Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

2008. gada  21. janvāris: 2 (357)     ISSN 14076748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs


LZA balvu laureāti

LZA Senāta lēmums:

1.Apstiprināt balvu ekspertu komisiju lēmumus un piešķirt sekojošas vārdbalvas:

Raiņa balvu par izcilu radošu veikumu kultūrā LZA goda loceklim Jānim Streičam –– par izcilu ieguldījumu mūsdienu latviešu nacionālās kultūras veidošanā.

Edgara Siliņa balvu fizikā – Dr.habil.phys. Jurim Purānam (LU Cietvielu fizikas institūts) – par sasniegumiem precīzu cietvielu struktūras pētījumos ar sinhrotrona starojuma palīdzību

Artura Balklava balvu zinātnes popularizēšanā – Dr.phys. Andrejam Alksnim (žurnāla “Zvaigžņotā Debess” redakcijas kolēģijas loceklim) un Irēnai Pundurei (žurnāla “Zvaigžņotā Debess” atbildīgajai sekretārei) par veiksmīgu un uzticīgu zinātnes popularizēšanu Latvijā (sakarā ar žurnāla “Zvaigžņotā Debess” 50.gadu jubileju).

Kārļa Ulmaņa balvu – LZA īst.loc. Andrim Caunem (LU Latvijas vēstures institūts) par izcilu ieguldījumu Latvijas valsts vēstures problēmu izpētē.

Dītriha Lēbera balvu politikas zinātnē – LZA īst.loc. Tālavam Jundzim (Latvijas Zinātņu akadēmija) par Latvijas valsts atjaunošanas un tiesiskas valsts veidošanas norišu pētījumiem.

Marģera Skujenieka balvu statistikā – LZA īst.loc. Oļģertam Krastiņam (Statistikas institūts) par mūža devumu statistikas zinātnē.

Viļa Plūdoņa balvu latviešu literatūrzinātnē – LZA kor.loc. Ausmai Cimdiņai (LU Filoloģijas fakultāte) par aktuālu literatūras vēstures un teorijas jautājumu pētniecību.

Arvīda Kalniņa balvu mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē – LZA īst.loc. Nikolajam Vederņikovam (Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūts) par furfurola un metanola vienlaicīgas iegūšanas tehnoloģijas izstrādi.

Paula Stradiņa balvu medicīnas zinātnē – LZA ārz. loc. Bertramam Zariņam (Hārvarda universitāte) par būtisku ieguldījumu moderno mazinvazīvo ortopēdisko tehnoloģiju ieviešanā Latvijas ārstniecības iestādēs.

2.Apstiprināt balvu ekspertu komisiju lēmumus un piešķirt LZA vārdbalvas jaunajiem zinātniekiem:

Ludviga un Māra Jansonu balvu fizikā – Bc. Aivaram Vembrim (LU Fizikas un matemātikas fakultāte) par darbu “Hromofora molekulu optiskās orientēšanas un dezorientēšanas procesa pētījumi viesu–saimnieka (host–guest) sistēmā – DMABI – PMMA” (vad. Dr.phys. M.Rutkis).

Mārtiņa Straumaņa – Alfrēda Ieviņa balvu ķīmijā – Mg. Elīnai Kolodinskai (LU Ķīmijas fakultāte) par darbu “Tritija izdalīšanās no kodolsintēzes reaktora berilija materiāliem” (vad. LZA īst.loc. J.Tīliks, Dr.chem. G.Ķizāne).

Zentas Mauriņas balvu literatūrzinātnē – LU Filoloģijas fakultātes maģistrantei Diānai Ratinīkai par darbu “G.Repšes un N.Ikstenas jaunāko romānu (“Sarkans”, “Īkstīte”, “Dzīves svinēšana”, “Jaunavas mācība”) prozas poētika (vad. LZA kor.loc. A.Cimdiņa).

Emīlijas Gudrinieces balvu ķīmijā – RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes maģistrantam Dmitrijam Lubrikam par darbu “Daudzfunkcionālo indolilmagnijorganisko savienojumu sintēze” (vad. Dr.chem. E.Sūna).

3.Apstiprināt balvu ekspertu komisiju lēmumus un piešķirt LZA balvas jaunajiem zinātniekiem:

Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļā

LU maģistrantei Laurai Mančinskai – par darbu “Vispārinātais Bloha vektors un blīvuma matricas īpašvērtības” (vad. LZA īst.loc. R.M.Freivalds).

Dr.sc.ing. Aleksandram Vališevskim (RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultāte) par darbu “Lēmumu pieņemšana varbūtiskās nenoteiktības un izplūduma apstākļos” (vad. Dr.habil.sc.comp. A.Borisovs).

Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļā

Mg. Marijai Mihailovai (Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs) par darbu “HCV prototipa vakcīna uz hepatīta B kora vīrusveidīgo daļiņu pamata” (vad. LZA īst.loc. P.Pumpēns, Dr.biol. I.Sominska, Dr.biol. S.Viazovs (Vācija)).

Mg. Irinai Potoročinai (RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte) par darbu “Jaunu bioloģiski aktīvo savienojumu sintēze, modificējot 1,1–dioksocef–3–ēm–4–karbonskābes terc–butilesteri” (vad. Dr.chem. M.Vorona).

Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļā

Mg. Inesei Indričānei (LU Latviešu valodas institūts) par darbu “Latviešu valodas nebalsīgo eksplozīvo slēdzeņu akustisks raksturojums” (vad. Dr.philol. J.Grigorjevs).

Mg., LU doktorantei Agatei Zaķei par darbu “Dzimumlīdztiesības vērtējums sieviešu – pašvaldību vadītāju skatījumā” (vad. LZA īst.loc. E.Vanags).

4. Izteikt atzinību šādiem jaunajiem zinātniekiem:

1. Mg. Annai Grigorjevai (LU Ķīmijas fakultāte) par darbu “Aziridīnu saturošo amīdoksīmu – potenciālo pretvēža preparātu sintēze” (vad. Dr.chem. A.Jirgensons).

2. Mg. Kristapam Māliņam (RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte) par darbu “Rapšu eļļas metilesteru (RME) iegūšana mikroviļņu klātbūtnē un procesa matemātiskā optimizācija” (vad. LZA īst.loc. V.Kampars).

3. Mg. Kristīnei Šalmai (RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte) par darbu “Tehnoloģisko parametru ietekme uz kalcija fosfātu sintēzes gala produktu” (vad. Dr.sc.ing. L.Bērziņa–Cimdiņa).

Satura rādītājs


LATVIJAS REPUBLIKAS IZGLĪTĪBAS UN ZINĀTNES MINISTRIJAS
UN LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS
NODOMU PROTOKOLS
par sadarbību zinātniskās darbības attīstībā

Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija (turpmāk – IZM), izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes personā un Latvijas Zinātņu akadēmija (turpmāk – LZA), prezidenta Jura Ekmaņa personā (turpmāk kopā sauktas – Puses), ņemot vērā:

• Latvijas Nacionālo attīstības plānu 2007.–2013.gadam;

• Saeimas apstiprināto konceptuālo dokumentu “Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā”;

• Eiropas Savienības Lisabonas stratēģijas 2005.–2008.gadam mērķus;

• Ministru kabineta apstiprinātos prioritāros zinātņu virzienus;

• “Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstību vadlīnijas 2002.–2010.gadam” (apstiprinātas ar IZM 2002.gada 12.marta rīkojumu Nr.125);

• Izglītības attīstības pamatnostādnes 2007.–2013.gadam (apstiprinātas ar MK2006.gada 27.septembra rīkojumu Nr.742);

• Mūžizglītības politikas pamatnostādnes 2007.–2013.gadam (apstiprinātas ar MK 2007.gada 23.februāra rīkojumu Nr.111);

• Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2005.–2014.gadam (apstiprinātas ar MK 2005.gada 2.marta rīkojumu Nr.137);

• LZA zinātnisko potenciālu un pieredzi zinātniski organizatorisko jautājumu risināšanā;

• IZM aktīvo pozīciju, ieguldījumu un nākotnes uzstādījumus Latvijas zinātnes sistēmas attīstībā,

vienojas par sadarbību, lai sekmētu zinātnes un zinātniskās darbības attīstību, lai sekmētu uz zināšanām balstītas sabiedrības un ekonomikas attīstību Latvijā.

1. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, Puses apņemas īstenot šādas aktivitātes:

• Veicināt zinātnes un augstākās izglītības attīstību un modernizāciju Latvijā;

• Aktīvi sadarboties zinātnes, augstākās izglītības un tehnoloģiju attīstības politikas plānošanas dokumentu īstenošanā;

• Sekmēt un turpināt Latvijas zinātnes iesaistīšanos Eiropas pētniecības telpā, nodrošinot Latvijas zinātnieku iesaistīšanos kopējo pētniecības programmu realizēšanā;

• Veicināt sadarbību ar starptautiskajām zinātniskajām un akadēmiskajām iestādēm;

• Sekmēt jaunu zinātnes virzienu veidošanos un inovatīvu tehnoloģiju attīstību;

• Popularizēt zinātni, veicināt sabiedrības izpratni par zinātnes lomu mūsdienu pasaulē;

• Sekmēt zinātnieku un pedagogu sadarbību, veicināt zinātnieku līdzdalību mūžizglītības organizēšanā un mūsdienīgu izglītības programmu veidošanā eksaktajos un humanitārajos priekšmetos;

• Sadarboties latviešu valodas zinātniskās terminoloģijas izstrādē un tās pielietošanā Latvijas izglītības sistēmā.

2. Puses atbalsta augstākās izglītības un zinātnes harmonisku attīstību Latvijā atbilstoši starptautiskajiem kritērijiem, akcentē universitāšu un vadošo pētniecības centru lomu šajā procesā.

3. IZM kopā ar LZA uzsver letonikas disciplīnu nozīmību nacionālās identitātes izkopšanā un uzturēšanā, apņemas veicināt šo nozaru attīstību.

4. Puses atbalsta LZA balvu piešķiršanu, kā arī stipendijas un prēmijas labākajiem doktorantiem, zinātniekiem un pedagogiem, kuri popularizē zinātni.

5. Puses apņemas sekmēt valsts emeritēto zinātnieku sabiedriskās aktivitātes un piešķirtā grantu fonda palielināšanu.

6. Puses apņemas aktīvi sadarboties LZA un IZM organizētajos pasākumos (konferencēs, semināros u.c.), kā arī nodrošināt informācijas apmaiņu par iecerētajām un veicamajām aktivitātēm.

7. Puses kopīgi apņemas veicināt zinātniskās literatūras izdevējdarbību Latvijā.

8. Visi protokola pielikumi, papildinājumi un grozījumi sastādāmi rakstveidā un tos paraksta Puses. Protokola pielikumi, papildinājumi un grozījumi pēc to parakstīšanas kļūst par tā neatņemamu sastāvdaļu.

9. Jebkurai no protokolu parakstījušajām Pusēm ir tiesības atteikties no turpmākās sadarbības šā protokola ietvaros, informējot par savu lēmumu otru Pusi vismaz vienu mēnesi iepriekš.

Protokols ir parakstīts Rīgā 2008.gada 11.janvārī divos eksemplāros uz 3 lapām, katrai Pusei izsniegts viens protokola eksemplārs.

Latvijas Republikas
Izglītības un zinātnes ministrijas
vārdā
Tatjana Koķe
izglītības un zinātnes
ministre

Latvijas Zinātņu
akadēmijas
vārdā
Juris Ekmanis
Latvijas Zinātņu
akadēmijas prezidents

zv357-1.jpg (63414 bytes)
Nodomu protokolu paraksta izglītības un zinātnes ministre
Tatjana Koķe un LZA prezidents Juris Ekmanis

Satura rādītājs


Parakstīts sadarbības līgums ar Izglītības un zinātnes ministriju

11. janvārī Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes vadība tikās ar LZA korespondētājlocekli Tatjanu Koķi jaunā, izglītības un zinātnes ministres statusā. Abas puses nopriecājās, ka izpaliek savstarpējas iepazīstināšanas un iepazīšanas procedūra, jo visi ir savējie, vienas zinātnieku saimes locekļi. Problēmas zināmas, risinājumi nojaušami. Runa ir tikai par līdzekļiem un tempiem. Lai apvienotu spēkus un veicinātu progresu, nolemts pieņemt nodomu protokolu par sadarbību zinātniskās pētniecības jomā. Ministrija paredzējusi virkni savu funkciju nodot Zinātņu akadēmijai kā nevalstiskai organizācijai, piemēram, lielos starptautiskos Eiropas projektus. Šāds deliģēšanas līgums ir pilnīgi jauna sadarbības forma. Kā atzina T. Koķe, ministrija, parakstot nodomu protokolu ar nevalstisku organizāciju, stiprinātu arī Latvijas Zinātnes padomi. Tāds protokols stiprinātu abu prestižu un paaugstinātu savstarpējo atbildību.

Nodomu protokolā detalizēti ir ne tikai izvirzītie mērķi, bet parādīti arī līdzekļi, kā tos sasniegt. Daži momenti: ceļot zinātnes un zinātnieku pretižu, parādīt iespējas, ka zinānieks var sekmīgi darboties tautsaimniecībā. Precīzāk jāfokusē pētnieciskās tēmas un izstrādnes. Tautsaimniecība un valsts pārvalde tikai iegūtu no zinātnieku iesaistīšanas. Varbūt arī Izglītības un zinātnes ministrijā uz vakancēm sāktu pieteikties zinātnieki. Cits moments : jauno cilvēku iesaiste.

Lauzām galvu, kā Latviju padarīt konkurētspējīgu, taču konkurētspēja nāks tikai caur zinātni un izglītību. T. Koķe teica: “Es ticu tikai vienai pieejai – lai adresāts saka, ka tas viņam ir vajadzīgs. No augšas teorētiski izdomātais un uzspiestais rada tikai pretestību.”

LZA prezidents Juris Ekmanis par apbrīnojami veiksmīgu projektu nosauca valsts programmas. Tajās iesaistītas lielas nozaru zinātnieku grupas. No šīm valsts programmām izaug ministrijas iecerētie kompetences centri, taču bažas izraisa Ekonomikas ministrijas uzskats, ka zinātniekiem jāapkalpo uzņēmēji. Izglītības un zinātnes ministrijai jārūpējas, lai kompetences centros “neražotu zābakus un nešūtu džinsus”.

LZA viceprezidentu Andreju Siliņu neapmierina sadarbība vai, drīzāk, sadarbības trūkums starp Izglītības un zinātnes ministriju un Ekonomikas ministriju. Uz to T. Koķe atbildēja, ka, tiekoties Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, radusies doma sapulcināt visus ieinteresētos cilvēkus konkrētai sarunai. Arī J.Ekmanis skāra resoru problēmu, kad ministrijas nedrīkst kopīgi finansēt kādu projektu. Kādēļ, teiksim, projektam, kuru finansē Izglītības un zinātnes ministrija, nedrīkst pievienoties arī Ekonomikas un Vides ministrijas, ja tas skar visu kopīgās intereses? Viņa vadīto valsts programmu enerģētikā finansē IZM. Piesaistot citas ministrijas, jāizdala tām atsevišķi programmas gabaliņi un jātēlo, ka tās ir dažādas lietas. .T Koķe uzaicināja sagatavot priekšlikumu un vērsties ar to Ministru kabinetā.

Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs akadēmiķis Tālavs Jundzis iepazīstināja ar Letonikas programmu un to, ka 2008. gads ir pasludināts par Letonikas gadu. Centrālie tā pasākumi ir latviešu jaunās ortogrāfijas simtgadei veltīta starptautiska konference jūlijā un lielā Latvijas Republikas 90. gadadienas konference. Tālāk saruna raisījās par konkrētām finansēšanas problēmām un arvien pieaugošo pārskatu skaitu. To, ka likumi ir birokratizējuši mūsu dzīvi, atzina arī T. Koķe. Izeja – sadalīt funkcijas starp administratoriem, menedžeriem un zinātniekiem, kam deliģētas pētniecības funkcijas. Zinātnieki atzina, ka aizvaino tas, ka ierēdniecības acīs radošs darbs tiek pielīdzināts ražošanai. Radīt gleznu nav tas pats kas nokrāsot sienu. T. Koķe apsolīja konsultēties ar kultūras ministri Helēnu Demakovu, kā viņa tiek galā ar līdzīgām problēmām.

Izrunājot dažādas sāpīgas un neatrisinātas problēmas, tai skaitā arī tādas, kas skar valsts pārvaldi un valsts kontroli, secinājums ir viens – neviens likums nav akmenī iekalts un nemainīgs. Ja tiek pamatota izmaiņu nepieciešamība, tad konkrētus priekšlikumus var izvirzīt kā likumdošanas iniciatīvas.

Tikšanās noslēgumā izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis parakstīja Nodomu protokolu par sadarbību zinātniskās pētniecības jomā, ko T. Koķe apstiprināja arī ar ierakstu LZA viesu grāmatā.

Z. K.

Satura rādītājs


Mūsu laureāti

Gāzei uzticīgs

zv357-2.jpg (46481 bytes)
Zelts jau ir rokā! A/s “Latvijas Gāze” valdes priekšsēdētājs Dr. Adrians Dāvis pasniedz diplomu Dr. Ivaram Platajam
A.Edžiņas foto

Sēžam ar Dr. sc. ing. Ivaru Plato a/s “Latvijas Gāze” Mācību centrā un līdz ar kafijas tasīti saņemu brīdinājumu, ka saruna uz mirkli būs jāpārtrauc, kad ieradīsies kāds apmeklētājs. Kāda runa, darām taču katrs savu darbu! Apmeklētāji nāk. Un piesakās pa tālruni, pie reizes noskaidrojot, kādi papīri jāatnes. Tie ir Rīgas Tehnisko universitāti beigušie speciālisti, kuri vēlas saņemt sertifikātu būvpraksei, jo Ivars Platais ir ne vien Mācību centra vadošais inženieris–lektors un Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības Valdes loceklis, bet arī Būvspeciālistu sertifikācijas centra administrators.

Pagājušā gada 3. decembrī Ivaram Platajam pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijas, a/s “Latvijas Gāze” un Latvijas Izglītības fonda Zelta medaļu, diplomu un stipendiju par mūža ieguldījumu gāzes saimniecības zinātnē un speciālistu sagatavošanā. Tas ar divu mēnešu atstarpi sakrita ar laureāta 75 gadu jubileju. Ar cildinājumiem neskopojās a/s “Latvijas Gāze” Valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis un RTU Būvniecības fakultātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūta direktors prof. Andris Krēsliņš. Kādi tik nebija apzīmējumi – Latvijas gāzenieks Nr. 1, mūsu akadēmiķis, arī gāzes dinozaurs (paša I. Platā vērtējums). Kāds tad, dinozaura acīm skatoties, ir bijis viņa teju 50 gadu ilgais ceļš Latvijas gāzes saimniecībā?

Lielās gāzes gaidās

Gāze toreiz, kad jūs sākāt strādāt, un gāze tagad taču ir divas pilnīgi dažādas lietas. Vai bija kaut mazākā nojausma, kā tas viss varētu izvērsties?

Ne mazākā! 1960. gadā biju otrā vai trešā kursa studentiņš Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātes sanitārtehnikas specialitātē. Institūtā iestājos pēc Celtniecības tehnikuma beigšanas. Mani uzaicināja strādāt Rīgas gāzes pārvaldē par atslēdznieku, liekot manīt, ka – “ar karjeras iespējām”, jo Latvijas PSR gatavojās lielām pārmaiņām – pārejai no sašķidrinātās gāzes uz deggāzi. Bija jābūvē gāzes vadi. Diez vai toreiz es domāju, ka gāzes apgādes specialitātē paies viss mans darba mūžs.

Jau balonu gāze mums šķita milzīgs atvieglojums mājsaimniecībā. Laukos mans tēvs atbildēja par balonu piegādi un nomaiņu visai ciema padomes teritorijai. Ar īpašu automašīnu sarkanos balonus atveda uz centru un viņš ar mazu motocikla piekabīti tos nogādāja patērētājiem.

Redziet nu, tātad viņš bija mūsu cilvēks, izgājis mūsu kursus. Pirmie propāna–butāna baloni Rīgā parādījās 1949. gadā, trīs balonus uzstādīja izpildkomitejas vadītāju dzīvokļos. Grāmatā “Gāzei Latvijā – 140”, kas aptver laikposmu no 1862. līdz 2002. gadam, rakstīts, ka par pirmo oficiālo sašķidrinātās naftasgāzes lietotāju Rīgā 1949. gadā kļuva Rīgas elektro­spuldžu rūpnīca. Līdz tam izmantoja Rīgas gāzes fabrikā no akmeņoglēm ražoto gāzi, ko tajā pašā 1949. gadā saražoja 10 miljonus kubikmetru. Bija plānu sasniegšana un pārsniegšana, darba ražības pieaugums, pašizmaksas samazināšana – viss, kas sociālistiskajā plānveida saim­niecībā pienācās. Tikai tajā pat laikā veiktā Valsts gāzes tehniskās inspekcijas Ļeņingradas nodaļas kontrole konstatēja, ka ogļu sliktās kvalitātes dēļ iedzīvotājiem tiek piegādāta zemas kvalitātes gāze, un arī tā tikai noteiktu skaitu stundu diennaktī. Bet par to jau avīzes nerakstīja. Nu lūk, tad nāca sašķidrinātā gāze, kuras pluss bija mobilitāte. Nevajadzēja būvēt gāzes vadus. Sākumā balonus pildīja ārpus Latvijas, bet, pieaugot pieprasījumam, 1952. gadā Šķirotavas dzelzceļa stacijas tuvumā kā vienu no pirmajām PSRS sāka būvēt Rīgas sašķidrinātās gāzes uzpildes staciju. Vēlāk sašķidrināto gāzi balonos vai automašīnās pildīja ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī, Liepājā, Daugavpilī, Valmierā. Rīgas uzpildes stacijai pat bija iecerēti lieli mērķi – gāzes pievadīšana Rīgas gāzes fabrikai, lai palielinātu ražotās gāzes apjomu un uzlabotu kvalitāti, taču tas nerealizējās, jo Rīga tika iekļauta gazifikācijas plānā un gatavota apgādei ar dabasgāzi. Tāds bija tas fons, kad es sāku strādāt. 1962. gada 21. jūlijā, kā jau tolaik dažādus sasniegumus mēdza piesaistīt jubilejām, Rīgā Daugavas stadionā svinīgā mītiņā tika aizdegta simboliska dabasgāzes lāpa. Partijas un valdības uzdevums uzbūvēt 1230 km garo maģistrālo gāzesvadu no Dašavas caur Minsku un Viļņu līdz Rīgai 1962. gadā bija izpildīts.

Kur tajā laikā strādājāt jūs? Pie gāzesvadiem? Trubām?

Tie?i tā – pie trubām. 1962. gadā Rīgas gāzes fabrika pārstāja ražot gāzi. Nāca dabasgāze, tā bija sausa. Vecie ķeta vadi bija ar daudzām savienojumu vietām, tās izžuva, radās gāzes noplūde. Gāzei jauca klāt eļļas tvaikus, lai savienojumu vietas eļļojas. Tas bija pasaules klases jauninājums, kam nebija analogu. Vienlaikus notika veco ķeta vadu nomaiņa ar tērauda vadiem. Apmēram astoņu gadu laikā tas tika izdarīts, un Rīgā gāzesvadu garums sasniedza aptuveni 150 kilometru. Tas bija unikāls eksperiments, kas sevi attaisnoja. Pie tam pašu iecerēts un pašu realizēts. 1980. gadā Latvija gazifikācijas līmeņa ziņā bija pirmā vietā Padomju Savienībā, jo līdz 90 % dzīvokļu lietoja gāzi.

Rīga – jā. Bet bija arī lauki. Jums ir virkne grāmatu par lauku gazifikācijas problēmām.

?odien tikai jaunā paaudze nezina, kāda padomju laikos uzmanība tika pievērsta laukiem. Kukurūzas kampaņa, pārtikas programma un diez kas vēl. Partijas un valdības atbalsts laukiem bija garantēts ( it īpaši Baltijas republikās, kuras baroja Maskavu un Ļeņingradu – red.). Protams, arī mūsu republikas vadoņi visvisādi centās izkalpoties Maskavai, tādēļ lauku gazifikācijai tehniskais atbalsts bija nodrošināts. Mēs vieni no pirmajiem eksperimentāli sākām izmantot polietilēnu gāzes vadiem, tā sakot, bijām izmēģinājumu poligons polietilēna gāzes vadu montāžai. Iesākumā izmantojām meliorācijai paredzētās caurules. 80. gadu vidū lauku apvidos bijām ielikuši pie 180 kilometru polietilēna gāzesvadu, lai īsā laikā pievadītu gāzi pie saimnieciskiem objektiem – fermām, siltumnīcām, graudu kaltēm. Tie gāzesvadi stāv 20 gadus, nav vairs tikai ne fermu, ne dārzniecību, ne graudu kalšu... Stāv arī tie primitīvie četru meliorācijas trubu posmi Rīgā, ar kuriem sākumā eksperimentējām. 80. gados jau sākām saņemt speciāli gāzei ražotas polietilēna caurules.

Aicinājums – mācīt

Un kā tad bija ar tām solītajām karjeras iespējām? Šķiet – nekāda vaina. Lasu jūsu CV – atslēdznieks, meistars, inženieris, dienesta vadītājs, pārvaldes priekšnieka vietnieks un galvenais inženieris. No 1973. gada līdz 1988. gadam – Rīgas gāzes tresta pārvaldnieks; no 1988. gada līdz 1992. gadam – RA “Latvijas gāze” ģenerāldirektora pirmais vietnieks–galvenais inženieris; no 1992. gada līdz 2005. gadam – a/s “Latvijas Gāze” Mācību centra vadītājs, šobrīd – vadošais inženieris–lektors.

Jūs jau zinat, kas notika ar Latvijas rūpniecību un lauksaimniecību pēc neatkarības atgūšanas. Radās pilnīgi jauna politiskā un ekonomiskā situācija ar jauniem uzdevumiem. 1987. gadā biju sācis strādāt Rīgas Tehniskajā universitātē (tolaik vēl Rīgas Politehniskajā institūtā) par mācībspēku gāzes nozarē, mani ievēlēja par docentu, kas esmu vēl šodien. Laikam mācīt citus ir mans aicinājums. Arī tās jūsu pieminētās grāmatas, kas tapušas 70. – 80. gados, tika uzrakstītas kā lauku gazifikatoru rokasgrāmatas, taču tās noder arī citiem, jo tur rakstīts viss par gāzi. Divām paaudzēm tā bija vienīgā pieejamā literatūra latviešu valodā piezemētā, saprotamā formā. Daudzus cilvēkus esmu apmācījis gāzes specialitātē kā augstskolā, tā šeit, “Latvijas Gāzes” Mācību centrā ( tas sākumā atradās citā vietā, nevis šajās modernajās auditorijās un laboratorijās Stirnu ielā), kur kvalifikāciju paaugstina “Latvijas Gāzes” darbinieki un uz praktiskām nodarbībām ierodas studenti. Pēdējos gados RTU nodarbojos ar maģistrantiem un doktorantiem, turklāt lielākā daļa manu studentu vienlaicīgi ir arī “Latvijas Gāzes” darbinieki, kuri pēta konkrētus, darbam nepieciešamus jautājumus.

Balvas saņemšanas reizē jūs ļoti noslēpumaini solījāt pārsteigumus no saviem pašreizējiem trim doktorantiem. Vai tagad varat atklāt, ko viņi pēta?

Domāju, ka viņi revidēs pašreiz gāzes saimniecībā pastāvošos normatīvus un uzskatus. 90. gadu sākumā visi normatīvi, materiāli un iekārtas bija no Padomju savienības. Tos bija izstrādājuši Krievijas vadošie institūti. Tie bija saistoši visai milzīgajai Padomju savienības teritorijai ar dažādiem klimatiskiem un ģeogrāfiskiem apstākļiem. Izņēmums bija tikai ziemeļu polārie apgabali. Rietumos bija pavisam citi normatīvi. Tā nu Vācijā bija vieni, Krievijā – citi, mēs ģeogrāfiski pa vidu. Mani trīs doktoranti, visi “Latvijas Gāzes” darbinieki, katrs savā jomā izstrādā jaunus normatīvus un jaunas tehnoloģijas mūsu, Latvijas apstākļiem. Aivars Broks iztrādā dispečerizācijas pilnveidi: kā gāzes daudzumus patērētājiem iedalīt, pārdalīt, kā pieņemt lēmumus. Mēs saņemam Rietumu tehnoloģijas, tās jāpiemēro padomju laikā būvētajiem gāzesvadiem un sistēmām. Ināra Laube savukārt vāc materiālus, lai pārskatītu normatīvus. Pašlaik ir gan vecie, no padomju laikiem saglabātie , gan no Rietumiem pārņemtie. Ir dažas lietas, kas liek šaubīties par pašreizējo, pārejas laika normatīvu atbilstību. Ināra vāc datus, lai noskaidrotu, kas no tiem atbilst un kas jārevidē. Domāju, ka būs otrais variants. Aleksejs Batrakovs strādā pie maģistrālo gāzes vadu diagnosticēšanas. Mums maģistrālie gāzes vadi ir aptuveni 1,5 tūkstoši kilometru gari. Kā diagnosticēt, vai gāzesvadam nav radušies kādi bojājumi – plaisiņas sienās vai kas cits, ja tas atrodas zem zemes, nepieejamā stāvoklī? Aleksejs ir izstrādājis intelektuāla virzuļa pielietojumu. Virzulis ar spiediena palīdzību virzās pa vada iekšpusi no punkta A uz punktu B un elektroniski fiksē visus defektus, visas draudošās vietas, kur nākotnē varētu rasties problēmas – nepareizas metinājuma vietas, korozijas bojājumus, izolācijas bojājumus, plaisas metinājumā, kā tas bija, piemēram, Valmieras gadījumā. Turklāt punkts A var atrasties jebkurā attālumā no punktā B. Jāapgūst ne tikai pats virzulis, bet arī kameras, kur to ievadīt un izvadīt. Jāizstrādā datu novērtēšanas kritēriji. Viņa doktora darba uzdevums ir iegūt nepieciešamos datus, izvērtēt tos un pateikt, kurā vietā kādi darbi ir jāveic.

Zinātnei apakšā ir vajadzība

Visi jūsu doktoranti ir praktiski orientēti.

Es vispār uzskatu, ka zinātniekam ir jābūt praktiskam. Mēs, protams, runājam par lietišķo zinātni. Katrs jauns materiāls, tehnoloģija, ekspluatācijas metode prasa jaunu risinājumu. Nevar automātiski pārņemt ne vācu, ne krievu, ne kādu citu metodi. Jānovērtē savas iespējas, savi cilvēki, savas vajadzības. Mums ir citi klimatiskie apstākļi, cita mentalitāte. Lai tas, ko mēs darām, būtu ekspluatācijā droši, ekonomiski, nestu maksimālo labumu – tā, manuprāt, ir lietišķā zinātne. Visur zinātnei apakšā ir vajadzība. Kad darbs ir nobeigts, tad var izvērtēt, ko tas jaunu ir ienesis.

Ko jūs domājāt, pieminot mūsu mentalitāti?

Sociālistiskā sistēma samaitāja cilvēku mentalitāti, to parāda kaut vai tās problēmas, ar kurām vācieši saskārās pēc abu Vāciju apvienošanās un ar kurām nav tikuši galā vēl šodien. Arī mēs ciešam no vecās domāšanas paliekām. Kā bija agrāk? Uzbūvējām, parakstījām nodošanas aktu un – sveiki! Ja laikā vai pirms termiņa, dabūjām prēmijas, ja iekavējām, dabūjām rājienu. Tagad izrādās, ka ir jāatbild arī pēc nodošanas ekspluatācijā. Mēs cenšamies audzināt jauno paaudzi, lai tā būtu konkurētspējīga, prasmīga un godprātīga savu mērķu sasniegšanā.

Zinātņu akadēmijā dažādas balvas zinātniekiem pasniedz regulāri. Pašas akadēmijas balvas, kopīgas balvas ar Latvijas lielajām ražošanas firmām. Laureāti bieži vien ir augstskolu mācībspēki, un tad interesanti ir vērot apsveicējus – vai tā ir darbavietas oficiālā delegācija ar ziedu salonā veidotu jaunmodes kompozīciju vai, tā sakot, nesankcionēts jauniešu bars ar puķītēm atnācis sumināt savu iemīļoto pasniedzēju. Ivaram Platajam ziedu klēpis bija abām rokām turams un vairākumā tās nebija pienākuma buķetes. Dinozauram Ivaram Platajam arī darba dzīve ir izveidojusies vecmodīga – visu mūžu gāzes dienestā. Anglijas karaliene par uzticību ieceļ bruņinieku kārtā un piešķir titulu sers.”Latvijas Gāze” savam uzticīgajam bruņiniekam ir devusi augstāko, kas tai ir – Zelta medaļu.

E&P

Satura rādītājs


Ceļš uz Everestu

zv357-3.jpg (78297 bytes)
Līga un Atis Plakani
Čo Oju kalna virsotnē 8201 km augstumā 2007.gada 9.oktobrī. Aizmugurē redzams Everests
Mūs sasniegusi
ziņa,ka 11.janvārī
88 gadu vecumā miris leģendārais
Jaunzelandes alpīnists sers Edmunds Hilarijs, kurš 1953.gadā pirmais kopā ar šerpu Tenzingu Norgaju sasniedza Everesta virsotni
zv357-4.jpg (46390 bytes)

Ceļš uz Everestu katram ir savs. Pārnestā nozīmē, protams. Kā ceļš uz visaugstāko, ar vislielāko piepūli sasniedzamo. Ceļš uz to ledos kalto, zilgojošo, brīnumskaisto un tik nepieejamo. Tikai dažiem cilvēkiem tas ir tiešā nozīmē. Everests, Džomolungma, pasaulē augstākā kalnu smaile. Latviešus, šejienes un, kā agrāk teica, trimdas, kas tajā pabijuši, var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Sieviešu viņu vidū nav. Vēl nav. Varbūt šogad būs? Varbūt.

LĪGA PLAKANE ir 37 gadus veca bioloģijas doktore, LU Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta vadošā pētniece, LU Bioloģijas fakultātes docente Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedrā. Pagājušā gada rudenī dzīvesbiedra Ata Plakana vadītajā trīs cilvēku grupā uzkāpa Himalaju virsotnē Čo Oju (8201 m) un kļuva par pirmo Latvijas sievieti, kas uzkāpusi astoņtūkstošniekā. Turklāt abi ar Ati – bez skābekļa maskas.

Kā stāsta, jūsu kalnos kāpējas pieredze ir ilgāka par pašas mūža gadiem.

Tā laikam iznāk, jo pirmo reizi kalnos es biju kopā ar māmiņu vēl nedzimusi –mani vecāki kopš studiju gadiem RPI bija kaislīgi kalnu tūristi. Kaukāzs, Fanu kalni, vēlāk Tjanšans, Pamirs. Man pašai īsti pirmā reize pienāca 14 gadu vecumā, jo jaunākus kalnos nelaida. Kaukāzā piedalījos kalnu skolā, kuru 1984.gadā vadīja mans tētis. Kādu nedēļu instruktoru vadībā trenējāmies kalnu gudrībās, klinšu kāpšanā, tad grupas gāja kalnos. Es kopā ar savu četrus gadus vecāko māsu. Ar tēti un mammu, kuri gāja augstākās grūtības pakāpes 5. kategorijas pārgājienu, satikāmies sākumā un beigās. Tētis ieguva Latvijas čempionāta zelta medaļu. Pēc tam jau es kalnos gāju katru gadu, dažreiz pat pa vairākām reizēm, izņemot laiku, kad abas manas meitas bija mazas. Nu jau abas kāpj kalnos kopā ar vecākiem, lielākā ir bijusi Elbrusa virsotnē, 5642 metru augstumā!

Jūsu vīru Ati Plakanu “SestDienā” nosauca par Supercilvēku, jo viņš ir pirmais cilvēks Latvijā, kurš piedalījies supergrūtās sacīkstēs un apskrējis apkārt Monblānam.

Atim alpīnisms no vaļasprieka ir kļuvis par profesiju. Viņš ir atzīts ekspedīciju organizētājs un vadītājs, arī starptautiskā mērogā. Ziemassvētkus un Jauno gadu viņš pavadīja ar grupām Kilimandžaro. Viena pēc otras bija jāvada divas latviešu grupas.

“Kur tu sagaidīji Jauno gadu?” “Ak, Kilimandžaro virsotnē...” Agrāk laimes virsotnes bija Tjanšans, Pamirs, septiņtūkstošnieces. Pasaule paplašinās.

Tie, kurus mēs saucam par krievu kalniem, joprojām ir ārkārtīgi vilinoši un skaisti ar savu pirmatnīgumu un ir bauda uz turieni braukt vēl un vēl. Es Kirgīzijā esmu bijusi reizes sešas, kamēr tās galvaspilsēta vēl bija Frunze. Tagad ir Kirgizstana un Biškeka, bet Isikkula ezers ir tas pats, tā skaistums joprojām nav ne ar ko salīdzināms – pagājšgad pārbaudījām. Ir jau patīkami pakāpaļāt pa Alpu labi iekārtotajām kalnu takām, galapunktā pasēdēt un atpūsties kādā krodziņā, bet tas viss ir pārāk nogludināts, pārāk civilizēts.

Un tādēļ ir jākāpj Himalajos...

Himalaji ir kalnu kalni. Tiem jātuvojas ar lielu bijību. Es katru reizi lūdzu tiem atļauju. 2006. gada maijā četratā kāpām Šišapangmas masīvā, kura augstākā virsotne ir 8027 metru. Tikām līdz 7600 metriem, kad uznāca sniegputenis, bija jāgriežas atpakaļ. Tik daudz bija ieguldīts... Protams, ka žēl. Pierunājām Ati palikt, jo visa ekspedīcija palikt nevarēja. Zinājām, ka divas dienas vēl būs labs laiks. Atis palika kopā ar ekspedīciju, kuru vadīja viņa draugs vācietis. Viņam un diviem vāciešiem izdevās uzkāpt 8008 metrus augstajā Centrālajā virsotnē. Kāpām no ziemeļu, Tibetas plakankalnes puses. Himalajos var kāpt no dienvidiem, Nepālas, vai no ziemeļiem, Tibetas. Dienvidu puse ir, manuprāt, skaistāka, bet grūtāka. Ziemeļos Tibetas plakankalne atrodas 4,5 – 5 tūkstošus metru augstumā, pelēka, plika, bez zaļuma. Pirmo reizi domājām, ka pavasara dēļ, vēl nav lijuši musonu lieti. Otro reizi, 2007. gada rudenī, kad kāpām Čo Oju, musonu lieti bija beigu?ies, bet tas pats.

Ekspedīcijas mantiņas nesa jaki. Ko tad viņi tur ēd?

Vispirms jāpastāsta, kā tas viss notiek. Mēs bijām trīs ekspedīcijas dalībnieki – Atis, es un Kaspars Klapkalns. Ar lidmašīnu aizlidojām uz Nepālas galvaspilsētu Katmandu, kur uzkavējāmies, lai sagatavotu atļaujas kāpt no Ķīnas puses, jo kāpiens no dienvidiem, Nepālas, ir sarežģītāks. Kad atļauja saņemta, braucam uz tā saucamo ķīniešu bāzes nometni, no turienes tālāk līdz bāzes nometnei krava jāpārvieto uz jakiem. Mums trijatā ekspedīcijas krava sasniedza gandrīz tonnu, no kuras personīgās mantas visam ekspedīcijas mēnesim bija ap 60 kg katram. Galvenās bija bāzes nometnes mantas – teltis, katliņi, galdiņi, krēsliņi. To prasa noteikumi. Jāņem pavārs. Ja ekspedīcija lielāka, tad arī pavāra palīgs. Katrai ekspedīcijai ir sava pilna saimniecība. Atkarībā no kravas svara jāņem nesēji. Mums tie bija 15 jaki, kam nāk līdzi dzinēji. Šerpas mēs neņēmām. (Jāatgādina, ka šerpas nav profesija, bet tauta Nepālā, kas galvenokārt pelna iztiku ar ekspedīciju apkalpošanu.) Protams, ka tas palēnina ekspedīcijas tempu, jo ceļu līdz bāzes nometnei no 5000 m līdz 5700 m augstumam, kādus 20 km, ko cilvēks varētu veikt vienā dienā, jaki iet lēnāk, jo jānes krava, un augstums arī ir ievērojams. Tad nu to ceļa gabalu saskalda divās dienās. Mēs ar Ati katru dienu gājām 3 stundas, jaki – 7 stundas. Nomaldīties nav iespējams, jo tā ir jaku kaku taka, labi iezīmēta. Jūs jautājāt, ko jaki tajos akmeņos ēd. Viņiem virs kravas ir uzsieta nešļava ar kaut kādu kaltētu zāli, ko nu pa kumšķītim klinšu spraugās to saimnieki ir savākuši. Jaki ir kalniešu galvenais iztikas avots. Piens, siers, gaļa, vilna apģērbam, kauli un ragi darba instrumentiem. Jakus izīrē ekspedīcijām un saņem naudiņu. Bagāto rietumnieku un amerikāņu ekspedīciju izdevumi ir tik lieli, ka nav problēma piemest klāt vēl kādu tūkstoti trūcīgajiem tibetiešiem, bet tas ir diezgan slidens jautājums – ko viņi ar to naudu darīs? Ciemi gar ceļu, kas iet no Tibetas galvaspilsētas Lasas uz Katmandu, ir 100 – 200 km attālumā, tur var nopirkt kaut kādas ķīniešu mantas. Rietumnieki ar naudu svaidās, un tas ir posts vietējiem iedzīvotājiem, jo var pamudināt uz blēdīšanos. Labāk dot viņiem iespēju strādāt un par to samaksāt. Ekspedīcijām gan līdz šim nekas nav pazudis, vismaz Nepālā noteikti ne. Un, kad mēs aizejam uz virsotni, bāzes nometnē paliek nepāliešu pavārs, kas visu pieskata.

Ko jūs ņemat līdzi, ejot uz virsotni?

Mēs ejam pakāpeniski, aklimatizējoties, atkarībā no tā, cik lielu maksimālo augstumu gribam sasniegt. Šoreiz bāzes nometnē ieradāmies 22. septembrī un virsotni sasniedzām 9. oktobrī. Aklimatizācijai vajadzīgas 2 – 3 nedēļas, bet tas nenozīmē, ka arī pēc 4 – 5 nedēļām organisms funkcionēs tā kā pie jūras līmeņa. Es, piemēram, aizelšos, pat noejot mazo gabaliņu no dzīvojamās telts līdz tualetei. Aizdusa, sirds darbība paātrināta. Lielā augstumā uz katru soli ir jāizdara piecas ieelpas.

Vai skābekli jūs vispār neņēmāt līdzi?

Mūsu mērķis bija uzkāpt virsotnē bez skābekļa un mums ar Ati tas izdevās. Skābekli ņēmām līdzi medicīniskos nolūkos, lai nodrošinātos, ja nu kas. Komercekspedīcijas izmanto gan skābekli, gan šerpas par nesējiem. Tur galvenais ir atzīmēties, ka esi uzkāpis, lai to var ierakstīt savā CV un palielīties “Privātajā Dzīvē” vai “Klubā”.

Lūk, lūk, tas ir tieši tas, ko gribēju jautāt. Kādi kuram ir mērķi? Ir nopietni alpīnisti, kuri kolekcionē visus 14 astoņtūkstošniekus. Vai visu kontinentu augstākās virsotnes. Kādam ir jāpārbauda sevi – vai es to varu, vai es to spēju? Kāds mērķis ir jums?

2003. gada maijā uzkāpu Makinlija virsotnē Aļaskā, augstākajā Ziemeļamerikā. It kā augstums nebūtu sevišķi liels – 6200 metru, bet galvenā problēma ir lielais aukstums. Vienīgā doma ir, kā saglabāt siltumu. Tā ir ļoti skaista virsotne. Kad atgriezāmies, “Sporta Avīzes” redaktors Dainis Caune, mani intervējot, jautāja – kas tālāk? Everests? Es nosmējos. Ever ests ir kā kosmoss! Tāds mērķis man vispār nevar būt! Es diezgan saprātīgi novērtēju savas iespējas. Protams, es gribu sasniegt kaut ko vairāk, kaut ko grūtāku, kaut ko augstāku. Lai gan ne katrreiz augstāk ir arī grūtāk. Nu, kādā astoņtūkstošnieka ekspedīcijā es tolaik gribēju piedalīties gan. 2006. gadā neizdevās uzkāpt, 2007.gadā – izdevās. Bet, kad tagad ir nosprausts mērķis – 2008. gada maijā Everesta ekspedīcija, es vairs neteiktu nē. Motivācija ir tāda: ja esat aizgājuši no punkta A uz punktu B, tad gribas paskatīties uz priekšu. Everests kaut kad bija domāts, bet neticējām, ka tas pienāks tik drīz. 2008. gads ir olimpiādes gads un Ķīna bija ierobežojusi atļauju izsniegšanu kāpšanai Everestā, jo ķīnieši nesīs Everestā olimpisko lāpu. Atis bija ekspedīciju pieteicis ļoti laicīgi. Šoreiz bija noteikums, ka tā nedrīkst būt starptautiska komercekspedīcija, lielākais – divu valstu pārstāvji un šerpas. Septembra sākumā Katmandu uzzinājām, ka mūsu ekspedīcija ir saņēmusi atļauju. Tas lielā mērā bija pateicoties Ata starptautiskai reputācijai, jo to, kas sekmīgi vada ekspedīcijas uz virsotnēm, pasaulē tik daudz nemaz nav. Nu vairs atpakaļceļa nav, jāorganizē ekspedīcija jau pavasarī.

Pirms dažiem gadiem intervijā profesors Jānis Priedkalns, stāstot par savu pieredzi Everestā, teica, ka joprojām bojā iet 10 % no kāpējiem. Tas ir milzīgs procents. Tik daudz taču ir kļuvis tehniski labāk un vieglāk, kaut vai aprīkojums, sakari.

Lielā mērā tas ir tieši komercijas dēļ, kad cilvēki iedomājas, ka par naudu ir viss iespējams un neaprēķina savus spēkus.

Kā Melnais princis stikla kalnā?

Jā, ka viņam pieliks kāpnes un tā princese būs rokā. Ir trīs iemesli, kādēļ Everestā cilvēki iet bojā. Galvenokārt tas notiek atpakaļceļā, kad rodas psiholoģisks atslābums un šķiet, ka viss jau ir izdarīts. Cilvēks zaudē modrību. Otrs iemesls – spēku izsīkums, kad viss ir atdots uzkāpšanai virsotnē. Ceļš uz leju nebūt nav vieglāks kā kāpšana uz augšu. Nav divas reizes ātrāk un vieglāk. Tāpat nevar ieelpot tik daudz skābekļa, cik vajadzīgs, cilvēks aizelšas. Lielākā daļa bojā gājušie nav lietojuši skābekļa maskas. Trešais – akūta kalnu slimība. Ar to var saslimt arī pēc labas aklimatizācijas un virsotnes sasniegšanas. Sākas plaušu vai smadzeņu tūska un, ja tas notiek miegā, cilvēks var vienkārši nepamosties. Kalnu slimībai visbīstamākais diennakts posms ir miega laiks. Kamēr dienā cilvēks kustas, kausē sniegu tējai, pakojas, krāmējas, kaut ko dara, elpošana tomēr ir intensīvāka, bet miegā visi dzīvības procesi palēninās, jo organisma vajadzība pēc smadzeņu, sirds, elpošanas aktivitātēm ir niecīga.

Vai jūsu alpīnista pieredze palīdz arī profesionālajā darbībā?

Palīdz gan. Mani vecāki un arī vecvecāki ir dabaszinātnieki. (Tēvs – habilitētais inženierzinātņu doktors Visvaldis Švinka, māte – inženierzinātņu doktore Ruta Švinka.) No mazām dienām mani ir interesējis jautājums kāpēc? Kāpēc tā notiek? Gribējās visu saprast. No 14 gadu vecuma tas saistījās ar alpīnismu. Kāpēc ir atšķirība starp cilvēku fiziskajām spējām? Visi vienā laikā ierodas kalnos, vienādi trenējas, ēd vienu un to pašu, vienāds dienas ritms, slodzes arī tās pašas. Tad kāpēc tādas atšķirības? Kāpēc augstkalnos paliek sēdētāji? Iet, iet, apsēžas un paliek. Kāpēc būtu miegā jānomirst? Sāku pētīt hipoksiju – kā skābekļa trūkums ietekmē dažādas organisma funkcijas un kādi ir adaptācijas mehānismi. Sāku Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā pie profesora Pētera Ozoliņa, kurš augstskolā mums lasīja sporta fizioloģiju, strādāt pie tēmas par išēmiju un hipoksiju. Išēmija ir samazināta asinsplūsma audos, nosprostojoties asinsvadiem un kādu audu rajonu atstājot bez asinīm, skābekļa un barības vielām, un audi tādējādi var iet bojā. Hipoksija ir samazināts skābekļa daudzums audos. Tā kā mans vaļasprieks bija kalnos kāpšana, tad es pie šīm problēmām paliku. Tagad strādāju Eiropas struktūrfondu finansētā projektā par slodzes un augstkalnu hipoksijas ietekmi uz skeleta muskuļu neirohormonālajām izmaiņām. Visvairāk mani interesē, kur tas cilvēciņš kalnos ņem enerģiju. Ēd maz, jo negribas. Pie tādām slodzēm uzņemtais enerģijas daudzums ir pilnīgi neadekvāts patērētajam. Kā organisms iemācās izmantot savas enerģētiskās rezerves? Notiek arī hormonālās regulācijas adaptācija. Hormonu līmeni asinīs uz vietas kalnos diemžēl nevaru izmērīt, bet to nosaku laboratorijā jūras līmenī pirms kāpšanas un tūdaļ pēc atgriešanās. Otrs temats – katram cilvēkam ir noteiktas maksimālās fiziskās spējas. Man un Atim tās ir atšķirīgas. Lai tās noteiktu, būtu svarīgi graduēt fizisko slodzi. Bet kalnos tas ir tehniski sarežģīti. Cita lieta to izdarīt laboratorijā ar mākslīgas hipoksijas stimulācijas metodi, kur pie normāla atmosfēras spiediena tiek radīts gaiss ar mazāku skābekļa daudzumu. Tas gan nav analogs kalnu gaisam. Liek elpot caur masku sliktu gaisu ar pazeminātu skābekļa saturu, uz ergometra uzliek noteiktu slodzi un skatās, kā cilvēks šo slodzi veic normālā skābekļa daudzumā un pazemināta skābekļa daudzuma apstākļos. Tas ir mans otrs pētījumu virziens, par kuru interesējas mūsu olimpiskā vienība, jo šāds hipoksisks treniņš var sportistiem uzlabot rezultātus.

Alpīnists kalnos izcīna cīņu. Ar kalnu? Ar sevi?

Ar sevi. Protams, cilvēkam gribas arī pārsteigt, pazīmēties. Internetā bija uzdots jautājums, cik Latvijas iedzīvotāju grib uzkāpt 8000 m augstos kalnos. Izrādījās, ka desmitā daļa Latvijas. Tas, protams, nav reāli. Cilvēki neapzinās savu varēšanu. Vai nevarēšanu. Man lielākais prieks ir tas, ka es esmu izvēlējusies sev mērķi, kas var būt reāls. Un tad es varu pieiet pie tā kalna un lūgt atļauju. Es pati ar sevi cīnos, un tā ir īstā cīņa. Nevis, kurš ātrāk uzkāps. Kad alpīnismā sākas sacensība, tas pārvēršas par stulbumu. Ir tādas ātruma sacensības, kurš ātrāk uzkāps Elbrusā, Akankagvā, Makinlijā. Kam tas ir vajadzīgs? Lai izlasītu tavu uzvārdu? Pēc dienas būs jauni notikumi, tavu rekordu pārspēs un tavu uzvārdu aizmirsīs. Par otru Mesneru kļūt nevar, tas jau ir pārbaudīts. (Pasaulslavenais alpīnists Reinholds Mesners pir­mais bez skābekļa maskas uzkāpa visās 14 pasaules astoņtūkstoš metru augstās virsotnēs, daudzās no tām vienatnē. – Red.) Izdomājiet sev citu mērķi! Un vēl es gribu teikt – Zeme patiešām ir apaļa, to es redzēju savām acīm, stāvot 8201 m augstā Čo Oju virsotnē. Vēlāk lūdzu matemātiķus pārbaudīt, un viņi apstiprināja, ka no tāda redzespunkta tas ir iespējams

Zaiga Kipere

Satura rādītājs


Piemiņas zīme Rīgas pirmajai aptiekai

zv357-5.jpg (42435 bytes)
Brīdis pirms plāksnes atklāšanas
zv357-6.jpg (56133 bytes)
Tāda varētu izskatīties arī atjaunotā Rātsaptieka
A. Edžiņas foto

8. janvārī pēc vecā stila bija otrie Ziemassvētki. Jaunais, 2008. gads vēl bija ceļā, tādēļ pilnīgi pamatoti varēja atzīmēt jubileju notikumam ar 650 gadu senu vēsturi. Proti, Rīgas pirmās, visvecākās, tā sauktās Rātsaptiekas dibināšanai, jo tā taču arī tika dibināta “pēc vecā stila”. Skatoties no Rātslaukuma uz Rātsnamu, jāpagriežas ap kreiso stūri, tur, kur sākas apjumtā tirdzniecības galerija, tautā saukta par Mazo Jaunavu ielu (domājot ne mazo ielu, bet mazās jaunavas), un uz Rātsnama sienas tā ir – mākslinieka Andra Vārpas, arhitekta Arno Heinrihsona un stikla meistara Agra Buteļa darinātā piemiņas plāksne vairākās valodās, starp kurām dominē, protams, cēlā latīņu valoda. Farmācijas firmas “Olainfarm” (padomes priekšsēdētājs Juris Savickis) dāvana Rīgas pilsētai, ko tā veica pēc Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētāja Jāņa Stradiņa ierosmes. Gatavošanās šim aktam prasīja vairāk kā gadu, taču paveicās. Uz tās atklāšanu bija ieradies pilsētas “galva” Jānis Birka kungs, mecenāti, dakteri un farmaceiti, tuvējie kaimiņi no Rīgas Tehniskās universitātes, zinātnes un medicīnas vēsturnieki, Rīgas pieminekļu kuratori, daudzi žurnālisti un ziņkārīgi garāmgājēji.

Ķīmijas zinātnieks un zinātnes vēsturnieks akadēmiķis Jānis Stradiņš, informējot klātesošos par seno aptieku lomu pilsētas dzīvē un Rātsaptiekas īpašo lomu Rīgas rātes darbībā, aicināja pilsētas tēvus atjaunot seno tradīciju, kad aptiekā varēja ne tikai iegādāties zāles pret miesas kaitēm, bet arī pacilāt garu un uzlabot gremošanu ar malciņu uz vietas gatavota destilāta. Pilsētas “galva” teica, ka nebūs grūti Domes nama tirdzniecības galerijā atrast stūrīti viduslaiku aptiekai, tā izpērkot netaisnību, ka tā 250 gadus (nu jau pēc jaunā stila) ir bijusi bez savas aptiekas – Lielo jeb Rātsaptieku likvidēja 1758. gadā. Atklāšanas ceremonijā runāja arī Juris Savickis un Latvijas farmaceitu biedrības priekšsēdētājs Aigars Eniņš.

Plāksnes atklāšanai sekoja iepazīšanās ar seno aptieku darbību Farmācijas muzejā (direktors Agris Briedis), tā gūstot priekšstatu par to, kāda tā varētu izskatīties atjaunotā variantā. Jāpiebilst, ka Agris Briedis pats daudz darījis, lai šis vēstures atgādinājums plāksnes veidā reāli tiktu īstenots.

Z. Kipere

Šī piemiņas plāksne rīdziniekiem un Rīgas viesiem atgādinās faktu, ka kopš 1357. gada mūsu pilsētā pastāvīgi darbojas aptieka. Proti, Rīgas ķemerejas (finansu pārvaldes) rēķinu grāmatā atzīmēts, ka rāte piešķīrusi 8 ēres aptiekas iekārtošanai (pro preparatione bode apotecarii 8 or). Tajā pašā rēķinu grāmatā pirmoreiz atzīmēts, ka 1357. gadā uz Mārtiņiem pilsētas ierēdņiem tieši šī aptieka dāvājusi garšvielas un vīnus, pirms tam šīs preces rātei piegādājis kāds tirgonis. Tas ļauj pamatoti pieņemt, ka 1357. gads ir pilsētas aptiekas dibināšanas gads.

Tā bija pirmā aptieka viduslaiku Livonijā un Baltijā vispār: Tallinā aptieka pastāv kopš 1420. gada, bet Viļņā – kopš 16. gadsimta. Viduslaikos aptiekas bija svarīgs civilizācijas faktors, kur nodarbojās ne tikai ar zāļu gatavošanu. Visas koloniālpreces, spēļu kārtis, dārgus alkoholiskus dzērienus, garšvielas, konditorejas izstrādājumus pilsētniekiem pārdeva aptiekas, tāpat tabaku, pīpes, vēlāk arī tur vārīja ziepes, lēja sveces, reizēm pat gatavoja šaujampulveri, piegādāja pilsētas iestādēm kancelejas preces – papīru, tinti, pergamentu, zīmoglaku. Tātad aptieka ienesa Rietumu jauninājumus Rīgā, aptiekārs bija “kultūrtrēģeris” šī vārda labajā nozīmē.

Visai ticami, ka jau pirmā aptieka ir atradusies tagadējā Rātsnama vietā, jo 1537. gadā ķemerejas rēķinā minēts, ka aptieka izsenis atrodas pie tirgus, Rātslaukumā. Rātsnamu paplašinot, ap 1750. gadu vecā aptiekas ēka bija jānojauc. Šajā laikā aptieka bija pazīstamās aptiekāru dinastijas Martini īpašums: Martini meita Katarina Kristine apprecēja Rīgas ārstu, vēlāk arī aptiekāru J.G.Himzeli. Tieši Himzeļu laikā 1750. gadā aptieka pārcēlās uz citām telpām Tirgoņu ielā, jo seno aptiekas māju nojauca jaunā Rātsnama izbūves (1750 – 1765) labad. Tā kā dēls Nikolajs Himzelis, Rīgas Doma muzeja dibinātājs, par aptiekāru kļūt nevēlējās, 1758. gadā vecākā Rīgas aptieka – Lielā aptieka jeb Rātsaptieka savu darbību klusi izbeidza, tātad tieši pirms 250 gadiem.

Varbūt bez šīs piemiņas zīmes Jaunavu ielas galerijā būtu vērts atjaunot nelielu aptieku vai aptiekas kiosku kā piemiņas zīmi senai Rīgas aptiekai, mūsu Latvijas zāļu industrijas gadsimtu tradīciju apliecinājumam?

Jānis Stradiņš

Lielā aptieka jeb Rātsaptieka. Nav īsti skaidrs, kur sākotnēji atradusies 1357. gadā dibinātā aptieka, tāpat nav zināms pirmā aptiekāra, aptiekas īpašnieka vārds. Domājams, ka tā atradusies Rātslaukumā blakus rātsnamam, jo vēlāku gadsimtu dokumentos norādīts, ka tā tur stāvot “no vissenākajiem laikiem”. 1409. gadā pilsētas rēķinos minēts kāds Gerlaks (Gherlacus), kas no rātes saņēmis algu – piecas markas gadā. Tātad Gerlaks ir pirmais Rīgas aptiekārs, kura vārds ir zināms. 15. gadsimta dokumentos minēti vēl vairāku vīru vārdi, kuru pārziņā šī aptieka atradusies: brūču ārsts Korts, maģistrs Johans Osenbruge, aptiekārs Augustīns, ķirurgu cunftes meistars Nikolauss, medicīnas doktors Hilebrants Humpolts. 16. gadsimtā viņiem sekojuši Andreass Hogsters, tēvs un dēls Johannes un Silvestrs Zanderi (pēdējais 1574. gadā pirmais ieguvis titulu “pilsētas aptiekārs”), kā arī diezgan pazīstamais aptiekārs un ārsts Johannes Hilhenss, kas uzaicināts uz Maskavu dziedināt caru Borisu Godunovu, bet vēlāk, domājams, kritis nežēlastībā un mūža gaitas nobeidzis Sibirijā.

Lielā aptieka no 1643. gada piederēja aptiekāru un ārstu Martini – Himzeļu dzimtai. Daži tās pārstāvji savā laikā guvuši plašāku ievērību. Dāvids Martini II, piemēram, 1698. gadā pieaicināts Kurzemes hercoga Frīdriha Kazimira obdukcijā, bet viņa dēls Nikolajs Martini 1735. gadā kļuvis par Krievijas ķeizarienes Annas un viņas galma ārstu Pēterburgā. Pēdējais šīs aptiekas īpašnieks bija Joahims Gebhards Himzelis, Nikolaja Martini audžudēls un znots. Martini un Himzeļi bija pazīstami kolekcionāri. Dzimtas pēdējais pārstāvis ārsts Nikolajs Himzelis (1729 – 1764) šo kolekciju ievērojami papildināja ar dažādiem ārzemju ceļojumos savāktiem mākslas priekšmetiem un naturālijām. Atbilstoši Nikolaja Himzeļa testamentam 1773. gadā uz šīs kolekcijas pamata nodibināja tagadējo Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju un turpmāk, kolekciju sadalot, vairākus citus Rīgas muzejus.

Himzeļa dzimtai izbeidzoties, 1758. gadā Lielā aptieka tiek likvidēta. Sakarā ar jauna rātsnama būvi tās ēku nojauca. Tajā laikā Rīgā jau darbojas astoņas aptiekas, taču eksistē arī konkurences apsvērumu diktēti un Pēterburgā apstiprināti noteikumi, kuros paredzēts, ka jaunu aptieku pilsētā drīkst ierīkot tikai tad, ja kāda no iepriekšējām beigusi darboties. Tāpēc 1758. gadā apmeklētājiem durvis vēra Zilā aptieka, kas jāuzskata par 1357. gadā dibinātās Lielās jeb Rātsaptiekas netiešu mantinieci.

Arnis Vīksna “Vecās aptiekas”
Rīga “Zinātne” 1993

Satura rādītājs


Aizstāvēšana

2007. gada 27. decembrī Arhitektūras nozares promocijas padomes “RTU P–10” atklātā sēdē arhitektūras doktora (Dr.arch.) zinātnisko grādu piešķīra Andrai Ulmei par promocijas darbu “Viesnīcu attīstības problēmas un to risinājumi”. Balsošanas rezultāts: piešķirt – 6, nepiešķirt – nav, nederīgas balsošanas zīmes – 1).

Satura rādītājs


Konkursi

Latvijas Universitātes aģentūra
“LU Fizikas institūts”
izsludina konkursu:

uz akadēmiskajiem amatiem šķidrumu un gāzu mehānikas specialitātē:

vadošais pētnieks – 1 vieta (zinātņu doktors),
pētnieks – vairākas vietas (zinātņu doktors vai maģistrs),

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā pēc sludinājuma publicēšanas dienas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” institūta personāldaļā, Miera ielā 32,

Salaspilī LV–2169, tālrunis 67944700.

Pieteikumam pievienot:

1. Curriculum vitae;
2. zinātnisko publikāciju sarakstu;
3. zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;
4. citas kvalifikāciju apliecinošo dokumentu kopijas( pēc pretendenta izvēles).

Pieteikumā jānorāda amats uz kuru pretendē.

* * *

Latvijas Lauksaimniecības
un meža zinātņu akadēmija
(turpmāk– LLMZA)
izsludina konkursu uz vakantajām

1. Īsteno locekļu vietām:

– Lauksaimniecības zinātņu nodaļa – 2 vakances;
– Pārtikas un veterinārmedicīnas zinātņu nodaļa – 2 vakances;
– Agrārās ekonomikas zinātņu nodaļa – 1 vakance;
– Inženierzinātņu nodaļa – 1 vakance;
– Mežzinātņu nodaļa – 1 vakance.

Piesakot kandidātu, jāiesniedz šādi dokumenti:

Saskaņā ar LLMZA Statūtiem Akadēmijas Īstenos locekļus ar doktora grādu, ievēlē no autoritatīvākajiem lauksaimniecības, veterinārmedicīnas, inženierzinātņu meža nozaru zinātniekiem, kuri ar savu darbu sekmējuši zinātnes un ražošanas attīstību.

2. Goda locekļu vietām

Piesakot kandidātu, jāiesniedz šādi dokumenti:

Saskaņā ar LLMZA Statūtiem par Goda locekļiem ievēlē izcilus zinātnes, kultūras, tautsaimniecības un sabiedriskos darbiniekus, kas aktīvi veicinājuši zinātnes nozaru attīstību.

3. Ārzemju locekļu vietām

Piesakot kandidātu, jāiesniedz šādi dokumenti latviešu vai angļu valodā:

Saskaņā ar LLMZA Statūtiem par Ārzemju locekļiem var ievēlēt ārvalstu zinātniekus LLMZA atbilstošajās zinātņu nozarēs, kuri ir starptautiski atzīti, viņu devums ietekmējis zinātnes un tautsaimniecības attīstību Latvijā un ir radoši zinātniski kontakti ar LLMZA.

Dokumenti iesniedzami Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidijam Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 2. st. līdz 2008. gada 31.martam.

Sīkāka informācija pa telefoniem 67223448, 26363506 vai pa e–pastu lmzn@lza.lv.

Satura rādītājs


Nākošais “Zinātnes Vēstneša” numurs iznāks 2008. gada 4. februārī.

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

LZA sākumlapa

Pēdējās izmaiņas: 2008. gada 18.janvārī