Apritējusi jau nedēļa, kopš esam uz mūžu zaudējuši mūsu mīļo LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas zinātnisko sekretāri Dr.hist. Ilgu Tālbergu. Ceturtdien daudzi no mums teica viņai siltus atvadu vārdus Jaunciema kapos, pieminēja Ilgas Tālbergas uzticību Latvijas Zinātņu akadēmijai, spēju saprasties ar cilvēkiem, īpašo mājīgo gaisotni, ko viņa radīja LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļā. Klusi un neuzkrītoši viņa darīja ikdienas darbu, kas likās sīku pienākumu sakopojums, bet patiesībā bija - nodaļas darba vadīšana. Kā to trāpīgi raksturoja akadēmiķis Jānis Stradiņš, viņa bija nodaļas dvēsele. Nodaļas vadītāji nāca un gāja, bet viņa palika. Viņa zināja par galvenajiem notikumiem, sasniegumiem humanitārajās zinātnēs, zināja akadēmiķu, akadēmijas goda locekļu, ārzemju locekļu, korespondētājlocekļu un goda doktoru biogrāfijas, ar cieņu un rūpību izturējās pret viņu problēmām un centās palīdzēt tās atrisināt, skuma par katru no mums aizgājušo ... Viņai jautāja par piemērotām kandidatūrām Akadēmijas locekļu skaita papildināšanai un balvu piešķiršanai, Viņai uzticēja sadarbību ar plašsaziņas līdzekļiem.

Ilga uzturēja saziņu ar nodaļas locekļiem, rūpējās, lai neviens nebūtu aizmirsts svētku reizēs un arī skumjos brīžos. Nodaļas locekļi mēdza rakstīt viņai vēstules un iegriezties Ilgas Tālbergas darba telpās tāpat vien, lai sasveicinātos, uzzinātu jaunumus, parunātos par šo un to, un visi bija gaidīti. Ilga izmisīgi centās saglabāt Zinātņu akadēmijas garu - kaut vai cieņpilnajās uzrunās, mazliet ironiski, bet tomēr dziļi no sirds sakot „Labdien, godājamais akadēmiķa kungs" ne tikai mazāk pazīstamiem viesiem, bet arī saviem tuvajiem draugiem. Un kur tad vēl slavenās akadēmiķu relikvijas - paklājs, baltais dīvāniņš, suvenīri un mākslas izdevumi. Viņa ļoti vēlējās, lai Akadēmijas vārds skanētu plaši, un to centās panākt, organizējot Akadēmijā mākslinieku izstādes un sirsnīgus pasākumus. Viņai jāpateicas par jauko Ziemassvētku tradīciju.

Būdama vēsturniece, Ilga Tālberga rūpīgi krāja faktus un ziņas par Akadēmijas darbību. Tā jau bija tradīcija, ka autori steidza nogādāt Ilgai Tālbergai savas jaunākās publikācijas. Viņa sāka darba dienu ar preses pārskatīšanu un nodaļas locekļu interviju savākšanu. Tas noderēja LZA Vēstu publikācijām, bet arī kā LZA vēstures liecības.

Ilga Tālberga parādīja, ka trauslā cilvēka ķermenī var ietilpt milzu gara spēks un dvēseles bagātība. Viņa bija savdabīga, bet liela personība, kurā dominēja vismaz divas mīlestības - pret savu ģimeni un mazbērniem un pret Latvijas Zinātņu akadēmiju. Gadiem krātā informācija par Latvijas Zinātņu akadēmiju un vēsturnieces pieeja pievienoja trešo personības šķautni - plašas un dziļas zināšanas humanitāro zinātņu jomā. Ne velti Akadēmijas kolēģi raksturoja viņa kā „neaizmirstamā un neaizvietojamā". Sakot atvadu vārdus, vairāki teica, ka nodaļas darbs turpināsies, un citi cilvēki to darīs, bet Ilgas Tālbergas vietu Latvijas Zinātņu akadēmijas vēsturē tie nekad nespēs ieņemt. Atvadoties Jaunciema kapos, likteņa lēmums, ka mūžībā aiziet tāda bagātība, šķita liela netaisnība.

Taču Ilgai ir savs ceļš ejams, un mēs viņu atstājām pārliecībā, ka jaunajā dzīvē, kur fiziskās ciešanas to vairs netraucēs, viņas bagātajai dvēselei netrūks telpas, kur izvērsties.

Vieglas smiltis Tev, mīļā Ilga, no mums - palicējiem!

Raita Karnīte