Pirmo redkolēģijas vadītāju akadēmiķi Ēvaldu Mugurēviču atceroties

Ar patiesām skumjām joprojām mīļā  "Zinātnes Vēstneša" decembra numurā izlasīju, ka 23. novembrī aizsaules ceļos devies akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs.  Nekrologā bija plaši aprakstīti viņa sasniegumi Latvijas arheoloģijā, piedalīšanās starptautiskos kongresos un konferencēs, daudzās publikācijas un saņemtās atzinības. Taču akadēmiķa darbībā bija vēl viena, daudzu neievērota puse - viņš kopš paša "Zinātnes Vēstneša" pirmā numura 1989. gada septembrī līdz pat 2003. gada pēdējam,  271. numuram, bija tā redkolēģijas vadītājs, iekams viņu šajā postenī nomainīja akadēmiķis Juris Ekmanis.  Savā grāmatā "Mana dzīve no ganuzēna līdz akadēmiķim" (Latvijas vēstures institūta apgāds, 2013) Ēvalds Mugurēvičs raksta: "Bija jāuzņemas laikraksta "Zinātnes Vēstnesis" redkolēģijas vadība un jāorganizē rakstu autori (..), uzskatot to par LZA locekļa  sabiedriskā darba pienākumu. Pirmais laikraksta numurs  iznāca kā LPSR Zinātņu akadēmijas un jaundibinātās Latvijas Zinātnieku savienības informatīvais biļetens septembrī ar izdevniecības "Zinātne" finansiālu atbalstu, kur pirmajiem diviem numuriem redaktors bija Guntis Dišlers."

Kad Latvijas Zinātnieku savienības vadība 1993. gadā uzaicināja mani par "Zinātnes Vēstneša" redaktori (iepriekšējais redaktors Vilhelms Ļuta bija pilnībā pārgājis strādāt lauksaimniecības žurnalistikā),  pirmajā numurā, kuru  parakstīju kā redaktore, avīzes "pasītē" bija rakstīts: Redkolēģijas vadītājs akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs. Redkolēģijā: akadēmiķis Mārtiņš Beķers, akadēmiķis Juris Ekmanis, LZA Goda doktors Jānis Graudonis, prof. Jānis Kļava, doc. Elmārs Beķeris, Oskars Martinsons.

Šodien ir interesanti atšķirt  nodzeltējušo 1993. gada 5. (48) numuru, kurā publicēta toreizējā LZA viceprezidenta Jāņa Stradiņa runa Latvijas Zinātņu akadēmijas karogu iesvētot, 1993. gada 11. februārī "Svētība karogam un bijušajam Kolhoznieku namam". Citēju: "Šodien Latvijas Zinātņu akadēmija iesvētī savu jauno karogu, kas iezīmē un simbolizē gan mūsu vēsturi, gan pēdējo gadu pārmaiņas. ZA ir pārtapusi par personālu ZA, ir izveidota jauna Harta un Statūti, ievēlēts liels skaits jaunu locekļu gan no Latvijas, gan no ārzemēm, ir mainījies ZA statuss un mērķi. Zaudējot savu administratīvo varu, LZA būtu jāsaglabā sava morālā vara, intelektuālā varēšana, sava loma Latvijas sabiedrības garīguma uzturēšanā. Tādēļ iepriecina, ka esam ievēlējuši par ZA locekļiem arī teologus - prof. R. Akmentiņu, prof. S. Ladusānu, prof. J. Rozentālu un ka šodien profesors R. Akmentiņš ir izlūdzis svētību gan šim - daudz un nepelnīti peltajam - ZA augstceltnes (bij. Kolhoznieku) namam pirmoreiz tās vēsturē, gan arī Akadēmijas jaunajam karogam." Ko lai saka. Arī šodien (un it īpaši šodien, kad to ir pametuši tik daudzi zinātniskie institūti un arī Latvijas Zinātnes padome) ZA augstceltnes namam profesora Roberta Akmentiņa izlūgtā svētība ļoti noderētu.

Ar tumšmataino toreizējās  LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheoloģijas sektora vadītāju Ēvaldu Mugurēviču biju tikusies krietni senāk, kad avīzē "Padomju Jaunatne" veidoju zinātnes lappuses "Heirēka" un rakstīju par Zinātņu akadēmijas institūtiem. Tagad, 90. gadu sākumā, atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā mūsu sadarbība bija jau, kā saka, citā līmenī. Ēvalds Mugurēvičs bija kļuvis ne tikai par reorganizētās Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli (1989), bet arī akadēmiķi (1992) un godprātīgi pildīja akadēmijas uzlikto sabiedrisko pienākumu  uzvaktēt jauneklīgi straujās Latvijas Zinātnieku savienības avīzi.  Neiejaukties, bet balstīt un palīdzēt, ja tas ir nepieciešams. Organizēja rakstus, rakstīja pats, apjautājās, vai nevajag kā līdzēt. Tie bija ražīgi 15 gadi, par ko viņam paldies arī tajos, aizsaules ceļos.

Zaiga Kipere,
 "Zinātnes Vēstnesis" redaktore (1993-2016)