Mēs ikviens varam sev pavaicāt, cik liels ir mūsu devums Latvijai, sabiedrībai, zinātnei vai nozarei, kurā darbojamies, cik dziļas ir mūsu simpātijas gan tam, kas dzimst un rodas šodien, tātad - rītdienai, gan tam, kas no pagātnes mantojuma dara mūs par vajadzīgām personībām dzimtai, ģimenei, bet, ja vēlaties, arī tautai. Kad šī bilance ir veikta, tad salīdzinājumam nolieciet līdzās akadēmiķa Jāņa Stradiņa mūža veikumu un vaicājiet sev - vai es varētu, vai esmu izdarījis to pašu, vai vismaz kaut pusi no tā, ko šis neparasti apdāvinātais un strādīgais cilvēks ir devis Latvijas izglītībai, kultūrai, vēsturei, sabiedrības apziņai un zinātnei? Gan salīdzināšanās, gan statistika būs liekas, jo ailītēs rindosies aizsaulē aizgājušā gara milža paveiktais, rosinātais, izzinātais un no jauna radītais. Vai nav par daudz viena cilvēka astoņdesmit piecos mūža gados? Un tomēr - tā ir īstenība, kas vārdos nenosaukta, modina ikvienā no mums sajūtu par morālu vai garīgu parādu, ko mēs nespēsim vairs atlīdzināt nedz ar ziediem, nedz uzmanības apliecinājumiem, nedz pateicībām.