Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

2002. gada  21. oktobris: 17 (246)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs


LR Ministru kabineta balvas LZA locekļiem

LR Ministru kabineta 2002. gada balvas piešķirtas dzejniekam LZA goda loceklim Imantam Ziedonim – par mūža ieguldījumu latviešu kultūrā un literatūrā, LZA akadēmiķim profesoram Jānim Bārzdiņam – par darbu datorzinātņu attīstībā, LZA goda doktoram profesoram Romānam Lācim – par ieguldījumu kardioķirurģijas attīstībā. Balvas piešķirtas arī Neretas vidusskolas direktorei Laimai Grebskai – par veiksmīgu darbu vispārējās izglītības sistēmā un māksliniekam Jānim Krievam – par Eiroatlantiskās partnerības padomes logo izstrādāšanu.

Satura rādītājs


LR Ministru kabineta 2002. gada balva zinātnē – Jānim Bārzdiņam

LZA akadēmiķis, habilitētais datorzinātņu doktors profesors Jānis BĀRZDIŅŠ par datorzinātņu skolas izveidi Latvijā un darbu ciklu datorzinātnēs un informācijas tehnoloģijās saņēmis Latvijas Republikas Ministru kabineta 2002. gada balvu zinātnē.

Profesors Jānis Bārzdiņš ir izcils datorzinātņu speciālists, viens no vadošiem informācijas tehnoloģiju skolas pamatlicējiem un veidotājiem Latvijā.

Jānis Bārzdiņš ir Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta direktors, Fizikas un matemātikas fakultātes Datorzinātņu katedras vadītājs un datorzinātņu maģistratūras programmas direktors. Kopš 1959.gada viņš ir pasniedzējs Fizikas un matemātikas fakultātē, kopš 1995. gada – LU profesors. Viņa vadībā apmācīti tūkstošiem informātikas nozares studentu, tai skaitā izstrādātas un aizstāvētas 14 zinātņu doktora disertācijas datorzinātnēs. Šie zinātnieki šobrīd ir Latvijas vadošie informācijas tehnoloģijas nozares vadītāji un mūsu valsts informācijas sabiedrības aktīvi veidotāji.

Būtiski, ka profesora Jāņa Bārzdiņa vadībā tika izstrādāta jaunas paaudzes sistēmu modelēšanas un imitācijas rīku koncepcija, kas balstās uz specifikāciju valodu. Uz šo pētījumu pamata tika piesaistītas lielas ārējās investīcijas un izstrādāts viens no pašreiz pasaulē modernākajiem sistēmu modelēšanas un imitācijas rīkiem “GRADE Modeler”. Šo praktisko izstrāžu laikā tika veikti arī intensīvi pētījumi jaunas paaudzes modelēšanas rīku jomā un tika izstrādāta principiāli jauna grafisko programmrīku būves tehnoloģija, kas balstās uz meta modeļiem, standartkomponentēm un to interpretatotiem. Šī tehnoloģija ir eksperimentāli pārbaudīta Eiropas Savienības 4. Ietvarprogrammas projekta ADDE ietvaros un tagad tiek pasaulē izmantota liela mēroga projektos. Šie programmrīki lielā mērā kalpo arī par Latvijas informātikas ražotņu “vizītkarti” pasaules informātikas tirgū. Šobrīd pamatoti uzskata, ka programmatūras GRADE izveidošana ir vislielākais panākums, ko jebkad sasnieguši Latvijas datorzinātnieki.

J. Bārzdiņš ir Latvijas Zinātnes padomes (LZP) Informātikas ekspertu komisijas priekšsēdētājs, LZP sadarbības projekta (programmas) vadītājs “Latvijas informātikas tehnoloģiju attīstīšana konkurētspējīgas produkcijas ražošanai tirgus specifiskos sektoros” (1998–2002) vadītājs, daudzu starptautisku konferenču programmu komitejas loceklis un priekšsēdētājs. Viņš ir vairāk nekā 100 zinātnisko darbu un 8 monogrāfiju autors, no kurām vairums tulkotas angļu valodā un izdotas prestižās pasaules izdevniecībās.

J. Bārzdiņa aktīvais zinātniskais darbs ir ievērojami paaugstinājis matemātikas un datorzinātņu prestižu dabas un inženierzinātņu vidū, sekmējot Latvijas zinātnes atpazīstamību pasaulē.

Satura rādītājs


Apsveikums

Ar jaunu ticību un mīlestību māci mīlēt
sevi, tēvu zeme mana, lai jaunais
brīvestības rīts
uz tava vaiga aug par dienu…

(A. Eglītis)

Dzejniekam Andrejam Eglītim, LZA goda loceklim, mūsu mīlestība, cieņa un sirsnīgākie veselības un laimes vēlējumi dzīves dižajā 90. gadskārtā!

Latvijas Zinātņu akadēmija

Satura rādītājs


Latvijas ilgtspējīga attīstība

17. oktobrī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika pilnsapulce, kas bija veltīta Latvijas ilgtspējīgai attīstībai. Ievadreferātā par Latvijā sasniegto un iespējamo šajā jomā runāja akadēmiķis Māris Kļaviņš, par ilgtspējīgas attīstības prioritātēm Latvijā – akadēmiķis Pēteris Cimdiņš. LZA korespondētājloceklis Tālis Tīsenkopfs savu referātu bija nosaucis “Par cerībām un glābiņu: zinātne un ilgtspējīga attīstība”. Dr. biol. Indulis Emsis runāja par ilgtspējīgas attīstības nostādņu maiņu, bet Dr. biol. Ilze Kirstuka iepazīstināja ar ilgtspējīgas attīstības indikatoriem.

Plašāk par šo LZA sēdi stāstīsim nākamajā “Zinātnes Vēstneša” numurā, bet pagaidām aprobežosimies ar to, ka par šādas pilnsapulces tematu LZA Senāts vienojās jau š. g. 7. maija sēdē pēc tam, kad bija noklausījies akadēmiķa Māra Kļaviņa informāciju par Nacionālās līdzsvarotas attīstības programmas sagatavošanu. Toreiz tika diskutēts arī par to, kā būtu pareizāk teikt – līdzsvarota attīstība vai ilgtspējīga attīstība. Pats M. Kļaviņš atbalstīja terminu līdzsvarota attīstība, jo praksē bieži lietotais termins ilgtspējīga attīstība tiek nodeldēts un attālinās no sākotnējā satura.

Jautāju LZA korespondētājloceklei profesorei Aijai Mellumai, kāda, viņasprāt, ir atšķirība starp šiem diviem terminiem.

“Pamatā abi termini nozīmē vienu un to pašu, bet ar dažādu laika perspektīvu. Par līdzsvarotu attīstību runājam šodienas kontekstā. Būtībā tas ir līdzsvars starp politiķiem un dabaszinātniekiem – kādi lēmumi, direktīvas, normatīvie akti tiek pieņemti. Ilgtspēja ir paradigma, kas visu laiku jāpatur prātā, tā ir ģenerālā līnija, mērķis uz kuru jātiecas, bet kurš, kā prakse rāda, tāpat kā apvārsnis tuvojoties attālinās un ir neaizsniedzams… 1985. gadā pieņēma HELCOM konvenciju par Baltijas jūras tīrību… Nekas taču nav mainījies...

Tuvākais piemērs prof. A. Mellumas pieminētajām attiecībām starp politiķiem un dabaszinātniekiem, kas mūsu valstī vēl nebūt nav līdzsvarotas attīstības līmenī, ir nesen Johannesburgā notikusī vispasaules vides aizsardzības konference, uz kuru aizbrauca tikai politiķi, mājās atstājot dabaszinātnieku akadēmiķi M. Kļaviņu, lai gan, pavasarī plānojot šo pilnsapulci, tā lielā mērā tika orientēta uz Johannesburgā dzirdēto. Varbūt tādēļ tā tagad nosaukta tieši “Latvijas ilgtspējīga attīstība”.

Z.K.

Satura rādītājs


Augstāko izglītību iegūt ne tikai Rīgā

Latvijas Zinātņu akadēmijas 2. oktobra izbraukuma sēde “Augstākās izglītības un zinātnes iespējas Latvijas reģionos” notika Valmierā Vidzemes augstskolā.

LZA viceprezidents profesors Juris Ekmanis, izsakot gandarījumu par vislielāko studentu skaitu Latvijas vēsturē – 110 197, kuri studē 23 valsts un 17 privātajās augstskolās, reģionālās augstskolas apzīmēja par jaunu parādību mūsu izglītības sistēmā. Kādi ir reģionālās augstskolas uzdevumi? Daļēji uz šo jautājumu būtu jāatbild šīsdienas sēdes dalībniekiem. Vidzemes augstskola ir akreditēta, un uz jautājumu – vai šī augstskola varētu atrasties Rīgā, Līvu laukumā, atbilde skanēja: nē, nekādā ziņā. Tā ir vajadzīga šeit. To vēlreiz apstiprināja arī VA rektors akadēmiķis Pēteris Cimdiņš, spilgtā, emocionālā runā pateicies Valmieras pašvaldības vadītājiem un atzinis, ka intelektuālais, garīgais un varas potenciāls dodas uz reģioniem. Iespēja studēt, zinātniskie pētījumi, doktora grāds – pilna aprite 8 gadu laikā – tas būtu reģionālo augstskolu pienesums sabiedrībai. Šī augstskola ir kā liels uzņēmums reģionā. Ir problēmas – minimālas praktisko pētījumu iespējas un pati lielākā problēma – profesoru personāls. Tā ir problēma, kas zināma arī pasaulē. Ir vajadzīga reforma. Vācijā pazīst tā saucamās “lidojošās fakultātes” – profesori dodas uz reģioniem. Krīzes situācija nevar ilgi pastāvēt, un pie tās rektors pieskaitīja ne tikai “izdzīvošanas režīma” finansējumu, bet arī pastāvīgu mācību spēku “dzīvošanu uz vietas”, lai būtu iespēja sevi realizēt, uzlādēt un pārdot, kā tas ir Rīgā. Nākotnē būs jārunā par mazo valsts augstskolu nespēju konkurēt ar privātajām augstskolām. Koledžu rašanos rektors atzina par loģisku starpposmu no vidusskolas sola uz augstskolu un izvirzīja diskutējamu jautājumu par reģionālu augstskolu kā universitātes struktūrvienību.

Atbildot uz akadēmiķa J. Bērziņa vaicājumu par iestāju konkursu, rektors min, ka uz budžeta vietām šogad konkurss bijis liels – no 2,8 uz vienu vietu informāciju tehnoloģijā līdz 14,1 tūrisma organizācijā.

Par reģionālo augstskolu nozīmi Latvijas attīstībā un to reālo piedāvājumu runāja LR Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības nodaļas vadītāja Dr. philol. Velta Vikmane. Ārpus Rīgas atrodas sešas augstskolas. Trīs no šīm augstskolām ir izveidojušās pēdējo desmit gadu laikā. Augstskolu likums nosaka, ka “tām būtiski jāietekmē sava reģiona attīstība”. Reģionālās augstskolas piedāvā plašu profesiju spektru – tūrisma organizāciju un vadību, biznesa vadību, vadībzinības, ekonomiku, filoloģiju, vēsturi, jurisprudenci, skolotāju izglītības programmu (Liepājā), plašs profils ir Daugavpils universitātei. Pirmais secinājums – piedāvā to, kas nepieciešams reģionam. Tā ir iespēja jauniešiem studēt netālu no mājām – piem., Liepājas Pedagoģijas augstskolā studējošo vidū 90% ir kurzemnieku, Vidzemes augstskolā – 52%, Ventspils augstskolā 69% nāk no pilsētas un apkārtējiem rajoniem, Daugavpils universitātē – 79% no reģiona. Reģionu augstskolu misija – sniegt intelektuālo potenciālu. Īpašs, bet ne viegls uzdevums, jo jāveido studiju process, kurā students apgūst zinātniskās darbības iemaņas, prasmes, attīsta spējas. Tieši tā reģionālās augstskolas ietekmē kultūras vidi reģionā. Šo augstskolu lomu nevar aizpildīt “lidojošās fakultātes”, tas nevar būt ilgstošs variants augstākās izglītības attīstībai. Reģionālajām augstskolām ir spēcīga ietekme sociālās vides veidošanā. Tam ir savas stiprās puses – saimnieciskās, kultūras vides nostiprināšana, starptautisko kontaktu veidošana. Ir arī vājās puses – sākotnēji nepieciešamas lielas investīcijas, īpaši jaunajām augstskolām, kvalificētu mācībspēku un konkurences trūkums. V. Vikmane atgādināja K. Valdemāra teikto, ka vissvarīgākais ir zināšanas – tās pievelk vajadzīgo kapitālu kā magnēts pievelk dzelzi.

RTU Tālmācības studiju centra direktors Dr. phys., Atis Kapenieks, runājot par Rīgas Tehniskās universitātes pieredzi sadarbībā ar Latvijas novadiem, demonstrēja dažus multimediju mācību materiālus. Mūža izglītība šodien ir realitāte, tāpat kā realitāte ir jaunās, modernās tehnoloģijas, kas liek papildināt izglītību. Ir jau pierasts pie domas, ka ik pēc pieciem gadiem nāktos pārkvalificēties. Kultūra mainījās, kad izgudroja grāmatiespiešanu, un šodien, kad veidojam multimediālus mācību līdzekļus, ir iespējams, ka būtiski mainīsies sabiedrības kultūra. RTU Tālmācības centrs strādā 20 starptautiskos projektos un jau trīs gadus organizē kursus reģionos. Visveiksmīgāk Līvānos, jo tur ir ieinteresēta pašvaldība. Četrus biznesa kursus apguva 165 dalībnieki. No simt klausītājiem, kuri sāka, izstājās tikai divi. No 12 kursu absolventiem trīs jau ir nodibinājuši savus individuālos uzņēmumus. Lai t. s. e- izglītībā iegūtu augstāko kvalitāti. A. Kapenieks ierosināja augstskolām sadarboties, jo šādu materiālu sagatavošana ir darbietilpīgs process. Nevis pārprasta konkurence, bet tieši sadarbība dos rezultātus.

LLU zinātņu prorektors Dr. habil. sc. ing. Pēteris Rivža, daloties pieredzē tālmācības un t. s. “lidojošo fakultāšu” jautājumā, informēja, ka LLU ir trīs nodaļas – Laidzē, Jēkabpilī un Limbažos. Visās ir akreditētas studiju programmas, visās sekmīgi mācās studenti – neklātnieki. Un pieredze rāda, ka Laidzē un Jēkabpilī jau ir tādas iestrādes, lai šīs nodaļas pārvērstos par koledžām. Koledžu veidošana reģionos – tā ir būtiska universitāšu palīdzība šiem reģioniem. Latvijā ir gūta tālmācības e- kursu pieredze un šo pieredzi, kas attiecas uz skolām, vajadzētu pacelt augstskolu un koledžu līmenī.

LZA korespondējātloceklis Dr. habil. math. Aivars Zemītis, Ventspils augstskolas profesors, atzinis, ka problēmas Ventspilī principā ir līdzīgas, uzsvēra, ka kadriem ir jādzīvo uz vietas. Ventspils pašvaldība to veicina, piedāvājot dzīvokļus. Ir smagi sākt jaunas studiju programmas, rēķinoties tikai ar pašu spēkiem. Ja pasniedzēji atbrauc tikai uz īsu laiku – tāds modelis neveicina ne attīstību, ne augstskolas konkurētspēju pasaulē. Ir jādomā valsts līmenī, kā audzināt jaunos pedagogus. Tāpēc ir priekšlikums – bakalaura līmenī sagatavotie jau sāk strādāt augstskolā un paralēli studē kādā no pasaules vadošajām augstskolām. Tas maksā, bet te ir jābūt palīdzībai – vai nu bezprocentu kredītam, vai citam risinājumam. Tas būtu ļoti svarīgi – cilvēki jau māca, un ir kontaktā ar jaunām idejām.

Liepājas Pedagoģijas akadēmijas rektore Dr. philol. Gunta Smiltniece raksturoja augstskolas studiju procesa un zinātniskā potenciāla divas daļas – viena ir tradicionālā pedagogu sagatavošana, sākot no bērnudārza speciālistiem līdz ģimnāzijas skolotājiem, un šeit LPA ir labs zinātniskais potenciāls – pamatdarbā strādā 80%, problēmas ir ar zinātņu doktoriem – to ir 48%, ar vidējo vecumu 57 gadi. Piesaistīt jaunos ir grūti finansiālā jautājuma dēļ. Vajadzība pēc kvalificētiem pedagogiem pašlaik reģionam un pilsētai ir mazāka. Otra programmu grupa ir pilsētai un reģionam ļoti nepieciešamā tūrisma menedžmenta, vides speciālistu, datorspeciālistu, mazo uzņēmumu vadības speciālistu sagatavošana. Te darbojas t. s. “lidojošie speciālisti”. Aktualizējies jautājums par augstskolas statusu, jo profesionālās augstskolas statuss ir jau pāraugts, bet līdz klasiskajai universitātei ar Liepājas potencēm netikt. Jāpārskata Augstskolu likums, jādomā arī par reģionālajām universitātēm, ne tikai par klasiskajām.

LZA īstenais loceklis Juris Zaķis, atzinis, ka katrā reģiona galvaspilsētā vai centrā ir jābūt reģionālajai augstskolai kā kultūras centram, katrā Latvijas novadā ir jābūt klasiskai universitātei.

VA rektors P. Cimdiņš, rezumējot sacīto, konstatēja, ka, risinot kvalificēto kadru jautājumu, ikvienā vietā ir jārada pievilcīga vide un ikvienam viesprofesoram būtu jāstrādā uz vietas vismaz pusgadu.

Galvenais secinājums – ir jārada stabilitāte. Pašreizējā valdība ir pieņēmusi virkni dokumentu, arī “Augstākās izglītības attīstības koncepciju”. Jāgādā, lai to atzītu arī jaunā valdība.

VA prorektore Inita Sakne sēdes dalībniekus iepazīstināja ar moderno, gaišo bibliotēku, kuru izmanto arī pilsētas iedzīvotāji un vecāko klašu audzēkņi. Grāmatu fondu, kura komplektācija atbilst augstskolas profilam, nodrošina regulāri iepirkumi, sponsoru un pasniedzēju dāvinājumi. Savu pienesumu augstskolai nodeva arī LZA un akadēmiķi Viktors Ivbulis un Juris Zaķis. ASV vēstniecība ir sponsorējusi elektronisko aizsardzības sistēmu. Par eiropeisku vērienu liecināja arī augstskolas prorektora sadarbības jautājumos Riharda Beruga vadītā ekskursija labiekārtotajā datoru klasē. Teicamā, bagātā latviešu valodā sniegtie paskaidrojumi un atzīšanās, ka Norvēģijas pavalstnieks “iemācījies latviešu valodu divu nedēļu laikā”, ka modernās tehnoloģijas dos iespēju apgūt zināšanas pašmāju un ārzemju studentiem, kā arī piesaistīt investīcijas, nostiprināja cerību, ka mūsu dienās nudien nekas nav neiespējams. Augstākās izglītības attīstības tradīcijas, augstskolas izvietojot ārpus metropolēm, vienmēr bijušas auglīgas tieši šo reģionu pilsētu attīstībai, kultūras dzīvei un īpašajam studentiskajam noskaņojumam. Arī Valmierai. Pilsētā ar 27,6 tūkstošiem iedzīvotāju tas nav maz.

Ilga Tālberga

Satura rādītājs


Jānis Bārzdiņš

Darbu cikls datorzinātnēs un informācijas tehnoloģijās

Darbu cikls aptver autora pētījumus par: (1) automātu principiālajām iespējām, (2) programmu testēšanas automatizāciju, (3) algoritmu induktīvo sintēzi, (4) sarežģītu sistēmu modelēšanas valodām un rīkiem.

1. Automātu principiālās iespējas

60. gados lielu ievērību bija guvis jautājums par automātu principiālajām (teorētiskajām) iespējām: vai eksistē galīgs skaits vienkāršu elementu (“atomu”), no kuriem var uzbūvēt jebkuru automātu, tai skaitā arī augošu automātu, kas ir spējīgs pats sevi atveidot. Uz šo jautājumu devu pozitīvu atbildi savā kandidāta disertācijā, kas tika aizstāvēta 1965. gadā. Šis rezultāts ilgu laiku kalpoja par manu “vizītkarti” zinātnieku (kibernētikas speciālistu) aprindās. Tālāk pētīju galīgu automātu sintēzi pēc piemēriem, pierādīju, ka gandrīz visus galīgos automātus var atšifrēt, izmantojot tikai to uzvedības piemērus (doktora disertācija). Par šiem pētījumu rezultātiem kopā ar savu zinātnisko vadītāju B. A. Trahtenbrotu uzrakstīju monogrāfiju “Galīgie automāti, to uzvedība un sintēze”, kas drīz vien tika pārtulkota arī angļu valodā un izdota vienā no prestižākajām zinātniskajām izdevniecībām – North-Holland. Šajā periodā veiktie pētījumi lielā mērā kalpoja par pamatu maniem un manu skolnieku turpmākiem pētījumiem, kurus īsumā var raksturot kā cilvēka intelektuālās darbības formalizāciju algoritmu būves un sarežģītu sistēmu izpratnes jomā.

2. Programmu testēšanas automatizācija

Galvenā problēma, kuru nākas risināt šajā jomā, ir sekojoša: kā pēc programmas teksta konstruēt “labu” testu kopu. Pamatā tas ir intelektuāls process un to ir grūti formalizēt. Taču 70. gadu vidū man kopā ar maniem aspirantiem un līdzstrādniekiem izdevās atrast algoritmus, ar kuru palīdzību var automātiski uzkonstruēt pilnas testu kopas plašai programmu klasei (vispārīgā gadījuma dotā problēma ir algoritmiski neatrisināma). šie algoritmi tika eksperimentāli realizēti un ieguva plašu rezonansi kā bijušajā PS, tā arī ārzemēs. Starp citu, bijušajā PS tika aizsākta konferenču sērija programmu testēšanas un sintēzes jomā, pirmās divas konferences notika Rīgā. Vēlāk pētījumus un praktiskās izstādes dotajā jomā turpināja (un turpina) mani bijušie aspiranti, tagad LU profesori J. Bičevskis un J. Borzovs un viņu skolnieki.

3. Algoritmu induktīvā sintēze (algoritmiskā apmācības teorija)

Ar to saprot vispārīgu algoritmu sintēzi pēc to darbības uz atsevišķiem piemēriem. Tas ir zināmā nozīmē apgrieztais uzdevums testu ģenerēšanas uzdevumiem. Šis uzdevums ir viens no fundamentālākajiem datorzinātnēs un ir saistīts ar apmācošu datorsistēmu izveidi, kas kaut nedaudz tuvotos kaut vai “pirmklasnieka” līmenim (skolas pirmajās klasēs visus algoritmus māca ar piemēru palīdzību, taču mūs dienu programmēšanas sistēmas aizvien piemērus “nesaprot”, tām ir vajadzīgs algoritma apraksts vispārīgā formā). 70. gados mēs pētījām induktīvās sintēzes teorētiskās iespējas un kopā ar tagadējo LZA īsteno locekli R. Freivaldu pieradījām, ka efektīvi sanumurējamas iz rēķināmo funkciju klases var robežā sintezēt ar ļoti mazu (logaritmisku) hipotēžu maiņu. Tas deva cerības, ka var uzkonstruēt arī no praktiskā viedokļa efektīvus induktīvās sintēzes algoritmus. 80. gados kopīgi ar aspirantiem izdevās atrast efektīvus induktīvās sintēzes likumus plašai vispārīgu algoritmu klasei (tā saucamajām daudz punktu izteiksmēm), kas vismaz šajā gadījumā jau darbojās aptuveni cilvēka intelekta līmenī. Pētījumu rezultāti bija atspoguļoti manā referātā 9. Vispasaules datorzinātņu kongresā (tas bija viens no diviem pie ņemtajiem referātiem šajā Kongresā no bijušās PS, pats uz šo Kongresu gan neaizbraucu). 90. gados mums izdevās uzkonstruēt ļoti efektīvus algebrisko izteiksmju induktīvās sintēzes algoritmus, kas daļēji izskaidro cilvēka spēju uzminēt pietiekoši sarežģītas likumsakarības no atsevišķiem piemēriem. Tagad šo pētījumus turpina mani bijušie doktoranti A. Brāzma un U. Sarkans Eiropas bioinformātikas institūtā Kembridžā, šiem pētījumiem izrādījās svarīgi pielietojumi cilvēka genoma īpašību atšifrējumos. Jebkurā gadījumā minētais pētījumu virziens ir tas, ar kuru Latvijas datorzinātņu skola ir visplašāk pazīstama pasaulē un nodrošina šīs skolas pārstāvjiem augstu citējamības indeksu.

4. Sarežģītu sistēmu modelēšanas valodas un rīki

Pētījumi testu automātiskās ģenerešanas drīz vien noveda pie nepieciešamības tālāk attīstīt specifikāciju (modelēšanas) valodas, ar kuru palīdzību varētu aprakstīt sarežģītas sistēmas un to testēšanas nosacījumus. Drīz vien kļuva skaidrs, ka sarežģītu sistēmu specificēšana, jeb, kā to tagad sauc – modelēšana, nākotnē varētu kļūt par vienu no aktuālākajiem lietišķās informātikas uzdevumiem. Domāju, ka man ir zināmi nopelni šī perspektīvā virziena saskatīšanā un pētījumu un praktisko izstrāžu uzsākšanā šajā virzienā Latvijā. 80. gados mēs izstrādājām sakaru sistēmu modelēšanas metodes un rīkus, drīz vien kļuvām par vadošo speciālistu kolektīvu dotajā jomā bijušajā PS. Pētījumu rezultāti (tie, kurus atļāva attiecīgās instances) tika publicēti pašā autoritatīvākajā izdevumā dotajā jomā – SDL foruma rakstu krājumā (1989). Sabrūkot PS, mūsu pētnieku un inženieru kolektīvs bija ļoti labi sagatavots un bija spējīgs “ielauzties” Rietumu programmatūras tirgū. 1991. gadā, sākotnēji pēc firmas Siemens-Nixdorf pasūtījuma, tika uzsākta principiāli jauna sistēmu modelēšanas rīka GRADE izstrāde, ko veica LU MII, a/s DATI (tagadējais nosaukums) un Infologistik GmbH. Šī rīka izstrāde turpinājās gandrīz desmit gadus, tika izstrādātas vairākas versijas, to lietoja (un arī vēl tagad lieto) daudzas ārzemju firmas, to ir nopirkušas un lieto arī daudzas Latvijas iestādes, kā, piemēram, Latvijas banka, Unibanka, apdrošināšanas sabiedrība Balta, Lettelekom u. c. Dotais programmrīks tiek plaši izmantots arī studentu apmācībā Latvijas Universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē. Visus šos gadus veicu šī rīka izstrādes zinātniskā vadītāja funkcijas, pats personīgi izstrādāju konceptuālās modelēšanas koncepcijas, kas ir plaši izmantotas dotajā rīkā. Šis programmrīks lielā mērā kalpo par Latvijas informātikas ražotņu “vizītkarti” Rietumu tirgū. Šo praktisko izstāžu laikā tika veikti intensīvi pētījumi jaunās paaudzes modelēšanas rīku jomā un tika izstrādāta principiāli jauna grafisko programmrīku būves tehnoloģija, kas balstās uz metamodeļiem, standartkomponentēm un to interpretātoriem. Šī tehnoloģija ir eksperimentāli pārbaudīta ES 4. Ietvarprogrammas projekta ADDE ietvaros un tagad tiek sekmīgi izmantota liela mēroga projektos firmā EXIGEN. Pētījumu rezultāti ir publicēti vairākos autoritatīvos izdevumos, kā piemēram, Lecture Notes in Computer Science, Springer Verlag.

Satura rādītājs


U. Sedmalis

Rīgas Tehniskās universitātes
Silikātu tehnoloģijas katedrai – 55

2002. gada 1. oktobrī apritēja 55 gadi, kopš nodibināta Rīgas Tehniskās universitātes Silikātu tehnoloģijas katedra. Tomēr Silikātu tehnoloģijas mācību un zinātniskā darba tradīcijas ir sākušas veidoties daudz agrāk – pirms 139 gadiem (1863. gadā) Rīgas politehnikumā (1863–1896) un turpinājās vecajā Politehniskajā institūtā (1896–1919), Latvijas Universitātē (LU 1919–1940), Latvijas Valsts universitātē (LVU 1940–1941, 1944–1958), Rīgas Universitātē (1941–1944), atjaunotajā Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI 1958–1990) un Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU no 1990. gada līdz šim laikam).

Speciālistu sagatavošana

Šajos gados katedrā iegūti atzīstami rezultāti gan mācību, gan zinātniskajā darbā. Silikātu tehnoloģijas katedrā iespējams studēt inženiera, maģistra un doktora studiju programmās. Gadu gaitā Sili kātu tehnoloģijas katedras specializācijas nosaukumi ir mainījušies, bet saglabāti tradicionālie silikātu tehnoloģijas  novirzieni – keramikas, stikla un saistvielu ķīmija un tehnoloģija. Laikā no 1947. līdz 2002. gadam Silikātu tehnoloģijas katedras studiju novirzienos inženiera kvalifikāciju vai maģistra akadēmisko grādu ieguvuši 1359 studējošie.

Devums zinātnei un ražošanai

Katedras zinātniskā darba pamatuzdevums ir jaunu neorganisko, t. sk. silikātu materiālu un to tehnoloģiju izstrāde. Darbs tiek veikts 5 pamatvirzienos:

* keramiskie materiāli un to tehnoloģijas;
* stikla materiāli un to tehnoloģijas, šim virzienam pieskaitāmi arī darbi par stiklveidīgiem pārklājumiem metāliem (emaljas) un keramikai (glazūras);
* neorganiskās saistvielas (cementi) un to tehnoloģijas;
* sola-gēla ķīmija un tehnoloģija;
* dabīgo un mākslīgo akmens materiālu konservācija un restaurācija.

Dažas nozīmīgā kās Silikātu tehnoloģijas katedras speciālistu izstrādes un to nozīme ražošanā:

Lāzeru materiāli no fosfātu stikliem

Silikātu tehnoloģijas katedrā laika periodā no 1975. līdz 1990. gadam sadarbībā ar toreizējo PSRS ZA Neorganiskās un vispārīgās ķīmijas institūtu un PSRS ZA Radiotehnikas un elektronikas institūtu iz strādāti oriģināli cietvielu stiklveidīgie lāzeru materiāli no fosforu saturošu savienojumu stikliem ar uzlabotām tehnoloģijas un ekspluatācijas īpašībām, t. i. pazeminātu kristalizācijas tieksmi un mazu termiskās izplešanās koeficientu, ievadot fosfātu stiklu sastāvā silicija dioksīdu, tādējādi iegūstot jauna tipa stiklus, kuri atšķirībā no fosfātu stikliem apzīmējami par silikofosfātu stikliem.

Kāds bija pamatojums šādu lāzeru stiklu izstrādes nepieciešamībai un ko jaunu šādu stiklu ieguvē un izpētē devuši Silikātu tehnoloģijas katedras speciālisti? Sākot ar 1960. gadu lāzeru iekārtas daudzu pasaules valstu tautsaimniecībā tika izmantotas arvien vairāk. Tās iz mantoja rūpnieciskajā ražošanā, būvniecībā, medicīnā, kosmosa izpētē, kā arī vairākās citās tautsaimniecības nozarēs. Pirmajā lāzera starojuma iegūšanas iekārtā kā aktīvo elementu izmantoja alumīnija oksīdu – rubīnu. Pēc tam parādījās arī gāzveidīgie, pusvadītāju un šķidruma lāzeri. Lai atrisinātu rindu praktisko tautsaimniecības uzdevumu, radās nepieciešamība palielināt lāzeru jaudu, to lietderības koeficientu, iegūt dažāda viļņa garuma lāzera starojumu, kā arī lāzerus, kas spētu strādāt dažādos režīmos, t. i. no nepārtraukta starojuma enerģijas ģenerācijas līdz ultraīsiem impulsiem. Minētie faktori veicināja jaunu optiski aktīvu materiālu meklējumus, kas būtu izmantojami lāzera starojuma iegūšanas iekārtās.

Pašlaik zināmi simtiem dažādu gāzveida, šķidru un cietu lāzeru materiālu, lai gan lielākā daļa no tiem nav praktiski izmantojami, jo tiem nepiemīt īpašību kopums, kas nodrošinātu tā vai cita praktiska uzdevuma atrisināšanu. Lai īsie un ultraīsie impulsi būtu ar lielu enerģiju un sasniegtu lielu jaudu šajā režīmā, nepieciešama lāzera starojumu ģenerējoša viela, kurā būtu augsta aktīvo daļiņu koncentrācija. Šādu koncentrāciju var sasniegt cietvielu aktīvajos elementos.

Neskatoties uz neatlaidīgiem mēģinājumiem izaudzēt monokristālus ar augstu aktīvo daļiņu koncentrāciju, līdz šim laikam tikai divu tipu mākslīgos kristālus, ko izmanto lāzeru iekārtās, ražo rūpnieciski. Tie ir ar neodīma jonu aktivizētais rubīns un itrija-alumīnija granāts. Īpaši plaši pielieto pēdējo, jo tam piemīt gan labas mehāniskās un ter mooptiskās īpašības, kā arī labi lāzera starojuma raksturlielumi. Pēdējā laikā šo divu kristālu klāstu papildinājis ar neodīma jonu aktivizētais itrija alumināts. Itrija-alumīnija granāta un itrija alumināta lāzeru materiāli spēj sekmīgi strādāt gan nepārtrauktā, gan periodisku impulsu režīmā un ar to palīdzību var iegūt jaudu no dažiem desmitiem vatu līdz pat vairākiem kilovatiem. Optiski viendabīga lielgabarīta monokristāla izaudzēšana ir ļoti dārgs process, tādējādi lielu monokristālisku lāzeru materiālu dārdzība pieaug straujāk nekā ar to palīdzību iegūtā jauda. Tāpēc no cietvielu lāzera materiāliem interesi izraisīja stiklveidīgie lāzera materiāli.

Ar neodīmu aktivizēts stikls bija viens no pirmajiem stikla materiāliem, ar kura palīdzību ieguva lāzera efektu. Stikla izcilās optiskās īpašības, tā ieguves un apstrādes augstais līmenis, kā arī izejvielu pieejamība un to samērā nelielās izmaksas veicināja stiklveida lāzeru materiālu un lāzeru iekārtu uz to bāzes attīstību. Lāzeru izmantošana rūpnīcu tehnoloģijās radīja nepieciešamību ražot lāzeru stiklus lielos ap jomos. Tā kā lāzeru izmantošana izrādījās perspektīva arī kodoltermiskās enerģijas pētījumos, bija nepieciešams iegūt liela izmēra aktīvos elementus, ko nevarēja iegūt, izaudzējot liela izmēra aktīvos kristālus. Šie apstākļi stimulēja liela izmēra elementu izgatavošanu no stikliem, un tāpēc cietvielu lāzeru materiālu ieguvē stikls kļuva par no zīmīgāko aktīvo materiālu. Ilgu laiku izmantoja tikai silikātu stiklus, kuru iegūšanas tehnoloģija bija augstā līmenī. Mēģinājumi iegūt aktīvus materiālus no borātu un germanātu stikliem nebija veiksmīgi. Fosfātu stiklus uzskatīja par netehnoloģiskiem, kuriem ir ļoti šauras praktiskās pielietošanas iespējas un tāpēc arī lāzeru stiklu ieguvei uz fosfātu bāzes nepievērsa pietiekamu uzmanību.

Tikai 1966. gadā PSRS ZA Radiotehnikas un elektronikas institūta pētnieki parādīja, ka lāzeru materiāli uz fosfātu stiklu bāzes ir ļoti perspektīvi. Tika iegūti fosfātu stikli ar ļoti šauru enerģijas ģenerācijas spektru – 4 Å (turpretī silikātu stikliem tas ir 80–120 Å), lietderības koeficients ir 1,5–2 reizes augstāks nekā silikātu stikliem, pastāvot vienādiem ierosmes apstākļiem. Kā trūkums atzīmējams šo fosfātu stiklu zemā ķīmiskā izturība un augstā kristalizācijas tieksme. Lai šos trūkumus novērstu, RPI Silikātu tehnoloģijas speciālisti sadarbībā ar iepriekš minētajiem toreizējo PSRS ZA institūtu darbiniekiem izstrādāja vairākus optiski aktīvus lāzeru stiklus uz fosfātu bāzes ar mazu kristalizācijas tieksmi un termiskās izplešanās koeficientu, kā arī labu ķīmisko izturību. Par šim izstrādēm autori saņēmuši vairāk kā desmit izgudrojumu apliecību. Fosfātu lāzeru stikliem ir divas galvenās priekšrocības, salīdzinot ar citiem lāzeru materiāliem:

* var iegūt īsos un ultraīsos impulsus ar lielu enerģiju un lielu starojuma blīvumu lielizmēra lāzera iekārtās. Enerģijas blīvuma plūsma fosfātu stiklos ir gandrīz divas reizes lielāka nekā silikātu stiklos;
* fosfātu stiklos var panākt efektīvāku enerģijas apmaiņu starp retzemju elementu joniem nekā tas notiek silikātu stiklos.

Fosfātu lāzeru stiklu rūpnieciskā ražošana ir apgūta Francijā, Krievijā, Japānā, ASV u. c.

Optiskā šķiedra un stiklveida līme optiskajai šķiedrai

Sākot ar 1970. gadu Silikātu tehnoloģijas katedrai izveidojas sadarbība ar vairākiem speciālas nozīmes institūtiem, t. sk. institūtiem, kas nodarbojas ar optiskās šķiedras un šķiedru optisko elementu izstrādi. Sadarbības rezultātā tika uzkrāta liela pieredze speciālas nozīmes stiklu sintēzē un īpašību noskaidrošanā. Bija izveidojušies labvēlīgi priekšnoteikumi, lai laika periodā no 1980. līdz 1983. gadam pēc Silikātu tehnoloģijas katedras ieteikuma toreizējā Vissavienības stiklaplastikātu un stikla šķiedras zinātniski pētnieciskā institūta (institūts atradās Maskavas apgabala Krjukovā) speciālisti Lāzeru gaismas vadu laboratorijas vadītāja R. Ševeļēviča vadībā, sadarbībā ar Līvānu stikla rūpnīcas speciālistiem uzsāktu optiskās kvarca šķiedras ražošanu Latvijā. 1992. gadā nodibinās uzņēmums “Anda Optec” un no Līvānu stikla rūpnīcas atdalās optiskās šķiedras un šķiedru optisko elementu ražošana, kas sekmīgi turpinās un pilnveidojas jaunizveidotajā uzņēmumā līdz šim laikam. Saražotajai produkcijai ir pieprasījums daudzās ārvalstīs, tādās kā ASV, Japāna, Austrālija, Izraēla u. c.

Arī tīri praktiskā ziņā Silikātu tehnoloģijas katedras speciālisti ir veicinājuši optisko elementu ražošanas attīstību. Tika radīta optiskā stiklveida līme, ar kuras palīdzību stikla gaismas vados iestiprina metāla uzgaļus un tādā veidā tie tiek tālāk izmantoti dažādu aparātu konstrukcijās, sakaru tehnikas, medicīnas, vakuuma un augsttemperatūras tehnikas, lāzeru spektroskopijas, atomenerģētikas, kā arī ci tām vajadzībām.

Aizsarg- un elektroizolācijas pārklājumi metāliem

Nozīmīgi pētījumi Silikātu tehnoloģijas katedrā veikti par aizsarg pārklājumu radīšanu metāliem, kas šos metālus pasargā no sadegšanas jeb oksidācijas augstās temperatūrās (600–1000°C) un vienlaicīgi kalpo kā elektroizolācijas kārtiņa. Kā piemēru var minēt elektromotoru, kam jādarbojas paaugstinātās temperatūrās, un, pie tam, gaisa vidē. Šajā gadījumā no sadegšanas jāpasargā gan motora korpuss, gan tinuma vadi, kā arī citi motora konstruktīvie elementi. Pētījumos par aizsargpārklājumiem bija ieinteresēti kosmosa apguves programmas speciālisti, kodolenerģijas izmantotāji, radioelektronikas un optoelektronikas speciālisti. Vairāk kā 10 gadus Silikātu tehnoloģijas katedras speciālistiem bija sadarbība ar kosmosa apguves pētījumu centru “Enerģija” Maskavas pievārtē Podļipkos.

Aizsargpārklājumi niobijam un sakausējumiem uz tā bāzes

Mūsdienu modernajā tehnikā un tehnoloģijā svarīga nozīme ir niobijam un tantālam, kā arī dažādiem sakausējumiem uz to bāzes. Šos materiālus izmanto raķešu tehnikā un virsskaņas lidmašīnu būvē. Niobiju izmanto arī atomreaktoros kā materiālu siltumizdalošo elementu apvalkiem. Šos materiālus izmanto arī rūpnieciski (ķīmiskās aparatūras būvniecībā), tiem piemīt laba kaļamība un velmēšanas spēja. Tīrā metāliskā veidā niobiju un tantālu izmanto mikroelektronikā un elektrotehnikā. Taču jāatzīmē, ka niobijs un sakausējumi uz tā bāzes savas labās īpašības zaudē, ja tajā difūzijas ceļā parādās nevēlami piemaisījumi, kā, piemēram, gaisa skābeklis u. c. Lai aizsargātu niobiju un sakausējumus uz tā bāzes no nevēlamu aģentu iedarbības, kas ievērojami pasliktina specifiskās funkcionālās ekspluatācijas īpašības, Silikātu tehnoloģijas katedrā izstrādāti antikorozīvi fosfātu pārklājumi. Vienlaicīgi šiem pārklājumiem piemīt arī elektroizolējošas īpašības un augsta izturība pret g-starojumu un neitronu plūsmu. Pārklājumus iegūst 10-5 mmHg staba vakuumā 1050–1200°C temperatūrā.

Konstrukciju materiāliem, kas izgatavoti no niobija, vanādija, tantāla un to sakausējumiem, piemīt augsta temperatūras (600–900°C), kā arī korozijas izturība agresīvās vidēs (piemēram, sārmu metālu kausējumos). Šādus materiālus izmanto kosmosa tehnikā, ķīmijas rūp niecības mašīnbūvē, kodolenerģētikā un citur. Dažiem sakausējumiem piemīt izcila elektrovadāmība. Šādus sakausējumus izmanto lieljaudas magnētu izgatavošanai, kuri nepieciešami kodoltermiskās sintēzes iekārtās.

Sola-gēla tehnoloģija

Solu-gēlu tehnoloģijas pielietošanas aktualitāte stiklveidīgo un keramikas materiālu ieguvei saistāma ar tās priekšrocībām salīdzinājumā ar tradicionālo tehnoloģiju: zemāka sintēzes temperatūra, pa augstināta iegūstamo materiālu homogenitāte un tīrība, iespēja iegūt jaunus ar tradicionālo tehnoloģiju neiegūstamus materiālus.

Galvenie darbības virzieni šajā jomā ir:

* silikofosfātu, titāna un cirkonija oksīdus saturošo stiklu sintēze, optimizējot stiklu struktūru, sastāvu un vēlamo īpašību kompleksu;
* līdz 200 mkm biezu ķīmiski un termiski izturīgu aizsarg pār klājumu izstrāde stiklveida un metāliskām pamatnēm;
* dekoratīvo pārklājumu izstrāde stiklveida pamatnēm;
* pjezokeramikas materiālu ieguve;
* mikro- un nanokompozītu izstrāde implantu materiālu un montmorilonītu sintēzei.

Satura rādītājs


Latvijas Zinātnieku savienībā

IZMAIŅAS LZS STATŪTOS,

ko piedāvā LZS valdes apstiprinātā darba grupa – A. Blinkena, R. Bebre, J. Štrauhmanis, ir šādas:

II. Latvijas Zinātnieku savienības galvenie mērķi

papildināt ar punktu: veicināt latviešu zinātnieku atgriešanos Tēvzemē.

III. LZS biedri, to tiesības un pienākumi

1. izteikt šādā redakcijā: LZS biedri var būt zinātnieki, kas apliecinājuši sevi zinātniskā vai pedagoģiskā darbā, kā arī juridiskas personas, kas vēlas un spēj dot ieguldījumu LZS uzdevumu risināšanā, atzīst Statūtus un Programmu.

2. LZS uzņem:

– papildināt ar punktiem:

studentus – starptautisku, LZA u. c. prēmiju laureātus, pamatojoties uz zinātniskā vadītāja rakstisku ieteikumu;

juridiskās personas – augstskolas, firmas, kompānijas, kas veic zinātniskus pētījumus, risina jaunu tehnoloģiju izstrādes, sagatavo speciālistus.

8. LZS biedram ir pienākums:

praktiski piedalīties sabiedrības humanizācijā, demokratizācijā, kā arī apkārtējās vides aizsardzībā;

9. LZS biedrs var tikt izslēgts no savienības:

par biedra naudas nemaksāšanu divu gadu laikā;

LZS Kongress

2. LZS augstākā lēmējinstitūcija ir Kongress, kas sasaucams ne retāk kā reizi trijos gados. Ārkārtējo Kongresu sasauc pēc Padomes iniciatīvas vai vismaz 25% LZS biedru rakstveida pieprasījuma.

3. Kongresu organizē un izziņo Padome.

Svītrot piezīmi zem 6. punkta.

LZS Padome

9. LZS operatīvās vadības institūcija ir LZS Padome ar 25 locekļiem. LZS Padomes kvorums ir 13 locekļi.

LZS Padome:

ja no Padomes vai valdes izstājas kāds loceklis, ievēlē Padomes/Valdes locekli, kurš vēlēšanās saņēmis lielāko balsu skaitu.

12. LZS Padomes izpildu institūcija ir Valde. Valdē ir 7 locekļi.

13. LZS Valde:

organizē Padomes sēdes;

LZS Revīzijas komisija

16. Revīzijas komisijā ir 3 locekļi.

17. Revīzijas komisija:

sagatavo un iesniedz Padomei slēdzienus par LZS vēlēto institūciju darbību un budžeta izpildi;

Komisijas un darba grupas

19. pagaidu vai pastāvīgu uzdevumu veikšanai LZS biedri apvienojas komisijās vai darba grupās.

20. Lēmumu par komisijas/darba grupas izveidošanu pieņem LZS Padome pēc Padomes/Valdes vai vismaz piecu LZS biedru iniciatīvas.

21. Komisiju/darba grupu vada koordinators, kuru no sava vidus izvēlē izveidotās komisijas/darba grupas locekļi.

LZS kā juridiska persona

25. LZS ir tiesības organizēt zinātniskus, ražošanas u. c. kooperatīvus.

26. LZS mantu veido tās biedru iestāšanās un biedru maksas, biedru, citu personu un juridisko personu labprātīgas iemaksas, ienākumi no LZS uzdevumiem atbilstošas darbības, kā arī cita likumīgā ceļā iegūta manta.

Darba grupa arī ierosina visā tekstā vārdus “republika”, “orgāns” no mainīt ar vārdiem “valsts” un “institūcija”. Bet piedāvāto izmaiņu ap spriešana būs Valdē, tad Padomē un Kongresā 2003. gadā, kad arī pieņemsim galīgo lēmumu. Aicini visus LZS biedrus izvērtēt darba grupas priekšlikumus, jo mēs visi vēlamies mūsu organizācijas aktivitāšu pieaugumu, un protams, LZS nostiprināšanos! Te jāpiebilst, ka lēmējvaras ziņā ir Nevalstisko organizāciju likumprojekts un ja to līdz mūsu kongresam pieņems, tad LZS Statūtos vēl būs dažas izmaiņas.

Jānis Štrauhmanis

Satura rādītājs


Valsts atzinība zinātniekiem par mūža darbu

Valsts emeritētā zinātnieka nosaukums ik gadus tiek piešķirts izciliem, starptautiski atzītiem zinātniekiem. Tā ir valsts pateicība par raženu darbu zinātniskajā pētniecībā, par sagatavoto jauno zinātnieku maiņu paaudžu pēctecības nodrošināšanai Latvijas zinātnē. “Šis ne lielais grants ir vairāk goda, nekā naudas lieta” – tā teica LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš, 7. oktobrī LZA Senāta zālē, kad diplomus saņēma 13 jaunievēlētie valsts emeritētie zinātnieki. Diplomus pa sniedza LR izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns. LZA prezidents ar smaidu atzīmēja, ka “mēs pulcējāmies zīmīgā dienā – pēc vēlēšanām, “Jaunā laika” un pirmā sniega dienā. Ir atkal mazi svētki, jo lielā konkursā ir novērtēts cilvēku mūža darbs, un šis mūža grants saņemts pelnīti. Pirms sāks darbu jaunā valdība, vecajai Saeimai pa licis uzdevums – ir iesniegts dokuments par zinātnes kadru atjaunināšanu – tur paredzēti granti doktorantiem un arī valsts emeritētajiem zinātniekiem – palielināt šī mūža granta lieluma līdz Ls 100. Tas ir “jā iebalso” budžeta grozījumos 2003. gadam, ja to neizdarīs, tad būs grūtības. LR izglītības un zinātnes ministrs K. Greiškalns ir mūs atbalstījis, arī Ministru prezidents A. Bērziņš varētu atbalstīt. Bet runa nav par naudu, pirmkārt par godu. Teiciens “scientiae et patriae” ir vietā, varētu teikt tā “gods kalpot Latvijai, gods kalpot zinātnei”. Nelielā Latvija nevar izteikt bez lielās zinātnes. Paldies par darbu, par izaudzināto jauno paaudzi zinātnē. Lai jums laba veselība, jaunas ieceres!”

LZA ģenerālsekretārs akadēmiķis Raimonds Valters īsi iepazīstināja klātesošos ar šīgada papildinājumu valsts izcilo zinātnieku pulkam.

2002. gada 22. jūnijā ievēlēto valsts emeritēto zinātnieku vidū ir:

Edvīns Bērziņš – Dr. h. inž., LLU profesors, LZA kor. loc., LLMZA inženierzinātņu nodaļas vadītājs. Bijis Lauksaimniecības mašīnu katedras vadītājs un LLU zinātņu prorektors (1991–2002). Ievērojams speciālists graudu ventilēšanas, kaltēšanas, glabāšanas un pārstrādes tehnoloģijā. Vairāk nekā 70 zinātnisku publikāciju, vairāku grāmatu līdzautors un sastādītājs. Vadījis 7 disertāciju izstrādi. Aktīvs zinātnes organizators. Iemantojis patiesu autoritāti arī praktiķu vidū.

Andris Caune – Dr. h. vēst., LZA akadēmiķis, Latvijas vēstures institūta profesors, ilggadējs institūta Zinātniskās domes priekšsēdētājs un direktors. Zinātniskās intereses – viduslaiku arheoloģija, Rīgas vēsture, Latvijas viduslaiku pilis. Vadījis Rīgas arheoloģisko izpēti un izrakumus Bauskas pilsdrupās. Ap 680 publikāciju, t. sk. 12 grāmatu un brošūru autors, 57 grāmatu redaktors un sastādītājs. A. Caunes darbi plaši pārstāvēti Eiropas vēstures historiogrāfijā. LZA Lielās medaļas, Baltijas Asamblejas zinātnes prēmijas, LZA un a/s “Grindeks” balvas laureāts. Priekšsēdētājs Latvijas vēsturnieku ko misijai pie Valsts prezidentes, Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla galvenais redaktors, Rīgas 800 gadu jubilejas rīcības komitejas līdzpriekšsēdētājs. Vairāku ārzemju biedrību un asociāciju loceklis.

Gunārs Čipēns – Dr. h. ķīm., LZA akadēmiķis. Latvijas Organiskās sintēzes institūtā kopš 1958. g. Sākumā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, tad paša izveidotās Peptīdu ķīmijas laboratorijas vadītājs (1964–1983), institūta direktors (1976–1983). Pētījumu virzieni – bioorganiskā ķīmija (peptīdu strukturāli funkcionālā organizācija), patlaban – molekulārā bioloģija un ģenētika. Izstrādāti un ieviesti ražošanā vairāki peptīdu preparāti. Zinātniskā darba rezultāti atspoguļoti 7 monogrāfijās, ap 490 zinātniskās publikācijās, vairāk nekā 300 konferenču tēzēs, 63 autorapliecībās un 2 patentos. Vadījis 25 disertāciju izstrādi. Lasījis lekciju kursus LU un RTU. Saņēmis PSRS Valsts prēmiju, LPSR Valsts prēmiju, LZA G. Vanaga balvu, kā arī vairākas izcilu zinātnieku piemiņai veltītas medaļas.

Gunārs Duburs – Dr. h. ķīm., profesors, LZA akadēmiķis, ĶBMZN pr-ja vietnieks. Latvijas Organiskās sintēzes institūtā kopš 1957. gada – no j.z.l. līdz direktora vietniekam (no 1980. g.). Pēta slāpekli saturošu heterociklu sintēzi, īpašības, bioloģisko aktivitāti. Izstrādājis un ieviesis oriģinālus preparātus medicīnai un lauksaimniecībai. Vairāk nekā 1030 publikāciju, t. sk. ap 460 zinātnisko rakstu, 105 autorapliecību, 62 patentu autors. Vadījis 15 disertāciju izstrādi. Lasījis lekciju kursus Latvijas augstskolās, kā arī lekcijas vairākās ārzemju universitātēs. Plenārlektors starptautiskās konferencēs. Vairāku LZP grantu vadītājs, Eiropas Savienības zinātnisko projektu dalībnieks. LPSR Valsts prēmijas, LR Ministru kabineta balvas, LZA un Latvijas Patentu valdes prēmijas, LZA G. Vanaga balvas u. c. apbalvojumu laureāts.

Viktors Ivbulis – Dr. h. filol., LZA akadēmiķis, LU profesors, katedras vadītājs (1974–1998). Tagad – LU emeritētais profesors. Pašmācības ceļā apguvis bengāļu valodu. Kā Rabindranata Tagores dibinātās Visvabhārati universitātes ārzemju zinātniskajam līdzstrādniekam viņam ir bijusi iespēja 10 mēnešus dzīvot Indijā, iepazīstot tās kultūru, literatūru, realitāti. V. Ivbulis pievērsies Rabindranata Tagores dzīves un daiļrades pētniecībai. Izmantojot Fulbraita stipendiju un dažādus sadarbības  projektus, strādājis ASV, Vācijā, Francijā un Skandināvijā. Lasījis lekcijas 17 ASV, Indijas un Rietumeiropas universitātēs. 2002. g. V. Ivbulim piešķirta prestiža Rietumbengālijas valdības balva  – “Rabindra Memorial Prize” par grāmatu “Tagore: East and West Cultural Unity”. Sagatavojis jaunos orientālistus. Publicēti vairāk nekā 150 darbi, t. sk. 2 zinātniskas monogrāfijas, 3 populārzinātniskas grāmatas. Sastādījis un izdevis 3 antoloģijas – mācību līdzekļus. Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, žurnāla “Humanities and Social Sciences. Latvia” galvenais redaktors.

Aris Lācis – Dr. h. med., profesors, Valsts Bērnu kardioloģijas centra vadītājs (kopš 1994). Latvijā un ārzemēs labi pazīstams bērnu kardioķirurgs. Zinātnisko pētījumu virziens – iedzimto sirdskaišu ķirurģiskā ārstēšana bērniem. Izveidojis bērnu kardioloģiju kā patstāvīgu medicīnas disciplīnu Latvijā. Izstrādājis un ieviesis vairākas operāciju tehnikas modifikācijas un izgudrojumus, ko atzīst un plaši izmanto arī vadošajās ārvalstu bērnu kardioķirurģijas klīnikās. Zinātnisko publikāciju skaits – 304, t. sk. 3 monogrāfijas, 13 izgudrojumi. Daudzu starptautisku bērnu kardioloģijas un kardioķirurģijas asociāciju biedrs.

Imants Mangalis – Dr. h. mežz., LLU profesors, LLMZA loceklis. Strādā LLU kopš 1952. g., bijis Mežkopības katedras vadītājs (1973–1990), dekāna vietnieks zinātniskajā darbā. galvenais darba virziens – meža mākslīgā atjaunošana. Publicēti vairāk nekā 100 zinātniski darbi, līdzautors un redaktors plašai mācību grāmatai “Meža kultūras”. LLU emeritētais profesors. E. H. Ostvalda prēmija par izciliem nopelniem mežzinātnē.

Imants Meirovics – Dr. ķīm., RTU profesors, Ilggadējs RTU Ķīmijas tehnoloģijas fakultātes dekāns (1974–1993). Zinātniskās intereses – perinaftindandionu rindas aminoatvasinājumu ķīmija, organisko luminoforu un krāsvielu sintēze un izpēte, ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas attīstības vēsture Latvijā. Vairāk nekā 160 zinātnisku rakstu, 2 mācību grāmatu, 1 monogrāfijas autors. Latvijas ķīmijas vēstures muzeja padomes priekšsēdētājs (1993). Latvijas Izglītības fonda ietvaros nodibinājis mērķprogrammu “Izglītībai, zinātnei un kultūrai”, kas sniegusi atbalstu ap 1800 Latvijas augstskolu studentiem. LPSR Nop. b. tautas izglītības darbinieks, RTU Goda darbinieks, RTU emeritētais profesors, LZA Goda mecenāts.

Ivars Siliņš – Dr. h. med., Rīgas Stradiņa universitātes profesors, klīniskās slimnīcas “Gaiļezers” iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs (kopš 1999), katedras vadītājs (1984–1995). Bijis Latvijas Veselības aizsardzības ministrijas galvenais speciālists iekšķīgās slimībās (1969–1984), Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta zinātniskais  līdzstrādnieks (1958–1969). Zinātniskās intereses saistītas ar iekšķīgām slimībām, kardioloģiju. Ap 150 zinātnisku publikāciju, vairāku izgudrojumu autors, 8 medicīnas rokasgrāmatu līdzautors. Vadījis 3 disertāciju izstrādi. Saņēmis LPSR Valsts prēmiju par darbiem kardioloģijā. AML (RSU) senāta loceklis. Internistu biedrības pr-js, Kardiologu biedrības valdes loceklis. Latvijas Ārstu biedrības Goda biedrs, ASV ārstu koledžas Goda biedrs.

Antons Skromanis – Dr. h. lauks., Dr. ekon., pensionārs. Strādājis republikas lauksaimniecības sistēmā (1960–1995), bijis LM nodaļas vadītājs, pārvaldes priekšnieks, ZRA “Latvijas Agroķīmija” priekš sēdētāja vietnieks zinātniskajā darbā, Lauksaimniecības ķimizācijas pētniecības un projektēšanas stacijas direktors (no 1992). Organizējis valsts agroķīmisko dienestu. Risinātas daudzas ar zemkopības kultūras celšanu saistītas problēmas, izstrādāti zinātniski un praktiski ieteikumi. Ar A. Skromaņa aktīvu atbalstu iznāca specializētais žurnāls “Ražība”. Galvenie zinātniskās darbības virzieni: augsnes auglības celšana, mēslošanas sistēma, kūtsmēslu enerģētiskais un ekonomiskais potenciāls. Vairāk nekā 250 publikāciju, 8 monogrāfijas, 50 mācību metodiskie līdzekļi.

Leonīds Sluckis – Dr. h. med., AML profesors, Traumatoloģijas un ortopēdijas ZPI laboratorijas vadītājs (1960–1996), vēlāk Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas bioķīmijas laboratorijas vadītājs. Galvenais zinātniskā darba virziens – saistaudu bioķīmija, arī klīniskā bioķīmija. Prof. L. Slucka vadītā laboratorija bija viens no vadošajiem saistaudu bioķīmijas pētījumu centriem bij. PSRS. Vairāk nekā 380 publikāciju, t. sk. 6 monogrāfiju, ap 200 zinātnisko rakstu, 14 izgudrojumu autors. Vadījis 19 disertāciju izstrādi. LPSR Valsts prēmijas laureāts.

Juris Zaķis – Dr. h. fiz., LZA akadēmiķis, LU profesors. Viens no Cietvielu Fizikas institūta dibinātājiem, kura vadībā institūts izveidojās par vienu no vadošajiem zinātnes centriem Latvijā. Ilggadējs LU rektors (1987–2000). Galvenais zinātnisko pētījumu virziens – stiklveida materiālu izpēte. Vairāk nekā 280 publikācijas, t. sk. 150 zinātniski raksti. 10 grāmatas, t. sk. 3 zinātniskas monogrāfijas un 2 mācību līdzekļi. Vadījis 7 studiju kursus. J. Zaķa vadībā izstrādātas 8 disertācijas. Bijis PSRS Tautas deputāts, LR 6. Saeimas deputāts. A/s “Izglītība” valdes pr-js, Latvijas–Vācijas izglītības, kultūras un informācijas fonda valdes priekšsēdētājs, Akadēmiskā kluba pr-js, Intelektuālā īpašuma un inovāciju akadēmijas prezidents.

Ansis Zīverts – Dr. h. inž., LZA korespondētājloceklis, LLMZA loceklis. LLU profesors ūdenssaimniecības apakšnozarē. Bijis Hidrotehnikas un meliorācijas ZPI direktora vietnieks zinātniskajā darbā, strādājis vadošos amatos arī Valsts meliorācijas projektēšanas institūtā, LLU katedras vadītājs. Darba virzieni – augsnes hidrofizikālo īpašību un ūdens režīma novērtēšanas metodes; nosusināšanas sistēmu, nestacionāras ūdens plūsmas, ūdenssaimniecības bilanču aprēķini; hidroloģisko procesu matemātiskā modelēšana. Vadījis daudzu zinātnisku projektu izstrādi. LU un LLU lasījis lekciju kursus hidroloģijā, meteoroloģijā un klimatoloģijā, ūdenssaimniecībā. Vadījis maģistra darbu un doktora disertāciju izstrādi. Ap 125 zinātnisku publikāciju, t. sk. 3 monogrāfijas, 5 mācību grāmatas un metodiskie līdzekļi. LPSR Nopelniem bagātais inženieris.

LR izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns sveica jaunos valsts emeritētos zinātniekus svētku reizē – saņemot diplomus un īpašo valsts emeritētā zinātnieka nozīmīti, un izsacīja visa labā vēlē jumus, uzsverot, ka Izglītības un zinātnes ministrija, rūpējoties par izglītības attīstību un finansējumu, ir rīkojusies kā ģimenē – vispirms pievēršoties vismazākajiem, tad vidējai un pēc tam vecākajai paaudzei – proti, sāka sakārtot sistēmu, sākot no pamatizglītības. Ministrs uzdāvināja Latvijas Zinātņu akadēmijai jauku suvenīru – galda pulksteni, novēlot, lai “nepietrūkst laika, lai ir laiks arī pašiem”.

Valsts emeritēto zinātnieku kluba “Emeritus” prezidente akadēmiķe Rita Kukaine izskaidroja kluba darba principus un uzaicināja jaunos biedrus aktīvi piedalīties kopīgi rakstāmajā atmiņu grāmatā par dzīvi un likteņiem zinātnē.

Mazais prieka mirklis bija gaišs un saulains. Neraugoties uz slapjo sniegu aiz loga. Atzinība vienmēr ir ļoti patīkama, it īpaši, ja tā ir valsts atzinība. Latvijā šādu atzinību ir pelnījuši vēl daudzi zinātnieki.

I. T.

Satura rādītājs


Tikšanās ar Tartu niversitātes
zinātnisko delegāciju

Tartu universitāte dibināta 1632. gadā, laikā no 1632. līdz 1710. gadam ar pārtraukumiem darbojās Tērbatas akadēmija (Academia Gustaviana, academia Gustavo Caroline). 1802. gadā tā atsāka darbību ar nosaukumu Tērbatas universitāte. Kā augstskola un intelektuālais centrs tā devusi nenovērtējami augstu ieguldījumu Eiropas un arī Latvijas kultūrā. Te darbojās daudzi Eiropas mēroga zinātnieki, TU bijusi arī kā pamatbāze vairāku citu augstskolu un zinātniskās pētniecības institūtu attīstībai.

Tartu universitātes un Latvijas saistība ir ļoti sena un pamatīga. TU studēja pirmais latviešu inteliģents mācītājs un literāts J. Reiters. Kopš darbības atjaunošanas 1802. gadā universitāte bija galvenais augstākās izglītības centrs humanitārajās zinātnēs. “Latvijas kultūrā neviena universitāte aiz pašreizējās Latvijas robežām nav atstājusi tik dziļas pēdas”, tā Tartu universitātes nozīmi vērtē LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš. Ar to saistīti J. Alunāna, K. Barona, K. Valdemāra, K. Biezbārža, E. Veidenbauma un daudzu citu izcilu latviešu inteliģentu vārdi. Te darbojās ķīmiķis un farmaceits D. H. Grindelis, ģeologs un arheologs K. Grēvinks, farmakologs G. Šmīdebergs, J. Endzelīns, K. Krēsliņš, K. Mīlenbahs, K. Pētersons, F. Balodis, K. Balodis un daudzi citi. Latvijas ZA pirmajā sastāvā tika ievēlēti TU audzēkņi J. Endzelīns, J. Miķelsons, arī pirmais ZA goda loceklis F. Blumbahs.

7. oktobrī LZA prezidents Jānis Stradiņš pieņēma Tartu universitātes zinātnieku delegāciju, kura bija ieradusies Rīgā zinātniskā ko man dējumā, lai, atceroties TU dibināšanas 370. un darbības atjaunošanas 200. gadadienu, lemtu par turpmāko zinātnisko kontaktu stiprināšanu. Igauniju pārstāvēja kādreizējā Igaunijas Republikas vēstniece Latvijā L. Utno (Igaunijas Eirofakultāte), Tartu universitātes pro fesori R. H. Mikelsārs, T. Rozenbergs, H. Pirimae, M. Laurs, dažādu TU struktūrvienību vadītāji L. Kongo, G. Arro, M. Arro, M. Top mane, K. Benno, L. Saluste. No LZA puses sarunā un pasākumos piedalījās akadēmiķis A. Vīksna, LZA goda locekļi V. Jākobsons, T. Karma, a/s “Grindeks” pārstāve G. Jākobsone, LZA Starptautisko attiecību daļas vadītāja Dr. chem. D. Šveica.

Tikšanās dalībnieki noklausījās akadēmiķa J. Stradiņa un Tartu universitātes bibliotēkas vecākā pētnieka Dr. Haina Tanklera ziņojumus par Latvijas un Tartu universitātes vēsturiskajiem kontaktiem. L. Utno, runājot literāri bagātā, perfektā latviešu valodā, atzinusi vienmēr labo sadarbību starp TU un Latvijas Universitāti, aicināja akadēmiju, paplašinot kontaktus, 12. decembrī rīkot kopīgu D. H. Grindeļa un G. F. Par rota dienas konferenci. J. Stradiņš aicināja izmantot mūsu kopīgo robežpilsētu Valkas un Valgas kā pirmās Eiropilsētas modeli, apzināt tajās sakrātās kultūras vērtības, it īpaši tās, kuras saistās ar J. Cimzes skolotāju semināra darbu, nākamajā gadā sarīkot kopīgu Zinātņu akadēmiju izbraukuma sēdi. A. Vīksna, kura pētījums “Tērbatas universitāte” (R., 1986), tika labi novērtēts, iepazīstināja ar grāmatas tapšanas vēsturi. V. Jākobsons runāja par Latvijas farmācijas rūp niecības un a/s “Grindeks” saistību ar Tallinas kolēģiem un “Grindeks” kultūras menedžmenta tradīcijām.

D. Šveica pavadīja igauņu viesus ekskursijā Vecrīgā un Rīgā, lai iepazīstinātu ar tām vēsturiskajām vietām, kuras saistās ar zinātnieku D. H. Grindeļa, G. F. Parrota, kā arī pirmā igauņu dzejnieka, Rīgā dzimušā un dzīvojušā J. Petersona piemiņu.

I. T.

Satura rādītājs


LZA GODA DOKTORS v.e. BĪSKAPS JĀNIS CAKULS

LZA humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa piešķīrusi LZA goda doktora grādu vēsturē v.e. bīskapam Jānim Cakulam.

LZA Senāts 8. oktobra sēdē lēmumu apstiprināja.

Viens no ražīgākajiem baznīcas vēstures pētniekiem, J. Cakuls ir veicis ļoti nozīmīgu darbu Latvijas Romas katoļu vēstures pētniecībā un materiālu publicēšanā. Viņa spalvai pieder šādas grāmatas:

Latvijas Romas katoļu priesteri 1918–1995. R., 1996, 432 lpp.
Latvijas Romas katoļu draudzes. R., 1997, 780 lpp.
Katoļu baznīcas loma Latvijas tautas vēsturē. Vācu bruņinieks Livonijas valstī un vācu bruņinieks pēc tam XII–XIX gadsimtā. R., 1999, 620 lpp.
Latvijas Romas Katoļu Baznīcas vēstures materiāli XX gadsimtā. R., 2001, 888 lpp.

Satura rādītājs


In memoriam

Uldis Cielēns
(11.03.1940.–21.08.2002.)

Pēc smagas slimības pāragri no dzīves aizgājis pazīstams materiālzinātnes, materiālu tehnoloģijas un plazmas tehnoloģijas speciālists inženiezinātņu doktors Uldis CIELĒNS.

Negaidīti pārtrūcis ilggadējā Neorganiskās ķīmijas institūta zinātnieka (1964–1979), Neorganisko materiālu SMTB direktora vietnieka (1979–1994), SIA “Plazma, keramika, tehnoloģija” un RTU Latvijas derīgo izrakteņu institūta direktora (no 1994. g.) U. Cielēna darbīgais mūžs.

Uldis Cielēns dzimis 1940. gada 11. martā Saldū, 1941. gadā kopā ar vecākiem izsūtīts uz Sibīriju. Pēc atgriešanās beidzis Saldus vidusskolu, studējis RPI Ķīmijas fakultātē (1958–1964), vienlaicīgi strādājot Neorganiskās ķīmijas institūtā par laborantu, vēlāk inženieri, zinātnisko līdzstrādnieku.

U. Cielēna vadībā veikti pētījumi par neorganisko savienojumu (nitrīdu, borīdu, silicīdu u. c.) un to kompozīciju sintēzi zemtemperatūras plazmā, izstrādāta savienojumu iegūšanas tehnoloģija, noskaidrotas pielietošanas iespējas jaunu materiālu un pārklājumu iegūšanai. Darba rezultāti atspoguļoti vairākās brošūrās, ap 60 publikācijās, saņemtas 90 autorapliecības, 3 patenti.

Organizēta radoša sadarbība ar nozares zinātniskajām iestādēm un uzņēmumiem Latvijā un ārvalstīs.

Uldis Cielēns lasījis RTU lekciju kursus plazmas tehnoloģijā (1970–1993), veicis aktīvu darbību Latvijas Materiālu pētīšanas biedrības izveidē un vadībā (no 1994. g.).

U. Cielēns bijis Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministra padomnieks, kā arī izpildījis virkni citu sabiedrisku pie nākumu.

Pietrūkst nu mums Ulda Cielēna – erudītā zinātnieka, enerģiskā un prasmīgā zinātnes sasniegumu praktiskās īstenošanas organizatora, aktīvā sabiedriskā darbinieka, lieliskā un atsaucīgā darba kolēģa, iejūtīgā un gādīgā savas kuplās ģimenes aprūpētāja.

Paldies Tev, Uldi, par visu!

T. Millers

Satura rādītājs


Prāgā un Rīgā

Intervija ar Čehijas Republikas Zinātņu akadēmijas Mākslas vēstures institūta
pētnieciskā darba vadītāju Dr. Voitehu Lahodu (Vojtech Lahoda)

Kādi bija jūsu Latvijas apmeklējuma mērķi?

Mērķis pētīt Latvijas klasiskā modernisma mākslu bija noteikts brauciena pieteikumā, bet tiešs sākotnējs pamudinājums bija nepieciešamība uzrakstīt recenziju par amerikāņu mākslas zinātnieka Stīvena Mansbaha grāmatu par moderno mākslu Austrumeiropā (tai skaitā Latvijā). Rakstot to sapratu, ka maz ko zinu par Latvijas šī perioda mākslu, ka, apcerot Čehijas 20. gs. sākuma parādības, parasti tiek uzsvērtas to sakarības ar Parīzi, nevis ar kādiem citiem centriem, kas nav pareizi. Manu zinātnisko pētījumu projektu es nosaucu “Prom no Parīzes”, ar to norādot nepieciešamību pētīt analoģijas citos centros. Es specializējos čehu kubisma vēsturē. Reprodukcijās redzētie “Rīgas grupas” darbi mani pārsteidza tieši kā svarīgas analoģijas, kuras studējamas uz vietas – Latvijā.

Raksturojiet, lūdzu, īsumā jūsu institūtu un tā attiecības ar Čehijas Zinātņu Akadēmiju.

Čehijā, kā visās PSRS satelītu valstīs, zinātniskie institūti bija iekļauti Zinātņu Akadēmijas sistēmā. Pēc lielajām izmaiņām 1991. gadā visās dzīves jomās arī Čehijas Zinātņu Akadēmija tika reformēta, būtiski mainījās tās sastāvs un struktūra. Tomēr reformētie zinātniskie institūti palika tās ietvaros. Mākslas vēstures institūtā patlaban strādā 45 darbinieki (daudz mazāks skaits kā pirms 1991. g.), no tiem 35 ir pētnieciskā darba veicēji. Pētījumi un pētnieki ir sadalīti par nodaļām (pieminekļu topogrāfija un dokumentācija, viduslaiku, jauno laiku māksla, 19., 20. gs. māksla), bez tam ir vēl mazākas atsevišķas grupas, kas specializējās kādā tematikā. Visu nodaļu uzdevumi ir pētīt un, kas jāpasvītro, publicēt pētījumu rezultātus. Zinātņu Akadēmijai ir izdevniecība, kas to arī dara, tam ir īpaši fondi. Institūts, piemēram, publicē iespējami precīzu un kvalitatīvu pieminekļu dokumentāciju, strādā pie daudzsējumu Morāvijas un Bohēmijas mākslas vēstures, pie triju sējumu Čehijas mākslas vēstures ārzemju lasītājam.

Vai pēdējie minētie izdevumi ir kolektīvs darbs?

Jā, pie daudzsējumu Čehijas mākslas vēstures strādā ap 20 autoru, daļa arī no citām institūcijām. Protams, te nav runa par kādu ideoloģiski apvienotu anonīmu tekstu. Katrs no autoriem ir atbildīgs par savu tēmu un attiecīgu nodaļu. Redaktora uzdevums ir tās saskaņot, nevis vienādot. Nodaļas var rādīt dažādas pieejas materiālam, tās, pat citkārt būdamas pretrunīgas, tiek saglabātas, kopumā demonstrējot Čehijas mākslas vēstures stāvokli pašreiz.

Kādas ir čehu mākslas zinātnieku metodoloģiskās orientācijas?

Kādas izteiktas metodoloģiskas orientācijas nav, varētu pat teikt, ka patlaban teorētiski metodoloģiskie jautājumi nav īpaši aktuāli (kādi tie bija, piemēram 1920.–1930. gados). Ja vajadzīgs raksturojums, var teikt, ka drīzāk dominē formālistiskā tradīcija, arī sava veida “post Vīnes skolas” tradīcija. Jaunākā paaudze mēģina izmantot semiotisko vai posstrukturālisma metodoloģija, bet tas vairāk izpaužas kādos rakstos un virspusēji. Rietumu t. s. “jaunās māksla vēstures” neomarksistiskā socioloģiskā metode nav ienākusi un vecā marksistiskā metodoloģija, protams, ir atmesta.

Kāda ir zinātniskā darba finansēšanas sistēma Čehijā?

Visus zinātniskos institūtus finansē valsts caur Zinātņu Akadēmiju. Darbojas grantu sistēma projektiem un īpašas aģentūras to administrēšanai. Ir arī nelieli granti, kas nāk no Kultūras ministrijas. Mākslas vēstures institūtam ir iespējas pieteikties arī lietišķo pētījumu grantiem (piemēram, arhīvu datu digitalizācijas projektiem), ja valsts mākslas galerija, kam tas praktiski nepieciešams, dod attiecīgas rekomendācijas.

Kādas ir jūsu un citu institūtu attiecības ar augstskolām?

Attiecības ir labas. Pastāv tendence tuvināt institūtus augstskolām un tos iekļaut augstskolās. Institūta zinātnieki parasti (katrs otrais) pasniedz. Tomēr institūtu pilnīga iekļaušana augstskolās nenotiek. Man liekas, ka institūtu darbība šobrīd pie mums ir brīvāka, lokanāka, arī mūsdienīgāka. Universitātes mākslas vēstures pasniegšanā jūtama lielāka rutīna un inerce. Protams, mums ir vajadzīgi jauni kadri, mums ir doktoranti, sadarbība ar augstskolām notiek

Cik lieli ir šī gada augusta plūdu nodarītie postījumu Čehijas kultūras mantojumam?

Postījumu visas sekas vēl nav nosakāmas, tas būs redzams atjaunošanas un restaurācijas darbu gaitā. Bet arī tagad var teikt, ka postījumi ir ievērojami. Prāgā visvairāk bija cietuši Nacionālās mākslas galerijas krājumi Sv. Agneses klosterī, Zbraslavas pils pagrabos čehu tēlnieku ģipšu lējumi, Nacionālajā tehnikas muzejā izcilāko čehu arhitektu projektu un zīmējumu oriģināli. Nav vēl zināms, kā uz paaugstināto mitrumu reaģēs freskas un kokgriezumi arhitektūras pieminekļos. Tāpat cietuši rakstītie un publicētie materiāli – Zinātņu Akadēmijas arhīvu dokumentu un grāmatu liela daļa bija zem ūdens, ārpus Prāgas īpaši cieta Terezinas holokousta muzeja dokumenti. Nav vēl skaidrs, kā izdosies visus restaurēt un cik daudz ir zudis no nācijas vēsturiskās atmiņas.

Beigās pavisam parasts jautājums: kādi ir jūsu iespaidi Rīgā?

Man patika Rīga. Noteiktos aspektos tā ir salīdzināma ar Prāgu. Kad es eju pa Rīgas ielām, brīžam liekas, ka atrodos kādā Viduseiropas pilsētā, tad atkal, pienākot pie kādas klasicisma celtnes, jāatceras Pēterburga, vēsturiskās arhitektūras daudzveidība ir iespaidīga. Man ir grūti spriest, bet ir tāda sajūta, ka pēdējos 10 gados te ir notikušas lielas izmaiņas. Ielu un cilvēku izskatā nav lielas atšķirības no citām lielām Eiropas pilsētām. Protams, manāmi ļaudis un ēkas, kuras ir cietušas šo pārmaiņu rezultātā, bet tas nav noteicošs iespaids. Cilvēki, ar kuriem es nonācu kontaktos, bija laipni un atvērti. Un teiktais nav tikai obligātie viesa komplimenti.

Interviju sagatavoja Elita Grosmane un Eduards Kļaviņš

Satura rādītājs


2002. gada Nobela prēmijas

Nobela prēmija medicīnā šogad piešķirta trim zinātniekiem, britu zinātniekiem Sidnijam Brenneram un Džonam Salstonam, kā arī amerikāņu pētniekam Robertam Horvicam, kuru pētījumi palīdzēja saprast, kā gēni regulē šūnu attīstību un atmiršanu. Šie pētījumi paver jaunas iespējas medicīnā, tostarp arī vēža un AIDS ārstniecībā.

Brennera, Salstona un Horvica pētījumi skar šūnu ieprogrammētās atmiršanas jeb “pašnāvības” norisi un gēnus, kas to ietekmē. Cilvēka organismā katru dienu rodas miljoniem jaunu šūnu un vien laikus atmirst līdzīgs skaits šūnu, tā saglabājot līdzsvaru. Taču, ja cilvēks, piemēram, sirgst ar vēzi, šūnu atmiršana tiek kavēta un izdzīvo arī tās šūnas, kuras normālos apstākļos atmirtu.

Savukārt citas slimības, kā, piemēram, AIDS, veicina paātrinātu šūnu atmiršanu, tādēļ organisms zaudē vairāk šūnu kā parasts. Pētot šos procesus, zinātnieki ir guvuši labāku priekšstatu par to, kā daži vīrusi un baktērijas iekļūst cilvēka šūnās.

Cilvēka organisms ir pārāk sarežģīts, lai varētu viegli izsekot visu procesu norisi, tādēļ ļoti svarīgs ir S. Brennera atklājums, ka eksperimenta veikšanai ideāli noder nematode (Caenorhabditis elegans). Tas ir apmēram 1 mm garš tārpiņš kuram ir ap 1000 šūnu. Nematode ir caurspīdīga, tādēļ mikroskopā var labi redzēt šūnu dalīšanos procesus. S. Brenners pierādīja, ka ir iespējams panākt gēnu mutācijas nematodes genomā.

Dž. Salstons pētīja nematodes šūnu dalīšanos un atklāja, ka noteiktas šūnas vienmēr iet bojā, tādējādi “pašnāvība” ir ieprogrammēta to struktūrā. Dž. Salstons arīdzan atklāja nematodes genoma struktūru un aktīvi piedalījās cilvēka genoma atšifrēšanā. R. Horvics atklāja divus gēnus, kas izraisa nematodes šūnu atmiršanu. Vēlāk viņš pierādīja, ka līdzīgs gēns ir arī cilvēka organismā. Tagad ir labi zināms, ka lielākajai daļai no gēniem, kas kontrolē šūnu atmiršanu tārpos, var atrast līdziniekus cilvēka organismā.

*

Nobela prēmija fizikā ir piešķirta trim zinātniekiem, kuru pētījumi astrofizikas jomā ievērojami paplašinājuši cilvēka zināšanas par Visumu. Amerikāņu zinātnieks Raimonds Deiviss un japāņu pētnieks Masatoši Košiba pierādīja, ka Visumā eksistē niecīgas elementārdaļiņas neitrino, kas rodas kodolreakcijas rezultātā. Tas palīdzēja apstiprināt pie ņēmumu, ka Saules enerģijas avots ir kodolreakcija, kuras ietvaros ūdeņradis pārvēršas hēlijā. Savukārt itāliešu izcelsmes ASV zināt nieks Rikardo Džakoni veic pētījumus ar kosmosā esošajiem rentgenstariem. Viņš pirmais atklāja rentgenstaru avotus ārpus Saules sistēmas.

R. Džakoni radītie rentgenstaru teleskopi ir ļāvuši astronomiem iegūt daudz labākus kosmosa attēlus un palīdzēja likt pamatus rentgenstaru astronomijas attīstībai.

Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija, kas piešķir Nobela prēmijas fizikā, savā paziņojumā norāda: “Prēmijas ieguvēji ir izmantojuši vismazākās Visuma sastāvdaļas, lai veicinātu mūsu izpratni par vislielākajām: Sauli, zvaigznēm, galaktikām un supernovām. Jaunās zināšanas ir mainījušas mūsu izpratni par Visumu.”

Kad uz Saules notiek kodolreakcija, kas ūdeņradi pārvērš hēlijā, šis process rada divus neitrino uz katru izveidoto hēlija atoma kodolu. Tomēr neitrino esamību ir tik grūti konstatēt, ka zinātnieki ilgu laiku šo uzdevumu uzskatīja par faktiski neiespējamu.

Katru stundu caur cilvēka ķermeni iziet miljoniem Saules radīto neitrino, tikai mēs to, protams, nemaz nemanām. R. Deiviss veica ilgstošu eksperimentu un 30 gadu laikā viņam izdevās atklāt un no tvert aptuveni 200 neitrino. Šim uzdevumam viņš izmantoja īpašu iekārtu, kas bija ievietota pazemē un pildīta ar 615 tonnām tetrahloretilēna. Eksperti norāda, ka R. Deivisa uzdevums bija sarežģītāks nekā viena konkrēta smilšu graudiņa atrašana Sahāras tuksnesī.

M. Košiba turpināja šos pētījumus un pierādīja, ka Saule tiešām izstaro neitrino. 1987. gadā viņš arīdzan konstatēja neitrino, ko bija radījis kādas attālas supernovas sprādziens. R. Deivisa un M. Košibas pētījumi liek pamatus jaunai pētījumu nozarei – neitrino astronomijai.

*

Nobela prēmiju ķīmijā par ieguldījumu dzīvības procesu izpētē šogad saņems ASV zinātnieks Džons Fenns, Japānas zinātnieks Koiči Tanaka un Šveices zinātnieks Kurts Vitrihs, tā paziņojusi Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija. Zinātnieku pētījumi ir palielinājuši izpratni par sarežģītām molekulām, kā, piemēram, proteiniem, kas ir cilvēka ķermeņa struktūras pamatā. Dž. Fenna, K. Tanakas un K. Vitriha izstrādātās pētījumu tehnoloģijas ļauj sekmīgāk pētīt proteinus un paver jaunu ceļu medikamentu izveidošanai, kas ļaus efektīvāk ārstēt daudzas slimības, piemēram – vēzi.

Dž. Fenna, K. Tanakas un K. Vitriha atklājumi būtībā ir likuši pa matus jaunai pētījumu nozarei – proteomikai, kas pēta proteinu lomu dzīvības procesā, tā informē BBC. “Iespēja detalizēti analizēt proteinus ir sekmējusi lielāku izpratni par dzīvības procesiem”, teikts Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas paziņojumā. Nobela komiteja ķīmijā priekšsēdētājs Bengts Nordens uzsver: “Viņu darbs ir pavēris iespēju nākotnē atrast zāles pret vēzi”. Jau patlaban zinātnieku atklātās metodes var izmantot, lai konstatētu vēzi, pētītu vides piesārņojumu, uzlabotu pārtikas kontroli un pieķertu sportistus, kas lieto dopingu.

*

Nobela prēmija ekonomikā šogad piešķirta ASV zinātniekam Vernonam Smitam un Danielam Kānemanam, kurš ir ASV un Izraelas pilsonis. V. Smits un D. Kānemans ir snieguši lielu ieguldījumu, lai attīstītu psiholoģisko un eksperimentālo ekonomiku.

Šo zinātnieku darbs ir palīdzējis izprast, kā psiholoģiskie faktori ietekmē cilvēku lēmumus ekonomikas jomā. Ļoti liela nozīme ekonomikas teorijas un prakses attīstībā bijusi arī eksperimentiem, kas ļauj laboratorijas apstākļos analizēt dažādus ekonomiskos modeļus.

V. Smits un D. Kānemans ir palīdzējuši paplašināt ekonomikas pētījums ārpus tradicionālā pieņēmuma, ka cilvēks ir racionāla būtne, kas tiecas pēc pašlabuma un vienmēr spēj pieņemt saprātīgus lēmumus. D. Kānemans pierādīja, ka cilvēki nespēj veikt pilnvērtīgu situācijas analīzi, ja nākotnē gaidāmās sekas ir neskaidras. D. Kānemans ekonomikas pētījumos iekļāva psiholoģiskus faktorus, palīdzot izprast, kā cilvēki rīkojas neskaidros apstākļos.

V. Smits lika pamatus eksperimentālās ekonomikas attīstībai, jo bieži vien rodas nepieciešamība laboratorijas apstākļos pārbaudīt kāda lēmuma iespējamās sekas, pirms šis lēmums tiek īstenots dzīvē. V. Smits izstrādāja vairākas metodes, radot uzticamu eksperimentu standartu. Šādus eksperimentus var izmantot, piemēram, lai noskaidrotu, vai nepieciešams privatizēt valstij piederošus monopoluzņēmumus.

*

Nobela prēmija literatūrā piešķirta ungāru rakstniekam Imrem Kertēsam par 1975. gadā uzrakstīto romānu “Bez likteņa” – par pusaudža gados pieredzēto Osvencimas un Būhenvaldes nāves nometnēs. Arī turpmākajos romānos “Fiasko” (1988), “Kadišs nedzimušam bērnam” (1990) autors turpina šo tēmu.

*

Nobela miera prēmija tiks pasniegta bijušajam ASV prezidentam (1977–1981) Džimijam Kārteram – par nopelniem starptautisko konfliktu risināšanā, cilvēktiesību sekmēšanā un cīņā par ekonomisko taisnīgumu”.

Šogad Nobela prēmijas vērtība ir 10 miljoni Zviedrijas kronu jeb 656 000 latu. Tās tradicionāli pasniedz 10. decembrī balvas dibinātāja Alfreda Nobela nāves gadadienā.

Pēc preses materiāliem

Satura rādītājs


Aizstāvēšana

2002. gada 5. augustā LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē promocijas darbus pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēja DŽAMALS ABU-HUSSAINS par tematu “Profesionālā socializācija pedagoģiskajās augstskolās arābu izglītības sistēmā Izraēlā”. Balsošanas rezultāti: par – 7 (vienbalsīgi); BATŠEVA BARUHA par tematu “Fiziskā aktivitāte kā socializācijas nosacījums vecumdienās”. Balsošanas rezultāti: par – 7 (vienbalsīgi); OKSANA FIĻINA par tematu “Skolēna kultūridentitātes attīstība daiļdarba apguves kultūrvēsturiskā kontekstā”. Balsošanas rezultāti: par – 7 (vienbalsīgi).

* * *

LU Vēstures nozares promocijas padome 2002. gada 2. oktobra sēdē piešķīra vēstures doktora zinātnisko grādu etnogrāfijas apakšnozarē Anetei Karlsonei par promocijas darbu “Mājaustie apģērba audumi Latvijā 19. gs. pēdējā ceturksnī un 20. gs.”.

Balsošanas rezultāti: par – 10 balsis; pret – nav; atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2002. gada 7. oktobra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu BAIBAI KAĻĶEI vispārīgās pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Skolotāji – rakstnieki pedagoģijas teorijai un praksei Latvijā no 1900. līdz 1940. gadam”.

Balsošanas rezultāti: par – 9; pret – nav; atturas – nav.

Satura rādītājs


Nākamais "Zinātnes Vēstneša" numurs iznāks 4. novembrī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

Pēdējās izmaiņas: 2002. gada 18. oktobris