Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

2002. gada  23. cecembris: 21 (250)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs


Sveiciens Anno 2003

Laiki mainās, gadsimti mainās, arī zinātne un zinātnieki mainās, taču paliek arī nemainīgas vērtības. Novēlu visiem kolēģiem tās piecas lietas, 5G, kuru kopums esot nepieciešams, kā savulaik rakstīja ievērojamākais latviešu zinātnieks Pauls Valdens (rakstīja, jāatzīst gan, vācu valodā), lai gūtu panākumus zinātnē:

“Geist, Geduld, Genauigkeit, Glück, Geld”
(gars, pacietība, precizitāte, laime un nauda).

Pavingrinoties vācu mēlē, gribētu Valdena 5G pievienot vēl divus – “Gesundheit” – veselība un “Geselligkeit” – sabiedriskums, kontaktēšanās prasme.

Gars, talants nāk no gēniem (vai no Dieva?), pacietība un precizitāte jāizkopj pašiem, arī veselība. Laime (veiksme) zinātnē vai nu nāk, vai nenāk… Bet nauda? No kurienes tā lai rastos Latvijā? Un vēl zinātnei?! Novēlu 2003. gadā katram Latvijas zinātniekam tomēr atrast individuālu un sev labvēlīgu atbildi arī uz šo jautā jumu. Ceru, ka Saeima, valdība un Eiropas institūcijas piepalīdzēs, kaut maķenīt.

Cieņā un sirsnībā

Jānis Stradiņš
LZA prezidents

Satura rādītājs


Sveicam mākslinieci!

Baltijas Asamblejas 2002. gada balva mākslā
piešķirta LZA goda loceklei gleznotājai

Birutai Baumanei.

Satura rādītājs


3+1 piemineklis

Kā ziņo laikraksti, Rīgas dome akceptējusi trīs jaunu pieminekļu atrašanās vietas. Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājam Konstantīnam Čakstem – Brīvības bulvāra alejā gandrīz iepretim valdības ēkai, Kārlim Ulmanim – Krišjāņa Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra stūrī, kur parkā pieminekļa vietu jau iezīmē akmens. Barklajs de Tolli paliks, kā iepriekš, Esplanādes malā un tēlos parka rūķīti.

Taču zinātnisko sabiedrību interesē vēl kāds piemineklis, kuram ar firmas “ITERA–Latvija” (prezidents Juris Savickis) atbalstu jau 2003. gadā rudenī jāieņem sava vieta Kronvalda bulvāra apstādījumos iepretim vecajai Ķīmijas ēkai, tagadējai LU Bioloģijas fakultātei. Tas ir piemineklis vienam no pašiem izcilākajiem Latvijas zinātniekiem ķīmiķim Paulam Valdenam, kuram 2003. gadā atzīmējama 140. jubileja. Laika nav daudz. Mazliet satrauc arī tas, ka pieminekļa autors tēlnieks Andris Vārpa ir uzaicināts piedalīties konkursā par Konstantīna Čakstes pieminekļa meta izveidi.

Par Paulu Valdenu, pieminekļa ideju un realizāciju izsakās LZA prezidents prof. JĀNIS STRADIŅŠ, Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” padomes priekšsēdētājs prof. IMANTS MEIROVICS un tēlnieks AND RIS VĀRPA.

Satura rādītājs


Būs piemineklis Paulam Valdenam

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors
Jānis Stradiņš

– Vispirms mazliet jāatgādina, ko ķīmijas zinātnei un Latvijai nozīmē Pauls Valdens. Rīgas Politehniskā institūta profesors, divus smagus periodus (1902. – 1905., 1917.– 1918.) tā rektors, divreiz nominēts Nobela prēmijai, divu jaunu zinātnes nozaru – dinamiskās stereoķīmijas un neūdens šķīdumu elektroķīmijas iedibinātājs, sešu dažādu valstu zinātņu akadēmiju loceklis. Neapšaubāmi, pasaules mērogā viņš ir izcilākais un pazīstamākais latviešu izcelsmes zinātnieks, kuru līdz šim pieminējumu skaita ziņā enciklopēdijās, mācību grāmatās un cituviet neviens vēl nav pārspējis.

Valdens piedzima Vidzemē, Rozulas Pīpenu mājās kā trīspadsmitais bērns, pastarītis bijušo dzimtcilvēku Jāņa un Annas Valdenu ģimenē. Agri palicis bez tēva, desmit gadu vecumā – arī bez mātes, Valdens nonāca vāciskā vidē – gan Cēsu un Rīgas skolās, gan pie saviem vecākajiem brāļiem, kas bija pārvāciskoti. Varbūt, ka zināms stimuls aiziešanai no latviskās vides bija Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas atteikums sniegt viņam materiālu palīdzību ķīmijas studijām, jo tā atbalstīja vairāk humanitāras, ar nacionālo identitāti saistītas studijas. Valdens nonāca tolaik vāciskajā Rīgas Politehnikumā, paralēli studijām – strādāja, dzīvoja laborantam paredzētā mazā istabiņā Politehnikuma vecajā ēkā Raiņa bulvārī 19. Kad Rīgā no Tērbatas ieradās jaunais ķīmijas profesors Vilhelms Ostvalds, viņš rekrutēja jauno studentu savam pētnieciskajam darbam, un jau 23 gadu vecumā Valdens veica savu pirmo zinātnisko darbu – atklāja Ostvalda – Valdena likumību, t.i., kā ar molekulārās elektrovadītspējas mērījumiem dažādos atšķaidījumos noteikt skābju stiprumu. (Šo metodi šobrīd vairs nelieto, bet savā laikā tā bija diezgan pazīstama.) Savu pirmo darbu fizikālajā ķīmijā Valdens veica Ostvalda vadībā, taču ideja bija viņa paša, oriģināla. Kad Ostvalds aizbrauca uz Leipcigu un viņa vietā nāca profesors Karls Adams Bišofs no Leipcigas, kura specialitāte bija organiskā ķīmija, arī Valdens mainīja savu darba profilu, lai varētu palikt par Bišofa asistentu. Taču viņš Ostvalda fizikālās ķīmijas metodes sāka pielietot organiskajā ķīmijā, kļūstot par jaunas nozares – fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicēju. Viņa klasiskie pētījumi, ko viņš veica Rīgā, pavisam jauns cilvēks būdams, saistās vispirms ar organisko savienojumu stereoķīmiju, ar tā saucamo dinamisko stereoķīmiju, atomu telpiskā novietojuma noskaidrošanu organiskajās molekulās. Rīgas laikā (1885 – 1919) tapa ap 200 zinātnisku publikāciju. 1895./1898.gadā atklātā Valdena apgriezenība Rīgu neizdzēšami ierakstīja ķīmijas vēsturē. Nesen skatījos jaunākās ķīmijas enciklopēdijas, un tur Valdens minēts saistībā ar šo apgriezenību, tāpat ar Valdena likumu jeb Valdena reizinājumu, kas ir ļoti nozīmīgs moments šķīduma teorijā, arī mūsdienu teorētiskajā ķīmijā. Par šīm lietām Valdens 1913.un 1914.gadā tika nominēts Nobela prēmijai un būtu arī to saņēmis, zviedri man deva iespēju iepazīties ar prēmijas ekspertu komitejas protokoliem, taču izcēlās Pirmais pasaules karš, Zviedrija bija provāciski orientēta, toties Valdens – Krievijas impērijas zinātnieks… Šajā laikā Valdens jau bija kļuvis slavens pasaulē, viņu ievēlēja par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas  locekli un ķīmijas laboratorijas vadītāju. Toreiz Pēterburgas ZA bija tikai divi akadēmiķi ķīmijā un viņiem bija jādzīvo Pēterburgā. Valdenam deva iespēju vēl palikt Rīgā, kur pēc viņa un Bišofa ieceres un RPI arhitektūras profesora Koha projekta 1901.gadā bija uzcelta jauna, ārkārtīgi moderni iekārtota – ar gāzes, saspiestā gaisa un ūdens padevi katrā darba vietā – ķīmijas laboratoriju ēka tagadējā Kronvalda bulvārī. Pēterburgas pievārtē Valdenam sāka celt lielu ķīmijas institūtu, viņš tika nominēts par Starptautiskā ķīmijas kongresa priekšsēdētāju –kongresam būtu jānotiek 1915.gadā Pēterburgā. Visu izjauca karš.

Valdens palika Rīgā, tad evakuējās kopā ar institūtu uz Maskavu, 1918.gadā panāca institūta reevakuāciju uz Rīgu, gan bez bibliotēkas un ar nepilnīgu mantību. 1919.gadā P. Stučkas režīma laikā viņu ievēlēja par jaunizveidotās Latvijas augstskolas padomes priekšsēdētāju, t.i. rektoru, kādu brīdi viņš bija arī Ulmaņa valdības dienestā – zinātnes departamenta direktors Izglītības ministrijā. Notika Latvijas Universitātes reorganizēšanas darbi un Valdenu gaidīja atpakaļ no komandējuma Vācijā, lai viņš uzņemtos Universitātes vadību, pat par divām nedēļām aizkavēja Universitātes svinīgo atklāšanu, bet Valdens neatgriezās. Pārāk smagi viņu bija ietekmējis, kā pats rakstīja, “piespiedu eksperiments sociālajā autoklāvā”. Viņš sevi apzinājās vairāk kā zinātnieku, ne kā politisku darbinieku un mierīgi nodarboties ar zinātni sabangotajā Latvijā viņš necerēja. Viņu neapmierināja arī pārāk nacionālais gars – jaunajā Universitātē bija paredzēts lekcijas lasīt tikai latviešu valodā. Valdens iestājās, ka jālasa arī vācu un krievu valodā, jo viņš bija pasaulei atvērts cilvēks, uzskatot, ka zinātne nevar būt šauri nacionāla.

Rostokā, kur turpinājās Valdena dzīve un darbs, viņš galvenokārt nodarbojās ar savu zinātnisko pētījumu rezultātu apkopošanu, rakstīja lielas monogrāfijas, grāmatas par stereoķīmijas, elektroķīmijas, šķīdumu ķīmijas vēsturi. Arī par pētnieku psiholoģiju, vecumu, kurā tiek veikti atklājumi. Viņš pirmais, jau 1911.gadā, ieviesa zinātnieku vērtējumu pēc tā, cik bieži viņu vārds tiek pieminēts ķīmijas vēstures grāmatās, enciklopēdijās, kaut ko radniecīgu tagadējam citējamības indeksam.

Kara laikā Valdena māju Rostokā nobumboja kopā ar bibliotēku un arhīvu, viņš pārcēlās uz Berlīni, vēlāk – uz Vācijas dienvidiem, kur mira gandrīz 94 gadu vecumā (līdz 90 gadu vecumam vēl lasīja lekcijas par ķīmijas vēsturi) un apglabāts Tībingenas Kalna kapos.

Rīgas Politheniskais institūts (tagadējā Rīgas Tehniskā universitāte) sakarā ar savas pastāvēšanas 125.jubileju 1987.gadā iedibināja Paula Valdena prēmiju. To pirmo reizi pasniedza Paula Valdena 125.gadu jubilejā 1988.gadā un mēs ar profesoru Leonīdu Osipovu bijām pirmie tās laureāti. Medaļu un prēmiju pasniedz regulāri ik pa trim gadiem. 2003.gads būs Paula Valdena 140.jubilejas gads, notiks 3.Valdena simpozijs, uz kuru, iespējams, aicinās kādu no 2001.gada Nobela prēmijas ķīmijā laureātiem, jo prēmiju piešķīra amerikāņu un japāņu zinātniekiem par pētījumiem, kas loģiski turpina Valdena pirms 100 gadiem aizsāktos darbus, proti, par stereoķīmijas un medikamentu optisko aktivitāti. Tad nu kopā ar Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” vadītāju prof. Imantu Meirovicu un firmas ITERA – Latvija prezidentu Juri Savicka kungu, ar kuru mums ir ļoti laba sadarbība, radās ideja godināt Paula Valdena piemiņu līdzīgi tam, kā ar firmas Grindeks palīdzību tika atzīmēts cits izcils ķīmiķis – Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds. Valdena darbībā jāatzīmē vēl kāds interesants fakts, kas viņu saista ar ITERA – Latvija darbības jomu – Valdens būtībā bija pirmais zinātnieks, kurš atrisināja naftas izcelšanās jautājumu, jo ilgi tika diskutēts, vai naftai ir neorganiska izcelsme  – no metālu karbīdiem, tiem saskaroties zemes dzīlēs ar ūdeni, vai arī tai ir bioloģiskas dabas izcelsme. Pirms Valdena literatūrā figurēja abi viedokļi. Valdens bija pirmais, kurš pierādīja, ka naftai piemīt optiskā aktivitāte, kas raksturīga tikai dabas produktiem. Tātad nafta un ar to zināmā mērā saistītā dabas gāze, kuras tranzīta zeme ir Latvija, savas izcelšanās izskaidrojumu ir guvusi savā ziņā pateicoties Paulam Valdenam.

Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” padomes priekšsēdētājs profesors
Imants Meirovics

– Piemineklim ir ļoti ļoti sena priekšvēsture. 80.gadu sākumā RPI Ķīmijas tehnoloģijas fakultātē, toreiz es biju tās dekāns, uzplauka ķīmijas vēstures pētījumi un radās doma godināt Paulu Valdenu ar kādu piemiņas zīmi. Dabūjām Paula Valdena ģipsī veidotu krūšutēlu (tēlnieks Konstantīns Rončevskis, 1913.gads), iztaisīja tam atlējumu bronzā. Tas varētu kalpot par pamatu lielākam krūšutēlam, ko novietotu visiem pieejamā vietā – tolaik bija modē izstādīt krūšutēlus. Tad 1983.gadā fakultāte pārcēlās uz jaunu ēku Ķīpsalā, atstājot Universitātei slaveno namu, kas 82 gadus bija uzticīgi kalpojis ķīmijai. Radās jaunas rūpes  – kā apgūt 11 tūkstoš m2 lielo jauno ēku, un Pauls Valdens kaut kā aizvirzījās tālākā plānā. Pagāja daudzi gadi, radās Latvijas Izglītības fonds ar tā mērķprogrammu “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” un aizsākās ļoti ražīga sadarbība ar firmu ITERA – Latvija, kura finansēja studiju stipendijas ainavu arhitektūrā un vēlāk arī stipendijas par mūža devumu izciliem zinātniekiem vides pētniecībā un aizsardzībā. To nodrošināja trīspusīgais līgums starp Latvijas Zinātņu akadēmiju, ITERA – Latvija un mūsu fondu. Taču domas vienmēr sniedzas nākotnē. Kārtējās sarunas laikā ar ITERA – Latvija prezidentu  Juri Savicka kungu profesors Jānis Stradiņš ieminējās, ka ne tikai Vilhelms Ostvalds, bet arī Pauls Valdens būtu Rīgā pelnījis pieminekli. Idejas grauds krita auglīgā augsnē, un drīz jau pieminekļa vīzija sāka iegūt savus apveidus. Pēc prof. J. Stradiņa domām tam nevajadzētu būt P. Valdena atveidam savā klasiskā izpausmē, bet būtu jāattēlo slavenā Valdena apgriezenība – parādība, ar kuru zinātnie ks ir iegājis ķīmijas vēsturē. Tie varētu būt divi savstarpēji apgriezti ābolskābes molekulas modeļi, kurus šķir liela, 3,5x4,5 m tērauda siena, kuras stūros, arī abos virzienos – uz austrumiem un rietumiem – , ir P.Valdena portreta bareljefi. Kā spoguļattēls. Izstrādāt pieminekli uzticēja tēlniekam Andrim Vārpam.

Tēlnieks Andris Vārpa

– Šis man bija pilnīgi cits uzdevums nekā taisīt pieminekli Vilhelmam Ostvaldam. To es biju iecerējis ar retropiegaršu, lai raksturotu kā pašu zinātnieku, tā arī viņa laiku. Arī tā novietojums  – pie Vērmanes dārza,  rada asociācijas ar 19.gadsimta Rīgu. Piemineklis Valdenam ir izteikti mūsdienīgs, ar zinātnieka skatienu. Tā idejiskais tēvs ir profesors Jānis Stradiņš, viņam pieder ideja piemineklī izmantot ķīmiskos simbolus, Valdena apgriezenības motīvu. Tas, ka uz pulētas metāla plāksnes ir divi portreta bareljefi, katrs savā pusē, katrs savā spoguļversijā, raksturo zinātnes atvērtību. Valdens bija latvietis, viņa saknes ir Latvijas zemē, bet viņš bija arī Krievijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bija audzis un izglītojies vāciskā vidē.  Latvijā viņam pārmeta vāciskumu, bet Vācijā – krieviskumu….. Mietpilsoņi vienmēr atradīs ko pārmest. Valdens tam stāv pāri.

Brīnišķīga ir vieta, kurā piemineklis paredzēts – apstādījumos iepretim vēsturiskajai ēkai, kas lielā mērā tapa ar Valdena iniciatīvu un kurā viņš radīja savus izcilākos darbus. Loģiskāk nevar būt. Ja ideja pirmsākumā ir pareiza, tad viss tālākais arī risinās pareizi.

Satura rādītājs


Būt kopā!

Latvijas Zinātņu akadēmijā svinīgi diplomus pasniedz jaunievēlētajiem akadēmijas goda locekļiem

zv250-1.jpg (13082 bytes)
Jaunievēlētā Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle Anna Jurkāne
zv250-2.jpg (11389 bytes)
LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš apsveic Roaldu Dobrovenski
zv250-3.jpg (9286 bytes)
Diplomu saņem Jānis Andris Osis
zv250-4.jpg (11812 bytes)
Prof. Jānis Stradiņš Juri Rubeni nosauca par tautas audzinātāju
zv250-5.jpg (14662 bytes)
LZA korespondētālocekļa diplomu saņem Inesis Feldmanis (pa labi)

Pirmsziemsvētku noskaņā LZA Senāta zālē 17. decembrī pulcējās akadēmijas vadība, lai sveiktu četrus jaunievēlētus LZA goda locekļus – Annu Jurkāni, Roaldu Dobrovenski, Jāni Andri Osi un Juri Rubeni. LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš atsauca atmiņā diženus mūsu tautas dēlus un meitas, jau aizsaulē aizgājušos LZA goda locekļus – Evaldu Valteru, Mārtiņu Zīvertu, Veroniku Strēlerti, Leonīdu Vīgneru, Robertu Akmentiņu, Kurtu Fridrihsonu, Romi Bēmu, Gunāru Janovski, Veltu Tomu un citus, kuru vārdi ir atrodami mūsu garīgās elites pašos augstākajos līmeņos. Ir prieks, ka šodien akadēmija savā saimē uzņem četras izcilas Latvijas kultūras personības.

Katram jaunajam goda loceklim J. Stradiņš veltīja izjustus un arī ļoti personīgus vārdus. Turaidas muzejrezervāta direktorei Annai Jurkānei pateicās par divu akadēmijas goda locekļu – arheologa Jāņa Graudoņa un tēlnieka Induļa Rankas tapšanu, jo viņu darbs tieši Turaidā bija izšķirošais, lai piepulcētos akadēmijas saimei. Turaidas muzejrezervāts ir ne tikai viens no pirmajiem tāda tipa muzejiem Baltijā, bet ar savu jauno muižas kompleksu rāda ceļu, kā atdzīvināt un iedarbināt daudzas citas skaistas vietas Latvijā.

Par Roalda Dobrovenska gadu desmitu un paaudžu psiho loģisko portretu “Rainis un viņa brāļi” J. Stradiņš teica: “Tas sabiedrībā sacēla tādu viļņošanos, ka mēs gadu nogaidījām, iekams izvirzījām rakstnieka kandidatūru goda locekļa vēlēšanām”. Kā zināms, priekšstats par vēsturi katram ir savs, un tas ir vienīgais pareizais. Prezidents uzaicināja R. Dobrovenski pavasarī Jūrmalā stādīt Raiņa priedes nokaltušo vietā.

Jānim Andrim Osim prof. J. Stradiņš atgādināja, ka Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors Vilhelms Purvītis bija ne tikai izcils gleznotājs, bet arī izcils zinātnieks, un novēlēja tagadējam rektoram ciešu un auglīgu sadarbību ar zināt niekiem. J. Stradiņš uzteica akadēmijas demokrātiskās tradīcijas un, pieminot “sviesta Ulmani”, arī zināmu kritisku skatu uz notiekošo.

Jurim Rubenim akadēmijas prezidents pateicās par to, ka viņš baznīcas dzīvē ienesis ļoti daudz ētikas un filozofijas, palikdams tuvs vienkāršiem cilvēkiem. “Juris Rubenis kā personība stāv augstākās sfērās kā mēs visi savas teologa sūtības dēļ. Viņa filozofija ir no sirds un iet uz sirdi”, teica J. Stradiņš, nosaucot J. Rubeni par tautas audzinātāju.

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa diplomu saņēma vēsturnieks Inesis Feldmanis, kurš pagājušajā gadā, kad tika ievēlēts, atradās zinātniskā komandējumā ārzemēs. Viņa pētījumu loks ir Latvijas XX gadsimta vēsture starp diviem pa saules kariem, Latvija starp demokrātiju un autoritārismu, vācbaltiešu problēmas u. c. “Vēsturnieki dod faktus, un no tiem katrs veido savu pasaules uzskatu”, pasniedzot diplomu, teica prof. J. Stradiņš.

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle aktrise Elza Radziņa dzejas rindās izteica visu klātesošo tābrīža izjūtas – būt kopā tajā sarežģītajā procesā, kas saucas dzīve.

Z. Kipere

Satura rādītājs


PROFESORAM, AKADĒMIĶIM
ALFRĒDAM IEVIŅAM – 105

Latvijas ķīmiķi glabā un attīsta savas tradīcijas. 2002. gada 16. jūlijā LZA akadēmiķim, Rīgas Tehniskās universitātes (bijušā RPI) profesoram Alfrēdam Ieviņam apritēja 105 gadskārta. Liekas nesen, kaut pagājuši jau 27 gadi, pēdējo reizi studenti klausījās viņa lekcijas, darbinieki sekoja viņa jaunajiem virzieniem ķīmijas zinātnē un ķīmijas tehnoloģijā.

Alfrēda Ieviņa mūžs bija saistīts ar ķīmijas fakultāti (LU, LVU, RPI), viņš tajā studēja, pabeidza to un bez pārtraukuma strādāja  tajā visu mūžu. No studentiem viņš prasīja te tikai zināšanas, bet arī prasmi strādāt, atbildēt par viņiem uzticēto un pildīt solījumus. Viņš pats visam tam bija paraugs. Darba precizitāte, neatlaidība un radošā doma bija viņa dzīves pamats. Šīs īpašības pārmantoja viņa darbinieki, kļūdams par redzamiem zinātniekiem (E. Švarce, J. Bankovskis, J. Putniņš, E. Jansons, E. Siliņa, I. Zviedre u. c.). Ikgadējie lasījumi, veltīti A. Ieviņa piemiņai, parasti ir kupli apmeklēti. Tie arī pārliecina, ka viņa pētījumi turpinās, rodas jauni zinātnes virzieni un jaunas atziņas. Par to liecina arī šī gada lasījumi 11. decembrī, kurus organizēja RTU Neorganiskās ķīmijas institūts, RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte, LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa, Latvijas Ķīmijas biedrība un Latvijas Ķīmijas vēstures muzejs. Organizētāju nosaukumi vien jau ļauj secināt, ka mūsu profesors A. Ieviņš nav aizmirsts. Latvijas ķīmiķi savās atmiņās glabā dižu zinātnieku vārdus un viņu darbus.

11. decembra 2002. gada piemiņas lasījumos dzirdējām informāciju par jaunu materiālu iegūšanu un perspektīvām to pielietošanai dažādās tautsaimniecības nozarēs. Par to pa stāstīja RTU Neorganiskās ķīmijas institūta zinātnieks E. Palčevskis savā referātā “Keramisko pulveru un materiālu nanotehnoloģijas attīstība Neorganiskās ķīmijas institūtā”. Viņš savus pētījumus par nanomateriāliem saistīja ar šī virziena attīstību institūtā. Nanomateriāli ieņem svarīgu vietu pētniecībā un praktiskā pielietošanā Latvijā un pasaulē. Jāpiezīmē, ka Latvijas zinātnieki daudzās nozarēs šeit ir pirmajās rindās. Viņu iegūto nanodaliņu pulveru metodi pielieto citās valstīs (Vācijā, Francijā u. c.).

Klausītāji ar interesi sekoja SIA “Armat” direktora Māra Cīruļa referāta izklāstam. Saprotams, visi vēlējās dzirdēt par ģeosintētisko materiālu lietošanas iespējām, bet vēl vairāk tāpēc, ka referents ir profesora Alfrēda Ieviņa mazdēls. Viņa māte Jausma Cīrule (Ieviņa) ir ķīmiķe un sekmīgi strādā zinātnisku darbu. Viņas dēls Māris (šo lasījumu referāta autors) ir celtnieks, kas pratis celtniecībā izmatoto jaunus ķīmiķu ražotus materiālus, piemērām, polietilēnu. Savā referātā “Ģeosintētiskie materiāli, to lietošana” viņš klausītājus iepazīstināja ar sintētiskiem ģeotekstīliem, ģeorežģiem grunts un asfaltbetona armēšanai, ģeomembrānām grunts un gruntsūdens aizsardzībai, ūdens saglabāšanai, ģeopaklājiem, ģeošūnām, ģeotekstiliem erozijas novēršanai, profilētām plastmasas caurtekām, vītām tērauda caurtekām, saskrūvētām tērauda caurtekām. Referāts bija skaisti ilustrēts, kas darīja priekšnesumu labi saprotamu. Pagaidām šī nozare ir jauna ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Plašāki pētījumi tiek veikti Ziemeļeiropas valstīs. Referāts izraisīja dzīvu interesi. Bija daudz jautājumu, uz kuriem autors deva izsmeļošas atbildes.

Alfrēda Ieviņa 27. piemiņas lasījumi vēl reizi apliecināja, ka dižu cilvēku dzīve un darbs nezūd nākamo paaudžu atmiņā. Tie arī parādīja, cik strauji attīstas jaunas zinātnes un tehnoloģijas nozares.

E.Gudriniece,
J.Cīrule

Satura rādītājs


LATVIJAS ZINĀTNIEKU SAVIENĪBAS BIEDRI,
GODĀTIE KOLĒĢI,

nākamais gads mūsu organizācijai ir ļoti nozīmīgs. Būs kārtējais kongress, kurā lemsim par izmaiņām Statūtos, vēlēsim jaunu vadību, un mums būs jāizšķiras, vai kļūt par sabiedriskā labuma organizāciju, atbilstoši jaunajam likumam. Vai arī palikt ārpus šā likuma un nepārreģistrēties. Bet, galvenais, katram no mums jākļūst kaut nedaudz aktīvākam mūsu organizācijā. Tikai tad LZS būs nākotne! Zinātne valsts struktūrām nav prioritāte, mūsu rūpes īpaši neinteresē Nevalstisko organizāciju centra vadību.

Tātad, mums pašiem jāstrādā, lai pierādītu LZS nepieciešamību!

Novēlu jums, kolēģi, stipru veselību, ticību un jaunas idejas savu ieceru realizēšanā!

Jānis Štrauhmanis,
LZS Valdes priekšsēdētajs

Satura rādītājs


Latvijas Zinātnieku savienībā

4. decembrī notika kārtējā Valdes sēde. Vispirms izvērtējām Lietuvas kolēģu apmeklējuma rezultātus. Lai arī kaimiņi ir aktīvāki, tomēr pamatproblēmas tās pašas (izņemot finanses) kā mūsu organizācijai. Latvijas Zinātnieku savienības nākotne, pirmkārt, atkarīga no mūsu darbības prioritātēm, ko izvirzīsim; otrkārt, no LZS biedru aktivitātes. Pašreiz, tāds iespaids, ka strādā Valde, iznāk laikraksts un viss.

Apspriedām Latvijas Radošo savienību padomes (LRSP) sēdes lēmumus, un tā kā LZS ir minēta Profesionālo mākslinieku reģistrā, tad valdes lēmums ir: paziņot LRSP, ka šādā reģistrā mūsu organizācija nevar būt; ja LRSP reģistru pārdēvēs par Radošo personību reģistru, tad esam gatavi tajā iekļauties, protams, nosakot īpašas (atšķirīgas no profesionālajiem māksliniekiem un arhitektiem) prasības LZS biedriem.

Valde pieņēma lēmumu lūgt Latvijas Zinātnes padomei lielāku finansējumu “Zinātnes Vēstnesim”, lai varētu palielināt tā apjomu. Zinātnes padomē LZS pārstāvēs U. RAITUMA kungs.

Nākošā Valdes sēde notiks 2003. gada 8. janvārī, plkst. 15.00; bet Padomes locekļus lūdzam uz sēdi 30. janvārī, plkst. 16.00.

Jānis Štrauhmanis, LZS Valdes priekšsēdētājs

Satura rādītājs


Un tomēr viņa griežas!

Saruna ar Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas prezidentu INĀRU KĻAVIŅU

“Un tomēr viņa griežas!” esot bijuši Galileja pēdējie vārdi, šķiroties no dzīves. Inkvizīcija veco vīru bija piespiedusi atteikties no Kopernika mācības par Zemes griešanos. Taču, guļot nāves cisās, viņš atteicās no savas atteikšanās. Tāda ir leģenda. Leģenda šodien ir arī VEF tranzistoru radioaparāti čukču briežkopja teltī un Āfrikas beduīna azotē kamieļa mugurā. Lai uzzinātu, vai Latvijas “Zeme”, tās kādreiz slavenā elektrotehnikas un elektronikas rūpniecība, “tomēr griežas”, devos pie LEtERA prezidenta Ināra Kļaviņa, kura “sēdeklis” ir Rīgas Radiotehnikas augstajā mājā Kurzemes prospektā, kuru, kā vairums šādu ēku šodien, arī Zinātņu akadēmijas augstceltni, “okupējušas” dažnedažādas firmas. Šī saruna ir turpinājums “Z.V.” 7. oktobrī publicētajai intervijai ar Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu asociācijas priekšsēdētāju Vilni Rantiņu – “Kā klājas Latvijas rūpniecības smagajam galam”?

Bez irkļiem un bez stūres

Tā varētu raksturot situāciju 90. gadu pirmajā pusē, kad Latvijas rūpniecība tika iemesta brutālajā tirgus ekonomikā absolūti tai nesagatavota. Valdības ieskats bija – lai izdzīvo, kas spēj, lai iet bojā, kas nespēj. It kā loģiski, bet, palaižot vecu koka laivu pasaules okeānā bez airiem un bez stūres, diez vai ir cerība, ka tā saviem spēkiem aizpeldēs līdz kādai ziedošai salai. Ar vienu pašu ūdens smeļamo liekšķeri tālu netiksi. Kā atzīst I. Kļaviņš, toreizējie rūpnīcu direktori vispār neprata sarunāties ar ārzemniekiem, kur nu vēl kaut ko norunāt. Atceros lasījusi Bruņa Rubesa grāmatā, cik augstprātīgi viņu, toreizējo milzīgā “Volkswagen” administrācijas atbildīgu darbinieku, uzņēma mūsu RAF kungs un boss Bosets. Kur tagad Bosets, kur pats RAF? Cik bija tādu direktoru, kuri prata novērtēt situāciju pasaules tirgū? Kļaviņš par piemēru nosauc Latvijas–Vācijas kopfirmas “VERMERK” prezidentu Jāni Zviedri. Jā, jā, tā ir tā pati bijusī Elektrospuldžu rūpnīca Mangaļos, kas apgādāja Padomju Savienību ar Iļjiča spuldzītēm. Paši taisīja visu – pūta kolbas, cokolus. Tā sakot, naturālā saimniecība, lai nebūtu atkarīgi no haotiskiem piegādātājiem. Jaunajā situācijā rūpnīcas vadība izvērtēja savas iespējas un saprata, ka pašu ražotie cokoli neatbilst Eiropas standartiem, pie tam, pieaugot gāzes un elektroenerģijas tarifiem, ātri vien var nonākt zem ūdens. Izrēķināja, ka lētāk ir iepirkt atsevišķas spuldžu sastāvdaļas ārzemēs nekā ražot pašiem. Šobrīd “VERMERK” ražo 400 dažādu veidu kvēlspuldzes, 96% lampu eksportē uz Vāciju.

– Bet kāpēc tad veikalos ir nopērkamas visu iespējamo firmu spuldzes, tikai tādu “VERMERK”, turklāt vēl kā Latvijas preci, es nekur neesmu manījusi?

– Rīgas spuldzes, pie tam vēl ar citu, tirdzniecības firmas marku, ir atrodamas tikai vienā veikalā. Ne tāpēc, ka tās būtu sliktākas par citu firmu ražojumiem. Varbūt tieši otrādi – labākas, citādi nebūtu iespējams visu produkciju eksportēt.

Debesmanna pār Latviju un… citi graudu izstrādājumi

Pasaule ir preču pārpludināta. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas Rietumiem pavērās milzīgi liels, ar kvalitāti neiz lutināts, firmas apstulbināts tirdzniecības lauks. Sākās importa invāzija. Pie tam ārzemju ražotāju un tirgotāju rokās bija gadu desmitos izstrādāts un pārbaudīts izsmalcināts piedāvāšanas mehānisms, kurā jau bija oficiāli paredzētas zināmas summas savas produkcijas, ja tā var teikt, “ieteikšanai” (latviski tas asociējas ar tiem izstrādājumiem, ko saimniece izņem ar lizi no krāsns). Latvijas jaunā vai reorganizētā rūpniecība šajā pasaules preču debesmannas lietū varēja iespiesties tikai ar ļoti augstu kvalitāti, kas nav lēta, vai arī ar to, ko dara viens no jaunajiem un, I. Kļaviņa vārdiem izsakoties, ļoti veiksmīgajiem uzņēmumiem “HANZA ELEKTRONIKA” Ogrē, kuru vada Ilmārs Osmanis, proti, ar kopdarbību.

Uzņēmums sāka strādāt pagājušā gada septembrī un četros mēnešos ar 20 strādājošiem saražoja 100 000 latu lielu neto apgrozījumu. Šogad tas ir sagaidāms ap 600 000 latu. Būvē jaunu ražošanas korpusu 2000 m2 platībā, kurā būs darba vietas vēl vismaz 100 strādājošiem.

Ar ko tad nodarbojas šie veiksminieki? Izrādās, saņem ļoti akurāti iesaiņotas detaļas no Zviedrijas un montē atsevišķus elektroniskos mezglus “CANON” kopētājiem. Kļaviņš priecājas, cik perfekti iekārtota katra darba vieta, kur, iztukšojoties kastītei ar detaļām, tās vietā pieslīd nākamā, bet aiznākamā jau ir ceļā no Zviedrijas. Jautāju – ja jau tās detaļas Zviedrijā ir tik perfekti uztaisītas, vai tad tur nevar paveikt arī to mazumiņu un pašiem samontēt? Vai ir vērts saiņot un sūtīt uz Latviju, bet pēc tam atpakaļ?

– Alga, ko šeit strādājošais saņem, atkarībā no atbildības pakāpes, pēc nodokļu atrēķina ir sākot no 180 līdz 400 latiem…

Sapratu. Lētais darbaspēks pagaidām ir viens no mūsu eksporta priekšnosacījumiem līdzās labajai kvalitātei. Taču ne tikai tie. Svarīgi ir atrast savu nišu.

Ekskluzivitāte

Ar ko mums asociējas vārds LĪVĀNI? Katrā ģimenē vēl atrodama kāda Līvānu stikla vāzīte, pelnutrauks vai atliekas no glāžu komplekta. Līvānu stikla rūpnīcas ražojumi bija gana ekskluzīvi tajos laikos, kad čehu stikls un kristāls kalpoja par valūtu norēķinos ar ārstiem un skolotājiem, bet pašiem bija jāiztiek ar Līvānu produkciju. Zinātniskai sabiedrībai Līvāni vēl asociējās ar Mikrobioloģijas institūtu, akadēmiķi Mārtiņu Beķeru un lopbarības lizīna rūpnīcu. Nu nav vairs kolhozu lielfermu, lizīna eksporta un arī pašas ražošanas. Bankrotējusi Līvānu stikla fabrika, bet uz tās drupām, pareizāk – no tās atzara tapusi viena no pasaulē nedaudzajām optisko šķiedru kūļu ražotājām firmām – “ANDA OPTEC” (direktors Daumants Pfafrods). Par to I. Kļaviņš saka:

– Līvānos notiek milzīgs attīstības progress. No bijušā Līvānu stikla rūpnīcas ražošanas iecirkņa izveidots moderns (līdzīgi kā modernais elektronikas aparatūras ražošanas uzņēmums “ARCUS ELEKTRONIKA” Tīrainē, kur direktors ir Vitālijs Aišpurs) uzņēmums “ANDA OPTEC”, no kura produkcijas 99,9% tiek eksportēti. Tā ražojumi tiek izmantoti jaunākajās medicīnas iekārtās, kosmosa tehnoloģijās, piemēram, NASA pasūta komponentus speciāliem spektrometriem. Līdzīga profila uzņēmumu ar jauno gadu slēdz ASV, un liela tiesa pasūtījumu tiek izvietoti Līvānos. Tur bija ieradusies grupa speciālistu no ASV iepazīties ar uzņēmumu, arī japāņi, kuru Eiropas uzņēmumiem vajadzīgi jauni piegādātāji. Nav lieki jāsaka, ka “ANDA OPTEC” ir sertificēts uzņēmums, un sertifikācija sagaida jebkuru no Latvijas uzņēmumiem, kurš grib strādāt Rietumu tirgum.

Otrs unikāls uzņēmums ir BSI – “Baltic Scientific Instruments” (prezidents Vladimirs Gostilo), kura specialitāte ir nukleārā elektronika un radiācijas mērīšanas aparatūra. Savulaik tas bija Radio izotopu institūts, kuru nevar atrast par Latvijas padomju enciklopēdijā. Tā sakot, slepens. tagad tur pēta, izstrādā un ražo konkurētspējīgus radiācijas mērinstrumentus Vācijai, Somijai, tuvākajā laikā paredzēts arī Indijai. Kā teica I. Kļaviņš, pasaulē šādus instrumentus ražo tikai trīs vietās – Latvijā, ASV un Japānā.

– Tas ir labs piemērs, kā uzņēmums, nezaudējot savu iepriekšējo specializāciju, pacēlis to mūsdienu līmenī, – teica I. Kļaviņš.

Ar jaunu sparu pa vecām sliedēm

jeb, kā Latvijas uzņēmumi atgūst savu iepriekšējo tirgu. Pēc Krievijas tirgus krīzes, kas sagrāva ne vienu vien rūpniecības uzņēmumu, kura galvenais noiets bija agrākā Padomju Savienība – atcerēsimies, cik ļoti lielījāmies ar to biezo zirnekļa tīmekli, kas uz kartes savienoja Latviju ar pārējo Padomju Savienību –, palēnām šis tirgus sāk atgriezties līdz ar Krievijas ekonomikas stabilizēšanos un maksātspējas palielināšanos, jo, kā jau teicām, Latvijas preces ir kvalitatīvas, bet, salīdzinot ar krievu pašu ražojumiem, ne tik lētas. Jau pagājušajā reizē rakstījām par Rīgas elektromašīnu rūpnīcas (RER, prezidents Jānis Čakstiņš) sadarbību ar Krievijas elektrovilcienu būvētājiem. Krievijas partneri piedalījušies arī rūpnīcas privatizācijā un kļuvuši par līdzīpašniekiem. Vēl interesantāks ir Rīgas autoelektroaparātu rūpnīcas (direktors Alfreds Auziņš) piemērs. Rūpnīca tāpat kā agrāk ražo elektronisko kontrolaparatūru automašīnām un traktoriem un apgādā labākos Krievijā ražotos automobiļus. Labākos tādā nozīmē, ka vispirms tiek iemontēta Latvijas produkcija, un tikai tad, kad tā beidzas, montē ottečestvennoje proizvodstvoī no Urālu rūpnīcas. Kāpēc nevarētu vairāk pasūtīt Latvijai? Tāpēc, ka tad būtu jāslēdz rūpnīca Urālos un jāatlaiž daudzi   strādnieki. Tātad šajā gadījumā tas ir sociālās politikas jautājums. Rīga apgādā jaunās, sadarbībā ar Itāliju tapušās Gazeles – 120 tūkstošus autovadības paneļu ar modernu elektroniku. Urāli dod tādu, ko ražoja pirms 10 gadiem, ar daudz zemāku tehnisko līmeni.

Valzivis vēl ir dzīvas

“Alfā” – lielveikals, “VEF” – itāļu solītā lielveikala vēl nav, bet būšot. “Radiotehnikas” garajā ēkā varētu iekārtot boulinga zāli vai vismaz maksas garāžu… Informācijas trūkums rosina fantāziju. Tad nu mēģināsim kopīgiem spēkiem noskaidrot, vai tiešām ar VEF marku pasaulē atcerēsies tikai “Minox” foto aparātu un citas vēsturiskas vērtības, bet “Alfa” jaunās paaudzes apziņā iegulsies kā RIMI lielveikals ar brutālu apsardzi, kur katru somas īpašnieku tur aizdomās par zādzību.

– Sāksim ar “Alfu”, – saka I. Kļaviņš. – “Alfa” strādāja un turpina strādāt Brīvības ielas kreisās puses korpusos. Ražo praktiski to pašu ko agrāk, un man ir liels prieks, ka uzņēmums (valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Kuzņecovs) arī ar samērā novecojušu iekārtu spēj ražot konkurētspējīgu produkciju. Es teiktu – “Alfa” strādā un attīstās. Pagājušā gadā ražošanas pieaugums bija par 20%, tāds ir plānots arī šogad.

– Vai tad attīstība neparedz arī jaunas iekārtas un tehnoloģijas?

– “Alfa” sāka ar pirmo nepieciešamību – pagājušajā gadā un šogad tā ieguldīja līdzekļus ražošanas korpusu remontā un labiekārtošanā. “Alfa” ražo mikroelektroniku Rīgas autoelektroaparātu rūpnīcai un attīstās kopā ar to. Es esmu pārliecināts, ka mikroelektronika ir un arī turpmāk būs Latvijas rūpniecības attīstības pamatā. Tiesa, ne vairs ar 20 tūkstošiem cilvēku vienā uzņēmumā kā savulaik VEF.

– Lieliski, parunāsim par “VEF”, jo tieši tas lielai daļai lasītāju asociējas ar Latvijas rūpniecības “spožumu un postu”. Kas īsti notika ar “VEF”?

– To es varu pastāstīt diezgan precīzi, jo strādāju toreizējā Rūpniecības ministrijā un vadīju elektrotehnikas un elektronikas pārvaldi. Tik tiešām, “VEF” kopumā kā milzu uzņēmums visgrūtāk ir pārdzīvojis ieiešanu tirgus ekonomikā. Sadalīšanas priekšlikums nāca no rūpnīcas ģenerāldirektora, un rūpnīca tika sadalīta atsevišķās sastāvdaļās, katram uzņēmumam tika ielikts savs direktors, bet… viņiem nebija juridiska statusa! Drīz vien sākās savstarpēja rīvēšanās un nesaskaņas.

– Kādēļ?

– Acīmredzot sāka darboties tas faktors, ka atsevišķus izstrādājumus citur varēja iepirkt lētāk nekā tos rūpnīcas bijušie cehi, tagadējie uzņēmumi, gatavoja te uz vietas. Pietam, lai cik tas smieklīgi neliktos, bija pieņemts jebkurai produkcijai, ko ražoja uzņēmums, pašizmaksai uzlikt milzīgus uzskaitījumus, pat līdz 900%, kur bija ierēķināti visi pārvaldes izdevumi un diezin vēl kas. Ko jūs domājat – tie 20 000 strādājošo! Vai tie pašizmaksu nesadārdzināja? Jebkurā darbadienas stundā “VEF” teritorijā no ēkas uz ēku staigāja lērums ļaužu, kafejnīcas, ēdnīcas un veikali bija pilni. Tas bija tāds ierasts padomju laika darba stils. Nu, “VEF” praktiski izšķīda sastāvdaļās, no kurām daudzas pilnībā izira. Radās jauni uzņēmumi, tādi kā “VEF KTR” – komutāciju tehnikas rūpnīca (ģenerāldirektors Ojārs Grigāns), kas ražo digitālās telefona centrāles, eksportē tās uz Krieviju un Ukrainu un pagājušajā gadā vinnēja tenderu uz Indiju, tas nozīmē, ka ražos digitālās telecentrāles arī Indijai. Savukārt a/s “VEF”, neliels uzņēmums (prezidents Guntis Lipins) turpina to “VEF” virzienu, kas iezīmējās jau 1980. gadā, kad “VEF” Maskavas olimpiādei izgatavoja sporta informācijas tablo un tiesāšanas iekārtas. Tagad uz modernāku komponentu bāzes viņi ražo dažādus tablo un tiesāšanas iekārtas sporta sacīkstēm, ieskaitot peldbaseinus, basketbola un rokasbumbas sacīkstes utt. Ar “VEF” palīdzību tiek aprīkotas skolu sporta zāles. “VEF” teritorijā darbojas arī jauna firma “ELLAT” (direktors Viktors Vahitovs) – izstrādā programmvadību un aparatūru, kas saistīta ar ūdens un kanalizācijas sistēmām. Pirms gada “ELLAT” vinnēja starptautiskā konkursā, kur piedalījās arī SIEMENS, un saņēma uzdevumu apmēram 1 miljons latu apmērā modernizēt pilsētas ūdensvada un kanalizācijas kontroles sistēmas.

– Bet “VEF” manā mājā būs zudis? Sadzīves elektrotehniku tas vairs neražos…

– Nedomāju vis. Kad pirms diviem gadiem bēdīgi slavenais itāļu uzņēmējs E. Preatoni nopirka ēku, kurā atradās shēmplākšņu rūpnīca, solīdams jau šogad tajā atvērt lielāko un modernāko veikalu – kur tas ir? –, godīgi sakot, labās iekārtas par lētu naudu  atpirka “Radiotehnika”, pie viena nopērkot arī “VEF” preču zīmi, un tagad tā saucas “VEF Radiotehnika-RRR” (prezidents Eduards Malejevs), Iekārtas tika uzstādītas “Radiotehnikas” garajā korpusā Kurzemes prospektā un turpina ražot iespiestās shēmas. Ārzemēs brīnās – kas tas par putnu “VEF” Radiotehnika”? Bet, apvienojot abus nosaukumus, mēs tomēr gribējām saglabāt Latvijas rūpniecības flagmaņa vārdu arī turpmāk. Tagad “VEF Radiotehnika–RRR” ražo un plaši pasaulē eksportē ne vairs tranzistoruztvērējus, bet akustiskās sistēmas, tā dēvētās skandas – sākot no nelielām līdz mājas kinozālei. To kvalitāte ir ļoti augsta, un mūsu īpatnība ir tā, ka mēs spējam ļoti ātri piemēroties tirgus prasībām. Jums vajadzīga partija ar noteiktiem parametriem? Pēc nedēļas būs paraugs, pēc mēneša varam sākt ražot. Ārzemniekiem patīk arī Rīgā ražotie televizoru galdiņi.

Kā tas izskatās kopumā?

Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijā ir ap 50 uzņēmumu, arī zinātniskie institūti un lielās telekomunikāciju firmas (LMT, Lattelekom). Asociācijas uzdevums ir pār stāvēt Latvijas ražotāju intereses valdībā un starptautiskās institūcijās, organizēt starptautiskas izstādes, kā arī palīdzēt uzlabot speciālistu sagatavošanu Latvijas augstskolās, atbilstoši modernās elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības prasībām. Šobrīd nozarē strādā ap 5,5 tūkstoši cilvēku un šīgada prognozētais apgrozījums ir 60 miljonu latu (salīdzinājumā 2001. gadā 5,4 tūkstoši un 54,3 miljoni latu). 80% produkcijas tiek eksportēta – vienādi uz Rietumiem un Austrumiem, 20% paliek Baltijas tirgū. Lielākie elektronikas eksporta noņēmēji ir Krievija (18%), Igaunija (18%), Zviedrija (17%), Vācija un Lietuva (katra pa 13%), Ukraina (6%), Somija (5%), Japāna (3%).

Nu ko? Runājot Marka Tvena līdzībās – baumas par Latvijas elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības nāvi ir pāragras. Un labi ka tā.

Ināru Kļaviņu iztaujāja
Zaiga Kipere

Pēcvārds. Vai jūs zināt, kā izskatās vējģenerators? Kā nu ne. Var aizbraukt uz Ainažiem vai, vēl labāk, uz Liepāju. Tur tie spārni griežas. Bet – nekā! Pavisam jauna firma “WEA”, kas arī ir asociācijas locekle, astoņu gadu ilgu pētījumu rezultātā ir patentējusi vējģenerātoru, kur propellera vietā ir rotors. Ja propellera spārni ir jāievelk un tas sāk darboties ar vēja ātrumu 5 m/sek, tad rotors sāk strādāt jau ar vēja ātrumu 2 m/sek, tā lietderības koeficients ir 82% (propellera ģeneratoram 56%), turklāt visa aparatūra ir uz zemes, nevis augšā, kā tas ir propellera ģeneratoram. “WEA” ir solījusi jau šogad uzstādīt pirmo ģeneratoru ar jaudu 150 kW. ja jūs tas interesē, palūkojieties interneta mājaslapā www.wea.lv.

Satura rādītājs


Dārgie kolēģi!

Vēl dažas dienas, un mēs cits citu sveiksim Ziemassvētkos un vēlēsim laimīgu Jauno, 2003. gadu. Atšķirībā no aizvadītā, 2002. gada, tas ārēji ne ar ko neizceļas – nav vienādi lasāms no abiem galiem, Latvija kā valsts, šķiet, negaida nekādu nozīmīgu uzaicinājumu pievienoties kaut kam Eiropā v ai pasaulē. Tas nozīmē, ka nākošajam gadam jābūt mierīgam, neatlaidīga ikdienas darba gadam, un visi mūsu valsts panākumi vai neveiksmes būs atkarīgi no mums pašiem.

Latvijas zinātniekiem nav nekas jauns strādāt Eiropas zināt nes telpā, konkurēt darba tirgū ar pasaules zinātniekiem, taču mums nākošais gads būs nozīmīgs ar to, ka sāksies vērienīgās ES finansētās 6. Ietvara programmas pētniecībā un tehnoloģiju attīstībā. Gribu novēlēt mums visiem vairāk uzņēmības un neatlaidības projektu pieteikumu rakstīšanā un nenolaist rokas pie pirmajām neveiksmēm.

Aizvadītā gada mūsu valsts ārpolitiskās aktivitātes un panākumi it kā ēnā atstāja iekšējās problēmas. Jauno gadu Latvijas zināt nes sāks ar viszemāko valsts finansējumu Eiropas Savienībā uzaicināto valstu starpā. Kā rezultāts – zinātnieku un infrastruktūras novecošana, zinātnē nodarbināto skaita sama zināšanās, kas vistuvākā nākotnē var radīt nopietnas problēmas augstākajā izglītībā un kavēt tautsaimniecības sekmīgu attīstību. Tāpēc novēlu mums visiem panākumus dialoga uzsākšanā starp zinātniekiem, likumdevējiem un izpildvaru, jo katra konstruktīva procesa sākums ir savstarpēja sapratne.

Gribētos, lai svētku priekšvakarā mēs vismaz uz laiku aiz mirstu jau apnikušās nebūšanas, un tāpēc noslēgumā gribu novēlēt mums visiem to, kas varbūt varētu pietrūkt, ja politiķi pēkšņi divkāršotu valsts devumu zinātnei:

saticību, šo naudu dalot,

saprātu izmantot to vislietderīgākajā veidā,

spēju saprast savu kolēģu vajadzības,

atcerēties, ka zinātne ir skaista ar savu daudzveidību un kat ram zinātnes virzienam Latvijā ir tiesības cerēt uz ekspertu objektīvu vērtējumu.

Veselību, darba prieku un skaistus panākumus Jaunajā, 2003. gadā!

Juris Jansons,
LZP priekšsēdētājs

Satura rādītājs


Pateicība

Sergejam Fjodorovam

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas daudzi citās valstīs dzīvojošie latviešu izcelsmes zinātnieki ir raduši iespēju ņemt aktīvu līdzdalību izglītības, kultūras un zinātnes attīstībā Latvijā. Tā var minēt sadarbību un atbalstu zinātnisko projektu, dažādu kultūras pasākumu, pieredzes apmaiņas braucienu un cita veida pasākumu realizācijā. Šoreiz vēlamies informēt par Kanādā dzīvojošo profesoru Sergeju Fjodorovu un viņa sadarbību ar Latvijas zinātniekiem – morfologiem. Tā ir realizējusies Rīga Rotary kluba ietvaros un deva visnotaļ pozitīvus ieguvumus medicīnas nozares attīstībai.

Profesora Sergeja Fjodorova saknes ir meklējamas Latgalē, Rēzeknē. Viņa tēvs, būdams izcils ārsts un administrators, pagājušā gs. 30. gados strādāja par galveno ārstu divās Rēzeknes slimnīcās. Vēlāk ģimene emigrēja uz Kanādu. Pats profesors Sergejs Fjodorovs pēc medicīniskās izglītības iegūšanas savu zinātnisko interesi saistīja ar neiroanatomiju, histoloģiju, šūnas bioloģiju, interesējas par nervu šūnu citoskeleta elementu pārmaiņām nervu slimību gadījumos. Profesora Sergeja Fjodorova zinātniskā, akadēmiskā un sabiedriskā darbība noritēja Kanādas Saskatčevanas Universitātē. Šodien emeritētais profesors Sergejs Fjodorovs aktīvi darbojas Rotary kluba ietvaros un turpina interesēties par jaunākiem sasniegumiem morfoloģijas jomā. Viņam ir cieša saikne ar dzimto pusi, kādā no profesora vizītēm viņam līdzi atbrauca arī dēls ar ģimeni. 2001. g. profesors piedalījās II Pasaules latviešu zinātnieku kongresā Rīgā, apmeklēja vairākas Rīgas Stradiņa Universitātes katedras, studiju nodaļas un laboratorijas, piedalījās vairākās morfologu sanāksmēs. Profesors Sergejs Fjodorovs ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors. Visu mūžu strādājot izglītības un zināt nes jomā, profesors labi izprot zinātniskās un mācību literatūras lielo nozīmi medicīnas popularizēšanā un attīstībā Latvijā. Sakarā ar to profesors Fjodorovs šā gada rudenī kopā ar saviem bijušajiem Universitātes kolēģiem, kā arī ar Kanādas Saskatčevanas pilsētas un Rīgas Rotary kluba biedriem realizēja projektu par zinātniskās literatūras atlasi un grāmatu nosūtīšanu uz Latviju. Labas grāmatas ir neatdalāms izcilu lekciju, veiksmīgu projektu un zinātnisko rakstu veicinošs faktors. Tāpēc, saņemot sūtījumu ar grāmatām par medicīnas un bioloģijas nozaru plašu tematiku – anatomiju, neiroanatomiju, histoloģiju, šūnu bioloģiju, elektronmikroskopiju, bioloģiju, ģenētiku u. c., Rīgas Stradiņa Universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta morfologi izsaka dziļu pateicību profesoram Sergejam Fjodorovam un cerību, ka profesors atkal drīzumā ieradīsies Rīgā un turpināsies mūsu radošā sadarbība.

Habil. med. dokt. Valērija Groma,
Rīgas Stradiņa universitāte,
Anatomijas un antropoloģijas institūts

Satura rādītājs


Replika

Par profesūru

Latvijas augstskolu profesūras attīstības mērķprogramma, ko akceptēja LAPA prezidijs 1999. gada 6. decembrī, norāda, ka profesors ir augstākais amats un tituls. Profesūra kā augsti kvalificētu mācībspēku kopums kopš 16. gadsimta bijusi un attīstītās valstīs arī tagad ir kvalitatīvas augstākās izglītības nodrošinājuma pamatfaktors. Valstīs, kas rūpējas par savas attīstības stratēģiju, profesūra ir bijusi un ir uzmanības, cieņas un rūpju centrā. Tā tas bija arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad izveidojās nacionālā profesūra. Eiropas Padomes Zaļajā grāmatā (EC Green Paper on Innovation) norādīts, ka skolotājiem un profesūrai jāpilnveido izglītības saturs, atbilstoši strauji mainīgajai pasaulei.

Latvijas augstskolu profesūra tagad izmirst un iet mazumā. Tas skar ne tikai augstskolas, bet arī Latvijas attīstību un nākot nes perspektīvas. Rūpējoties par profesūras stāvokli, attīstības perspektīvas analizētas gandrīz visās savās prezidiju sēdēs, kā arī LAPA pilnsapulcēs. Izstrādātie pasākumi ir pamats šī dokumenta radīšanai. Balstoties uz minēto, programmas mērķis ir Latvijas augstskolu profesūras kā augstākās izglītības un zinātnes pamatelementa normālas darbības un atjaunošanas nodrošinājums, lai paaugstinātu Latvijas augstskolas izglītības un zinātnes personāla potenciālu līdz starptautiski salīdzināmam līmenim.

Pirmā brīvvalsts laikā Latvijā štata profesors skaitījās amatā uz visu mūžu un nebija atceļams un štata profesora slodzē varēja strādāt līdz 70 gadu vecumam. No 1920. līdz 1940. gadam Latvijā pastāvēja noteikta valsts iedibināta kārtība profesora amata ieņemšanā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas profesora amatā bija ievēlēti tikai habilitēties doktori, kam pietiekamas zinātniskā un pedagoģiskā darba iemaņas un kuri ir ieguvuši starptautisku atzinību. Augstskolu likumā norādīts, ka noteikto vecuma cenzu (65 gadi) sasniegušie profesoru nevar ieņemt vēlētu amatu, bet augstskolā strādā uz individuāla līguma pamata.

Latvijas profesūras vecuma struktūra jau 1998. gadā bija satraucoša – vairāk kā puse profesoru bija vecāki par 60 gadiem, un situācija prasa profesūras steidzamu atjaunošanu. Aprēķināts, ka nepieciešami 22 gadi, lai profesoru skaits sasniegtu Latvijas augstskolās vajadzīgo. LAPA norāda, ka vienīgais reālais ceļš profesoru skaita normalizēšanai ir samazināt to profesoru skaitu, kas atstāj darbu, jo 65 gadu vecuma barjera tām zinātnes apakšnozarēm, kurām profesoru trūkst, ir kaitīgs traucēklis un tuvākajos gados liegs nodrošināt augstskolas ar profesoriem. Šodien darba tirgū labiem speciālistiem piedāvā daudz labāku atalgojumu, nekā augstskolā… Piemēram, Latvijas Jūras akadēmijas absolventu, jaunāko kuģu virsnieku sākuma atalgojums vairākkārt pārsniedz valsts profesora algu. Doktorantūras komplektēšana tāpēc ir apgrūtināta.

Valsts emeritētais zinātnieks,
profesors Alfrēds Miltiņš

Satura rādītājs


Gada piedzīvojums

Ar mugursomu pa Grenlandi

Ja jūs pajautāsiet akadēmiķim Tālavam JUNDZIM, kāds viņam bijis šīgada lielākais piedzīvojums, viņš atbildēs – 220 kilometru pa Grenlandes tundru ar mugursomu plecos. Tālavs Jundzis ir jurists, Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs, Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors, caurum caur humanitārs cilvēks. Ne ģeogrāfs, ne ģeologs, ne biologs. Un te – lūdzu! 150 kilometru uz ziemeļiem no Polārāloka, 220 kilometru garš maršruts, divatā ar sievu, juristi un juridiskā biroja vadītāju Jautrīti Jundzi. “Visa manta mugurā, bagātība vēderā”. Tam jābūt kaut kam ļoti interesantam.

–Kā jūs abi vispār nonācāt Grenlandē?

– Septiņu gadu laikā, lidodams dažādās darīšanās ar SAS aviokompānijas lidmašīnām, biju sakrājis punktus brīvbiļetei jebkurā maršrutā, kur lido SAS lidmašīnas. Eiropa bija gana redzēta, nezin kādēļ nedeva brīvbiļeti uz Islandi, no mani interesējošām vietām palika Izraēla un Grenlande. Izraēla šobrīd ir diezgan nemierīga, tā arī nav tik grūti aizsniedzama, tādēļ izvēlējāmies Grenlandi. Brīvbiļete bija tikai viena, sieva lidoja par pilnu maksu. Kad bijām pieteikuši savu lidojumu, un tas bija apmēram pirms gada, sākām interesēties, ko, ielidojuši vienīgajā starptautiskajā lidostā Kangerlusakā, mēs varētu tālāk darīt. Sapirkāmies ceļvežus un sākām pētīt. Ir tādi LONELY PLANET ceļveži pa dažādām valstīm, kur ļoti detalizēti aprakstīti visi tūristiem piedāvājamie pakalpojumi. Pētījām kājām gājēju maršrutus. Bija vieglāki – ap 30 km līdz ledājam, apkārt pilsētai utt. Mēs izvēlējāmies vissmagāko – taisnā līnijā 220 km no Grenlandes piekrastes pilsētas Sisimuitas uz salas iekšieni līdz Kangerlusakai, lai tur atkal sēstos lidmašīnā un dotos atpakaļ uz Dāniju. Viss mūsu “pasākums” izskatījās šādi – ar lidmašīnu no Kopenhāgenas uz bijušo amerikāņu karabāzi, tagad Grenlandes galveno lidlauku Kangerlusaku, tur sēdāmies kuģī, kas šajā sezonā bija pēdējais. Kuģis nāca no Grenlandes dienvidu piekrastes, pa 200 km garo fjordu iebrauca Kangerlusakā, paņēma tur daļu no lidmašīnas pasažieriem, devās atpakaļ uz piekrasti līdz Sisimuitai, kur bija jāsākas mūsu maršrutam. taču mēs ar to pašu kuģi pabraucām vēl mazliet tālāk – līdz “aisbergu galvaspilsētai” Ilusiatai, tur padzīvojāmies, kamēr kuģis aizbrauc tālāk uz ziemeļiem, šķiet, līdz Tulei un atgriežas atpakaļ, tad ar to pašu kuģi atkal līdz Sisimuitai, kur sākās mūsu īstais ceļojums. Ilusiatā izmantojām laiku ne tikai aisbergu vērošanai – tur tie atšķeļas no ledāja un sāk savu ceļojumu pa jūrām –, bet mazliet pakāpaļājām pa kalniem, tā sakot, treniņam.

– Vai jūs ar kundzi esat trenēti kalnu tūristi?

– Nē. Kalni man vienmēr ir patikuši, bet pats kāpis neesmu. Bijām pārsteigti, ka Grenlandē tie ir samērā augsti – no 400 līdz 800 metriem, augstākais ap 1000 m, kāpaļāšana iznāca pamatīga, kaut arī tie, salīdzinot ar Alpiem vai Kaukāzu, ir zemi kalni. Mēs galvenokārt bijām trenējuši izturību, pēdējos mēnešus pirms braukšanas pa jūras krastu vakaros noiedami līdz 20 km. Bet tas ir pa līdzenu vietu un bez mugursomas. Kad tev plecos ir 28 kg smaguma un katrā rokā pa slēpju nūjai, sajūta ir pavisam citāda. Pirmajās dienās ar varu bija sevi jāpiespiež atraut acis no zemes un kaut uz dažām sekundēm pacelt uz augšu, lai redzētu to skaistumu.

– Vai tad polārā tundra ir tik skaista?

– Dažādu krāsu klintis, augi, ezeru vairāk nekā Latgalē un, salīdzinot tos ar topogrāfisko karti, varēja it labi orientēties un nenovirzīties no maršruta. Šur tur aizšmauc lapsiņas, tās ir ļoti ziņkārīgas. Aizļinkā zaķis. Vienu brīdi mums bija “piesējies” muskusvērsis. Vasarā tundra ir dzīvības pilna. Bija arī tādi apgabali, kurus dēvē par arktisko tuksnesi, bet arī tam ir savs skaistums. Pasakainas ir debesis, mākoņi. Es pat teiktu, ka tie paši kalni, kas mums sagādāja tik daudz negatīvu emociju, kad pa tiem bija jākāpaļā, kompensēja tās ar savu krāšņumu.

– Kam jūs bijāt un kam nebijāt gatavi?

– Kad nospraudām gājiena maršrutu un plānojām to noiet astoņās dienās, sapratām, ka atpakaļceļa nav. Nav vairs cita kuģa, tas bija pēdējais šajā gadā. Bija jāpaļaujas tikai uz sevi. Mums līdzi bija pilnīgi viss ēšanai, nakšņošanai, medikamenti, spirta plītiņa un šķidrais spirts, arī plosts, gadījumā, ja upi vajadzētu šķērsot peldus. Faktiski tas nebija plosts, bet liels piepūšamais guļammaiss, kurā salikt mugursomas, video kameru, apģērbu. Upīšu mūsu maršrutā bija ne viena vien, tās šķērsojām brišus, bet par Itineku bija rakstīts, ka tā var būt 100 m plata. Upi baro lietus un ledāja kušanas ūdeņi, bet, mums par laimi, sen nebija lijis un no ledāja viena paša ūdeņu nebija tik daudz. Upe bija ap 50 m plata, un mēs to šķērsojām brišus līdz jostas vietai ledainajā ūdenī. Plostu laimīgi pametām krastā. Ūdens līmeņa prognozes tiek izziņotas tāpat kā laika prognozes, un ir iespējams upes šķērsošanai izvēlēties dienu un stundu, kad līmenis tiek prognozēts viszemākais, ko mēs arī izdarījām. Topogrāfiskajā kartē maršruts tiek iezīmēts dažādās krāsās, atkarībā no tā grūtuma pakāpes. Zaļa krāsa apzīmē visvieglāko pakāpi, tad nāk zilā un sarkanā, bet visgrūtākā ir melnā. Mūsu maršruts pārsvarā bija sarkans un nedaudz arī melns.

– Cik kilometru dienā nogājāt?

– Izdaliet 220 kilometrus ar 8. Mēs centāmies iet tā, lai varētu pārnakšņot mednieku mājiņās. Tās nav aizslēgtas, un vasarā tur nakšņo tūristi. Tomēr drošāk, ja virs galvas ir jumts. Naktis ir aukstas. Ejot ar pilnu uzkabi, saulē un aizvējā pat ir karsti, bet, tikko uzpūš vējš, tas ir ledains.

– Vai polārā diena vēl turpinājās?

– Tas bija augusta vidus, un nakts jau bija kādas trīs stundas gara.

– Vai gājiena laikā satikāt arī citus tūristus?

– Katru otro dienu satikām kādus pretimnācējus, viņi maršrutu veica pretējā virzienā. Parasti tie bija tādi paši pāri kā mēs, bija viena dāņu tūristu grupa ar gidu un viena vāciešu grupa, kura gan, šķiet, tālu netika. Jauni cilvēki, ap gadiem 25–28, bet viņi, ik pa brītiņam atpūšoties, to ceļa gabalu, ko mēs nogājām divās stundās, bija gājuši 10 stundu. Mēs gājām praktiski bez atpūtas, pieslējām mugursomu pie klints uz 5–7 minūtēm un gājām tālāk, sviestmaižu apēšanai – ne vairāk par pusstundu. Īstā ēšana bija vakarā, tad iededzinājām plītiņu un gatavojām kautko siltu.

– Vai pārtikas pietika?

– Latvijā īsto tūristu pārtiku nemaz nevar nopirkt, to es jau dažādos braucienos biju sapircis Anglijā un Francijā. Taču daudz kas no rekomendētā izrādījās lieks vai nepiemērots. Visi saldumi bija pilnīgi garām, tos sirds nekāroja. Nekādas šokolādes, nekā dus žāvētus augļus. Gribējās kārtīgu rupjmaizi ar speķi vai cieti žāvētu desu, lai varētu dūšu piesiet. Vēl labi noderēja gailīšu zupiņas. Nav vērts nest līdz nekādus spēcinošos dzērienus. Dzert gribas ļoti, bet Grenlandes ūdens ir vistīrākais pasaulē, pa smel no jebkuras klinšu iedobītes. Tikai auksts gan, tik auksts, ka dzerot galva sāk sāpēt. Pēc ledainās Itinekas forsēšanas labi noderēja arī stiprais somu degvīns. Nekādas slimības mums nepiemetās. Izrādījās, ka sieva slepus bija mugursomā ielikusi satelīta telefonu, tā sakot, drošībai, ja nu kas… Par laimi, to nevajadzēja, bet smags gan bija.

– Vai, izņemot tundru, neko citu Grenlandē neredzējāt?

– Par aisbergiem jau es teicu. Tie bija fantastiski. Pilsētiņa atradās līcī un reizēm izskatījās, ka aisbergi ir aizšķērsojuši ieeju un kuģim vajadzēs gaidīt, kamēr tie izklīst. Par laimi, kuģis pie nāca laikā. Viens vīrs ar videokameru visu dienu gaidīja, lai varētu nofilmēt, kā no ledāja atdalās aisbergs, iekrīt jūrā un ap veļas. Grandiozs skats! Kad bijām atnākuši līdz Kangerlusakai, mums bija vēl dažas dienas laika un mēs ar busiņu aizbraucām kilometrus 30 līdz ledājam. Vienīgais ceļš šajā Grenlandes daļā, jo ceļi pilsētas nesavieno, sniedzas 130 km ledājā iekšā, kur atrodas Volkswagen automašīnu arktisko izmēģinājumu poligons. Automašīnas līdz turienei traktori aizvelk ar ragavām.

– Ceļojumi ir dažādi – ar lidmašīnām, ar autobusiem. Jums bija vajadzīgs šāda – līdz pēdējai spēku robežai. Kādēļ?

– Grupu tūrisms – paskatieties pa labi, paskatieties pa kreisi – arī ir vajadzīga lieta, bet tas nekad nerada tik milzīgu emocionālu pārdzīvojumu. Jā, šis ceļojums bija ārkārtīgi grūts. Fiziski, es domāju, uz pēdējo spēju robežas, bet garīgais ieguvums, arktiskā daba, jā, arī arktiskais zaļums, klintis, pat tās baltās un zilās lapsiņas, zaķīši un uzmācīgais muskusvērsis, kalni, kas atšķiras no Kaukāza un Alpiem, tas viss ir tik neaprakstāms skaistums. Es pat nebiju iedomājies, ka Grenlandē kaut kas tāds var būt. Gan mana sieva, gan es to nekad neaizmirsīsim. Ir redzētas daudzas skaistas vietas, bet neviena nav tik dziļi iespiedusies sirdī, lai gribētu tur atkal atgriezties. Nenoliedzami, tā mums bija arī pašapliecināšanās. Mēs to varam!

– Vai domājat tādā garā turpināt?

– Noteikti. Protams, ne vairs tik grūtus maršrutus. Tas bija eksperiments, spēku pārbaude. Skatīsimies kaut ko īsākam lai kam, trim četrām dienām, bet tas tomēr ir kaut kas pavisam cits, nekā mēs būtu ar lidmašīnām apceļojuši Grenlandes pilsētas, jo autoceļu, kā jau es teicu, tās nesavieno. Šis, protams, bija liels piedzīvojums, un dod Dievs arī turpmāk tādus.

Ar T. Jundzi tikās Z. Kipere

Satura rādītājs


“Zinātnes Vēstneša” 250. numurs

“Zinātnes Vēstneša” redakcija pateicas visiem autoriem, ka viņi bez finansiālās atlīdzības ir palīdzējuši veidot laikrakstu kā interesantu un visiem zinātniekiem vajadzīgu izdevumu. Saņemot laikraksta 250. numuru, redkolēģija vēlētos, lai turpmāk būtu vairāk analītisku rakstu, kas pārstāvētu Latvijas zinātnes visas daudzveidīgās nozares.

Lai Jaunais gads visiem zinātniekiem nestu radošu no skaņojumu!

Ē. Mugurēvičs,
“Zinātnes Vēstnesis” redkolēģijas vadītājs

Satura rādītājs


Informācija par starptautiskās konferences Eco-Balt 2003 organizēšanu Rīgā, 2003. gada 15.–16. maijā

Konferences tēmas. Vides problēmas un to izvērtējums. Sabiedrība un vide. Pilsēta un attīstība.

Iespējamā tematika. Vides piesārņojums, tā novērtēšana. Zinātniskās izstrādes un tehnoloģiskie risinājumi vides sakopšanā. Vides stāvokļa raksturojums. Videi draudzīgas tehnoloģijas attīstības perspektīvas. Zinātniskie pētījumi un to nodrošinājums. Vides izglītība. Pilsēta, pilsētas attīstība, saimniecība un problēmas.

Konferences organizatori. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Rīgas Tehniskā universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte un Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāte.

Iespējamās dalības grupas. Zinātnieki un praktiķi, sabiedrisko kustību aktīvisti, firmu un uzņēmumu pārstāvji. Firmas, kas ražo un piedāvā iekārtas un reaģentus piesārņojuma noteikšanai un vides atveseļošanai.

Plānotā dalības maksa. Dalības maksa – Ls 5,-. Dalības maksa sedz organizatoriskās izmaksas un tēzes 1–2 lpp. apjomā. Iespējamā finansiālā atbalsta gadījumā dalības maksa studentiem no Latvijas būs mazāka.

Pieteikumu un referāta (ziņojuma) tēzes lūdzam nosūtīt līdz 2003. gada 31. janvārim. Tēzes izvēlētajai tēmai jāiesniedz elektroniski, adrese: contact@ecobalt.lv, vai disketē, papildus tēzes un pieteikums drukātā veidā jāatsūta pa pastu vai faksu.

Informāciju par konferenci, pieteikšanos un tēžu noformē ša nu skatīt elektroniski, adrese: http://www.ecobalt.lv.

Eco-Balt 2003
Dr. Modris Drille
RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte
Āzenes iela 14/24
LV-1048, Rīga, LATVIJA
Tālr. +(371)-7615797
Fax. +(371)-7089198
e-pasts: contact@ecobalt.lv
http://www.ecobalt.lv

Satura rādītājs


Konkurss

LATVIJAS ORGANISKĀS SINTĒZES INSTITŪTS

izsludina konkursu uz šādiem akadēmiskajiem amatiem organiskās ķīmijas specialitātē:

l vadošais pētnieks (1 vieta),

l pētnieks (3 vietas).

Dokumenti (iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV un 3 pēdējo gadu publikāciju saraksts) iesniedzami Rīgā, Aizkraukles ielā 21, 212. istabā viena mēneša laikā no konkursa izsludināšanas dienas.

Tālrunis uzziņām 7553247, E-pasts: irena@osi.lv.

Satura rādītājs


Valsts Zinātniskās kvalifikācijas komisijas pārskats par darbu 2002. gadā

VZK komisija 7 sēdēs izskatīja 60 promocijas darbus, akceptēja 58,  noraidīja 1 un atlika 1 darba izskatīšanu. 2001. gadā tika izskatīti 52 darbi, no tiem noraidīti 2. 2002. gadā izskatītie promocijas darbi pa specialitātēm iedalās šādi (iekavās 2001. gadā izskatīto darbu skaits): bioloģija – 5 (2), būvzinātne – 0 (2), datorzinātne un informācijas tehnoloģija 2 (2), ekonomika – 3 (10) , elektrotehnika un telekomunikācijas - 2 (1), enerģētika un elektro tehnika  – 4 (1), fizika – 2 (2),  juridiskā zinātne – 2 (2), ķīmija un ķīmijas inženierzinātnes – 1 (5), lauksaimniecības zināt ne – 1 (4), literatūrzinātne 3 (0), matemātika – 0 (3), materiālzinātne 2 (0), mākslas zinātne 2 (0), medicīna – 3 (1), mehānika un mašīnzinātne 7, no tiem 1 atlikts (0), mežzinātne 1 (0), pedagoģija – 14, no tiem 1 noraidīts (11), transports un satiksme – 0 (1), valodniecība – 1 (3), vēsture – 6 (2).

Akceptētie darbi pa universitātēm iedalās sekojoši: LU – 31 (34), RTU – 16 (10), LLU –  4 (6), DU – 1 (1), LPA – 1 (0), RSU 3 (1), Apvienotā mākslas augstskolu padome 2 (0).

VZK komisija atzīmē, ka aizvadītajā gadā latviešu valoda promocijas darbos ir uzlabojusies, bet vērš promocijas padomju uz manību uz to, ka dažreiz promocijas darbu nosaukumi ir grūti saprotami vai arī neprecīzi atspoguļo darbu saturu.

 R.Valters, VZK komisijas priekšsēdētājs

Satura rādītājs


Aizstāvēšana

Latvijas Universitātes vēstures zinātņu promocijas padome 2002. gada 20. novembrī piešķīra vēstures doktora (Dr. hist.) zinātnisko grādu LU Latvijas vēstures institūta asistentei Renātei Blumbergai vēstures nozares etnogrāfijas apakšnozarē par promocijas darbu “Etnogrāfiskie materiāli par lībiešiem Somijas avotu krātuvēs”.

Balsošanas rezultāti: par – 11 balsis; pret – 2 balsis; atturas – nav.

* * *

LLU Ekonomikas nozares agrārās ekonomikas un reģionālās ekonomikas apakšnozaru promocijas padomes atklātā sēdē 2002. g. 22. novembrī Kitija Kirila aizstāvēja promocijas darbu “Latvijas lauksaimniecības potenciāls un tā izmantošanas iespējas” ekonomikas doktora grāda iegūšanai.

Balsošanas rezultāti: par – 6 balsis, pret – nav, atturas – nav.

Ar padomes lēmumu Kitijai Kirilai piešķirts LR ekonomikas doktora grāds agrārajā ekonomikā.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2002. gada 26. novembra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu SOLVEIGAI LINDAI REMESEI nozaru pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Reliģijas pedagoģijas teoriju attīstība”.

Balsošanas rezultāti: par – 7; pret – nav; atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Datorzinātņu promocijas padome PP-10-2-2 2002. gada 27. novembra sēdē piešķīra datorzinātņu doktora (Dr. sc. comp.) zinātnisko grādu Aleksandram Ribakovam datorzinātņu nozares signālu diskrētās apstrādes apakšnozarē par promocijas darbu “Piko sekunžu precizitātes laika intervālu mērīšanas un analīzes skaitlisko metožu izstrāde satelītu lāzerlokācijā pielietojumam”.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, nederīgu biļetenu – 1.

* * *

Elektrotehnikas nozares promocijas padome “RTU – P14” 2002. gada 28. novembra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu elektrotehnisko teorētisko pamatu apakšnozarē Andrim PURVIŅAM par promocijas darbu “Elektrisko un mag nētisko statisko lauku parciālie risinājumi sarežģītās nevien dabīgas vidēs ar integrālvienādojumu metodi”.

Balsošanas rezultāti: par – 11, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas promocijas padome 2002. gada 10. decembra sēdē piešķīra mākslas doktora (Dr. art.) zinātnisko grādu JĀNIM KALNAČAM plastiskās mākslas vēstures un teorijas apakšnozarē par promocijas darbu “Mākslas dzīve nacistu okupētajā Latvijā 1941–1945”.

Balsošanas rezultāti: par – 12, pret – nav, atturas – nav.

Satura rādītājs


zv250.jpg (11362 bytes)  

"Zinātnes Vēstneša" 251. numurs iznāks 2003. gada 13. janvārī.

Priecīgus Ziemassvētkus un sekmīgu Jauno gadu!

Satura rādītājs


Nākamais "Zinātnes Vēstneša" numurs iznāks 13. janvārī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

Pēdējās izmaiņas: 2002. gada 24. decembris