JĀNIS STRADIŅŠ, Dr. . habil. chem, Dr. hist. h. c., Latvijas Zinātņu akadēmija
DZINTRA CĒBERE, LU Latvijas vēstures institūta asistente

Eduarda Veidenbauma (1867–1892) vārds mūsu apziņā pirmām kārtām saistīts ar apbrīnojamu, augsta līmeņa dzeju, ar latviešu sabiedrības protestu pret sociālo netaisnību, ar “jaunās strāvas” sākumiem. “Kā gulbji balti padebeši iet ...”, “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks ...”, “Par tiesnešiem cienīti blēži sēž un godīgi ādu nost citiem plēš ...”, “Jau ziediem rotātas pļavas, jau dziesmām viļņojas gaiss”, “Mosties, mosties reiz, svabadais gars ...”, – šīs un vēl citas Veidenbauma rindas dziļi iesēdušās tautas apziņā. Mazāk pazīstam viņu kā jaunas raudzes intelektuāli, Nākotnes cilvēka meklētāju, zinātņu popularizētāju, vispusīgu un daudzsološu personību, kas Tērbatas universitātē bija jau gandrīz izstudējis tieslietas un iesaistījies tur sabiedriskajos disputos.

Publicējot Veidenbauma raksta “Apcerējumi iz mehanikas” fragmentu, mēs vēlējāmies pievērst uzmanību sen piemirstajam faktam, ka Veidenbaums viens no pirmajiem latviešiem saņēmis prēmiju par zinātnes popularizēšanu. Paradoksāli, bet savā nepilnus 25 gadus ilgajā mūžā par dzeju apbalvots viņš nav ticis un šī dzeja viņa mūža laikā palikusi nepublicēta.

E. Veidenbaumam ir piešķirta jaunlatviešu vadītāju iedibinātā prēmija zinātnes veicināšanai. Baltijas vēstures kolīzijas, vietējo vāciešu naidīgums lika pirmajiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem – patriotiem 19. gadsimta 50.–90. gados darboties galvenokārt ārpus dzimtenes – Tartu (Tērbatā), Pēterburgā, Maskavā. Pēc “Pēterburgas Avīžu” slēgšanas 1865. gadā un K. Valdemāra represēšanas Krišjānis Valdemārs (1825–1891), Krišjānis Barons (1835–1923) un Fricis Brīvzemnieks (Treilands, 1864–1908) apmetās Maskavā kā ierēdņi un ģimnāziju skolotāji. Ap viņiem veidojās centrs, kur atbalstīja studējošos latviešus. Valdemāra un Brīvzemnieka 1870.gadā dibinātie Maskavas Latviešu lasāmie vakari nebija formāli reģistrēta biedrība, bet domubiedru kopa latviešu kultūras un izglītības veicināšanai. No šī pulciņa vēl izceļami Maskavas Universitātes (MU) vācu valodas lektors Jēkabs Velme (1855–1928), Jānis Krodznieks (Krügers, 1851–1924), Andrejs Šlēziņš (1854–1892) un astronomijas un meteoroloģijas interesents, zinātnes popularizators Jēkabs Vinklers (1850–1921). Krodznieks kļuva par pirmo profesionālo latviešu vēsturnieku (MU cand. phil. et hist., 1878), Latvijas Universitātes Dr. hist.h.c. (1924), pirmo Latvijas Valsts vēstures arhīva pārzini (no 1920). 1883.gadā MU jurisprudences students Jānis Čakste (1859–1927, vēlākais Valsts prezidents) ar domubiedriem dibināja Maskavas Latviešu studentu vakarus (Fraternitas Moscoviensis). No šiem “vakariem” izauga tagadējā akadēmiskā vienība “Austrums” (starp citu, šoruden tā atzīmē 125 gadu jubileju) un korporācija (Fraternitas Lettica).

Maskavas latviešu pulciņš tiecās izaudzināt latviešu inteliģenci, kādas tolaik vēl nebija, un popularizēt zinātni latviešu sabiedrībā. Turīgākie Maskavas latvieši kļuva par pirmajiem zinātnes mecenātiem, izsludināja prēmiju konkursus par dabaszinību un vēstures sacerējumiem latviešu valodā. 1884. gadā pāragri mira daudzsološais jurisprudences students, J. Čakstes tuvs draugs Jānis Reinbergs (1859–1884), kurš bija publicējis populārus sacerējumus par Kurzemes hercogiem G. Ketleru un E.J. Bīronu. Maskavas vakarnieki viņa piemiņai iedibināja Reinberga prēmiju ”par rakstiem iz Latvijas pagātnes”. Reinberga prēmija 1886. gadā piešķirta J. Krodzniekam par rakstu “Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies un attīstījusies” (100 rubļu), RP studentam Kārlim Graudiņam – par seno latviešu un to svētnīcu aprakstu (50 rubļu), 1887.gadā – atkal J. Krodzniekam (100 rbļ.), K. Graudiņam (50 rbļ.) un Vilim Plutem–Olavam (25 rbļ.) par apcerējumu, kā cēlusies dzimtbūšana Baltijā. 1889.gadā Reinberga prēmiju vēlreiz guva V. Olavs un arī Rīgas Politehnikuma ķīmijas students Mikus Skruzītis par darbu “Sēļi – Kurzemes augšgala senči”. Tas bija pēdējais Reinberga prēmiju piešķīrums, jo to galvenais sponsors F. Brīvzemnieks 1887.gadā bija pārcēlies uz Latviju.

Otra prēmija – par grāmatām dabzinībās bija izsludināta jau 1873.gadā, taču pirmais pretendents uz to parādījās tikai 1877. gadā. Tas bija skolotājs Jēkabs Vinklers par grāmatu “Zeme kā zvaigzne pasaules izplatījumā”. Diemžēl grāmata nepaguva reāli iznākt prēmijas noteikumu nosacītajā termiņā un Vinklers prēmiju nesaņēma. 1886.gadā ar K. Barona parakstu prēmiju izsludināja atkal, un 1888.gadā to guva skolotājs K. Langvits par apcerējumu “Ziedi iz dabaszinātnēm” (150 rbļ.) un Petrovo – Razumovas Lauksaimniecības akadēmijas students R. Rengarts par rakstiem “Zemkopības ķīmija” (75 rbļ.). 1892.gadā no 10 iesūtītiem darbiem godalgoja P. Dambīša rakstu par fizioloģiju (75 rbļ.) un E. Veidenbauma plašo darbu “Apcerējumi iz mehanikas” (50 rbļ.). Ar to arī beidzās šo prēmiju piešķiršana, jo drīz no dzīves šķīrās K. Valdemārs, bet K. Barons pārcēlās uz Rīgu.

Starp citu, neilgi pirms savas nāves, K. Valdemārs vēl paguva izsludināt 150 rubļus lielu prēmiju tam, kurš sastādīs latviešu tautas hroniku 19. gadsimtā (no 1800.g. līdz 1891.g.). Hronika būtu izstrādājama divu gadu laikā no konkursa izsludināšanas brīža, taču Valdemāra nāve neļāva īstenot šo ieceri.

No visiem prēmiju saņēmējiem (bez J. Krodznieka, V. Olava, M. Skruzīša un K. Graudiņa) visizcilāko uzmanību pelna Eduards Veidenbaums (1867–1892), Tērbatas universitātes students, kurš bija ne tikai izcili nozīmīgs latviešu dzejnieks (vairums dzejoļu publicēti pēc pāragrās nāves un tikai tad sākās viņa milzu popularitāte dzejā). “Apcerējumi iz mehanikas” ir ļoti plašs (81 lpp.) un kompetents, arī terminoloģijas ziņā novatorisks sacerējums, veidots pēc pagaidām nenoskaidrota franču autora parauga. Tas iespiests pēc autora nāves jaunstrāvnieku izdotajā krājumā “Pūrs” (3. sēj., 1894). Ziņu par godalgu mirstošais autors saņēmis 1892.gada 24. maijā savās lauku mājās, dienu pirms nāves, un viņa pēdējie vārdi ir bijuši: ”Maskaviešu prēmiju atdodiet citiem”.

“Maskaviešu prēmiju” iedvesmotāji un sponsori bija K. Valdemārs, F. Brīvzemnieks, K. Barons, kuri gan ziedoja paši, gan piesaistīja līdzekļus no citiem latviešiem. Bez studentu stipendijām, kas nāca no Rīgas Latviešu biedrības, arī šīs prēmijas veicināja latviešu akadēmiskās inteliģences augsmi, kaut arī potenciāli godalgojamo pieteikšanās varētu būt lielāka. Arī šīs prēmijas sekmēja krājuma “Pūrs” un rakstu virknes “Latvju tauta” iznākšanu Tērbatā 90. gadu sākumā, kas audzināja latviešu sabiedrību un manāmi cēla tautas intelektuālo līmeni.

Kā pateicību F. Brīvzemniekam LZA 1996.gadā iedibinājusi Brīvzemnieka balvu (folkloristikā un etnoloģijā), taču 1924.gadā iedibinātā K. Barona balva (par pētījumiem Latvijas dabā un kultūrā) nav tikusi atjaunota Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, bet K. Valdemāra balva vispār nav iedibināta. Autori ierosina iedibināt K. Valdemāra un K. Barona vārdbalvas, godinot abu izcilo devumu latviešu nācijai un Latvijai.

Atgriežoties pie Eduarda Veidenbauma, jāātzīst, ka publicējamais raksts apliecina Veidenbauma potences akadēmiskā un zinātnes popularizēšanas jomā, tādēļ arī šī viņa darbības puse jāatgādina arī tagadējai latviešu sabiedrībai. Starp citu, rakstā latviešu sabiedrībai pirmoreiz zinātniski skaidrots jēdziens “enerģija”, tā apzīmēšanai gan lietojot terminu “spēks”, izklāstīti klasiskās mehānikas un enerģētikas pamatprincipi.

Eduards Veidenbaums mira, nesasniedzis 25 gadu vecumu (drīz vien pēc K. Valdemāra nāves). Viņš bija iecerējis 1891. gadā beigt studijas, tādēļ visu vasaru čakli mācījās “Kalačos” un līdz decembrim paguva nokārtot 2/3 savu eksāmenu. Taču aptrūka spēka, un Eduards pēdīgi nolēma studēt vēl vienu semestri. Uz Ziemassvētkiem mājup no Tērbatas braucot, iznāca kļūme, kas izrādījās traģiska. Vēstule, kurā Eduards bija lūdzis brāli atsūtīt viņam uz Cēsīm pretī zirgu ar siltu segu, kažoku un cepuri, laikā nesasniedza dzimtās mājas Liepā. Eduards Cēsīs nogaidījās, iedzēra, sakarsa un ar nejauši sarunātu vedēju dabūja braukt uz 16 verstis atstatām tēva mājām plānās drēbītēs. Viņš saaukstējās, iegula un faktiski vairs necēlās, diloņa pieveikts. Slims gulēdams, viņš strādāja, lasīja, gatavojās beigu eksāmeniem. Šajā laikā arī raksts par mehāniku sasniedza Maskavas latviešus ...

Veidenbauma literāro mantojumu pārņēma dzejnieks Zvārguļu Edvards (Edvards Treimanis, 1866–1950), izdeva viņa dzejoļus, pēc tam kopotos rakstus (1907–1920). Par Veidenbauma dumpīgā rokraksta “Gabals iz tautsaimniecības” publicēšanu cara valdība Zvārgulim 1908. gadā piesprieda 6 mēnešus ilgu cietumsodu.