Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

2002. gada  1. novembris: 18 (247)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs


Latvijas Republikas augstākie apbalvojumi zinātniekiem

Ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoti:

LZA goda loceklis arhitekts Dr. arch. GUNĀRS ASARIS,

mākslas zinātniece Dr. art. RUTA ČAUPOVA,

muzikologs, folklorists Dr. art. ARNOLDS KLOTIŅŠ,

folkloras pētnieks un vācējs Dr. JĀNIS ROZENBERGS,

LZA goda doktors Dr. habil. arch. IVARS STRAUTMANIS,

LZA goda doktors ārsts prof. KASPARS TŪTERS.

Ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvots

LZA goda doktors tiesību zinātnieks ĀDOLFS SPRŪDŽS

Satura rādītājs


Sadarbības līgums ar Berlīnes-Brandenburgas Zinātņu akadēmiju

1. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā viesojās Berlīnes-Brandenburgas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, profesors, izcils ķīmiķis H. Švarcs. Jāatzīmē, ka šīs Vācijas akadēmijas darbības sākusies tālajā 1700. gadā, un tā ir kādreizējās Prūsijas Zinātņu akadēmijas darba turpinātāja. Par Berlīnes-Branden burgas Zinātņu akadēmiju tā pārveidota 1992. gadā.

Tikšanās reizē starp abām akadēmijām tika parakstīts līgums par sadarbību zinātnē. Līguma parakstīšanā bija klāt arī Vācijas vēstnieks Latvijā E. Herolds, kurš apliecināja savu vēlmi veicināt zinātniskās sadarbības attīstību starp abu zemju zinātniekiem.

Sarunās Latvijas Zinātņu akadēmijā, kurās piedalījās arī Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors profesors E.Lukevics un Latvijas Ķīmijas biedrības priekšsēdētājs P. Trapencieris, prezidents J. Stradiņš izteica patiesu gandarījumu, ka ir uzsākta sadarbība ar vācu zinātniekiem starp akadēmiju līmenī. Turklāt ļoti iespējams, ka Vācijā kā federālā valstī, kur līdz šim nav nacionālas zinātņu akadēmijas, Berlīnes-Brandenburgas Zinātņu akadēmija nākotnē varētu kļūt par šādu akadēmiju.

Pēcpusdienā profesors H. Švarcs uzstājās LZA un Latvijas Ķīmijas biedrības kopsēdē ar lekciju “Saišu aktivācijas enerģijas “kailos” pārejas metālu jonos: eksperimenti un aprēķini”. H. Švarcs ir izcils pasaules mēroga zinātnieks, kuram ir 750 publikācijas metālorganisko savienojumu masspektrometrisko pētījumu jomā. Profesors H. Švarcs ir saņēmis daudzu pasaules zinātņu akadēmiju un ķīmijas biedrību apbalvojumus, ir daudzu zinātņu akadēmiju un lielāko pasaules ķīmijas un masspektrometrijas žurnālu redkolēģiju loceklis.

LZA Starptautiskā daļa

Satura rādītājs


Veidosim harmonisku Latviju

LZA prezidenta J. Stradiņa ievadvārdi pilnsapulcē «Ilgtspējīga attīstība Latvijā»
(Rīgā, 2002. gada 17. oktobrī)

Cienījamie Zinātņu akadēmijas locekļi un pilnsapulces viesi, dāmas un kungi! Mēs nākam šodien kopā vienā no Latvijas Zinātņu akadēmijas tematiskajām pilnsapulcēm, kas veltīta ļoti būtiskai, taču samērā pretrunīgai, savā ziņā jau nodeldētai, savā ziņā līdz galam neizprastai problēmai: “Ilgtspējīga attīstība Latvijā”. Jēdziens “ilgtspējīga (līdzsvarota) attīstība” (sustainable development) mūsdienu pasaulē patiešām kļuvis visai populārs, dažādas interešu grupas to izmanto visai atšķirīgā kontekstā. Tas ietver sevī gan harmonisku nākotnes redzējumu, gan mierinājumu, gan protestu, gan deklaratīvu demagoģiju. “Pirmajā” un “trešajā” pasaulē to izrunā visai dažādās intonācijās.

Tradicionālais antropocentriskais sabiedrības attīstības modelis, vai tas būtu kapitālistiskais, vai pašreiz nebūtībā aizejošais “sociālistiskais”, 20. gadsimtā ir balstījies uz pieņēmumu, ka ekonomiskā augšupeja, civilizācijas progress ir neierobežots, ka cilvēkam pieejamie dabas resursi praktiski ir neizsmeļami. Taču industrializācijas gaitā atklājās, ka cilvēka darbībai rodas pašierobežojums – ietekme uz vidi, industriālās un agrārās ražošanas, sadzīves atkritumu uzkrāšanās spēj padarīt vidi neizmantojamu cilvēka dzīvei; izsīkst pat tādi resursi, kā ūdens un gaiss. Mēs smokam paši savos atkritumos, bet augsta dzīves kvalitāte nav savienojama ar piesārņotu vidi. Pirms gadiem 20 – 30 pasaulē aizsākās diskusija, ka sabiedrība nedrīkst attīs tīties kā patērētāju sabiedrība vien, ka ir jāsabalansē trīsvienība: ekonomika, sociālie faktori un vides kvalitāte. 1987. gadā pēc Grū Hārlemas Bruntlandes vadītās Pasaules vides un attīstības komisijas ziņojuma “Mūsu kopīgā nākotne” (Our common future) tapa jēdziens “ilgtspējīga attīstība” (“tāda, kas apmierina pašreizējo paaudžu vajadzības, neradot draudus nākamajām paaudzēm apmierināt to vajadzības”).

1992. gadā Riodežaneirā ANO organizēja pasaules sanāksmi, kur valstu vadītāji un zinātnieki, arī atjaunotās Latvijas pārstāvji, akceptēja ilgtspējīgas attīstības stratēģiju pasaulei un pieņēma attiecīgu deklarāciju. Tika oficiāli atzīts, ka dabas resursu pārmērīga izsmelšana apdraud planētu, ka ekonomiskās aktivitātes izraisītā piesārņojuma neatgriezeniskās sekas apdraud pašu cilvēces pastāvēšanu. izskanēja aicinājums izvērtēt draudus, sākt aktīvu rīcību. Sekoja Kioto protokols, zināma eiforija, cerība, ka civilizācijas attīstība drīz stabilizēsies, optimizēsies, harmonizēsies.

Ir aizvadīti 10 gadi, nu Johanesburgā, Dienvidāfrikā, šī gada augustā – septembrī atkal pulcējās 185 valstu vadītāji, vides, tautsaimniecības, zinātnes pārstāvji (šķiet, kopskaitā 65000!) sanāksmē “Rio + 10”, lai izvērtētu aizvadītās desmitgades rezultātus. Cik spriežams no atsauksmēm presē, desmitgade aiz vadīta visai pretrunīgi, ir pieņemti lēmumi un risinājumi, kurus ne pilda; pasaule turpina polarizēties, dažādas nācijas situāciju vērtē visai atšķirīgi, vieni akcentē ekonomiskos, citi – sociālpolitiskos, citi – ekoloģiskos aspektus. Trešās pasaules pārstāvji atgādināja, ka joprojām pasaulē ik dienas no bada mirst 25 tūk stoši cilvēki (g.k. Āfrikā); var jau dzīvot relatīvā tīrībā, nepiesārņotībā un badā vienlaikus. Šķiet, īsta vienprātība galotņu sanāksmē netika panākta un vispārējie tās rezultāti liekas samērā nenoteikti, bet par to jau labāk varētu pastāstīt daži no Johanesburgas sanāksmes tiešajiem līdzdalībniekiem, kas šodien ir mūsu vidū.

Bet kas notiek Latvijā? Arī Latvija šos desmit gadus ir darbojusies vides jomā, rosīgi darbojusies – mūsu speciālistu veikums vides aizsardzībā ir pamanīts un novērtēts. No ārvalstu fondiem vides projektu īstenošanai Latvija saņēmusi vairāk nekā 500 miljonus eiro, kas ir labs rādītājs. Ir labi kontakti ar Ziemeļvalstīm un Vāciju. Latvijas likumdošanā nostiprināta norma, kas aizliedz ievest sadedzināšanai Latvijā atkritumus no citām  valstīm. Latvija iesaistījusies reģionālās attīstības programmās “Baltijas jūra”, “Baltic Agenda 21”, Helcom darbā.

Izvērtējot pēc noteiktiem kritērijiem situāciju vides ilgtspējīgā attīstībā 142 valstu vidū, Latvija ir ierindota 10. vietā. Tā ir visai augsta vieta, tūdaļ aiz labklājības zemēm – Somijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Kanādas, Šveices. Varētu jau paši sevi sākt sirsnīgi gratulēt. Taču analizējot būtiskos parametrus, pēc kuriem vērtējums sasniegts, Latvijas ilgtspēja vairs nebūt neliekas tik cerīga. Augstā vieta sasniegta galvenokārt pasīvas darbības, resp. nedarīšanas rezultātā.

Jā, var izcelt pozitīvos momentus – mūsu zemē ir daudz ainavu, purvu, mitraiņu, ir maza mēslojuma noslodze, tiek saglabāts lauku reģionu vēsturiski veidotais tēls un kultūridentitāte, visumā pozitīvi noris tautsaimniecības attīstība, ir laba starptautiska sadarbība, attīstas ekotūrisms, informācijas tehnoloģijas, augstskolas valsts reģionos. Taču Latvijas augsto vietu nosaka ne tikai šie pozitīvie momenti, bet arī lauku ap saimiekošanas samazināšanās (aramzemes un ganības aiz aug, kūlas dedzināšana kļūst par saimniekošanas veidu), negatīvs iedzīvotāju skaita pieaugums un citi faktori, kas no vides saglabāšanas viedokļa arī tiek vērtēti pozitīvi. Rūp nie ciskās un lauksaimnieciskās ražošanas krasa samazināšanās, ilgstoši neapstrādātu lauksaimniecības zemju transformēšanās atmatās un krūmājos, krasi izteikta iedzīvotāju skaita sarukšana, valsts ļoti niecīgais atbalsts zinātnes un inovatīvo tehnoloģiju attīstībai, kultūridentitātes un kultūrvides uzturēšanai, diemžēl, drīzāk uzrāda mūsu valsts būtisku atpalicību no ilgtspējīgas attīstības modeļa, nevis otrādi. Latvijas tālākā attīstībā iespējami divi ceļi – vai nu turpinās līdzšinējais kurss un tad neizbēgami tuvināsimies trešās pasaules valstu modelim, vai arī – speram izšķirīgus soļus, lai tuvinātos attīstītu valstu modelim. Ilgtspējīga attīstība nav tikai vides problēmas, bet šīs problēmas ciešā saistībā ar ekonomiku un sociālpolitiku, ar tautas labklājību.

Šovasar beidzot ir sastādīts Latvijas ilgtspējīgas attīstības nacionālais ziņojums, ir izveidota attiecīga padome Ministru prezidenta vadībā. Šos pasākumus sagatavojot, UNESCO programmas komisija “Cilvēks un biosfēra”, ar Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Universitātes līdzdalību, 7. jūnijā sarīkoja – pēc mūsu cienījamo kolēģu akadēmiķu P. Cimdiņa un M. Kļaviņa ierosmes – zinātnisku konferenci. Tās rezultāts summēts M. Kļaviņa un P. Cimdiņa paziņojumā Latvijas sabiedrībai un valdībai, ievērības cienīgā, taču varbūt Saeimas priekšvēlēšanu eiforijā nepietiekami pamanītā dokumentā, no kura citēšu būtisku vietu:

“Arvien spēcīgāk sevi Latvijā piesaka jaunas jeb industriāli attīstīto valstu attīstībai raksturīgas tendences, to dzīves veida un tautsaimniecības virzības kopēšana un ekspansija Latvijā. Šis veids nebūt nav ilgtspējīgs, tas izpaužas kā arvien pieaugošs resursu patēriņš un to pavadošā atkritumu plūsma, kā potenciālie apdraudējumi sabiedrības drošībai un veselībai, vides veselībai, kā nabadzības un sociālās izstumtības pieaugums, kā nepietiekama valsts intelektuālā kapitāla attīstība. Tendences skaidri norāda attīstību nevēlamā virzienā – resursu patēriņš uz vienu producēto vienību vai sniegto pakalpojumu turpina pieaugt, tautsaimniecības un komercdarbības ētika ir visai apšaubāma, sabiedrības tikumiskā kvalitāte zema, jaunatnes psihiskā un fiziskā veselība apdraudēta. Vai un kā ir iespējama ilgtspējīga attīstība, saimnieciskā izaugsme Latvijā, ja ilgtspējība nozīmē vienlaicīgu saimniecisko izaugsmi un tai izmantoto dabas resursu pastāvīgu samazinājumu? Kā Latvijā saskaņot un saistīt rīcībspējīgā valsts politikā visos tās sektoros ilgtspējības trīs balstus – vides, ekonomiskos un sociālpolitiskos mērķus? Šo jautājumu pamatotai izpētei un risinājumu sagatavošanai arvien vēl nepietiekami tiek izmantots Latvijas augstskolu un zinātnes potenciāls, ilgtspējīga attīstība netiek veidota kā inovatīva attīstība, tā nav balstīta uz Latvijas valsts intelektuālo potenciālu. Problēmu padziļina valsts un reģionu attīstības plānošanas vājā saikne ar izglītību un zinātni, tradicionālo prognozēšanas metožu izmantošana attīstības plānošanā un izvairīšanās no attīstības scenāriju kompleksās analīzes.”

Tieši šādu neatrisinātu, bet Latvijai būtisku momentu dēļ pēc M. Kļaviņa ierosmes esam sasaukuši šo ZA pilnsapulci, lai aiz sākto sarunu turpinātu – jau pēc Latvijas delegācijas atgriešanās no Johanesburgas, pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas. Jo vairāk tādēļ, ka jau 2001. gada 16. februāra sēdē LZA akceptēja darba grupas izstrādātu valsts ilgtspējīgas attīstības koncepciju: “Latvija: no vīzijas līdz darbībai”, kuras principi izstrādāti A. Bērziņa Ministru kabineta akceptētajā tautsaimniecības stratēģijas dokumentā. Lai šīs tēzes kārtējo reizi nepaliktu uz papīra, lai kārtējo reizi neiegultu plauktā un jaunajā politiskajā situācijā nepiemirstos. Jo vairāk arī tādēļ, ka Vides ministrija septembrī, pēc Johanesburgas, ir aicinājusi ne valstiskās organizācijas (bet LZA ir viena no lielākajām un autoritatīvākajām nevalstiskajām organizācijām) iesaistīties ilgtspējīgas attīstības problēmu risinājumos.

Ceru, ka Cimdiņa – Kļaviņa paziņojums varētu kļūt par šīs LZA pilnsapulces rezumējuma pamatu, ko pēc šīsdienas referātiem un diskusijām (formālām vai neformālām) varētu akceptēt vai paplašināt. Drīz atsāksies diskusijas par projektējamo celulozes kombinātu, tā ekonomiskiem un ekoloģiskiem aspektiem, diskusijas par Daugavu, diskusijas par citiem būtiskiem jautājumiem, bet it īpaši par Latvijas zemkopības, lauku nākotni, – ko darīs zem nieki pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kur lauksaimniecībā nodarbināto skaits ir jāreducē.

Ir plašāk jāpopularizē “zaļo” idejas, ekotūrisms un bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā – varbūt tā ir mūsu tuvākā nākotne? Nez vai “zaļā ideoloģija” vien ir liekama ilgtspējīgas attīstības pamatā, taču bez šīs ideoloģijas gluži  iztikt nevaram.

Diemžēl, pilnsapulcē nepiedalās tās iniciators akadēmiķis M. Kļaviņš, kurš pašreiz lasa lekcijas Helsinku universitātē. Taču akadēmiķis P. Cimdiņš solījās savā referātā ietvert arī Kļaviņa pamatnostādnes. Piekrītu abu kolēģu izteiktajai domai, ka “Latvijai ir nepieciešama jauna attīstības stratēģija, kas līdzsvarotu vides un attīstības nosacījumus, novērstu potenciālos apdraudējumus sabiedrības drošībai, veselībai un vides kvalitātei. Ir nepieciešama stratēģija, kas valsts ekonomisko izaugsmi tik cieši nesaistītu ar pieaugošu vides resursu patēriņu, lai dabas ekoloģisko vērtību aizsardzība nekļūtu par sociālo izstumtību un nabadzību veicinošu faktoru.”

Šīm atziņām jākļūst ne tikai deklarācijai, bet arī jaunās valdības, Saeimas rīcības pamatā, veidojot patiešām harmonisku Latviju, kas izvestu mūsu sabiedrību no krīzes, bet mūsu tautu no nabadzības (ieņemam taču pēdējo vietu ES kandidātvalstu vidū ienākumu līmenī uz iedzīvotāju). Lai šī pilnsapulce veicina sabiedrībā diskusiju par ilgtspējīgu attīstību, arī plašākā aspektā – par četriem līdzsvarotas attīstības sektoriem: lauksaimniecību, ūdens tīrību, enerģiju un transportu (tranzītu). Lai šīs prioritātes ir ne vien politiķu, bet arī zinātnieku un plašas sabiedrības ziņā – ar šo vēlējumu atļaujiet atklāt šo pilnsapulci.

Satura rādītājs


Kurp ej, pasaule?

No Rio līdz Johanesburgai. Un tālāk?

Dr. biol. Indulim Emsim bija tā laime un gods piedalīties divās pasaules augstākā ranga sanāksmēs vides aizsardzībā – Riodežaneirā 1992. gadā un Johanesburgā 2002. gada septembrī. Šī otra sanāksme tā arī saucās – 10 gadu pēc Rio. Vai pasaules sabiedrības attieksme pret vidi un tās problēmām šajos desmit gados ir mainījusies? Un ja ir, tad – kā?

– ANO organizētā augstākā līmeņa valstu vadītāju sanāksmē (es nezinu, kā latviski tulko summit) Riodežaneirā 1992. gadā bija nosaukts Vide un attīstība. Tā iezvanīja jaunu notikumu ķēdi, kas arī Latvijā atbalsojās ar jauniem terminiem, kā, piemēram, ilgtspēja. Kas tad ir šī mīklainā ilgtspēja? Tas, ka visām rīcībām, visām politikām, visām darbībām uz zemeslodes katrā valstī, katrā pašvaldībā un katrā saimniecībā būtu jābūt tādām, lai šī saimniekošana nebūtu noplicinoša, lai tā nemazinātu to vērtību apjomu, ko esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm un ko gribam nodot nākamajām, lai arī tām pietiktu šo visa veida labumu. Paši apdraudētākie ir tie labumi, kurus cilvēks ikdienā izmanto sava dzīves līmeņa kāpināšanai – enerģētiskie resursi, dabas materiāli, izejvielas. No dabas resursiem īpaši jāpiemin meži un zivju resursi, kas sarūk ļoti strauji. Ilgtspējas jēga ir tā, ka sabiedrības un globālās iedzīvotāju kopas vajadzības nedrīkst tikt apdraudētas, bet jau pats jēdziens vajadzības ir ļoti ietilpīgs, un formulējums “lai nākošās paaudzes varētu apmierināt savas vajadzības tāpat, kā mūsu paaudze var apmierināt savējās”, ir pārāk plašs un nav izmērāms. Vajadzības aug līdz ar iespēju palielināšanos un, ja attīstītajās valstīs iedzīvotāji domā, ka viņu vajadzības ne tuvu nav apmierinātas, tad tās ir simtiem reižu vairāk apmierinātas nekā mazattīstītajās valstīs. Nav tādas mērauklas, kas izmērīs un pateiks, kad vajadzības būs pilnībā apmierinātas. Kur būs tā robeža? Līdz ar to gan Riodežaneirā, gan Johanesburgā 10 gadus pēc Rio nācās konstatēt, ka pasaule nu nemaz un ne drusku nav labojusies. Vajadzības pieaug, un cilvēku centieni apmierināt savas vajadzības un uzlabot savus dzīves apstākļus ievērojami apsteidz zemeslodes spējas šīs vajadzības apmierināt. Tā jau ir tā traģēdija, ka cilvēce nav atradusi mehānismus un instrumentus, nav atradusi pat teoriju, kā varētu sabalansēt vajadzības un zemeslodes dzīvās dabas un resursu iespējas šīs vajadzības apmierināt. Es domāju, ka tāpēc Johanesburgas konference vairs nebija veltīta videi un attīstībai, bet nabadzībai un videi. Respektīvi, tiek mēģināts pirmām kārtām atrisināt pašu būtiskāko konfliktu, atstājot nākotnes filozofu, domātāju un valstsvīru ziņā jautājumu par to, ka vajadzības ir augošs jēdziens un nevar atrast kādu robežu, pie kuras šīs vajadzības tiek uzskatītas par pietiekamām un tālāka dabas resursu pārtērēšana netiek pieļauta. Tas tika aizstāts ar mēģinājumu atrisināt dilemmu attīstītās valstis un mazattīstītās valstis. Dzīves līmenis attīstītajās valstīs aug ļoti strauji, tas pieaug par 5%, mazākais – 3% gadā no nacionālā kopprodukta. Turpretī mazattīstītajās valstīs, iedzīvotāju skaitam pieaugot, dzīves līmeņa pieauguma tempi ir ievērojami mazāki. Pasaule polarizējas, un šo polarizēšanās ligu Johanesburgā centās izrunāt un cits citu saprast. Tas līdz galam neizdevās, bet Johanesburgas gala rezolūcijā ir uzsvērts, ka visiem iedzīvotājiem, arī mazattīstītajās valstīs, ir jābūt pieejamam ūdenim, energoresursiem, sanitārijai. Diemžēl Johanesburgā vairs pat nerunāja par dzimstības ierobežošanu Āzijas, Āfrikas un daļēji arī Dienvidamerikas valstīs, kur tā ir ļoti liela, uzskatot to par katras nacionālās valsts iekšējo politiku. Īstenībā tas ir ļoti liels drauds globālai stabilitātei – tā vienīgā barotāja, ko viņi izmanto nepastarpināti, tā dabas govs tiek slaukta pāri mēram. Ja tā atklāti jāsaka, tas ir arī drauds civilizācijai kā tādai, jo, strauji pieaugot iedzīvotāju skaitam mazattīstītajās valstīs un tam nemitīgi samazinoties attīstītajās valstīs, mēs varam nonākt pie pat diezgan dabiskas idejas, ka labumus ir jāpārdala.

– Vai tas Johanesburgā jau izskanēja?

– Tikai tādā veidā, ka labumus būtu jāpārdala brīvprātīgi. Lai vismaz 0,7% no nacionālā kopprodukta attīstītās valstis novirzītu mazattīstīto valstu ekonomikas stiprināšanai un attīstības tempu paātrināšanai. Par to vienoties neizdevās. Ieraksts gala dokumentā ir visai nekonkrēts – ka attīstītās valstis centīsies palielināt to nacionālā kopprodukta daļu, kuru tās atvēl mazattīstītām valstīm. Jautājums ir nopietns – vai globālā sabiedrība vispār ir gatava par kaut ko vienoties. Vai vispār tas ir iespējams? Tas tiek mērīts ar divām starptautiska mēroga konvencijām – Bioloģiskās daudzveidības konvenciju un Klimata izmaiņu konvenciju. Es vēl te pieskaitītu ozona slāņa noārdošo vielu izņemšanu no saimnieciskās aprites. No šīm pieminētajās divām konvencijām sarežģītāks jautājums ir ar klimata konvenciju, jo zināma taisnība ir mazattīstītajām valstīm, kuras visās klimata izmaiņās vaino attīstītās valstis, neraugoties uz to, ka tajās dzīvo tikai apmēram 5% no planētas iedzīvotājiem. Tieši attīstītās valstis ar saviem 5% iedzīvotāju rada 25% klimata izmaiņu. Te domāts atmosfēras piesārņojums, sadedzinot fosilo kurināmo. Īstenībā šeit ir viena milzīga dilemma, jo pašreizējā tehnika, tehnoloģija un pat ekonomiskie aprēķini rāda, ka var strauji kāpināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, sasniedzot pat 20–30% no kopējā energopatēriņa, bet naftas lobijs neļauj to darīt.

– Šobrīd diez vai tas ir izdevīgi tīri ekonomiski, jo atjaunojamo energoresursu izmantošana tomēr ir dārgāka.

– Ja noņemtu globālo īpašās labvēlības politiku naftas produktu patēriņam, tad tas būtu iespējams. Teiksim tā – ja tiktu ieviests globālais ekoloģiskais nodoklis, kas paaugstinātu fosilā kurināmā izmaksas, tad var pilnīgi droši teikt, ka notiktu straujš tehniskais un ekonomiskais progress tieši atjaunojamo resursu virzienā, kas, protams, ļoti uzlabotu globālo bilanci. Bet, kamēr ir naftas valstis, kas iet rokrokā un nosaka pat naftas cenas – kā mēs zinām, nafta ir viņu vienīgais ienākumu avots. Tām nav nekādas intereses attīstīt kaut ko citu, jo tās dzīvo, un ļoti ļoti pārtikuši dzīvo, no šī resursa. Tad vēl visa lielā naftas pārstrādes industrija, kas dzīvo no naftas biznesa, un galu galā – patērētāji, kas lieto šo produktu – visa šī globālā ķēde aizstāv naftas izmantošanu. Cik lēni ieviešas pat taupības pasākumi! Kā mēs redzējām Latvijā, spiediens ir tik liels, intereses ir tik milzīgas, ka jebkuras alternatīvas radītājs faktiski riskē ar savu dzīvību.

Kaut arī pašlaik vēl nevar vienoties par globālo vides nodokli, tad tas ir tikai laika jautājums. Es domāju, ka Eiropas Savienībā būs šis globālais fosilo energoresursu nodoklis, un Latvija, kad tā būs kļuvusi par ES dalībvalsti, to ieviesīs ļoti ātri.

– Esam nonākuši pie Latvijas. Kā jau tas izskanēja akadēmijas pilnsapulcē un vēl pirms tam korespondētājlocekļa Māra Kļaviņa ziņojumā LZA Senāta sēdē, Latvija savu augsto 10. vietu vides ilgtspējīgā attīstībā starp 142 valstīm nopelnījusi, drīzāk nevis kaut ko darot, bet nedarot – pēc neatkarības atjaunošanas sabruka lielrūpniecība un kolektīvā lauksaimniecība.

– Jā, Latvija starptautiskos pārskatos izskatās pārmēru laba un mums īstenībā ir ļoti grūti pretendēt uz kaut kādu starptautisku finansiālu palīdzību. Pēc neatkarības atgūšanas mēs esam tikuši galā ar vidi piesārņojošo rūpniecību, ar kaitīgo lauksaimniecību – pesticīdiem, herbicīdiem, lielfermām. Atcerieties, kā tika sabendētas upes pie lielfermām – mūsu pētījumi uzrādīja dramatisku ainu. Ne tikai tāpēc, ka lielferma kā tāda bija problēma, bet ka saimniekošanas kultūra bija neaptverami zema. Tās vienkārši nebija! Taču ne jau viss bija slikts. Nevaram aizmirst arī to, ka tieši padomijas laikos mūsu mežu platība pieauga no 32% ulmaņlaikos līdz 43%. Pie tam tirgus bija atvērts un Latvijas mežsaimniecības politiķi tik gudri, ka pamatā visu koksni ieveda un uz vietas cirta ļoti maz. Tā koksnes krāja, ko mēs 10 gadus pēc neatkarības atgū?anas vēl cērtam un cērtam, ir nedacirsta, uzkrāta tajos 50 gados. Tas bija milzīgs uzkrājums tautsaimniecības attīstībai, ko mēs manuprāt tagad pārtērējam, labāko koksni sūtīdami uz ārzemēm nepietiekami dziļi pārstrādātu te uz vietas. Respektīvi, tam kokam, ko mēs pašreiz ņemam nost, ir zema pievienotā vērtība.

Nu, lūk – tādēļ, ka Latvijā ir neliela ražošanas sfēra un attīstīta pakalpojumu sfēra, tā globāli izskatās labi. Taču mums ir viena problēma – atkritumi. Viss lielais patēriņa preču apjoms, kas nāk iekšā, agrāk vai vēlāk pārvēršas par atkritumiem. Bija jādomā, ko ar to darīt. Tas, ka Latvija ir iesaistījusies dažādās starptautiskās organizācijās, tostarp Globālajā vides fondā, ļāva mums piesaistīt papildus resursus enerģijas iegūšanai no sadzīves atkritumiem.

– Getliņu izgāztuve?

– Nu jau šis projekts iet pāri visai Latvijai. Mūsu atkritumu apsaimniekošanas koncepcija ir unikāla globālajā skatījumā. Ja vairākumā attīstīto valstu atkritumus dedzina speciālās sadedzināšanas iekārtās, kas ir dārgs prieks, tad mēs ejam uz bioloģisko sadedzināšanu, respektīvi, atkritumus pūdējam. Getliņos iekārta ir iedarbināta, pašreiz jautājums ir Saeimā, jo enerģētikas monopolists Latvenergo negrib iepirkt no biogāzes ražoto elektroenerģiju, bet tas ir atrisināms jautājums. Getliņos ir uzstādīti pieci ģeneratori, no pūstošā organiskā materiāla iegūsim biogāzi, darbināsim iekšdedzes dzinējus un ražosim elektrību. Tas atkal ir liels pluss Latvijai, – ka mēs paši spējam sev nodrošināt enerģiju un vienlaikus samazinām klimata izmaiņas radošo izmešu piesārņojumu. Par to mēs saņemam Globālā vides fonda subsīdiju – tātad, ražojam elektroenerģiju, par ko mums vēl piemaksā. Tūlīt uzsāks darbu Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas komplekss, darboties sāks Ventspils un Liepājas kompleksi, nākamie būs Daugavpils un Rēzeknes, tad – Jelgavas un Piejūras (Tukums un Jūrmala) komplekss, un mēs visu Latviju būsim noseguši ar šādām energoiekārtām un atkritumu apsaimniekošanas sistēmām. Palielināsies nacionālā energoapgāde, no vienas puses, un tiks sakārtota atkritumu saimniecība, atbilstoši ES prasībām. Tas ir starptautiski ļoti atzīstams ceļš. Lēts, efektīvs un relatīvi vienkāršs paņēmiens.

Runājot par to, kā Latvija izskatās globālā mērogā, ir kāds pilnīgi unikāls rādītājs – 70% (ūdeņiem bagātos gados līdz pat 90%) no enerģijas patēriņa mums nāk no atjaunojamiem energoresursiem! Savā laikā mēs esam zaudējuši Staburagu un Daugavu kā likteņupi, jo uz tās uzceltas trīs lielas hidroelektrostacijas un teju teju uzcēla vēl vienu, kuras celtniecību izdevās apturēt Latvijas atmodas laikā, bet, raugoties no šodienas skatu punkta, Latvija ir daudz daudz priekšā citām valstīm, kurām šādu atjaunojamo energoresursu nav. Globālais mērķis, uz kuru tiek orientētas valstis, ir 15% enerģijas no atjaunojamiem resursiem. Kādi vēl mums ir atjaunojamie resursi? Var piekrist tām negācijām un kaislībām, kas pavada mazās HES. Tās bieži vien ir uzbūvētas nevietā, neievērojot prasības. Tam visam var piekrist, bet, skatoties globāli, tie ir mūsu atjaunojamie resursi, kas nepiesārņo atmosfēru. Vēl kāda nozare – mūsu mežzinātne šobrīd strādā pie enerģētisko kārklu plantācijām, kas varētu būt liels atspaids tiem zemniekiem, kuru saražotā šodienas produkcija rītdien rietumu tirgū nebūs vajadzīga. Viņiem tā ir alternatīva, jo enerģija būs vajadzīga un atjaunojamo energoresursu ražošana tiks stimulēta. Šādas kārklu plantācijas būtu īsti labs piedāvājums zemniekiem, kuri grib palikt laukos un ražot. Tāpat kā rapšu audzēšana. šis virziens ir labs.

– Jūs jau pieminējāt naftas valstu spiedienu. Vēl ir arī ražotāju spiediens, caur reklāmu, – patērēt arvien vairāk un vairāk. Preču kults, patēriņa kults. Vai ir kaut kas, ko varētu tam likt pretī?

– Riodežaneirā tika akceptēta AGENDA-XXI jeb Rīcības programma XXI gadsimtam. Tādas pēc Rio tiek radītas katrā normālā valstī, katrā normālā pašvaldībā un es domāju, ka vēlāk tādas būs arī katrā uzņēmumā. Latvijas Ilgtspējīgas attīstības pamatnostrādnes Ministru kabinets apstiprināja š. g. 13. augustā. Šādu rīcības programmu mērķis ir atsvabināt cilvēka garīgo domu, radošo potenciālu, lai tas sāktu darboties glābšanas, nevis iznīcības virzienā. Cita ceļa vienkārši nav. Cilvēkam ir jāmainās individa līmenī. Tas nozīmē, ka viņam globālo izmaiņu un vides globālās degradācijas lietas jāizprot tik dziļi, katram personīgi, lai viņš spētu koriģēt savu dzīvesveidu. Skan ideālistiski, bet, es atkārtoju, – cita ceļa nav! Ir vajadzīga jauna globālā vides reliģija, kas būtu bāzēta uz zemeslodes dabas sistēmizturības akcepta un kas īstenībā mums, latviešiem, nav nemaz tik grūti. Divām tautām pasaulē šāda vides filozofija ir ļoti tuva – Ziemeļamerikas indiāņiem un latviešiem. Tas, kā latviešu nacionālās tradīcijas, īpaši tautasdziesmas, raksturo cilvēka attieksmi pret dabas vidi, ir ļoti tuvu tam, uz ko vajadzētu globāli tiekties. Sevis atpazīšana caur dabu, caur dabas elementiem. Un arī izpratne par to, kā tas “līmējas kopā” globāli. Tā, manuprāt, ir vienīgā izeja, un es ticu, ka tāda globālā vides reliģija, kas spēs mainīt indivīda domāšanu un dzīvesveidu, radīsies. Tad mode tiks atzīta par videi nedraudzīgu, jo mēs labu apģērbu, kas labi kalpo savām funkcijām, metam ārā tikai tāpēc, ka modē ir kaut kas cits. Mēs metam ārā automašīnas un ledusskapjus ne tādēļ, ka tie nepilda savas funkcijas, bet tāpēc, ka uz mums iedarbojas patēriņa kults, kuru rada preču ražotāji un tirgotāji. Īpaši jaunattīstības valstīs patēriņam zūd mēri. Tieši tās valstis, kas izrāvušās no atpalicības, mēģina sevi pierādīt caur dramatisku patēriņu. Tam, kurš vienas paaudzes laikā izrāvies no agrākā dzīvesveida, domāšana nav paspējusi tik strauji izmainīties un nespēj apzināties visu šo parādību negatīvās sekas. Mēs esam iebraukuši patēriņa kultā bez jebkādiem regulējošiem mehānismiem, bez iekšējām vai ārējām barjerām – reliģiskām, ētiskām un tradīciju barjerām. Cilvēks kļūst negausīgs, un negausība ir tā, kas baro patēriņa kultu – ražotājus, tirgotājus, modes noteicējus. Kļūst baisi apzināties, ka cilvēce tiešā ceļā, bez kaut kādām aizturēm dodas uz bezdibeni, skaidri redzot, ka tādus pieauguma tempus globālā vide nespēj izturēt, par ko liecina simptomi – notiek klimata izmaiņas, tuksneši izplešas, dzeramā ūdens kļūst arvien mazāk, augsnes auglība krītas ar katru gadu. Saka – progress, attīstība, bet neviens īsti nezina, kur tas progress un tā attīstība ved. Un kas tas ir par progresu un kas par attīstību. Skatoties no vides viedokļa, tā nav attīstība un tas nav progress. Tā ir tīri saprotama, skaidri redzama virzība uz ekoloģisko krīzi. Par to jau ļoti skaļi runāja 1972. gadā Stokholmā un 1992. gadā Rio, un pavisam maz šogad Johanesburgā. Jo nevar pateikt nabadzīgajām zemēm – attīstība piekrīt tikai mums, jūs palieciet tur, kur esat. Līdz ar to vienīgais, ko var mēģināt darīt, ir celt zināšanu līmeni, lai kaut mazinātu globālās krīzes draudus. Tādēļ arī top tādi dokumenti kā AGENDA XXI.

Ar Induli Emsi tikās Zaiga Kipere

Satura rādītājs


Latvijas Zinātnes padomē

Pielikums
LZP ZSKK 2002. gada 25. oktobra lēmumam

LZP Starptautisko pasākumu finansējums 2002. gadā (11. pielikums)

N. p.k. Organizācija Projekta nosaukums, izpildītāji Finansējums, Ls
pieprasītais  /  piešķirtais

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

1. RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte RTU biedra maksa Amerikas keramikas biedrībā par 2003. gadu. Inguna Šperberga 146 USD 90
2. RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultāte RTU biedra maksa IEEE biedrībā par 2002. gadu. Valērijs Zagurskis 500 USD atlikt
3. LU Cietvielu fizikas institūts LU CFI biedra maksa elektroķīmijas biedrībā par 2002. gadu. Andrejs Lūsis 70 EUR 40
4. RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte RTU biedra maksa Amerikas ķīmiķu biedrībā par 2003. gadu. 135 USD 80

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

1. LZA Matemātikas institūts Starptautiska konference “Differential, Difference Equations and Their Applications” (Petras, Grieķija, 1.–5.07.2002.). Andrejs Reinfelds 240 EUR 145
2. Daugavpils universitāte 1. Eiropas konference uzvedības bioloģijā (Minstere, Vācija, 31.07.–4.08.2002.). Indriķis Krams 85 EUR 50
3. LU Cietvielu fizikas institūts 5. Starptautiskā elektrohromisma konference IME-5 (Denvera, ASV, 6.–9.08.2002.). Andrejs Lūsis 300 USD 180
4. LLU Lauksaimniecības fakultāte 4. Starptautiskais Sanktpēterburgas kolokvijs “Lauka izmēģinājumi: organizācija, realizācija un mehanizācija”. (Sanktpēterburga, Krievija, 9.–12.09.2002.) Aleksandrs Adamovičs 150 USD 90
5. LU Cietvielu fizikas institūts 9. Starptautiskais simpozijs par elektroniskās ožas iespējām ISOEP’02 (Roma, Itālija, 30.09.2.10.2002.). Jānis Kleperis 475 EUR 210
6. RTU Daugavpils MZC Konference “Nelineārās dienas Saratovā jaunajiem zinātniekiem – 2002” (Saratova, Krievija, 30.09.–5.10.2002.). Raisa Smirnova 4200 RUB 85
7. LU Cietvielu fizikas institūts 7. Reģionālās zinātnes konference “Reģinālā integrācija un pāreja Baltijas lokā” (Īstada, Zviedrija, 2.–5.10.2002.). Jānis Kleperis 200 EUR (atļauts izmantot T. Ligutai (LL FF) piešķirtos un neizmantotos Ls 100)
8. LU Zinātņu daļa ASTP konference “Creating Science Based Start-Ups” (Cīrihe, Šveice, 10.–11.10.2002.). Dace Gertnere 1422 EUR (atļauts izmantot T. Ligutai (LL FF) piešķirtos un neizmantotos Ls 200)
9. RSU Anatomijas un antropoloģijas institūts Seminārs par diagostisko elektronmikroskopiju (Berlīne, Vācija, 11.–12.10.2002.). Valērija Groma 95 EUR 55
10. Fizikālās enerģētikas institūts 17. Konference par neitronu izkliedes izmantošanu kondensētā stāvokļa pētījumos (Gatčina, Krievija, 14.–19.10.2002.). Viktors Gavrilovs 400 USD 185
11. Fizikālās enerģētikas institūts 17. Konference par neitronu izkliedes izmantošanu kondensētā stāvokļa pētījumos (Gatčina, Krievija, 14.–19.10.2002.). Ernsts Raitmans 400 USD 185
12. RTU Būvniecības fakultāte Konference “Industry’s approach to FP6 in Aerospace Industries” (Brisele, Beļģija, 16.10.2002.). Andris Čate 75 EUR 45
13. LU Bioloģijas fakultāte Eiropas bioķīmiķu biedrību federācijas 28. konference (Stambula, Turcija, 20.–25.10.2002.). Liāna Pliss 200 EUR (atļauts izmantot I. Salmanei (LU BF) piešķirtos un neizmantotos Ls 120)
14. S/o Zinātniski- pētnieciskais centrs “Contra Cancrum Coli” 2. Eiropas Resnās zarnas vēža konference (Roma, Itālija, 24.–26.10.2002.). Sergejs Matasovs 550 EUR 270
15. LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs Starptautiskais mākslīgās apaugļošanas seminārs (Tartu, Igaunija, 2.–3.11.2002.). Juris Ērenpreiss 250 EUR 150
16. LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte Morālās izglītošanas asociācijas konference “Konflikta, pretrunas un pretējības elementi morālajā izveidē un izglītošanā” Čikāga, ASV, 7.–10.11.2002.). Iļga Krumers 200 USD 120
17. LU Medicīnas fakultāte Eiropas Savienības Projekta sesija (Batha, Lielbritānija, 13.–15.11.2002.). Sandra Edīte Bērziņa 205 GBP 75
18. LSPA 3. Starptautiskā konference par spēka treniņu (Budapešta, Ungārija, 13.–17.11.2002.). Leonīds Čupriks 200 EUR 105
19. LLU Lauksaimniecības fakultāte EUCARPIA Graudaugu sekcijas sanāksme (Salsomadžiore, Itālija, 21.–25.11.2002.). 120 EUR 70
20. LLU Mācību un pētījumu saimniecība “Vecauce” EUCARPIA Graudaugu sekcijas sanāksme (Salsomadžiore, Itālija, 21.–25.11.2002.). Zinta Gaile 120 EUR 70
21. LU Medicīnas fakultāte Vispasaules kongress klīniskās imūnpatoloģijas jautājumos (Singapūra, 1.–7.12.2002.). Silvija Remberga 640 USD 270
22. LU pēcdiploma izglītības institūts Medicīniskās Vispasaules kongress klīniskās imūnpatoloģijas jautājumos (Singapūra, 1.–7.12.2002.). Imanuels Taivāns 640 USD 270
23. RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultāte 4. Starptautiskā konference “Zināšanu pārvaldības praktiskie aspekti” (Vīne, Austrija, 2.–3.12.2002.). Mārīte Kirikova 150 150
24. LU Fizikas un matemātikas fakultāte 1. Eiropas medicīniskās un bioloģiskās inženierijas konference (Vīne, Austrija, 4.–8.12.2002.). Gunta Mazareviča 380 EUR 185
25. Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts 2. Eiropas medicīniskās un bioloģiskās inženierijas konference (Vīne, Austrija, 4.–8.12.2002.). Jeļena Butikova 380 EUR 185
26. LU Cietvielu fizikas institūts 2. Eiropas medicīniskās un bioloģiskās inženierijas konference (Vīne, Austrija, 4.–8.12.2002.). Ņ. Mironova-Ulmane 310 EUR 185
27. RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte 2. Eiropas medicīniskās un bioloģiskās inženierijas konference (Vīne, Austrija, 4.–8.12.2002.). Ivars Knēts 310 EUR 185
28. LU Fizikas un matemātikas fakultāte 2. Eiropas medicīniskās un bioloģiskās inženierijas konference (Vīne, Austrija, 4.–8.12.2002.). Tatjana Ivanova 380 EUR 185
29. RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultāte 2. Eiropas medicīniskās un bioloģiskās inženierijas konference (Vīne, Austrija, 4.–8.12.2002.). Aleksandrs Glazs 310 EUR 185
30. Rīgas Stradiņa universitāte 2. Eiropas medicīniskās un bioloģiskās inženierijas konference (Vīne, Austrija, 4.–8.12.2002.). Jānis Gardovskis 310 EUR 125
31. Rīgas Stradiņa universitāte 2. Eiropas medicīniskās un bioloģiskās inženierijas konference (Vīne, Austrija, 4.–8.12.2002.). Aigars Pētersons 310 EUR 125
32. Rīgas Stradiņa universitāte 2. Eiropas medicīniskās un bioloģiskās inženierijas konference (Vīne, Austrija, 4.–8.12.2002.). Iveta Ozolanta 310 EUR 125
33. Rīgas Stradiņa universitāte 18. Pasaules gastroķirurģijas kongress (Hongkonga, 8.–11.12.2002.). Jānis Gardovskis 500 USD 270

4. Starptautiskā sadarbība

1. LU Cietvielu fizikas institūts Zinātniski pētnieciskais darbs Latvijas-Vācijas bilaterālās sadarbības projekta (LVA 01/004) ietvaros. Uldis Rogulis 210 210
2. LU Cietvielu fizikas institūts Zinātniski pētnieciskais darbs Latvijas-Vācijas bilaterālās sadarbības projekta (LVA 01/004) ietvaros. Ivars Tāle 210 210
3. LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs Zinātniski pētnieciskais darbs Latvijas-Vācijas bilaterālās sadarbības projekta (BMBF/LVA Nr. 00/001) ietvaros. T. Voronkova 240 120
4. Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts Starptautiskā Biogrāfijas centra (Kembridža, Lielbritānija) diploma iegādei. Pēteris Tretjakovs 195 EUR atteikt

Akad. I. Knēts,
LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas
komisijas vadītājs

* * *

Latvijas Zinātnes padomes paziņojums

Š. g. 5. novembrī notika Latvijas Zinātnes padomes sēde, kurā nolēma rīkot kārtējās Latvijas Zinātnes padomes vēlēšanas. Par vēlēšanu rīkošanu pieņemts LZP Lēmums Nr. 4-1. Lēmuma pielikumi tiks publicēti nākamajā “Zinātnes Vēstneša” numurā. LZP mājas lapā internetā http://www.lzp.lv ievietots LZP Lēmums par vēlēšanu rīkošanu ar pielikumiem un cita ar LZP vēlēšanām saistīta informācija.

* * *

Latvijas Zinātnes padome

Lēmums Nr. 4-1

Rīgā          2002. g. 5. novembrī

Latvijas Zinātnes padome nolemj:

1. Apstiprināt Latvijas Zinātnes padomes vēlēšanu Nolikumu ar 3 pielikumiem, kuri ietver LZP Nozaru ekspertu komisiju (NEK) struktūru un skaitlisko sastāvu, LZP Apvienoto ekspertu komisiju (AEK) struktūru un skaitlisko sastāvu, kā arī Kritērijus ekspertu komisiju locekļu kandidātiem;

2. Noteikt, ka Latvijas Zinātnes padomes Nozaru ekspertu komisiju locekļu vēlēšanas sarīkojamas š.g. 17., 18., 19. decembrī.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs, akadēmiķis J. Jansons

Satura rādītājs


Polijā, Vroclavā

No 30. jūnija līdz 6. jūlijam atrados Polijā, Vroclavā. Vizītes galvenais mērķis bija piedalīties starptautiskajā konferencē International European Con fer ence on Defects in Insulating Material (EURODIM’2002). Latvijas pētniecības darba rezultāti tika atspoguļoti 4 referātos. Konferencē piedalījās zinātnieki ne tikai no Eiropas valstīm, tādējādi bija pārstāvēta plaša zinātniskā sabiedrība no tuvu pie 30 pasaules valstīm.

Otrs mērķis bija tālāk attīstīt sadarbību ar Polijas Zinātņu akadēmijas Zemo temperatūru un struktūras pētniecības institūtu (Institute of Low Tem per a ture and Struc ture Research), kā arī ar EK Ekselences centru SGM&N (Center of Excellence SGM&N) un Vroclavas Universitāti. Sadarbības pamatvirziens – kopēja darbība nanomateriālu izgatavošanā un pētniecībā. Minētā tematika ir viens no EK 6. Ietvara programmas lielajiem prioritārajiem virzieniem. Sarunās ar prof. W. Strek (Zinātņu akadēmijas Zemo temperatūru un struktūras pētniecības institūts) tika izstrādāts uzmetums kopīgam darba plānam. Paredzēts, ka prof. V. Streka vadībā tiks sintezēti vairāku oksīdu nanokristāli, kuru optisko īpašību pētījumus veiksim Rīgā, izmantojot komplicētu metodi spektroskopijai ar izšķiršanu laikā. Tālākajās sarunās, piedaloties arī prof E. Zhych (Vroclavas Universitāte), noskaidrojās, ka no minētajiem nanokristāliem ir iespējams izgatavot keramiku, kas varētu būt ļoti daudzsološs materiāls modernajai optoelektronikai un fotonikai. Šādas materiāls varētu būt arī perspektīvs jauna veida gaismas avotiem, kā arī izmantojams modernajās datorizētajās rentgentomogrāfijas iekārtās.

Pašreiz, izmantojot sākotnējās iestrādes minētajā virzienā, kā arī sadarbību ar citiem pētniekiem, esam sagatavojuši un iesnieguši EK pieteikumu Expression of Interests “Optical nano-ceramics for optoelectronic and photonics”, kurš ir pieņemts izskatīšanai. Turpmākā sadarbība varētu būt visu sadarbojošos pētnieku dalība EK 6 Ietvara programmas integrētā projektā “NOPTOCERAMICS”.

Brauciens notika Latvijas Zinātņu akadēmijas un Polijas Zinātņu akadēmijas starptautiskās sadarbības līguma ietvaros.

Dr. habil. phys. Donāts Millers,
LU Cietvielu fizikas institūts

Satura rādītājs


Polijas Zinātņu akadēmijā

LZA un PZA apmaiņas programmas ietvaros no 2002. gada 2. līdz 9. oktobrim uzturējāmies Varšavā ar mērķi iepazīties ar Polijas ZA Slāvistikas institūta darbu, kā arī strādāt PZA institūtu bibliotēkās un Polijas Nacionālajā bibliotēkā.

Tā kā mūsu uzdevums bija kaut daļēji apzināt (cik nu tas dažu dienu laikā iespējams) tipoloģiskās paralēles poļu un latviešu 19.–20. gs. tradicionālajā kultūrā un valodniecībā, arī paralēles poļu un latgaliešu rakstu avotos (18.–19. gs.), kā arī iepazīties ar jaunāko poļu literatūru par etnoloģiju, folkloru, valodas vēsturi un dialektoloģiju, strādājām gan Polijas ZA Slāvistikas institūta, Polijas ZA Mākslas institūta (kur starp citu, sastopama plaša literatūra par tradicionālo kultūru un arī Polijas novadu valodām jeb dialektiem) bibliotēkā, gan arī Polijas Etnogrāfiskā muzeja bibliotēkā.

Polijas Nacionālās bibliotēkas Speciālajā fondā vērtīga bija iepazīšanās ar poļu 18.–19. gs. izdotajām garīgā satura grāmatām, jo īpaši garīgajām dziesmām, kuru tulkojumi atrodami arī šī laikaposma latgaliešu rakstu avotos.

Iepazīstoties ar poļu kolēģu darbu, nācās secināt, ka nepieciešams veidot aktīvākus kontaktus ar Polijas ZA Slāvistikas institūtu un Mākslas institūtu kopīgu reģionālo pētījumu veikšanai. Poļu minoritātes Latvijā valodu pētī Varšanas kolēģi, taču varētu izvērst darbu abu tautu tradicionālās kultūras izpētē. Pievēršama lielāka uzmanība kontaktu veidošanā ar slāvistiem un baltistiem arī citos Polijas zinātniskajos centros (Poznaņā, Krakovā, Vroclavā u. c.).

2003. gadā Rīgā ir iecerēta konference “Perifērijas identitāte: valoda, kultūra, cilvēki”, kuru rīko LU Filoloģijas fakultāte un LU Folkloras un literatūras institūts. Šai konferencē piedalīties labprāt piekrita arī vairāki Polijas kolēģi.

Diemžēl jāatzīst, ka starp Polijas ZA un Latvijas zinātniski pētnieciskajām iestādēm praktiski nenotiek zinātnisko grāmatu apmaiņa. Latvijā nav jaunāko poļu pētījumu etnoloģijā, dialektoloģijā un valodas vēsturē. Savukārt Lietuvas jaunākās grāmatas gan redzamas šo institūtu bibliotēku plauktos.

Jāatzīst, ka šādi pieredzes apmaiņas braucieni ir ļoti vērtīgi un nepieciešami zinātniskās kvalifikācijas paaugstināšanai. Esam pateicīgas Latvijas Zinātņu akadēmijai par sagādāto iespēju viesoties pie Polijas kolēģiem, kuriem savukārt sakām paldies par viesmīlīgo uzņemšanu.

Janīna Kursīte-Pakule
Anna Stafecka

Satura rādītājs


Stokholmā

2002. gada 14.–20. oktobrī

Šī zinātniskā apmaiņas brauciena mērķis, atbilstoši mana pētnieciskā darba ievirzēm, kas ietver tēlniecības attīstības procesus Latvijā un kultūras sakarus šajā jomā 20. gadsimtā, bija Zviedrijas tēlniecības skolas vēsturisko aspektu un mūsdienu mākslas parādību tuvāka iepazīšana, lai pārlūkotu iespējamās analoģijas un sasauces, kas jo īpaši izteikti ir iezīmējušās to zviedru mākslinieku darbībā, kuri, tāpat, kā latviešu profesionālās tēlniecības pamatlicēji savā radošo darbību sākuma periodā, 20. gadsimta pirmajā desmitgadē, guva profesionālās izpratnes ievirzes saistībā ar izcilā franču tēlnieka Ogista Rodēna ietekmju loku. Jāatzīst, ka šai ziņā es varēju pilnībā izpildīt brauciena programmā paredzētos uzdevumus.

Apmeklējot pazīstamā zviedru tēlnieka Karla Millesa dārzu, māju un iepazīstot viņa plašo mākslas darbu kolekciju, kā arī apskatot otra ievērojama zviedru tēlnieka Karla Eldha memoriālo muzeju – darbnīcu, man bija iespēja tikties ar šī muzeja speciālistiem un, iepazīstot dažus mazāk zināmus šo mākslinieku darbus, patiešām atklājās dažas visai tiešas analoģijas ar latviešu tēlnieka Gustava Šķiltera agrīnajiem darbiem.

Pazīstamā mūsdienu tēlniece, zviedru Mākslas akadēmijas biedre Eva Lange, kuru pazinu no mūsu tikšanās 1992. gada Tēlniecības kvadriennāles laikā Rīgā, uzaicināja mani un arī manu kolēģi Stellu Pelši apskatīt viņas darbnīcu, kura pirms tam bija piederējusi nesen mūžībā aizgājušam zviedru tēlniekam Lisam Eriksonam. Šī apmeklējuma laikā varējām iepazīt Lisa Eriksona pilsētvidē, Slusenas rajona apkārtnē uzstādītos darbus un skulptūras, kas ir saglabājušās pie viņa kādreizējās darbnīcas, kā arī iegūt ziņas un materiālus par šī mākslinieka tēvu, tēlnieku Kristianu Eriksonu. Šie materiāli un iespaidi manām tēlniecības ievirzēm bija īpaši svarīgi, jo abiem šiem zviedru tēlniekiem ir zināma loma latviešu mākslas vēsturē tajā ziņā, ka Kristians Eriksons ir sadarbojies ar Ragnāru Mīrsmēdenu – zviedru metālmākslinieku, kurš savā laikā izkala Brīvības pieminekļa centrālo tēlu – Brīvības statuju, un Liss Eriksons, savukārt, dažus savus darbus veicis kopā ar Mīrsmēdena dēlu. Saistošas atziņas varējām gūt arī, apskatot Evas Langes darbus, kas izceļas ar izteikti lakonisku plastisko formu tīrskanīgumu. Šī tendence sasaucas ar dažām ievirzēm mūsdienu latviešu tēlniecībā. Apmeklējām arī zviedru mūsdienu tēlniecības centru Skulpturen Hus, kur ieguvu informāciju par Stokholmas tēlniecības triennālēm un šo izstāžu katalogus. Es arī fotografēju daudzus Stokholmas pilsētvidē uzstādītos tēlniecības darbus, to diapozitīvus varēšu izmantot gan pētniecībā, gan parādot tos lekcijās LMA studentiem.

Nacionālajā muzejā bija iespējams apskatīt plašu un patiešām saistošu izstādi “Impresionisms un ziemeļi”, kā arī iespaidīgu zviedru 20. gadsimta dizaina izstādi. Vēstures muzejā manai profesionālo interešu ievirzei sevišķi nozīmīga bija iespēja apskatīt vikingu kultūras liecības un senos rūnakmeņus, kas apliecina izcilu akmens apstrādes meistarību. Apmeklēju arī Stokholmas pilsētas muzeju, Vasa muzeju, Stokholmas Vidusjūras vēstures un mākslas muzeju, Tīles galeriju, Prinča Eižena Valdemarsudes muzeju un vairākas mākslas galerijas, kā arī Modernās mākslas muzeju tā jaunajā atrašanās vietā blakus Centrālajai stacijai.

Divas dienas veltīju materiālu un publikāciju studēšanai Mākslas akadēmijas bagātajā bibliotēkā, kuras darbinieki ar pateicību pieņēma dažas grāmatas un jaunākos latviešu mākslas izstāžu katalogus, kurus aizvedu viņiem kā dāvinājumu. Šajā plašajā bibliotēkā trūkst izdevumu par Baltijas zemju, arī Latvijas mākslu.

Gribu ar pateicību atzīmēt, ka gan no Latvijas Zinātņu akadēmijas darbinieku un koordinatores Ineses Skrīveles kundzes puses, gan no Zviedrijas Karaliskās literatūras, vēstures un senatnes pētniecības akadēmijas puses zinātniskās apmaiņas brauciens bija perfekti noorganizēts. Izvēlētā apmešanās vieta – ērtā un mājīgā viesnīca atradās pašā pilsētas centrā. Visi muzeji un citi objekti bija viegli sasniedzami. Zviedru speciālisti izrādīja atsaucību un pretimnākošu attieksmi.

Šajā braucienā gūtos iespaidus un atziņas varēšu izmantot gan pētniecības darbā, gan lekcijās LMA studentiem.

Ruta Čaupova,
LMA Vēstures institūta vecākā pētniece

Satura rādītājs


Lielbritānijā

No 2002. gada 4. jūlija līdz 3. augustam Velsas universitātes Bioloģisko zinātņu institūtā viesojās LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta pētniece Dr. biol. Māra Grūbe. Vizīte notika Londonas Karaliskās biedrības Eiropas zinātniskās apmaiņas programmas ietvaros, kuras dalībniece ir arī Latvijas Zinātņu akadēmija.

Šī viena mēneša laikā bija iespējams salīdzināt trīs dažādas infrasarkanās spektroskopijas metodes, lai pētītu mikrobu biomasu un fermentācijas produktus. Atklājās katras metodes priekšrocības un trūkumi. Fermentācijas produktu analīzes visveiksmīgāk var pētīt ar Ramana spektroskopijas metodi, bet notiekošās izmaiņas mikrobu biomasā – pēc FT-IR absorbcijas spektriem. Modelis, kas apvieno abas metodes, dod daudz jaunas informācijas par biotehnoloģisko procesu, kas ļauj optimizēt fermentāciju.

Pirmie sadarbības rezultāti ir apkopoti divos ziņojumos, kas pieņemti “FT-IR Spectroscopy in Microbiological and Medical Diagnostic”, Berlīne, 24.–25. oktobris, 2002.

Jaunā UV rezonances Ramana spektroskopijas metode, kas tikko apgūta Dr. R. Goodacre laboratorijā, tiks izmantota mūsu mikroorganismu, sēņu un fermentācijas produktu analīzēm. Interpretējot šos rezultātus saskaņā ar IS – kvalitatīvās un kvantitatīvās analīzes rezultātiem, cerams, iegūsim jaunus un ļoti interesantus rezultātus.

M. G.

Satura rādītājs


Latvijas Lauksaimniecības
un meža zinātņu akadēmija

informē, ka ar Zemkopības ministrijas atbalstu par subsīdiju līdzekļiem izdotas sekojošas monogrāfijas:

1. LLU sagatavotā monogrāfija “Kazimirs Špoģis” (2002. g.)

2. LLMZA sagatavotā monogrāfija “Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija 1992.–2002.” (2002. g.)

Satura rādītājs


Grāmata “Kazimirs Špoģis”

Grāmata “Kazimirs Špoģis”, kuras izdošanu finansiāli atbalstījusi Latvijas Republikas Zemkopības ministrija, ir vērtīgs izziņas materiāls gan tieši praktizējošiem lauku cilvēkiem, gan arī konsultatīvajā darbā un īpaši studiju procesā, veidojot pareizu izpratni par Latvijas lauku dinamiku un sagaidāmajām pārmaiņām.

Satura rādītājs


Aizstāvēšana

2002. gada 20. novembrī, plkst. 15 notiks LU Vēstures zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde Rīgā, Brīvības bulv. 32, 4. auditorijā, kurā promocijas darbu par tēmu “Etnogrāfiskie materiāli par lībiešiem Somijas avotu krātuvēs” aizstāvēs

RENĀTE BLUMBERGA.

Recenzenti: Dr. habil. hist. L. Dumpe, Dr. hist. I. Priedīte,

Dr. hist. E. Tarvels (Igaunija).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

Š. g. 22. novembrī plkst. 10.00 LLU Ekonomikas nozares Agrārās ekonomikas un Reģionālās ekonomikas apakšnozaru promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Svētes ielā 18, 307. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

KITIJA KIRILA

par tēmu “Latvijas lauksaimniecības potenciāls un tā izmantošanas iespējas”

Recenzenti: Dr. habil. oec., profesors Andris Sproģis, LR Zemkopības ministrijas valsts sekretāre, Dr. oec. Laimdota Straujuma, Dr. h. c., Dr. agr. Voldemārs Strīķis.

Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2.”

* * *

2002. gada 26. novembrī plkst. 13.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda b. 4, 252. aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

SOLVEIGA LINDA REMESE.

Temats “Reliģijas pedagoģijas teoriju attīstība”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., prof. Tatjana Koķe, Dr. habil. theol., prof. Visvaldis Klīve, Dr. paed. Indra Sinka (Hertfordšīras universitāte).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2002. gada 27. novembrī plkst. 15.00 LU Elektronikas un datorzinātņu institūtā (Dzērbenes ielā 14, Auditorijā A) notiks LU Datorzinātņu promocijas padomes PP-10-2-2 atklātā sēde, kurā

ALEKSANDRS RIBAKOVS

aizstāvēs promocijas darbu par tematu “Pikosekunžu precizitātes laika intervālu mērīšanas un analīzes skaitlisko metožu izstrāde satelītu lāzerlokācijā pielietojumam” datorzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. sc. comp. V. Pelipeiko (LU EDI), Dr. phys. K. Lapuška (LU AI), Dr. sc. ing. P. Misans (RTU).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā un Elektronikas un datorzinātņu institūta bibliotēkā.

* * *

2002. gada 28. novembrī plkst. 15.00 RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes aktu zālē Kronvalda bulvārī 1 notiks RTU – P14 promociju padomes atklātā sēde, kurā promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai elektrotehnikas nozarē aizstāvēs

ANDRIS PURVIŅŠ

par tēmu “Elektrisko un magnētisko statisko lauku parciālie risinājumi sarežģītās neviendabīgās vidēs ar integrālvienādojumu metodi”.

Recenzenti: prof. Dr. habil. sc. ing. Z. Sīka (Latvijas ZA, FEI), prof. Dr. sc. techn. J. Lauģis (Tallinas Tehniskā universitāte), asoc. prof. Dr. sc. ing. A. Gasparjans (Latvijas Jū ras akadēmija).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10.

* * *

2002. gada 6. decembrī plkst. 14.30 RTU Enerģētikas nozares promocijas padomes atklātajā sēdē Rīgā, Kronvalda bulvārī 1, aktu zālē

ALEKSANDRS DOLGICERS

aizstāvēs disertāciju par tēmu “Relejaizsardzību un pretavārijas automātiku sistēmas elementu sintēze” inže nier zinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: profesors, Dr. sc. ing. Mati Valdmaa, Tallinas tehniskā universitāte, profesors Dr. habil. sc. ing. Vladimirs Čuvičins, Rīgas Tehniskā universitāte, docents Dr. sc. ing. Jānis Priedīte, Rīgas Tehniskā universitāte, Dr. sc. ing. Andrejs Svalovs, DC Baltija.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10 un Valsts Nacionālajā bibliotēkā, Anglikāņu ielā 5.

* * *

LU promocijas padome bioloģijas (Nr. 2) zinātņu nozarē 2002. gada 22. oktobra sēdē piešķīra zinātņu doktora zinātnisko grādu Aijai Linē bioloģijas zinātņu nozares molekulāras bioloģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Cilvēka audzēju antigēni: seroloģiska identificēšana, molekulāra raksturošana un molekulāro marķieru pielietojums diagnostikā”.

Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, nederīgu biļetenu – nav.

* * *

LU promocijas padome Juridiskās zinātnes nozarē 2002. gada 30. oktobra sēdē piešķīra tiesību doktora (Dr. iur.) zinātnisko grādu Kristīnei Stradai-Rozenbergai juridiskā zinātnes nozarē, krimināltiesību apakšnozarē par promocijas darbu “Pierādīšanas teorijas pamatjēdzienu problemātika kriminālprocesā”.

Balsošanas rezultāti: par – 6, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

Satura rādītājs


Nākamais "Zinātnes Vēstneša" numurs iznāks 25. novembrī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

Pēdējās izmaiņas: 2002. gada 8. novembris