2015. gada 26. martā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas (HSZN) sēde, kuras darba kārtībā bija seši zinātniski ziņojumi: par LZA goda doktora, Dr. philol.h.c. Ilgoņa Bērsona grāmatu „Segvārdi un segburti. Noslēpumi un meklējumi"; Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītājas, Dr. philol. Ināras Klekeres ziņojums par katalogu „Latvijas citvalodu seniespiedumu kopkatalogs. 1588- 1830"; Latviešu folkloras krātuves (LFK) vadītājas, Dr.philol. Ritas Treijas ziņojums par grāmatām „Latviešu folkloristika starpkaru periodā", „Folkloras vākšanas vēsture fotogrāfijās" un Dr. philol. Sanitas Bērziņas- Reinsones dokumentālās prozas grāmatu „Meža meitas. 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā"; LZA īstenā locekļa, Dr.habil.philol. Viktora Hausmaņa ziņojums par grāmatām „Laimonis Siliņš un Sanfrancisko Mazais teātris", „Jelgavas teātris" un  Dr. philol. Ingunas Daukstes- Silasproģes grāmatu „Tāla zeme, tuvi ļaudis. Latvieši Austrālijā: dzīve, literārais process, personības". Nobeigumā Dr.art. Ilze Liepiņa klātesošos iepazīstināja ar grāmatu „Latviešu mūzikas kods. Versijas par mūziku gadsimtu mijā".

Sēdes sākumā klātesošie uzklausīja I. Bērsona stāstījumu par grāmatu „Segvārdi un segburti. Noslēpumi un meklējumi". Autors uzskata, ka grāmata ir diezgan neparasta savam žanram, ka tai ir liela praktiska vērtība dažādu rakstījumu autoru noteikšanai. Šajā grāmatā ir stāstījumi. Autors vēlas stāstīt par maz zināmo vai nemaz nezināmo. Darba pamatā ir kartotēka. Grāmata ir ļoti dažāda, autors rēķinās ar divējādu lasītāju. Pirmais lasītājs, kas grib grāmatu lasīt no sākuma līdz beigām. Otrais, kas atšķirs konkrētu lappusi un lasīs to, kas viņu interesēs. Autors uzsvēra, ka ir gandrīz jau pabeigts grāmatas otrās daļas manuskripts. Otrā grāmata tiek veltīta lasītājam, kas lasa pēc kārtas. Autors, rakstot grāmatas, strikti paliek pie principa segvārdus negrozīt.

Stāstījuma nobeigumā I. Klekere I. Bērsonam jautāja kāda perioda literatūru viņš aplūko. I. Bērsons uzsvēra, ka viņa mērķis nav pētīt no - līdz. Mērķis var aiziet ļoti tālu un atnākt līdz šodienai. Dažkārt autoram tiek jautāts, kādēļ autors neraksta par mūsdienu pseidonīmiem. Viņš uzsvēra, ka raksta par materiālu, kas varētu izraisīt interesi. Adresāts varētu būt jebkurš jauns cilvēks, kuru autors gribētu ierosināt pētniecībai - tas varētu būt kultūras vēstures nozares pētnieks vai vēsturnieks.

O. Gerts I. Bērsonam jautāja vai autors neapcerēja kādu filozofisku jautājumu, piemēram, kādos gadījumos cilvēki lieto segvārdus? Varbūt ir kādi citi lielāki mērķi, kādēļ autoram jāslēpjas? I. Bērsons uzskata, ka viens no galvenajiem mērķiem ir Latvijas baismīgā vēsture - politisko apstākļu maiņas. Rakstnieks raksta Ulmaņlaikā, pēc tam - Baigajā gadā, pēc tam - vācu okupācijas laikā. Kā lai iztiek bez pseidonīma? Piemēram, Andis Bajārs, ļoti kvalificēts mākslas kritiķis, mākslas vēsturnieks, pēkšņi viņš parādās vācu okupācijas laika žurnālā „Laikmets" - regulāri raksta par izstādēm. Jūtams, tas nav iesācējs un tas nav īstais vārds. I. Bērsons uzsvēra, ka esot to atklājis. Meklēšana ir - pēc iespējas vairāk lasīt. Jāizlasa vairāki konkrētā autora darbi, jāseko, vai kaut kur neparādās kas personisks.

Sēdes turpinājumā I. Klekere ziņoja par katalogu „Latvijas citvalodu seniespiedumu kopkatalogs. 1588- 1830". I. Klekere uzsvēra, ka darbs aizsākās jau 1960. gados, kad pie LZA nodibinājās Grāmatniecības vēstures komisija. Tika koordinēti visi retrospektīvās bibliogrāfijas jomās veicamie pasākumi, sadalīti darbi starp Akadēmisko bibliotēku un Nacionālo bibliotēku. Apmēram tajā laikā tika pieņemta ļoti respektējama mutiska vienošanās, ka ar vecās periodikas pētniecību un bibliografēšanu nodarbosies LZA bibliotēka. Un LNB (toreiz Valsts bibliotēka) - ar grāmatu retrospektīvo bibliogrāfiju dažādiem seno grāmatu iespieddarbu rādītājiem. Šī vienošanās īstenojās. 1999. gadā nāca klajā „Seniespiedumi latviešu valodā. 1525- 1855". 2013. gadā sāka izdot katalogu „Latvijas citvalodu seniespiedumu kopkatalogs. 1588- 1830". LNB sāka pievērsties visa veida iespiedumiem, kas nākuši klajā Latvijas teritorijā dažādās valodās. Šie katalogi jebkuram humanitāro zinātņu pētniekam var būt liels atspaids. I. Klekere uzsvēra, ka ir  padarīts nopietns darbs un daudz vēl darāms.

Pozitīvā gaisotnē savu runu iesāka R. Treija un pieminēja, ka LFK 2014. gads bija nozīmīgs - tika atzīmēta 90. jubileja, tāpēc pagājušā gada izdevumi uzskatāmi par jubilejas izdevumiem. Nozīmīgi pieminēt R. Treijas stāstījumu par S. Reinsones rakstīto grāmatu „Meža meitas. 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā". Šī grāmata ir mutvārdu vēstures perspektīvā veidots, pārsteidzoši lasīts darbs. Vairākus mēnešus bijis pirktāko grāmatu augšgalā. Cilvēki patiešām šo grāmatu lasa. Kompozīciju veido 12 dzīves stāsti. Grāmatas nosaukums ir S. Reinsones dots apzīmējums. Tas stāsta par nacionālās pretošanās kustības dalībniecēm, kuras pēc Otrā pasaules kara līdz apmēram 50. gadu vidum, līdzās vīriešiem, dzīvoja mežā. S. Reinsone viņas apmeklēja un intervēja.

            Sēdes turpinājumā uzstājās V. Hausmanis ar stāstījumu par I. Daukstes- Silasproģes grāmatu „Tāla zeme, tuvi ļaudis. Latvieši Austrālijā: dzīve, literārais process, personības". V. Hausmanis uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi uzrakstīt par cilvēkiem, kas devās trimdā. Galvenais, ka tiek nofiksēts tas, kas bija un, kas notika tajā laikā, kad viņi ieradās Austrālijā. V. Hausmanis pieminēja, ka sākās latviešu rakstnieku dienas un arī Austrālijā izveidojās rakstnieku paaudze. Ļoti cienījami, ka latvieši Austrālijā sargāja savu valodu.

V. Hausmanis stāstījuma turpinājumā klātesošos iepazīstināja ar savu devumu, pirmkārt, stāstīja par grāmatu „Laimonis Siliņš un Sanfrancisko Mazais teātris". Šī grāmata ir par Ameriku. V. Hausmanis piemetināja, ka daudzi latvieši vispirms aizbrauca uz Vāciju, Zviedriju un tad pēc kara devās uz Ameriku. Turpināja tās tradīcijas kādās bija auguši, izauga jauna paaudze. Tomēr tika veicināta sava veida kultūru migrācija. Grāmatas galvenais tēls L. Siliņš pats spēlēja arī Amerikas teātros.

V. Hausmanis stāstīja arī par grāmatu „Jelgavas teātris", kas, galvenokārt, veidota, lai kaut kas paliktu par tām vērtībām, kas bija saistītas ar šo teātri. V. Hausmanis uzsvēra, ka šis teātris viņam iemācīja mīlēt teātri. Jelgavas teātrī bija daudzas labas izrādes. Teātris bija vieta, kur gūt garīgo spēku. Jelgavā teātris nodega, bet entuziasti sanāca kopā Rīgā, lai turpinātu iesākto.

Sēdes noslēgumā I. Liepiņa stāstīja par grāmatu „Latviešu mūzikas kods. Versijas par mūziku gadsimtu mijā". Grāmata veltīta Latvijas laikmetīgajai mūzikai. Rakstīts par avangardu, atspoguļots pats spilgtākais, pārmaiņas nesošais, absolūti jaunais latviešu komponistu kamermūzikā, stāstīts arī par sakrālo mūziku. I. Liepiņa uzsvēra, ka šobrīd sabiedrība piedzīvo sakrālās mūzikas augšupeju. Grāmatā rakstīts arī par sievietēm komponistēm, folkloras jaunajām interpretācijām, mēģināts sniegt pārskatu par institucionālo mūzikas vēsturi, kas arī ir jauna pieeja muzikoloģijā. Grāmata faktiski atspoguļo to milzīgo daudzveidību, kas valda mūsu bagātajā mūzikas dzīvē.

V. Hausmanis nobeigumā izteica pateicību, ka bija iespēja iepazīties ar kolēģu devumu.

LZA HSZN zinātniskās sekretāres p. i. L. Griņeviča