Šodien, 16. decembrī LU Akadēmiskajā bibliotēkā norisinās zinātniskie lasījumi, veltīti Latvijas Vēstures institūta 80 gadu jubilejai. Sveicot Latvijas Vēstures institūtu nozīmīgajā gadskārtā, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis dalās pārdomās par vēsturnieka misiju:

„Gan pasaules, gan katras tautas vēsture ir neparasta un savā ziņā iracionāla substance, kad tā ir kļuvusi par izpētes priekšmetu, bet tā ir pavisam materiāla un taustāma šajā brīdī, kurā mēs visi izbaudām gan viens otra tuvumu, gan laika straujo plūdumu, kas mēdz uzslāņot mūsu emocijām pa kādam zīmīgam faktam vai ieraut mūs tādā notikumu virpulī, kurā mēs kļūstam par vēstures virzītāju, vērotāju vai upuri. Tik nežēlīgs ir vēstures rats, bet tieši viņa rotācijas burvību jūs un jūsu priekšgājēji pirms 80 gadiem ir izraudzījušies par akadēmiskās zinātnes kalvi, apzinoties Latvijas vēsturnieka vienreizējo un neatkārtojamo lomu - kļūt par  LAIKA, LAIKMETU un PĀRLAIKA REĢIEM, izzinātājiem un sapratējiem.

Šajos 80 gados ir tikusi rakstīta un pārrakstīta vēsture, vieniem hronistiem aizejot pagātnē un aiznesot līdzi savā sirdsapziņā noglabātos noslēpumus, un viņu vietā nākot citiem vēstures adeptiem, kuri ir centušies un cenšas izzināt vēl neizprastos cēloņus un pūloties uzminēt sakarības un sekas, kas ir radušās kādu sociālu satricinājumu vai pārmaiņu rezultātā.

Ar šo misiju jūsu darbs ir aizraujošs un par tiesībām būt vēsturiskā laika sargātājiem un paredzētājiem jūs apskauž un apbrīno daudzi. Tomēr vēl vairāk ir to, kuri priecājas par jūsu veikumu, kaut neapjauš, cik atbildīgs, grūts un sarežģīts ir „baltā hronista", vēstures pierakstītāja un laika zīmju atšifrētāja mūžs. Vēsturnieki līdzīgi gaišreģiem un burvjiem ir tikuši vajāti, un viņu atklātie fakti ir tikuši izcirsti no annālēm, tikai tāpēc vien, ka viņi ir redzējuši vairāk nekā citiem ir bijis ļauts, tikai tāpēc, ka viņi ir apzinājušies vēstures pulksteņa tikšķu smago svaru, skaitot gadsimtus laimīgajā vēstures posmā un velkot uz cietuma kameras svītriņas gūsta dienām, nedēļām, mēnešiem un gadiem. Tā ir unikāla misija, kurai nekad nevar būt par daudz pierakstu un faktu konstatāciju, tāpat kā nekad nevar būt par daudz izprastu un atminētu pagātnes mīklu un noslēpumu.

Mēs dzīvojam īpaši straujā un pārmaiņām bagātā laikmetā, tādēļ vēsturnieka misija ir kļuvusi vēl komplicētāka, un viņa ar melnu uz balta rakstītās domas, fakti un secinājumi ir ar vēl lielāku svaru tieši mums - dzīvajiem un tiem, kuri dzīvos pēc mums. Tāpēc Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta 80 gadu jubilejā es jums novēlu turēt mūžam atvērtu savu viedo „trešo aci", lai redzētu lietu apslēpto saistību, vēlu drosmi nenobīties no atklātā un ieraudzītā, saprastā un pašu uzrakstītā, jo jūs esat vistuvāk nācijas sirdspukstiem, dzīvības āderei un liktenim.

Novēlu jums ar skaidru sirdsapziņu raudzīties šodienā un ar seno dienu notikumu izpratnē rūdītu prātu zīmēt mūsu gaitu nākamībā, pat ja tā var izrādīties nedz viegla, nedz rozēm kaisīta.

Šīs dienas svētki ir jūsu aroda un Latvijas Vēstures institūta prestiža atzinības svētki. Lai tie paliek jūsu sirdī un atmiņā kā patīkams un vienlaikus zīmīgs Adventes un Ziemassvētku ieskaņas brīdis, kas rosinās ik dienu jaunajā un turpmākajos gados raudzīties uz jūsu laiku reģa misiju kā visatbildīgāko darbu, ko jums ir uzticējusi visa Latvijas sabiedrība, jo vienīgi tas saglabās liecības par to, ko mēs esam domājuši kā tauta, kā esam rīkojušies izšķirīgos brīžos un kādas vērtības esam spējuši aizstāvēt ar sirdsapziņas, goda vai pat dzīvības cenu.

Es jūs sveicinu no kaimiņzemes Lietuvas un Viļņas universitātes baroka pagalmiem, kuros atrasties šobrīd liek mans pienākums, taču ticiet, ka šodien es daudzkārt domās esmu jūsu vidū un, ceru, kā savējais!"