Zinātnes Vēstnesis
- 2015.g. 21.decembris
Ojāra Spārīša parakstītajā un izdevniecības ”Jumava”
nodrukātajā ielūgumā uz grāmatas “Esejas par Latvijas sakrālo kultūru” atvēršanu
3. decembrī Rīgas Vēstures un kuģniecība muzeja Kolonnu zālē bija rakstīts:
“Dzīves un darba steigai pa vidu ir noticis arī kas ļoti patīkams”. Un
patīkamais bija, lūk, kas: LZA prezidents profesors Ojārs Spārītis nepilnu
nedēļu pēc tam, kad savu 60. dzimšanas dienu bija pavadījis kopā ar ģimeni
Skotijā, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja greznajā Kolonnu zālē ar savu
jaunāko grāmatu “Etīdes par Latvijas sakrālo kultūru” (izdevniecība “Jumava”,
276 lpp., 2015) iepazīstināja kolēģus no Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas
Mākslas akadēmijas, draugus un līdzgaitniekus Latvijas vēstures un kultūras
vērtību apzināšanā un saglabāšanā.
Jubilārs pakavējās dzīves ceļa svarīgākajās pieturvietās,
pateicās tiem, kas atradušies un atrodas viņam līdzās. Tika saņemti ziedi un
dalītas autora parakstītas grāmatas. “Jumava” bija parūpējusies, lai arī
interesenti varētu iegādāties kāroto grāmatu par draudzīgu cenu (kā vēlāk
izrādījās, tieši divreiz draudzīgāka kā “Valterā un Rapā”), un zinātkārie
lasītāji varēja izšķirstīt grāmatu turpat uz vietas.
Ko viņi ieraudzīja?
Vispirms jau fantastiski daudz fantastiski labā kvalitātē uz
krītpapīra nodrukātu fotogrāfiju – to autori vien ir vesels desmits. Grāmatas
saturu autors atklāj Priekšvārdā : “Grāmatā apkopoti vairāki iepriekš
publicēti, taču dažādos krājumos izkaisīti raksti, kuros zinātniskā, populārā un
arī publicistiskā formā vērtēti Latvijas sakrālās kultūras likteņi, risinātas
kristīgās arhitektūras un mākslas vēsturiskā un stilistiskā vērtējuma problēmas,
mēģināts izprast mākslas darbu uzdotās mīklas. Pašam piederot kristīgās kultūras
tradīcijas mantiniekiem un kopējiem, rakstu autors priecājas par iespēju ar
izdevniecības “Jumava”, Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas un vairāku
domubiedru atbalstu paust savu skatījumu par Latvijas kristīgās kultūras
pētniecības un interpretācijas iespējām un piedāvā lasītājiem arī kādu meklējumu
ceļu līdz atsevišķu sakrālās arhitektūras un mākslas patiesību skaidrojumam kā
vietējā, tā arī plašākā mērogā, savas atziņas pamatojot ar domu, ka izziņas ceļš
mākslas un garīguma izpratnē ir bezgalīgs.”
Pēcvārda autore žurnāliste Lia Guļevska, pretēji Ojāra
Spārīša zinātniski izsvērtajam grāmatas vērtējumam, izsakās emocionāli jūsmīgi:
“Tā patiešām ir kā “ baloža nestā gaisma” (atsauce uz nodaļu “Kur balodis gaismu
nes” – Z.K.) zināt gribošiem , kurus nevilina mūsdienu subkultūras komerciālo
reklāmu gaistošie zibšņi.”
Ceļa virziens lasītājam ir norādīts. Uz priekšu!
Maza personiska atkāpe. Reiz sensenos laikos jaunatnes avīzes
redakcijas kultūras nodaļa bija noorganizējusi saviem kolēģiem divu dienu
ekskursiju pa Kurzemes baznīcām. To vadīja studenta paskata zēniņš pagariem
matiem un mīļoto meiteni pie sāniem. Vispirms jau mūs pārsteidza tas, ka ikvienā
vietā, kur autobuss apstājās, viņš nekļūdīgi zināja, kur un pie kā meklējamas
baznīcas atslēgas, kuras viņam kā savējam tika bez minstināšanās uzticētas. Par
faktiem bagāto, izsmeļošo stāstījumu neizteikšos – tas mūs, ateisma gaisotnē
skolotus, ja tā var teikt – mucā augušus un pa spundi barotus, burtiski
apstulbināja. Kolēģe, turēdama pie rokas savu puiškānu, sapņaini bilda: ”Ja mans
dēls izaugtu tik gudrs…” Dēls izauga par plaši pazīstamu sporta žurnālistu, bet
mūsu toreizējais “čičerone” – par profesoru un Zinātņu akadēmijas
prezidentu.
Z. Kipere