Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īstenais loceklis J. Urtāns dāvinājis divas  jauniznākušās grāmatas LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļai (HSZN).

Pirmā grāmata „Ķīšukalns. Ludza pirms Ludzas" (Rīga. Nordik, 2015, 96. lpp.) veltīta autora nekad nesastaptajam vectēvam Antonam Urtānam. Grāmatas ievadā uzsvērts:  "Ludzas senākās vēstures izpratnē vienmēr ir pastāvējusi dilemma, no vienas puses, starp netiešām liecībām par Ludzas kā pilsētas šķietami ļoti seno vēsturi un, no otras puses, par pirmsvācu jeb latgaļu pilskalna neesamību tagadējās Ludzas centrā, kas neapšaubāmi apliecinātu Ludzas senumu. Ļoti bieži populārzinātniskā, tūrisma literatūrā un citās vispārēja rakstura publikācijās un izteikumos tiek rakstīts un arī mēdz teikt, ka Ludza ir senākā, droši lokalizējamā, precīzi datētā apdzīvotā vieta vai pilsēta visā Latvijas teritorijā, ko it kā apliecina Ludzas pieminējums Kijevas hronikā 1173. gadā."

Otrajā grāmatā „Vladislavs Urtāns. Par ko? 1941.14.VI- 1946.4.IX" (Rīga. Nordik, 2015, 287 lpp.) autors rakstījis par savu tēvu, pazīstamo arheologu, muzeju darbinieku un skolotāju Vladislavu Urtānu. „Par Sibīrijas izsūtījumu un tajā izciestajām šausmām ir tikušas un joprojām tiek publicētas atmiņas. Liekas pat neticami, cik daudz cilvēks var izciest, pārdzīvot un tomēr palikt dzīvs, atcerēties un pieminēt. Nākamajām paaudzēm šie pārdzīvojumi kļūst aizvien tālāki un personiski nesaprotamāki; visa padomijas nāves un melu mašinērija paliek neizprotama, parādās pat spriedumi, ka tik briesmīgi jau nemaz neesot bijis".

Ar abām monogrāfijām interesenti aicināti iepazīties LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļā!