ministru kabinetā akceptēta “Nacionālā inovāciju koncepcija”. Šogad ir apstiprināta arī “Nacionālā inovāciju programma”.

2003. gada jūnijā Latvijas Tehnoloģiskais centrs atzīmē 10 savas pastāvēšanas gadus pārliecībā, ka inovatīvā domāšana ir Latvijas nākotne intelektuālai un materiālai attīstībai.

Satura rādītājs


Jauns  muzejs, jauni uzdevumi

LZA un LLMZA kopīga izbraukuma sēde
Lauksaimniecības muzejā “Kalēji”, Talsu rajonā

Latvijas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa kopā ar LLMZA Inženierzinātņu nodaļu un abu akadēmiju prezidijiem 13. jūnijā devās uz Talsiem, lai sarunā ar muzeju speciālistiem apsvērtu jautājumu par bijušā Lauksaimniecības tehnikas muzeja, kurš pirms nepilna pusgada pārtapis par Lauksaimniecības muzeju, jaunas koncepcijas veidošanu. Muzeja statuss mainījies līdz ar Mālpils meliorācijas un lauksaimniecības muzeja fondu pievienošanu pēc bijušās muzeja ēkas – skaistās Mālpils pils privatizēšanas.

Ar muzeja “Kalēji” vēsturi un bagātīgo ekspozīciju, kas izvietota bijušās “Lauktehnikas” pretradiācijas (?!) angārā un ap to, iepazīstināja muzeja direktors Aivars Lakstīgala. Ekspozīcija vākta kopš 70. gadu sākuma, kad “Lauktehnika” sāka nodot lūžņos veco lauksaimniecības tehniku. Kaut arī pirmā izstāde tika atklāta jau 1977. gadā un muzeja pašreizējā ēka izbūvēta 1978.–1981. gadā, valsts muzeja statusu tas ieguva tikai 1999. gadā. Muzejā savākta unikāla ekspozīcija, un sirmi lauksaimniecības zinātnieki senajās lokomobilēs, kuļmašīnās, linu apstrādāšanas agregātos atpazina savu pirmskara bērnību.

Mālpils Meliorācijas un lauksaimniecības muzejs valsts muzeja statusu ieguvis agrāk, jau 1987. gadā (pirms tam muzejs bijis sabiedrisks), tā krājumos ir unikāli zemes ierīcības un meliorācijas plāni (vecākais no 1688. gada), taču liktenis muzejam, sākoties kārtējiem “mērnieku laikiem”, nav bijis labvēlīgs, un tikai pēc divu gadu ilgušajiem meklējumiem, kuru laikā vērtīgie dokumenti atradās neapkurinātās telpās, tika izraudzīta šī – apvienotā Lauksaimniecības muzeja – versija. Kā teica Latvijas Melioratoru biedrības priekšsēdētāja vietnieks Jānis Poprockis, tā ir optimālā versija. Sēdes dalībnieki ar izbrīnu uzzināja, ka Zemkopības ministrijai vairs nepieder neviens savulaik ar vērienu celtais kolhoza vai sovhoza kultūras nams vai cita plaša ēka, kur varētu izvietot muzeju. Viss ir privatizēts.

Turaidas muzeja direktore, LZA goda locekle Anna Jurkāne un KM Muzeju Valsts pārvaldes priekšnieks Jānis Garjans aicināja klātesošos uz diskusiju par muzeju saturisko koncepciju un aktualitātēm, jo materiālu krāšana un apstrādāšana ir muzeja darba viena puse.veidot ekspozīciju, kam to adresēt, piesaistīt apmeklētājus – tam visam jāveltī ļoti liela vērība un zināšanas, jo muzeju apmeklētāju skaits visur ir krities. Var aizbildināties ar dārgo benzīnu un autobusu īri, taču uz Ventspili ikdienas dodas skolēnu un citu ekskursantu autobusu virtenes, un “Zviedru cepures” rodeļtrase arī nestāv dīkā, neraugoties uz nemaz ne tik lēto rodeļošanu. Kāds būs muzeja vēstījums sabiedrībai? Kāda būs tā prece, ko piedāvāt tūrisma firmām? Muzejam ir vajadzīgs ne tikai materiāls, ko rādīt, bet arī prasme to pasniegt, vajadzīgs veiksmīgs menedžments.

No lauksaimniecības praktiķa mutes skanēja aicinājums veidot darbojošos ekspozīciju, kurā būtu iespējams gan pabraukāt ar traktoru, gan pļaut sienu ar pļaujmašīnu, gan sakult sviestu, lai muzejs modinātu ne tikai nostaļģiju vecākajā paaudzē, bet darbībā iepazīstinātu bērnus un jauniešus ar Latvijas lauksaimniecības vēsturi. Diemžēl tas nav iespējams bijušās “Lauktehnikas” teritorijas šaurības dēļ, bet ir vērts par kaut ko līdzīgu padomāt otrajā Zemkopības ministrijai piederošajā muzejā – Kārļa Ulmaņa memoriālajās mājās “Pikšās”, kas nav pārāk tālu no Talsiem. Tad var veidot vienotu piedāvājuma paketi, ko celt priekšā tūrisma firmām un individuālajiem apmeklētājiem. Tas, protams, prasa līdzekļus un speciālistus.

Klātesošo vienprātīgs lēmums bija nekavējoties izveidot atraktīvu mājas lapu internetā.

Pēcpusdienā sēdes dalībnieki apmeklēja Valdemārpils Meža muzeju, kas izveidots un pastāv tikai un vienīgi uz entuziasma pamata. Kāds būs šādu privātu muzeju tālākais liktenis, aizejot aizsaulē tiem “trakajiem”, kuri tos radījuši un uzturējuši, varam tikai minēt.

Atceļā vēl skaists mirklis pie ideāli aprūpētā mācītāju kapukalniņa, kurā atdusas Bēthovena draugs Amenda, un beigusies vēl viena LLMZA ļoti labi organizēta izbraukuma sēde ar bagātīgu informāciju un vielu pārdomām.

Z. Kipere

Satura rādītājs


Grāmatizdevējam Helmaram Rudzītim – 100

Ar Marisa Vētras vieglu spalvu aprakstīts, “Grāmatu drauga” radītājs un vadītājs Helmars Rudzītis šķiet kā vistīrākais Laimas luteklis, kam viss šķiras un veicas, kam tik viņš pieķeras. Bet pirms “Grāmatu drauga” bija ilgs un nebūt ne rozēm vien kaisīts ce¬š, izdodot avīzes, žurnālus, adrešu grāmatas. Tā – literatūrvēsturnieks Jānis Zālītis. Helmaru Rudzīti, kura izdoto grāmatu krāvums (strēķis? kalns? piramīda?), pie tam nebūt ne visu, kopā ar avīzes “Laiks” iesietiem komplektiem greznoja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas zāles skatuvi 19. jūnijā dienu pirms latviešu visizcilākā grāmatizdevēja simtgades, atcerējās viņa līdzgaitnieki, laikraksta “Laiks” darbinieki ASV un nu jau pusotru gadu – Rīgā, Akadēmiskās bibliotēkas saime.

Kā parasts šādās reizēs – atmiņas. Bija anekdotes, kas, savulaik pa jokam avīzes “Laiks” 1. aprīļa numurā nodrukātas, brīnumainā kārtā piepildījušās. Piemēram, tas fakts, ka “Laiku” drukā Rīgā. Helmars Rudzīts par tādu joku sākumā bijis diezgan pikts, bet, būdams džentlmenis, žurnālistei neko nav pārmetis. Vai vēl kāds 1. aprīļa joks – par Latvijas prezidenta krēslu cīnās divas Vairas...

Bijušais “Laika” redaktors Ilgvars Spilners Misiņa bibliotēkai  sarūpējis dāvanu – 1949.–1994. gada “Laika” komplektu mikrofilmās.

Laikam” ir bagāta vēstuļu lappuse. Reizēm pat nevar nodrukāt visu, kas pa nedēļu ir sasūtīts. Pie kam princips ir drukāt kā “labās”, tā arī “sliktās” – kritiskās vēstules. Kāpēc jūs tik daudz rakstāt par to, kas notiek Latvijā? Rakstiet vairāk par to, kas notiek Amerikas latviešu sabiedrībā! Bet lūdzu! Sūtiet! Mēs ar lielāko prieku nodrukāsim. Tā ir Rīgas “Laika” ēnas puse – žurnālisti nevar būt klāt visos svešatnes latviešu pasākumos, lielā mērā jāpaļaujas uz vēstulēm.

1997. gadā Rīgā, izdevniecībā “Zinātne” iznāca Helmara Rudzīša autobiogrāfiskā grāmata “Manas dzīves dēkas”, kas svešatnē jau bija piedzīvojusi trīs izdevumus. Kāpēc rīdziniece ir divreiz plānāka par amerikānieti, kaut arī teksts ir identisks? Vai tikai papīra vaina? Izrādās, Helmārs Rudzītis saviem Amerikas izdevējiem īpaši lūdzis nodrukāt grāmatu ar lielākiem burtiem, jo “mani lasītāji ir kļuvuši vecāki”. Latvijas lasītājiem “Manas dzīves dēkas” bija medusmaize, kuru aprija vienā kampienā, pat nepamanot, cik lieli vai mazi ir burti.        

Par skaistās pēcpusdienas sarīkošanu paldies sakāms grāmatizdevēja vedeklai Dacei Rudzītei un Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai.

Z.K.

Satura rādītājs


Šekspīra studijas Lielbritānijā

Pateicoties Latvijas Zinātņu akadēmijas un Lielbritānijas akadēmijas savstarpējās sadarbības līgumam, pēc vairāku gadu Šekspīru studijām “neklātienē” Latvijā šopavasar man bija iespēja dažas nedēļas pavadīt individuālās Šekspīra studijās Anglijā.

Lielbritānijā ir vairāki Viljama Šekspīra daiļrades zinātniskai un praktiskai izpētei veltīti institūti: pazīstamākie no tiem darbojas Birmingemas universitātē un rakstnieka dzimtajā pilsētā Stretfordā pie Eivonas. Bagātīgu materiālu klāstu piedāvā arī Šekspīra dzimtās vietas padomes (Shakespeare Birthplace Trust) bibliotēka Stretfordā, kuras fondos un arhīvos var atrast gan unikālas dažādu laikmetu liecības un mākslas darbus, gan akadēmisku pētījumu kalnus, gan kontraversālas grāmatas un materiālus. Te varēja uzskatāmi vērot un vērtēt to, kā attīstījusies šekspiroloģijas zinātne un ievērojamā britu dramaturga darbu interpretācija gadsimtu gaitā visā pasaulē, kā līdzās Kembridžas un Oksfordas universitāšu profesoru pētījumiem kopš 20. gadsimta 60. gadiem neparastu popularitāti iemantoja poļu izcelsmes amerikāņu zinātnieka Jana Kota zinātnisko eseju krājums “Mūsu laikabiedrs Šekspīrs”, kas tradicionālo šekspiroloģiju pavērsa eksistenciālisma filozofijas un aktuālo sociāli politisko strāvojumu virzienā. Latvijas bibliotēkās un arhīvos pieejamie materiāli ne tuvu nesniedz priekšstatu par to, cik plaša bijusi Kota aizsāktā kustība šekspiroloģijā, cik būtiski tā ietekmējusi tādu izcilu režisoru kā Pīters Bruks, Adriana Mnuškina un citi, dai¬radi. Kota piekritēju, komentētāju un arī oponentu darbi vien veido veselu bibliotēku, tāpat kā akadēmisko, tradicionālo Šekspīra pētnieku – “stretfordiešu” pētījumi un “ne-stretfordiešu” – to zinātnieku un literātu darbi, kas atrod aizvien jaunus un pārliecinošus pierādījumus un argumentus provokatīvam, netradicionālam Šekspīra personības vērtējuma un darbu autorības jautājuma izklāstam.

Šekspīra pētījumi Stretfordā nebūtu pilnīgi bez viņa māju – muzeju, Karaliskā Šekspīra teātra un “Gulbja” teātra apmeklējuma. Ja Karaliskais teātris, īpaši interjerā, atstāj pavēsu, neitrālu iespaidu, tad nelielais “Gulbja” teātris ar 240 skatītāju vietām, senatnīgajām mājīgo balkonu rindām un skatītāju zālē ievirzīto skatuvi šķiet gandrīz ideāls teātra modelis, kas veiksmīgi apvieno mūsdienīgo ar senatnīgo. Abi teātri atrodas tieši līdzās gleznainajai Eivonas upei, un tajos uzved ne tikai Šekspīru, bet arī, piemēram, neparasti cilvēciski pietuvinātu Ibsena lielo ideju drāmu “Brands” ar Ralfu Fainsu titullomā.

Tāpat kā Karaliskais (sākotnēji – Memoriālais) Šekspīra teātris savulaik tika uzcelts galvenokārt par privāto sponsoru līdzekļiem, arī slavenais koka “O” – Šekspīra “Globusa” teātris Londonā, Temzas krastā tapa no jauna, pateicoties amerikāņu aktiera Sema Vanemeikera iniciatīvai un 25 gadu ilgam darbam, visā pasaulē vācot līdzekļus teātra atjaunošanai. Lai gan atvērts un darbojas jau kopš 1997. gada, teātris joprojām nav ieguvis to arhitektonisko veidolu, kas pilnībā apmierinātu Elizabetes laika arhitektūras ekspertus teātra iekštelpu un dekoratīvā iekārtojuma jomā. Te joprojām nav arī publiski pieejamas bibliotēkas un videoarhīva (Nacionālais izrāžu ierakstu arhīvs glabājas teātra muzejā), taču daudzveidīgajās izstāžu telpās katrs var ¬auties virtuāliem ceļojumiem Šekspīra darbu pasaulē, klausīties audioierakstus visizcilāko aktieru sniegumā, utml.

Uz atjaunotā teātra skatuves zem klajas debess tiek spēlēti uzvedumi 17. gadsimta sākuma laika tērpos, izmantojot tā laika mūziku, dejas, nereti visu izrādi spēlējot tikai vīriešu vai arī tikai sieviešu trupai. Šiem kolorītajiem uzvedumiem ar retiem izņēmumiem piemīt galvenokārt kultūrvēsturiski izglītojošs un izklaidējošs raksturs. Taču “Globusa” teātris ir izstrādājis un galvenokārt laikā no oktobra līdz maijam, kad izrādes nenotiek, realizē plašu izglītojošu un pētniecisku programmu. Tā domāta visiem vecumiem un visiem līmeņiem, sākot ar neordināru spēļu programmu un lekcijām bērniem, meistardarbnīcām skolēniem un studentiem, tālmācības programmām un semināriem skolotājiem un pasniedzējiem, pasākumiem un iespējām individuāliem pētniekiem un interesentiem.

Šekspīra studijas Lielbritānijā veiksmīgi apvieno akadēmiskumu un pamatīgumu materiālu izpētē ar atvērtību un radošu azartu, un, manuprāt, tas ir gandrīz vienīgais veids, kā saglabāt dzīvas ne tikai nacionālās kultūras vērtības, bet arī dinamisku zinātnes procesu.

Dr.art. Guna Zeltiņa,
Literatūras, folkloras un mākslas institūta
Teātra, mūzikas un kino mākslas daļas vadītāja

Satura rādītājs


LZA kor.loc. Benedikts Kalnačs,
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

Pētījumi litaratūrzinātnē:
paveiktais un problēmas

Uzstāšanās tēzes LZA Senātā 2003. gada 17. jūnijā

1. Galvenie pētniecības virzieni.

90. gadu nozīmīgākais pētījums literatūrzinātnē ir “Latviešu literatūras vēsture” 3 sējumos (1998–2001; zin. vad. V. Hausmanis), kas atspoguļo svarīgākos procesus latviešu literatūras attīstībā. Turpmākās pētniecības aktuālie virzieni ietver padziļinātu nozīmīgāko problēmu aplūkojumu: latviešu rakstnieku daiļrades monogrāfisku izpēti, žanru attīstības izvērtējumu, latviešu literatūras novērtējumu starptautiskā kontekstā. Problēmas pētniecības procesā rada pašreizējā zinātnes finansēšanas sistēma, kas balstās atsevišķu projektu finansējumā, bet nerada garantijas ilglaicīgu kolektīvu ieceru īstenošanai. Līdz ar to grūti iecerēt un realizēt tādus mērķus kā literāru periodu detalizēts izvērtējums, tekstoloģiskas ievirzes izdevumu veidošana, kā arī literatūras teorijas jautājumu izpēte.

2. Nozīmīgākie pētījumi.

Latviešu rakstniecības izpētē pirmreizīga sērija ir Personība un daiļrade, kurā iznākuši jau trīs pētījumi un kas perspektīvā aptvers nozīmīgu latviešu rakstnieku daiļrades monogrāfisku aplūkojumu. Paralēli turpinās darbs pie rakstu krājumiem Latviešu rakstnieku portreti, kas aptver jaunākās literatūras parādības, kā arī veidos ieastrādes topošām monogrāfijām. Žanru izpētē nozīmīgs ir V. Hausmaņa un B. Kalnača sagatavotais manuskripts “Latviešu drāma 20. gadsimta pirmajā pusē”; dzejas parādības aplūkotas J. Kursītes monogrāfijā “Dzejas vārdnīca” (2002), īsās prozas procesi B. Smilktiņas monogrāfijā “Novele” (1999). Salīdzināmās literatūras virzienā nozīmīgi ir pētījumi par latviešu un krievu literatūras sakariem (V. Vāveres un L. Sproģes monogrāfija “Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras sudraba laikmets”, 2002), kā arī latviešu un skandināvu literatūras paralēles (rakstu krājums “Ziemeļu zvaigznājs”, 2002, A. Jundzes “Somijas literatūra Latvijā”, 2002, B. Kalnača “Ibsena zīmē”, 2000). Problēmu pētniecībā rada nepietiekama pētnieciskā specializācija izglītības procesā, līdz ar to atsevišķās jomās (dzejas pētniecībā) jūtams jaunu kvalificētu speciālistu trūkums.

3. Perspektīvās pētniecības ieceres.

Salīdzināmajā literatūrā nozīmīgs pētījumu virziens ir latviešu un vācu literatūras salīdzinoša izpēte. Šajā virzienā jau veikti pētījumi saistībā ar Gēti un Baltiju (“Gēte un Baltija”, 2002; zin. red. G. Grīnuma). Šobrīd top kolektīva monogrāfija par latviešu un vācu kultūras sakariem 20. gadsimta pirmajā pusē. Perspektīvā nozīmīgs pētījums varētu aptvert latviešu, lietuviešu, igauņu literatūras attīstības paralēles. Žanru izpētē paredzēta V. Hausmaņa un B. Kalnača pievēršanās 20. gadsimta otrās puses latviešu drāmai, B. Smilktiņas pētījums par latviešu noveli pēckara periodā, kā arī I. Kalniņas veiktais 20. gadsimta sākuma dzeja procesu aplūkojums. Abus pētniecības virzienus ietver B. Kalnača iecere izveidot monogrāfiju par Eiropas drāmu 19. un 20. gadsimta mijā, kur procesa kontekstā būtu ietverts arī drāmas aplūkojums Baltijas kultūras telpā (iestrādes atspoguļojas monogrāfiskajās apcerēs “Modernās drāmas aizsākumi” (2001) un “Modernisma drāma Vācijā” (2002)). Problēma salīdzināmās literatūras laukā saistāma ar nepietiekamu Latvijas bibliotēkās pieejamo literatūru, kas atspoguļotu kultūras procesu vērtējumu kontinuitāti un daudzpusību. Tāpēc lielu salīdzinošu pētījumu iespējams realizēt, vienīgi atkārtoti iepazīstoties ar materiāliem citu valstu bibliotēkās un pētniecības centros.

Satura rādītājs


LZA kor.loc. Jānis Grabis,
RTU Neorganiskās ķīmijas institūts

Plazmasķīmiskā
nanodaļiņu sintēze, to īpašību un izmantošanas perspektīvas

Uzstāšanās tēzes LZA Senātā 2003. gada 13. maijā

Jaunas paaudzes funkcionālo un strukturālo materiālu izstrāde materiālzinātnē ir cieši saistīta ar nanotehnoloģijas attīstību. Nanotehnoloģijas uzdevums ir, kombinējot vielu atomus vai molekulas, izstrādāt ierīces vai materiālus, kuru struktūras vienību izmēri nepārsniegtu 10–100 nm, kā arī izzināt šo materiālu īpašības un izmantošanu praktisku uzdevumu veikšanā. Trīsdimensiju nanomateriālu izstrāde galvenokārt balstās uz klasteru vai nanoizmēru daļiņu izmantošanu. Pašlaik ir izstrādātas daudzveidīgas nanodaļiņu sintēzes metodes, kuras saistītas ar ķīmisko reakciju norisi cietā, šķidrā vai gāzveida fāzē.

RTU Neorganiskās ķīmijas institūtā, balstoties uz spektrālām, kalorimetrisko zondu metodēm, teorētiskiem daļiņu kustības un siltumapmaiņas aprēķiniem, produktu analīzēm, noskaidrota kondensēto daļiņu mijiedarbības likumsakarības ar slāpekli, ogļūdeņražiem, amonjaku, skābekli augstfrekvences izlādes plazmā. Pētījumu rezultātā pirmo reizi sekmīgi realizēta alumīnija un silicija nitrīda un grūti kūstošu savienojumu nanokompozītu, oksīdu, karbonitrīdu, karbīdu nanopulveru plazmasķīmiskā sintēze, kas balstītos uz izejvielu iztvaicēšanu un sekojošu vēlamo produktu kontrolējamu un vadāmu veidošanu no tvaika fāzes. Izstrādātās tehnoloģijas un sintēzes iekārtas apgūtas ražošanā a/s Neomat un SIA Plazma un keramikas tehnoloģijas un ir sekmīgi izturējušas laika pārbaudi, piegādājot nanopulverus patērētājiem Vācijā, Itālijā, Korejā, Japānā, Krievijā un Ukrainā.

Plazmasķīmiskā sintēzē iegūto nanodaļiņu izmēri ir 20–80 nm, tām raksturīga regulāra forma un paaugstināta ķīmiskā aktivitāte.

Sintezētās nitrīdu, oksīdu, karbīdu nanodaļiņas izmanto augsttemperatūras nanomateriālu, griešanas instrumentu, biomateriālu izgatavošanā, metālu un polimēru struktūras modificēšanā, nodilumizturīgu un korozijas noturīgu pārklājumu iegūšanā.

Pēdējos gados pētījumi plazmasķīmijā un nanotehnoloģijā veikti sadarbībā ar LU CFI, LU FI, LU PMI un RTU MLĶ fakultāti divu LZP sadarbības projektu un trīs projektu ietvaros, lai, izstrādātu nanomateriālus elektronikai, metālu, polimēru un keramikas matricas kompozītus. Sadarbībā ar ārvalstīm un EK projekta Transnanopowder ietvaros tiek pilnveidotas nitrīdu nanokompozītu sintēzes un apstrādes tehnoloģijas frikcijas materiālu izstrādei procesa sertificēšanai un nanopulveru tehnoloģisko parametru uzlabošanai.

Turpmākā nanotehnoloģiju attīstība Latvijā saistās ar plašāku zinātnisku sadarbību vienotas materiālzinātņu programmas un topošā Latvijas Zinātnes un tehnoloģijas parka ietvaros, kā arī iesaistīšanos ES projektos un tematiskos tīklos un būtisku zinātniskās aparatūras modernizāciju.

Satura rādītājs


In memoriam

Andrejs Ķemme
(1941.6.V–2003.10.VI)

Kādā šīgada jūnija dienā negaidīti aprāvās krietna kolēģa un teicama savas nozares lietpratēja Andreja Ķemmes mūža gaita. Ķīmijas doktors Andrejs Ķemme bija ievērojamākais un zinātniskām publikācijām bagātākais organisko savienojumu rentgenstruktūranalīzes speciālists Latvijā. Pēc izglītības fiziķis (beidzis LVU Fizikas – matemātikas fakultāti 1965. gadā cietvielu fizikas nozarē), Andrejs praktiski visu savu darba mūžu aizvadīja ķīmiķu vidē: Latvijas Organiskās sintēzes institūtā viņš nostrādāja vairāk nekā 36 gadus (1966.–2003.), aizstāvēja te ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju 1977. gadā (nostrificēts par ķīmijas doktoru 1992.), veica milzīgu, plašākā sabiedrībā varbūt nepamanītu darbu, kas ieplūdis neskaitāmās ķīmiķu – organiķu disertācijās un lielā mērā veicinājis Latvijas autoritātes atzīšanu starptautiskajā ķīmijas zinātnieku auditorijā. Kā speciālists Andrejs Ķemme izauga pieredzējušā kolēģa Jāņa Bleideļa vadībā, savulaik stažējās PSRS ZA Ķīmiskās fizikas institūtā, ilgstoši un produktīvi sadarbojās ar Polijas Zinātņu akadēmiju. Viņa rīcībā Organiskās sintēzes institūtā kopš 1975. gada bija pasaules klases rentgenstruktūranalīzes iekārta, vēl 2002. gada sākumā tika iegādāts jauns Nīderlandē ražots difraktometrs “Nonius FR 590”, kas ļāva strādāt ļoti ražīgi un ļauj Latvijas ķīmiķiem – organiķiem gūt joprojām mūsdienu zinātnes līmenim atbilstošus datus.

Andrejs Ķemme bija viens no starptautiski visvairāk citētajiem Latvijas zinātniekiem, ķīmijas nozarē ieņemot 4. vietu un apsteidzot vairumu profesoru un Zinātņu akadēmijas locekļu: 1975.–2001. g. viņš SCI žurnālos citēts 561 reizi (kāda viņa publikācija vien pat 57 reizes). Viņš devis 170 zinātniskus rakstus, no tiem 120 SCI publikācijas, bijis neskaitāmu starptautisku konferenču referātu un zinātniskas monogrāfijas līdzautors. Andreja Ķemmes noteikto individuālo savienojumu struktūru skaits ir pāri 300. Šie dati iegājuši lielajos Kembridžas datu banku krājumos un paliks tur uz laikiem. No viņa rezultātiem īpaši nozīmīgi ir transanulārās donora – akceptona saites N-Si pētījumi cikliskajos silīcij- un germanij- organiskos savienojumos, starpatomu attālumu noteikšana atkarībā no struktūras, kas ļāvusi identificēt saites raksturu jaunos neparasta tipa savienojumos.

Strādājot ar Andreju kopā fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijā turpat vai 40 gadus (pirms oficiālās stāšanās amatā viņš te kā students veica savu diplomdarbu), īpaši vēlos izcelt viņa čaklumu, pašaizliedzīgu darbīgumu sabiedrisko pasākumu organizēšanā, labestīgu attieksmi pret kolēģiem. Saprotams, dzīvē nav bijuši tikai gaiši brīži vien, bet ne tas ir būtiski, gala bilanci savelkot. Andreju pieminām ar cieņu un sirsnību.

1984. gadā visa mūsu laboratorija bija devusies uz Paula Valdena vietām Cēsu pusē un pārvedusi no dižā ķīmiķa dzimtajām Pīpēnu mājām mazu ozoliņu, lai pārstādītu to laukumā Organiskās sintēzes institūta ēkas priekšā. Šis ozoliņš, ko īpaši uzraudzīja Andrejs Ķemme, ir ieaudzies un sazarojis. Lai arī paša Andreja sarūpētie zinātniskie dati sazaro dažādu valstu nākamo paaudžu pētnieku publikācijās!

Sit tibi terra laevis!

Jānis Stradiņš

Satura rādītājs


Kur basām kājām

Latvijas Zinātņu akadēmijas izstāžu zālē 2003. gada 17. jūnijā skatītājus gaidīja izstāde ar smeldzīgu moto:

To vietu vairs nav...
Tikai vietu vārdi vēl skan, bet aiz vārdiem ainas, kas svešas man.
To vietu vairs nav, kur bizoju basām kājām
Arī ļaužu nav, tie deportēti uz debesu mājām.”

LZA goda loceklis kinorežisors Jānis Streičs atklāja pasteļu izstādi “Kur basām kājām...” Nosaukums vedina uz domām par bērnības pasauli, takām, kuras droši varēja izskraidīt basām kājām, taču būtībā tā ir Latvijas kultūrainava, kura piedzīvojusi visdažādākās pārmaiņas – uz labu un ne uz labu. Ne tikai Latgales, arī tālākajos filmēšanas ceļos uztvertās ainavas skatāmas šajā izstādē. “Akadēmijas goda locekļi rāda sevi netradicionālā jomā”, – atklājot izstādi, teica LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš. Jāņos notiek gada gaitas pagrieziens, Jāņi ir dzīves un vasaras pilnbrieds. Un te Jānis Streičs mums rāda savu bagāto dvēseli. Viņš dzīvi veido kā “limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Un nu mums, tiem, kas strādājam Latvijas Zinātņu akadēmijā, šī vasara paies skaistās noskaņās, Latgales noskaņās .

Autors, saņēmis telefonisku sava skolotāja, mākslas studijas vadītāja Jāņa Anmaņa apsveikumu un uzmundrinājumu, atzina, ka viņš, jau divus gadus atsācis aktīvi nodarboties ar glezniecību, ļoti labprāt un ar bijību uzklausa visu lielo mākslinieku ieteikumus. Jo lūk, vakar Džemma Skulme ieteica atsvaidzināt bilžu rāmju krāsu, un nu viss izskatās pavisam citādi.

“Es biju lauku zēns, – teica kinorežisors, – bet ne tāds, kurš jādelē ar zirgiem un piedalās visās zēnu nerātnībās. Man patika domāt, apcerēt, un es labprāt veidoju no māla visādas figūriņas. Ciema kalējs mammai teica, ka es esot “vārga atvase”. Mammīte man nomira jauna, viņai bija tikai 33 gadi, bet pirms nāves viņa saņēma manu roku un sacīja: “Dēls, tu neklausies uz viņiem, veido vien savas māla figūriņas...” Un es turpināju. 1955. gadā, ieradies Rīgā uz Dziesmu svētkiem, iegāju Mākslas muzejā. Man līdzi bija mani zīmējumi. Muzejā kā gidu es satiku Edvīnu Andersonu, un viņš man parādīja savus darbus. Kas tad nu manējie pret tiem... Man bija milzu bijība pret Mākslas akadēmiju, vēlme tur mācīties man saglabājās ilgus gadus”. Džemma Skulme, LZA goda locekle, neslēpa savu pārsteigumu: “Esmu ļoti dziļi saviļņota. Šādas lietas nāk no sirds un iet uz sirdi. Jūs ielūkojieties šajos darbos tuvāk – katru zariņu viņš mīl, un tik tuvu skatītas, šīs vibrācijas pārvēršas trakuļojošā kino. Zīmējumos es redzu meistaru. Tie nav laja zīmējumi.”

Jāsaka, ka mākslinieks, vēlēdamies skatītājus tuvāk iepazīstināt ar savām domām, īpatnējās kolāžās sakārtojis ainavu un māju zīmējumus, kuri tapuši filmēšanas vietās, pašportretu, kurš rāda enerģisku tumšmatainu jaunekli, mājas plāna uzmetumu (“Sapni par savu māju”), filmas “Kapteiņa Enriko pulkstenis” programmu, dekorāciju skices un citas interesantas lietas. Turpat, viegli vijīgās līnijās tverts, aizkustinoši maigs un komisks zīmējums rāda mazo Viktoriju tajā laikā, kad tapa kinofilmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” scenārijs. Curriculum vitae, izteikts ar mākslas līdzekļiem. Un komentāri uzrakstīti izcili kaligrāfiskā rokrakstā. “Kam talants, tam talants”, – mākslinieks Juris Ģermanis bija lakonisks. Vislabākos vārdus kolēģim sacīja arī Jāzeps Pīgoznis. Nodevis LZA goda locekles Elzas Radziņas dāvanu režisoram – foto no filmēšanas reizes un labā vēlējumus, Kārļa Skalbes dzeju lasīja režisors un aktieris Oļģerts Šalkonis. Visu izstādes atklāšanas un LZA Jāņu godināšanas norisi filmēja Jāņa Streiča ilggadējais kolēģis kinooperators Harijs Kukels. Bet LZA goda locekļa Vaideloša Apsīša ierosināta, autoram un visiem akadēmijas Jāņiem par godu izskanēja līgo dziesma.

I.T.

Satura rādītājs


Valsts emeritēto zinātnieku padomes lēmums

Rīgā 2003. gada 17. jūnijā

I Saskaņā ar aizklātās balsošanas rezultātiem valsts emeritētā zinātnieka (VEZ) nosaukumu piešķirt 40 zinātniekiem:

  1. Dr.biol. Gunāram ANDRUŠAITIM
  2. Dr.habil.hist. Ilgai APINEI
  3. Dr.agr. Inai BELICKAI
  4. Dr.agr. Imantam BONĀTAM
  5. Dr.biol. Indulim BUIĶIM
  6. Dr.habil.geol. Igoram DANILĀNAM
  7. Dr.habil.phys. Eduardam DAVIDENKO
  8. Dr.habil.sc.ing. Lijai DUKAĻSKAI
  9. Dr.habil.sc.ing. Ļevam FAITELSONAM
10. Dr.habil.sc.ing. Ansim GRUNDULIM
11. Dr.phys. Tālivaldim KALNIŅAM
12. Dr.chem. Ainai KĀRKLIŅAI
13. Dr.agr. Rūtai KROĢEREI
14. Dr.habil.sc.ing. Egonam LAVENDELIM
15. Dr.sc.ing. Edgaram LĀČGALVIM
16. Dr.habil.med. Jurim LEJAM
17. Dr.biol. Gunāram LIEPIŅAM
18. Dr.habil.med. Renātei LIGEREI
19. Dr.habil.med. Lidijai MAKSIMOVAI
20. Dr.habil.med. Mārim MIHELSONAM
21. Dr.med.vet. Viktoram MOZGIM
22. Dr.habil.sc.ing. Jurim POMMERAM
23. Dr.habil.phys. Tālivaldim PURĪTIM
24. Dr.habil.med. Rafailam ROZENTĀLAM
25. Dr.habil.agr. Astrīdai RUNCEI
26. Dr.habil.chem. Augustam RUPLIM
27. Dr.habil.philol. Ļevam SIDJAKOVAM
28. Dr.agr. Mārai SKRĪVELEI
29. Dr.habil.chem. Valentīnai SLAVINSKAI
30. Dr.med. Antoņinai SONDOREI
31. Dr.philol. Melitai STENGREVICAI
32. Dr.habil.oec. Jānim STRAUTIŅAM
33. Dr.chem. Dzidrai SVIKLEI
34. Dr.habil.oec. Kazimiram ŠPOĢIM
35. Dr.habil.med. Larisai TERENTJEVAI
36. Dr.habil.phys. Jurim TĪLIKAM
37. Dr.habil.sc.ing. Valdim UZĀRAM
38. Dr.habil.med. Idejai VAĻKOVAI
39. Dr.habil.chem. Kārlim VENTERIM
40. Dr.habil.sc.ing. Varaidotam ZARAM

II. Noteiktajā kārtībā no 2003. gada 1. jūlija sākt mūža granta izmaksu augstāk minētajiem zinātniekiem.

Valsts emeritēto zinātnieku padomes pr-js
M. Beķers

Satura rādītājs


Aizstāvēšana

2003. gada 30. jūnijā plkst. 16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Inga Šīna

Temats Banku un klientu attiecību inovatīvo pārmaiņu vadība un analīze

Recenzenti: profesors Dr.habil.oec. Oļģerts Krastiņš, docents Dr.oec. Andris Rigerts, docente Dr.oec. Nataļja Lāce.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

* * *

2003. gada 15. jūlijā pulksten 12.00 notiks DU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde Daugavpilī, Parādes ielā 1, 432. auditorijā, kurā promocijas darbu par tēmu Tālākizglītība lauksaimniecības konsultanta kompetences iegūšanai  aizstāvēs

MAIJA LAITĀNE.

Recenzenti: Dr.habil.paed. I. Žogla, Dr.paed. I. Salīte, Dr.habil.paed. J. Pokulis.

Ar promocijas darbu var iepazīties DU bibliotēkā Parādes ielā 1.

* * *

2003. gada 17. jūlijā notiks LU Psiholoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda bulv. 4, 252. aud.), kurā disertāciju psiholoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs:

plkst. 10.00 Tatjana UZOLE

Temats Skolotāju profesionālais stress .

Recenzenti: asoc. prof. Dr.psych. M. Raščevska (LU), asoc. prof. Dr.psych. N. Ivanova (SPPI, Latvija), prof. Dr.habil.psych. D. Beresnevičiene (Viļņas Pedagoģiskā Universitāte).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas, mākslas un komunikāciju zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2003. gada 29. maijā Ieva Zole aizstāvēja promocijas darbu monogrāfiju Pēteris Pētersons. Režija, dramaturģija un teātra teorija . Balsošanas rezultāti: par 10, pret – nav, nederīgu biļetenu nav. Ievai Zolei tika piešķirts mākslas doktora (Dr. art.) zinātniskais grāds mākslas nozarē teātra un kino teorijas un vēstures apakšnozarē.

* * *

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas, mākslas un komunikāciju zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2003. gada 29. maijā Olga Senkāne aizstāvēja promocijas darbu par tēmu Ilzes Šķipsnas prozas poētika. Sižets. Tēli. Vēstījums . Balsošanas rezultāti: par 10, pret – 1, nederīgu biļetenu nav. Olgai Senkānei tika piešķirts filoloģijas doktora (Dr.philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē latviešu literatūras vēstures apakšnozarē.

* * *

RTU inženierzinātņu nozares promocijas padome P-07 2003. gada 9. jūnija sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Jūlijai Glazai par promocijas darbu Zvaigžņveida topoloģijas IT-tīkla analīze un optimizācija .

Balsošanas rezultāti: par – 11 balsis, pret – nav, nederīgo biļetenu nav.

Satura rādītājs


Nākošais Zinātnes Vēstneša numurs iznāks 14. jūlijā
Pēc tam pārtraukums līdz 8. septembrim

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

LZA sākumlapa

Pēdējās izmaiņas: 2003. gada 30. jūnijs