2008.g. 30.jūnijs
JĀNIS STRADIŅŠ, Dr. . habil. chem, Dr. hist. h. c., Latvijas Zinātņu akadēmija
DZINTRA CĒBERE, LU Latvijas vēstures institūta asistente
Eduarda Veidenbauma (1867–1892) vārds mūsu apziņā pirmām kārtām saistīts ar apbrīnojamu, augsta līmeņa dzeju, ar latviešu sabiedrības protestu pret sociālo netaisnību, ar “jaunās strāvas” sākumiem. “Kā gulbji balti padebeši iet ...”, “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks ...”, “Par tiesnešiem cienīti blēži sēž un godīgi ādu nost citiem plēš ...”, “Jau ziediem rotātas pļavas, jau dziesmām viļņojas gaiss”, “Mosties, mosties reiz, svabadais gars ...”, – šīs un vēl citas Veidenbauma rindas dziļi iesēdušās tautas apziņā. Mazāk pazīstam viņu kā jaunas raudzes intelektuāli, Nākotnes cilvēka meklētāju, zinātņu popularizētāju, vispusīgu un daudzsološu personību, kas Tērbatas universitātē bija jau gandrīz izstudējis tieslietas un iesaistījies tur sabiedriskajos disputos.