Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

2001. gada  19. februāris: 4 (212)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs


. LZA Senāta lēmums:

Par Latvijas Zinātņu akadēmijas
Lielo medaļu

2001. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu piešķirt:

1. Vēsturniekam, LZA īstenajam loceklim profesoram Andrim Caunem (LU Latvijas vēstures institūts) par būtisku devumu senās Rīgas vēstures un arheoloģijas izpētē,

2. Datorzinātniekam, LZA ārzemju loceklim profesoram Jurim Hartmanim (ASV) par izcilu ieguldījumu datorzinātņu attīstībā

2001. g. 13. februārī

 

LZA īstenais loceklis

Andris Caune

Latvijas ZA Īstenā locekļa Dr. habil. hist. profesora, LU Latvijas vēstures institūta direktors Andra Caunes pētniecības darbs aptver Latvijas viduslaiku arheoloģijas, Rīgas senākās vēstures un Latvijas viduslaiku piļu izpēti. Sevišķi lielu vērību viņš ir pievērsis Rīgas arheoloģijas un Rīgas pilsētas vēstures izpētei un jauniegūto atziņu popularizēšanai sabiedrībai.

Par viņa zinātniskās darbības apjomu liecina 537 publikācijas, starp tām 10 grāmatas un brošūras, 204 zinātniski (no tiem 41 ārzemēs), 173 enciklopēdiju un 150 populārzinātniski raksti. Ar referātiem un ziņojumiem viņš ir piedalījies vairāk nekā 20 starptautiskos kongresos, konferencēs un simpozijos.

A. Caunes zinātniskā darbība ir ieguvusi starptautisku atzinību, viņš ir kļuvis par piecu ārzemju biedrību un asociāciju locekli.

Savā zinātniskās darbības laikā A. Caune ir veicis pedagoģisko darbu, lasot lekciju kursus un vadot doktarantus.

Zinātnisko un pedagoģisko darbu A. Caune veiksmīgi ir savienojis ar zinātniski organizatorisko darbu un sabiedriskajām aktivitātēm: LVI zinātniskās domes loceklis, “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla” galvenais redaktors, Latvijas ZA Bibliotēku padomes valdes loceklis, Latvijas ZA Senāta loceklis, LU Vēstures nodaļas un LVI habilitācijas un promocijas padomes loceklis, Melngalvju nama atjaunošanas konsultatīvās padomes loceklis, Latvijas vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs pie Valsts prezidentes u. c.

A. Caunes darbs ir saņēmis augstu novērtējumu: LZA prēmiju, Baltijas Asamblejas zinātnes prēmiju, Latvijas ZA atzinības rakstu, Triju Zvaigžņu ordeni (4.  šk.) u.c.

 

LZA ārzemju loceklis

Juris Hartmanis

J. Hartmanis (dz. 1928.5.VII. Rīgā) – datorzinātņu speciālists. PhD (1955). Profesors (1965). LZA ārz. loc. (1990). 2. pas. kara laikā kopā ar vecākiem emigrējis uz Vāciju, dzīvo un strādā ASV.

Beidzis Hānavas Latviešu vidussk. Vācijā (Hesenes zeme, Frankfurte pie Mainas) (1947). Studējis fiziku Marburgas universitātē (1949, cand. phil. grāds), matemātiku Kanzassitijas universitātē (1951 maģistra grāds). Matemātikas doktora grādu (1955) ieguvis Kalifornijas Tehnoloģiskajā institūtā. Strādājis Kornela (Itakas pavalsts) un Ohaijo pavalsts universitātēs (1955–58), firmas “General Electric” zinātnisko pētījumu centrā (1958–1965), kur kļuva par pasaulē pazīstamu zinātnieku datoru programmēšanas un teorētiskās informātikas jomā. Viņš 1965. g. nodibināja Kornela universitātē vienu no pirmajiem ASV Informātikas departamentiem (Department of Computer Science) un bija tās vadītājs (1965–71, 1977–82, 1992–93). Pēc ASV universitāšu asociācijas oficiāla vērtējuma, šis departaments diezgan stabili ik gadus ieņem vadošu vietu starp ASV augstskolu informātikas departamentiem. 1996.–1998. – direktors The National Science Foundation Directorate of Computer and Information Science and Engineering (CISE) (Vašingtonā). Kopš 1998. – Walter R. Read profesors Kornela universitātes informātikas depar tamentā.

Visaugstākās prēmijas datorzinātnēs – Turing Award – laureāts (1993). National Academy of Engineering (1989), New York State Academy of Sciences (1982) īst. loceklis; American Association for Advancement of Science (1981), American Academy of Arts & Sci enc es (1992), Association for Computing Machinery (1994) loceklis. Missuri universitātes Goda doktors (1999).

Grāmatu sērijas “Lecture Notes in Computer Science” izdevējs; žurnālu SIAM Journal of Computing, Journal of Computer and System Sciences, Fundamenta Informaticae redaktors. Autors algoritmu sarežģītības teorijas pārskata rakstu slejai žurnālos “SIGACT News” (ASV) un “Bulletin of the European Association of Theoretical Computer Science”. Daudzu zinātnisku žurnālu redkolēģijas loceklis. J. Hartmaņa vadībā zinātņu doktora grādu aizstāvējuši vairāk nekā 20 zinātnieki no dažādām valstīm. Pie J. Hartmaņa vairākkārt stažējušies Latvijas zinātnieki, viņš lasījis lekcijas Latvijas Universitātē.

Zinātniskie pētījumi galvenokārt attiecas uz algoritmu un rēķināšanas sarežģītības teoriju. 1965. gadā publicētajā rakstā pirmo reizi ieviesti visi sarežģītības teorijas pamatjēdzieni un ar šo publikāciju faktiski sākās šīs teorijas attīstība. Vašingtonā 1988. g. notika starptautiskā zinātniskā konference algoritmu un rēķināšanas sarežģītības teorijā, veltīta J. Hartmaņa 60. dzimšanas dienai.

J. Hartmanis ir vairāk nekā 100 zinātnisku darbu, t. sk. 4 monogrāfiju autors.

Satura rādītājs


Klubam “Emeritus” daudz jāpaveic

2001. g. 31. janvārī valsts emeritēto zinātnieku kluba “Emeritus” pilnsapulce sākās ar ļoti interesantu referātu, kuru nolasīja Valsts Veterinārā dienesta nodaļas vadītājs Emīls Jēgera kungs. Viņš pastāstīja par slimību, kas pagaidām apdraud pasaules, lopkopības attīstību, kaut gan jau parādās slimības simptomi cilvēkiem, un pat ar letālu iznākumu. Šī slimība ir govju spongioformas encefalopātija (“govju trakumsērga”), un to izraisa prions, kas ir mazmolekulāra, ļoti stabila olbaltumviela. Ar šo slimību slimo govis, kazas, peles, kaķi u.c. dzīvnieki. Jau konstatēta arī cilvēku saslimšana. Šī slimība pagaidām nav ārstējama. Latvijā tā vēl nav konstatēta. Vācijā, Dānijā, Lielbritānijā u.c., ja ganāmpulkā konstatēts kaut viens saslimis dzīvnieks, visu ganāmpulku likvidē.

Referāts izraisīja plašas debates, radās daudz jautājumu. Klātesošie interesējās par saslimšanas pazīmēm, inficēšanās iespējām, ārstēšanas paņēmieniem u.c. Sanāksmē nolēma atsevišķā pasākumā iepazīties ar šīs slimības izcelšanos, tās simptomiem, lai pasargātu cilvēkus no saslimšanas ar to.

Otra sanāksmes daļa bija veltīta kluba “Emeritus” darba apspriešana. Kluba vadītāja LZA akadēmiķe Rita Kukaines kundze pastāstīja par divu gadu darbu. Viena trešā daļa no valsts emeritētajiem zinātniekiem ir kluba biedri, taču kluba pasākumos piedalās arī citi emeritētie zinātnieki.

Klubs “Emeritus” ir reģistrēts LR Uzņēmumu reģistrā, iegādāts kluba zīmogs un veidlapa, atvērts norēķinu konts a/s Latvijas Unibanka, saņemta atļauja no LR Finansu ministrijas kluba sponsoriem saņemt ienākuma nodokļa atlaides. “Turības” priekšsēdētājs Ivars Strautiņa kungs klubam ziedojis Ls 50.

1999.–2000. g. notika 7 sanāksmes, kurās nolasīti un izdiskutēti ziņojumi par dažādiem zinātnes, medicīnas un sociāliem jautājumiem Latvijā un pasaulē. Kluba biedri un arī citi emeritētie zinātnieki aktīvi piedalījās organizētajās ekskursijās uz LU Botānisko dārzu un rododendru audzētavu, LLU Jelgavā, Mūrmuižas Tautas universitāti. Notika tikšanās ar jaunajiem zinātniekiem, kur jaunie varēja diskutēt ar gados vecāko paaudzi.

Klubs nodibinājis sakarus ar NVO (Nevalstisko organizāciju) centru un ir uzņemts par biedru Pensionāru federācijā. Kluba pārstāvis ievēlēts federācijas padomē.

Lai tuvāk iepazīti emeritēto zinātnieku materiālo un sociālo stāvokli, veiktas vairākas aptaujas. Par rezultātiem pagaidām grūti spriest. Darbs šajā virzienā turpinās.

Daudz pūļu kluba valde veltīja emeritēto zinātnieku mūža granta palielināšanai (pašlaik tas ir Ls 66,0), kā tas paredzēts MK Nolikumā – izmaksāt emeritētajiem zinātniekiem ikmēneša grantu 60% apmērā no vidējās profesora algas. Sagatavotas un nosūtītas vēstules Valsts prezidentei un Ministru prezidentiem (V. Krištopanam, A. Bērziņam). Pagaidām pozitīvu rezultātu nav. Nav arī izdevies panākt granta palielināšanu līdz Ls 100 mēnesī, kā tas ir kultūras darbiniekiem. Tomēr “Emeritus” kluba dalībnieki vēl nav zaudējuši cerību, ka arī vecākās paaudzes zinātniekiem mūža grants tiks palielināts.

Katru gadu decembrī klubs ar LZA atbalstu rīko svinīgu pasākumu, kurā pie svētku eglītes pārrunā gadā paveikto un apsveic apaļo gadskārtu jubilārus. Jau kļuvis par tradīciju, ka jubilāri šajā pasākumā pastāsta par paveikto zinātnē, par svarīgākajiem savas dzīves notikumiem.

Kluba “Emeritus” darbu materiāli un morāli atbalsta un daudz palīdz LZA vadība – prezidents Jānis Stradiņš, viceprezidenti Tālis Millers un Juris Ekmanis, ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš, zinātniskā sekretāre Baiba Ādamsone u.c.

Pilnsapulces dalībnieki ar “Zinātnes Vēstneša” starpniecību visu dalībnieku vārdā saka LZA vadībai lielu, patiesu un mīļu paldies par visu, ko tā darījusi, par to, ka emeritētajiem zinātniekiem ir drošības izjūta un darbotiesgriba, atrodoties LZA paspārnē un apgādā.

E. Gudriniece

Satura rādītājs


LZA HSZN sēde

6. februārī notika LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēde.

Pirms sēdes sākuma dalībnieki iepazinās ar plašu jaunāko publikāciju izstādi. Sēdes dalībnieki klausījās akadēmiķa V. Hausmaņa pārskatu par nodaļas locekļu zinātnisko, pedagoģisko un organizatorisko darbu, par akadēmijas sadarbību ar Rīgas Latviešu biedrību, par goda locekļu aktivitātēm. Akadēmiķes B. Rivža, M. Kūle un LZA prezidents J. Stradiņš apsveica V. Hausmani ar labiem panākumiem nodaļas darbā.

Akadēmiķi J. Bērziņš, Ē. Mugurēvičs ierosināja apbalvot LU Latvijas vēstures institūta direktoru Dr. habil. hist. profesoru Andri Cauni ar LZA Lielo medaļu par veikumu Latvijas vēstures izpētē. A. Caunes pētniecības darbs aptver Latvijas viduslaiku arheoloģijas, Rīgas senākās vēstures un Latvijas viduslaiku piļu izpēti. Īpaši viņš pievērsies Rīgas arheoloģijas un Rīgas pilsētas vēstures izpētei un jauniegūto atziņu popularizēšanai sabiedrībā.

Atsaucoties uz laikraksta “Latvijas Vēstnesis” aicinājumu lasītājiem izteikt savas domas par redakcijas piedāvāto jauno laikraksta modeli, sēdes dalībnieki pieņēma lēmumu lūgt redakciju paspilgtināt ikdienas numuros t.s. A bloku ar informāciju par aktualitātēm kultūrā, augstākajā izglītībā un zinātnē.

Sagatavotas divas atbildes, kuras abas tiek vienbalsīgi akceptētas un nosūtītas redakcijai.

Debatēs akadēmiķe M. Kūle izteica vēlējumu par LZA statusa nostiprināšanu sabiedrībā. Nodaļai jāstiprina sadarbība ar LZP, AIP, jāpārstāv visas humanitārās nozares sabiedrībā. Akadēmiķe B. Rivža, atbalstot domu par to, ka vairāk jāskaidro savas atziņas, jārāda jaunais, ierosināja turpināt izbraukumu sēžu praksi, īpaši sadarbojoties ar augstskolām. Šīs izbraukumu sēdes pulcē lielu skaitu interesentu.

Aktuālus jautājumus aplūkoja akadēmiķes V. Skujiņa, D. Markus, LZA ārzemju loc. V. Nollendorfs.

LZA kor. loc. P. Guļāns dalījās pārdomās par jaunceļamās celulozes rūpnīcas lietderību un uzsvēra, ka šādi projekti prasa rūpīgu ekspertu darbu. Investīcijas vajadzīgas tādas, lai reģionā darbu dotu vismaz 15 000 cilvēku. Runātājs atbalstīja domu, ka nodaļai jāuzstājas kā zinātnieku kolektīviem ekspertiem.

Zinātnieku un kultūras darbinieku neizmantotās iespējas sabiedrības un valdības ietekmēšanai aplūkoja LZA goda loc. J. Streičs: “LZA jābūt valsts gara dzīves kvintesencei”.

J. Stradiņš: Mēs dzīvojam zinātnei ļoti nelabvēlīgā laikā. Arī ANO gada pārskatā par Latviju secinājumi būs pesimistiski. Piekrītu, ka zināt niekiem ir jāsaka savs vārds. Desmit gadu laikā ir izveidojusies pilnīgi jauna LZA. Tā ir dažādu paaudžu zinātnieku pulcēšanās vieta. Šīs sēdes ir rosinājušas daudzus cilvēkus. Un varbūt mūs ar kaimiņiem var satuvināt intelektuālā sfēra – Lietuvas ZA laikraksts 5 turpinājumos drukāja materiālus par Sēlijas kongresu. Politiķi nav ieinteresēti zinātnē, privatizācija var skart arī LZA un augstskolu īpašumus. Daudzās lietās LZA ir jāpiedāvā alternatīva. P. Guļāna ierosinātā diskusija varētu būt kā nacionālās ekspertīzes klubs. Sarunā ar ministru K. Greiškalnu disku tējām par 2 milj. valsts garantētu kredītu no Pasaules bankas, kas būtu domāts augstajām tehnoloģijām, un 1 milj. no tā varētu dot nacionālo kolekciju saglabāšanai. Jāizveido “Pedagoģijas un izglītības satura ko misija”. Jāraksta atraktīvas recenzijas, kaut vai īsas remarkas laikrakstos par iznākušajām grāmatām. Ir daudz padarīts, bet tikpat daudz jādara.

Sekoja nodaļas vadības vēlēšanas, kurās par nodaļas priekšsēdētāju aizklātā balsošanā ievēlēts akadēmiķis T. Jundzis.

I.T.

Satura rādītājs


Ilmāra Blumberga
izstāde LZA

zv212-3.jpg (9864 bytes)

13. februārī Latvijas Zinātņu akadēmijas jaunākais goda loceklis (ievēlēts 2000. gada 23. novembrī) mākslinieks Ilmārs Blumbergs ar savām gleznām iepazīstināja klātesošos nelielajās LZA prezidija izstāžu telpās. Akadēmijai tas ir liels gods uzņemt savā saimē vienu no pašiem izcilākajiem māksliniekiem, kurš ne tikai priecē izstāžu apmeklētājus, bet nāk pie katra grāmatu mīļotāja un teātru apmeklētāja. Lai atceramies “Pēru Gintu”, “Žannu d’Arku”, “Aīdu” un nu – sakāpinātu interesi izsaukusi “Burvju flauta”.

Kā mākslinieks pats teica, nevienam ideja netiek iznesta telpā, t. i. uz skatuves, pirms tā nav nobriedusi un pārbaudīta uz audekla vai papīra. Tādēļ arī abos izstādītajos ciklos – “Saule” un “Zīmējumi” var atrast idejas, kas vēlāk realizējušās “Pērā Gintā” un “Burvju flautā”. “Iedomājieties, ka sēdiet siltā istabā, esat paēdis, nekādas blakus izjūtas jūs netraucē, jūs skatāties tumšajā logā un roka velk uz papīra līniju. Tā vijas, aizpilda laukumu. Tā ir tikai jūsu līnija, cits cilvēks to vilks savādāk. Tā arī dzīve plūst, vīdamās, tīdamās. Šo ideju, kas redzama “Zīmējumos”, izmantoju “Burvju flautā”. Tur tas ir cauruļu vijums”. Mākslinieks stāstīja, ka sākumā viņš domājis tikai iedot skici, taču sapratis, ka otrs cilvēks tās caurules nekad neizvīs tā, kā viņš to izjūt, tādēļ nācies caurulītes izvīt pašam.

Tā iepazīstināšana ar izstādi neizbēgami nonāca pie “Burvju flautas”, kuru mākslinieks uzskata par savu lielāko veikumu. (“šis darbs man ir devis desmitreiz vairāk nekā virs iepriekšējais.”) Kas izrādi bija redzējuši, varēja diskutēt par mākslinieka piedāvātajām Nāves, Tempļa un Burvju flautas – instrumenta tēmām, kas vēl nebija paspējuši noskatīties, sa prata, ka tas jādara pēc iespējas drīz.

Z. K.

Satura rādītājs


Elita Grosmane

Stāsts par ažūrajām
baroka kolonnām

Zinātniskās apmaiņas brauciens uz Viļņu un Kauņu

Par ieganstu zinātniskās apmaiņas braucienam uz Lietuvu bija nepietiekamā informācija par Johanu Gothardu Berkhofu, kuru, nepareizi tulkojot anotāciju zem attēla, tobrīd uzskatīju par koktēlnieku, kas Kauņā vai tās apkārtnē darbojies 17. gs. pēdējās desmitgadēs. Interese par šo personību radās, pētot baroka laikmeta tēlniecību Austrumbaltijā salīdzinošā aspektā un gatavojot publikāciju Bādhomburgas lasījumu krājumam. Strādājot pie izvēlētās tēmas, uzmanību piesaistīja kokā grieztas ažūrās kolonnas, kādas samērā bieži tika izmantotas Lietuvas dekoratīvajā tēlniecībā, bet nav sastopamas ne Igaunijas, ne arī Latvijas teritorijā 17. gs. II pusē un 18. gs. sākumā. Mākslas vēstures nozares literatūrā par šī fenomena rašanos un izplatību līdz šim nekas nav rakstīts. Par to ir bijušas diskusijas ar lietuviešu mākslas zinātnieci Mariju Matušakaiti, bet izskaidrot šo parādību ne varējām. Tādēļ, pieņemot baroka ažūrās kolonnas par šim reģionam specifisku pazīmi un izmantojot visu manā rīcībā esošo nozares literatūru, ieskaitot ceļvežus, nonācu līdz secinājumam, ka par to izplatītāju varētu uzskatīt Johanu Gothardu Berkhofu, kura vārds bija parakstīts zem Kauņas arhikatedrāles sānu altāra attēla. Turklāt stilistiski radniecīgas pazīmes izdevās sameklēt vēl arī Kauņas evanģēliski luteriskās baznīcas retablā. Savāktās informācijas pārbaude un objektu izpēte in situ tad arī iezīmēja mana brauciena maršrutu. Pie reizes plānoju apgūt jaunākās publikācijas par Lietuvas baroku, apmeklēt arhīvu un precizēt ziņas par pazīstamo Viļņas arhitektu J. K. Glaubicu.

Tāds bija izstrādātais darba plāns, uzsākot darbu neapkurinātās Viļņas Mākslas akadēmijas Reto grāmatu nodaļas telpās, kur bibliotekāres Janīnas Bielinienes vadībā dienas gaitā izdevās gūt pārskatu ne tikai par jaunākajām norisēm baroka izpētē, bet arī par mazāk zināmo 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē izdoto nozares literatūru, jo īpaši kādreizējo Austrumprūsijas sastāvā ietilpstošo rietumu pie krastes daļu. Tomēr nevienā no caurskatītājām grāmatām vai rakstiem neatradu Johana Gotharda Berkhofa vārdu. Tādēļ tālākais meklējumu ceļš veda uz Viļņas apriņķa arhīvu, kur, kā to izdevās noskaidrot Lietuvas restau rācijas institūtā, esot uzkrāti visi pārskati par šīs iestādes pastāvēšanas laikā pētītajiem objektiem. Arī šeit mani sagaidīja valsts taupības budžeta radītais telpu vēsums, ko gan atkal nekādi nevar attiecināt uz darbinieku atsaucību un operativitāti. Samērā ātri atradās zinātniskās izpētes lieta par Kauņas ev. lut. baznīcas interjeru ar altāra retabla zīmējumu mērogā 1:10, kas ļāva precizēt retabla pasūtītāja vārdu, izgatavošanas gadu, bet nesniedza nekādu informāciju par iekārtas autoru.

Tādēļ bija pienācis atkaltikšanās laiks ar Lietuvas kolēģiem mākslas zinātniekiem Mākslas zinātnes institūtā un Kultūras un mākslas institūtā. Atšķirībā no Latvijas, kur nav nevienas šādas neatkarīgas vienības, Lietuvā pastāv divas pētnieciskas institūcijas, un pārejas posma ekonomiskās grūtības nav traucējušas paplašināties Mākslas zinātnes institūtam, kas pastāv pie Mākslas akadēmijas, pārceļoties no šaurā mājokļa pie bernardīniešu klostera uz vienu no vecpilsētas baroka pilīm. Pēc svaiga eiroremonta smaržojošie apartamenti vēl nebija Rutas Janonienes vadīto astoņu institūta līdzstrādnieku pilnībā iekārtoti un apdzīvoti. Tomēr vietas diskusijai netrūka un pat bezalgas atvaļinājumu draudi nespēja kliedēt kolēģu labo noskaņojumu, domājot par turpat aiz sienas esošo baroka zāli, kas drīzumā būs institūta rīcībā, lai rīkotu izstādes, seminārus, konferences. Protams, pārrunu galvenā tēma bija Lietuvas mākslas vēstures pētniecības jautājumi un pēdējo gadu izdevumu vērtējums. Pie tādiem pieskaitāma nu vairs neesošā patriarha Vlada Dremas monogrāfija (1997) par Sv. Jāņa (labāk zināma kā Universitātes) baznīcu, izcilo Viļņas baroka pieminekli. Tekstuāli apjomīgā un bagātīgi ilustrētā grāmata ir nopietns pārskats ne tikai par Sv. Jāņa baznīcu, bet arī ieskats arhitekta J. K. Glaubica dzīvē un darbībā. Ar J. K. Glaubica vārdu tiek saistīta kādreizējā Daugavpils jezuītu rezidence un Pasienas draudzes baznīcas celtniecība un interjera izveide. Tādēļ pētījumam tik svarīga nozīme arī Latvijas baroka mākslas un arhitektūras kontekstā. Tomēr detalizētāk iedziļinoties šai grāmatā, nākas konstatēt, ka J. K. Glaubica stila rašanās un izplatības jautājumi nebūt nav atrisināti, drīzāk gan vēl vairāk sarežģīti. V. Dremas pētnieka patoss un lokālpatriotisms nomācis vērtējumu objektivitātes kritērijus. Atturīgas piesardzības vietā, izsekojot meistara daiļrades evolūcijai, radušies vairāki pierakstījumi, un nu lielajā pieminekļu klāsta vairs nav iespējams izšķirt, kurš no J. K. Glaubica darbiem ir patiesi autentisks, kurš arhitektam piedēvēts.

Materiālu pārbagātība par J. K. Glaubicu kontrastēja ar informācijas trūkumu par Johanu Gothardu Berkhofu. Kolēģi apstiprināja, ka tāds uzvārds esot dzirdēts, it kā esot viens tāds gleznotājs, bet droši vien bijis arī kāds tēlnieks. Vislabāk to zināšot Viļņas kultūras un mākslas institūtā, kur tiek gatavots plašs trīssējumu mākslinieku leksikons. Pirmā sējuma, kas aptver Lietuvas lielkņazistes periodu, sastādītāja Aiste Pališute sola sameklēt nepieciešamo informāciju. Tikmēr dodos un Kauņu, lai uz vietas apskatītu un fotografētu baroka kokgriezumus Kauņas arhikatedrālē un ev. lut. baznīcā. Kaut arī ierodos bez brīdinājuma, esmu laipni gaidīta. Jā, jā visur drīkst iet, skatīties un arī fotografēt cik vien tīk, baznīcas mākslas vērtības pieder visiem. Ev. lut. dievnama latviski runā jošais mācītājs pat nožēlo, ka šobrīd nav neviena braša zeļļa ar virvi, kas uz brīdi atvilktu malā altāra retablu aizsedzošo milzīgo lustru. Retabls tik tiešām skaists, uz melnā fona koši iemirdzas zeltītās vītās kolonnas, apliecinot seno patiesību, ka “labāk vien reiz redzēt nekā tūkstošreižu dzirdēt”. Kaut arī Kauņā esmu tikai vienu dienu, labprāt piekrītu senas paziņas, lietuviešu mākslas zinātnieces Marijas Matušakaites uzaicinājumam uz kafijas tasi pie viņas mājās. Pēdējie gadi viņai bijuši radoši aktīvi, 1998. g. iznākusi grāmata par baroka kokgriezumiem, pagājušā gadā – par procesiju altāriem – feretroniem, bet manā priek šā jau nākošais manuskripts, kas veltīts lietuviešu kostīmam 16.–18. gadsimtā. Mazliet gadu un slimību nogurdinātā M. Matušakaite atzīst, ka šie darbi piešķir dzīvei jēgu, tomēr pārrunām par baroka kokgrie zumiem enerģijas vairs nepietiek.

Pēc atgriešanās Viļņā Kultūras un mākslas institūtā mani jau gaida A. Pališute ar trim saviem doktorantiem, kas palīdz gatavot paredzamo biogrāfisko leksikonu. Izrādās, ka viena no doktora darba tēmām ir J. K. Glaubica dzīve un darbība. Atkal diskutējam, kurš Glaubics ir īstais Glaubics, ko vajadzētu popularizēt un kur ieņemt nogaidošu pozīciju, lai nevairotu kļūdu ķēdi. Beidzot vienojamies, ka visdrošāk doties uz Viļņas ev. lut. baznīcu, neapstrīdamu no Silēzijas iebraukušā meistara darinājumu. Beidzot atrisinās arī noslēpumainais Berkhofu fenomens, viņi nemaz nav divi, tikai viens, turklāt gleznotājs. Maldinošais pa raksts zem attēla attiecināms uz retabla gleznu “Marijas debesbraukšana”, nevis kokgriezumiem. Protams, žēl, biju jau saradusi ar šo meistaru un viņa darbnīcu, tomēr patiesība svarīgāka, un neparastās ažurās kolonnas nezūd līdz ar meistara vārdu. Lietuvā to netrūkst, un to skaits pat pieaug pēc tikšanās ar Regimantu Stankevičieni, Lietuvas pieminekļu inventāra krājumu sastādītāju, kas palīdz precizēt šo kolonnu izplatības areālu. Atgriežoties mājās, katram gadījumam vēl ieskatos Baltkrievijas baroka pieminekļu klāstā un pēkšņi saprotu, ka ažūrās kolonnas ienākušas un iesakņojušās Lietuvas barokā nevis rietumu, bet austrumu baznīcas mākslas tradīciju iespaidā. Protams, nelielais piedzīvojums ar ažūrajām kolonnām būtiski nemaina vispārējo pasaules kārtību, tomēr ir izdevies atrisināt kādu neskaidru jautājumu un sakārtot vienu lielās mākslas vēstures stūrīti. Par šīs atklāsmes veiksmīgo norisi jāpateicas ne tikai lietuviešu kolēģu atsaucībai un Violetai Skirgailienei no Lietuvas ZA, bet arī Latvijas ZA Starptautisko sakaru daļai un Anitai Dravniecei.

Satura rādītājs


Jauna grāmata

Tautas vēsturi veido ne tikai karaļi

zv212-1.jpg (21921 bytes)

Pirmajā brīdī varētu izklausīties mazliet neloģiski – runājam par vēsturi, atverot grāmatu, kuru sagatavojis Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts. Grāmatas virsrakstā teikts “Latvijas mutvārdu vēsture. SPOGULIS”. Es drīzāk būtu teikusi – “Latvijas tautas vēsture”, jo arī projekts ir “Nacionālās mutvārdu vēstures projekts”. Kā atklāšanas svētkos 2. februārī teica institūta direktore akadēmiķe Maija Kūle, pasaulē kādas valsts vēsturi arvien vairāk sāk identificēt ar tautas vēsturi, tātad – ne tikai, kādus karus veduši vai likumus izdevuši vadoņi un karaļi, bet kā tas ietekmējis tautu, cilvēkus, viņu likteņus.

Nacionālās mutvārdu vēstures projekta koordinatore un, tā sakot, “dzīvais nervs” Māra Zirnīte pa stāstīja par to, kā šis projekts izauga no Latvijas Kultūras fonda programmas “Cilvēkarhīvs”, kurš bija izraisījis neredzētu aktivitāti. “Cilvēki iesniedza savas rakstītās atmiņas, vēstules, dienasgrāmatas, tēva māju un novadu hronikas, stāstījumus par traģiskiem un anekdotiskiem atgadījumiem, leģendas, dzimtu pētījumus. Daļa apkopota grāmatās. Pārējais krājās “Cilvēkarhīvā” un atgādināja, ka cilvēki ar saviem dzīvesstāstiem vairs nedrīkst tikt izstumti no vēstures. Kopš 1992. gada Nacionālās mutvārdu vēstures projekts attīstās LU Filozofijas un socioloģijas institūtā.” Kā grāmatā rakstīts, “projekts radīts vardarbīgi sašķeltās tautas pieredzes apvienošanai”, tādēļ materiāli tiek vākti kā Latvijā, tā latviešu trimdas zemēs, līdz ar to bija vajadzīgi arī daudzi finansētāji. Gan par ekspedīciju organizēšanu Latvijā un ārvalstīs, gan par mutvārdu liecību iegūšanas un apstrādes metodoloģiskiem jautājumiem un filozofisko pamatojumu krājumā “SPOGULIS” rakstījuši ap ceturtdaļsimts autoru, kuru vidū ir pazīstami Latvijas un ārzemju zināt nieki – filozofi, sociālie antropologi, sociologi, folkloristi (projekta zinātniskais vadītājs A. Milts, antropoloģe V. Skultāne no Bristoles universitātes Anglijā, L. E. Torsena – etnoloģijas profesore Oslo universitātē, Viskonsinas universitātes profesors P. Lazda un viņa meita M. Lazda no Indiānas universitātes ASV u.c.). Varam lasīt interviju ar trimdas rakstnieci Agati Ne sauli (“Ko sieviete pastāsta, kad viņa stāsta par savu dzīvi”), kā arī citus interesantus mutvārdu stāstījumu piemērus.

Par grāmatu var interesēties LU Filozofijas un socioloģijas institūtā Akadēmijas laukumā 1, 5. stāvā 511. istabā, kā arī izdevniecības “Zinātne” grāmatnīcā. Tur tās cena ir Ls 2,05.

Z.K.

Satura rādītājs


Latvijas Zinātnes padomē

2001. gadā finansēto projektu saraksts
(sk. LZP mājaslapu http://www.lzp.lv/latv/granti_01.htm)

LZP lēmumi par promocijas padomju apstiprināšanu
(sk. LZP mājaslapu http://www.lzp.lv/latv/prom_pad.htm)

Satura rādītājs


Kā dzied Mazā Zvaigzne?

Atzīšos, arī es sākumā tiku vārdu spēles maldināta un, uzzinot par angļu kino un TV komponista Mihaela Omera (Michael Omer) kompozicijas orķestrim “Mazā Zvaigzne sāka dziedāt” (“Little Star Began to Sing”) pirmatskaņojumu Londonā šī gada 3. februārī, iztēlē skatīju mazu dziedošu zvaigznīti tumšajās debesīs. Šī kompozīcija veltīta Ventspils Starptautiskajam radioastronomijas centram, pareizāk sakot, ir šī centra inspirēta, un, kā man apgalvoja VSRC astronoms Kārlis Bērziņš, mistiskā Mazā Zvaigzne nav ne kas cits, kā vecais krievu laiku slepenā objekta no saukums “Zvjozdočka” jeb “Zvaigznīte”, jeb Little Star.

“Mēs no šī nosaukuma neesam atteikušies, jo astronomijā tas ir ļoti piemērots”, saka Kārlis Bērziņš un pastāsta par to, kā sākās sadarbība ar angļu komponistu, kuram šī nav pirmā “debesu mūzika” – kosmiskajai tēmai veltīts rekviems “Čelendžera” katastrofas upuriem “Uz zvaigznēm”, kā arī vairāki citi skaņdarbi. Filma “Ir labi sarunāties” (“It’s Good Jo Talk”) 1998. gadā tika nominēta “Oskara” balvai.

Kad BBC Latvijā gatavoju sižetu par Ziemeļeiropā lielāko radioteleskopu, kas ticis būvēts un lietots PSRS kosmosa spiegošanas vajadzībām un kuru absolūti nelietojamā stāvoklī atguva Latvijas zinātnieki, lai ar milzu pūlēm, izmaņu un zināšanām to atjaunotu un ieslēgtu starptautiskā radioteleskopu tīklā, līdzās “bildei” jeb vizuālajai informācijai vajadzēja parūpēties arī par skaņu, un filmētājiem šķita interesanti ierakstīt dažādus tehniskus trokšņus, kas rodas, darbinot visu lielo mašinēriju. Mihaels Omers šo sižetu bija noskatījies, tas viņam šķitis intriģējošs un viņš uzrakstīja mūziku, ko pats nosauca par “sinerģiju starp dzīvi un radioteleskopu”. Mazā Zvaigzne nes debess informāciju uz Zemi. Komponists savā mūzikā izmantojis gan teleskopa radītās skaņas, gan asociācijas ar Latvijas mežu šalkoņu.

Kompozīcijas pirmatskaņojums, kā jau sākumā teikts, notika 3. februārī Gildhalles mūzikas skolā Barbikānā (Guild hall School of Music in the Barbican), tajā bijis klāt arī Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Normunds Penke ar kundzi Daci un meitu Agnesi. Pēc koncerta notikusi neoficiāla pieņemšana.

Kā tad “Mazās Zvaigznes” pirmatskaņojumu atspoguļojusi angļu prese? Par to ziņojis BBC WS “The World Todey”, “London Sunday Times”, vairāki nopietnās mūzikas izdevumi, kā piemēram, UK “Clasical Music” magazine u.c.

Nākošais “Mazās Zvaigznes” atskaņojums notiks 20. aprīlī St. John’s Smith squer koncertzālē Londonas centrā, Vestminsterā, netālu no parlamenta ēkas. Komponists labprāt atskaņotu šo koncertu arī Latvijā  kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un kā labdarības pasākumu veltītu Ventspils Starptautiskajam radioastronomijas centram.

Z.K.

Satura rādītājs


Aicinām piedalīties

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Vācu valodas katedras organizētajā starptautiskajā konferencē “Svešvalodu skolotājs. Eiropa. Globalizācija” (2001. gada 4., 5. maijs).

Konference veltīta šādām tēmām:

Interesenti, t.sk. referenti var pieteikties līdz š.g. 01.03.
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Vācu valodas katedrā
Merķeļa ielā 11–535,
Rīgā, LV-1050

Tālrunis: (371) 7223074
(kontaktpersonas Inga Graudiņa, Ausma Hartmane)
Fakss: (371) 7808034
E-pasts: katriinaij@navigators.lv

Satura rādītājs


Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts un
Latvijas Fiziologu biedrība aicina piedalīties

PROFESORA PĒTERA OZOLIŅA ATCEREI

VELTĪTĀ SĒDĒ

2001. gada 7. martā, plkst. 15.00

Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta zālē, O. Vācieša ielā 4

Sēdes programmā:

1. Profesors Pēteris Ozoliņš – izcils dabaszinātnieks, biologs, fiziologs, sabiedrisks darbinieks.
2. Sporta fizioloģija Latvijā un profesors Pēteris Ozoliņš. (Prof. Kārlis Strēlis)
3. Prof. P. Ozoliņa pētījumi skeleta muskuļu fizioloģijā – fizioloģiskais nogurums, simpatiskās nervu sistēmas un išēmijas nozīme. (Prof. Nora Švinka)
4. Videofilma.
5. Atmiņu stāstījumi.

Piemiņas brīdis II Meža kapos 5. martā plkst. 12.00, profesora dzimšanas dienā.

Satura rādītājs


Fantastikas un fantāzijas cienītājiem!

zv212-2.jpg (15703 bytes)

Latvijas Akadēmiskā bibliotēka kopā ar Latvijas Fantāzijas un fantastikas biedrību un izdevniecību “Hekate” aicina uz fantāzijas un fantastikas literatūras izstādi

“VIŅPUS REALITĀTES”,

kura atvērta Rīgā, Lielvārdes ielā 24. Turpat aplūkojami arī mākslinieka Nikolaja Uvarova un datorgrafiķa Armanda Ausekļa darbi.

Satura rādītājs


Konkurss

LATVIJAS ORGANISKĀS SINTĒZS INSTITŪTS

izsludina konkursu uz vakanto Farmaceitiskās farmakoloģijas
laboratorijas vadītāja vietu.

Dokumenti iesniedzami Rīgā, Aizkraukles ielā 21, 212. istabā viena mēneša laikā no konkursa izsludināšanas dienas.

Tālrunis uzziņām 7553247.

Satura rādītājs


Aizstāvēšana

LU promocijas padomes bioloģijas (Nr. 2) zinātņu nozarē 2001. gada 30. janvāra sēdē piešķīra zinātņu doktora zinātnisko grādu Jurim Šteinbergam bioloģijas zinātņu nozares molekulārās bioloģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Antivielas-antigēna mijiedarbības pētījumi, izmantojot sintētiskus peptīdus”.

Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

Satura rādītājs


Nākamais "Zinātnes Vēstneša" numurs iznāks 5. martā

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

Pēdējās izmaiņas: 2001.gada 16. februārī