Diskusija par tautas kultūras mantojuma likumprojektu

8-10-2010

Šī gada 19.augustā Dobeles novada pašvaldībā norisinājās diskusija par Tautas kultūras mantojuma likumprojektu. To vadīja Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (turpmāk – LLMZA) prezidente, akadēmiķe Baiba Rivža un Latvijas Lauku sieviešu apvienības (turpmāk tekstā – LLSA) zinātniskā un stratēģiskā konsultante Maiga Krūzmētra.

Diskusijas sākumā B.Rivžas kundze iepazīstināja ar vispārējiem likuma nosacījumiem:

– 2010.gada janvārī Latvijas Lauku sieviešu apvienība griezās Saeimā, Zaļo un Zemnieku savienībā (turpmāk – ZZS), ar lūgumu izstrādāt Tautas kultūras mantojuma saglabāšanas likumu;

– 2010.gada februārī Kultūras ministrija, pieaicinot Zemkopības ministriju, Latvijas Lauku sieviešu apvienību un Saeimas deputātus, organizēja tikšanos ar Lietuvas Kultūras un Zemkopības ministriju pārstāvjiem – Tautas kultūras mantojuma likuma izstrādātājiem;

– laikā no 2010.gada marta līdz aprīlim Latvijā notika trīs likuma iniciatīvas grupu sanāksmes, kurās piedalījās biedrības Latvijas Lauku sieviešu apvienība, Kultūras ministrijas, Zemkopības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Latviešu tautas mākslas savienības, Latvijas Amatniecības kameras pārstāvji un LLU profesore Baiba Rivža (ZZS);

– 2010.gada 25.maijā notika zemkopības ministra un kultūras ministra tikšanās, kuras laikā vienojās par Tautas kultūras mantojuma saglabāšanas likuma nosaukumu;

– likumprojektu jāsagatavo un jāiesniedz kultūras ministram līdz 2011.gada 30.aprīlim.

Joprojām pastāv diskusijas par likuma nosaukumu, galvenokārt norādot uz diviem galvenajiem iespējamiem variantiem – Tautas kultūras mantojuma saglabāšanas likums (kas ietver gan nemateriālā kultūras mantojuma, gan materiālā kultūras mantojuma daļu) vai Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas likums.

Saskaņā ar UNESCO konvencijas par Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu 1.punktu, nemateriālais kultūras mantojums nozīmē paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos — atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu. Šo nemateriālo kultūras mantojumu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, kopienas un grupas nemitīgi rada no jauna atkarībā no apkārtējās vides, mijiedarbībā ar dabu un savu vēsturi, un tas veido viņās identitātes un pēctecības izjūtu, tādējādi veicinot cieņu pret kultūras daudzveidību un cilvēka radošo darbību.

Konkrētas definīcijas, kas apzīmētu tautas kultūras mantojumu, latviešu valodā pagaidām nav.

LLSA pārstāve Inta Paeglīte aicināja neaizmirst arī iespēju likumu dēvēt par Nacionālā mantojuma likumu.

Ar nacionālo mantojumu saprot visu, kam ir nacionāla nozīme un kas nodots no paaudzes paaudzēm un saglabāts, piemēram, ainavu, arhitektūras objektus, dokumentus un citus darinājumus vai senlietas, kā arī veidojumus un procesus, kas nodrošina, lai saglabāšana notiktu (Dictionary com’s 21st Century Lexicon).

B.Rivža iepazīstināja klātesošos ar Lietuvas, kā arī Bulgārijas pieredzi, kurās attiecīgo jomu regulē līdzīgi likumi. Lietuvā 2007.gadā pieņemts Tautas kultūras mantojuma produktu likums, savukārt 2010.gadā likums pārdēvēts par Lietuvas Republikas tautiskā mantojuma likumu. Lietuvā tiek aizsargāti 100 gadus veci produkti.

Savukārt Bulgārijā likums izstrādāts jau 1993.gadā un arī aizsargā gan materiālo, gan nemateriālo kultūras mantojumu. Bulgārijā tiek aizsargāti 50 gadus veci produkti.

Diskusijas turpinājumā M.Krūzmētra informēja par līdzšinējo likuma apspriešanas gaitu. Diskusijas par likumprojektu iepriekš norisinājušās Valmierā (piedalījās 79 cilvēki), Smiltenē (48 dalībnieki), Limbažos (80 cilvēki), Vecpiebalgā (160 cilvēki) un citās Latvijas vietās.

Iepriekšējās diskusijās ir izkristalizētas divas atziņas:

– likumam jāaizsargā gan materiālais, gan nemateriālais mantojums;

– likumā ir svarīgi ietvert nosacījumus, kas risinātu ne tikai vērtību saglabāšanu, bet arī to izplatīšanu, izmantošanu un pielietošanu.

Turklāt jāņem vērā, ka likums ne tikai veicinātu kultūras mantojuma saglabāšanu, bet arī ilgtspējīgu Latvijas lauku attīstību.

Lietuvā likuma nosacījumu ievērošanu nodrošina četras institucionālās struktūras:

– valsts institūcijas,

– tautas kultūras mantojuma aizsardzības institūcijas,

– pašvaldību institūcijas,

– sociālie partneri.

Tautas mantojuma objektus iedala lielos blokos:

– tradicionālie izstrādājumi (podi un. tml.),

– tradicionālo šķirņu augi, dzīvnieki, dabas veltes un produkti, un tml.,

– tradicionālie pakalpojumi.

Diskusijas dalībnieki vienbalsīgi uzsvēra, ka tautas kultūras mantojuma sarakstā iekļauto objektu aizsardzībai un izplatīšanas veicināšanai nepieciešams paredzēt valsts atbalstu nodokļu atvieglojumu vai subsīdiju veidā, kā arī informācijas ievietošanu mājaslapā un cita veida palīdzību. Bez tam īpaši jādomā par sertificēto produktu aizsardzību, lai izvairītos no pakaļdarinājumiem, kā arī kultūras mantojuma zīmes nepamatotas izmantošanas. Tajā pašā laikā jāatceras, ka lielāks valsts atbalsts nozīmē arī lielāku uzraudzību, kas attiecīgi padarīs sistēmu vairāk birokrātisku.

Savukārt Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāve Līga Ābele norādīja, ka jānodrošina arī Konkurences likumā ietverto nosacījumu ievērošana. Jāņem vērā arī fakts, ka daļa no kultūras mantojuma ir kultūras pieminekļi, kuru aizsardzību jau regulē normatīvie akti. Līdz ar to, izstrādājot likumu, jāizvairās no dublēšanās.

UNESCO pārstāve Anita Vaivade plašāk iepazīstināja ar jēdzienu “nemateriālais kultūras mantojums”, norādot, ka tas veidots kā savstarpējs kompromiss starp vairākiem jēdzieniem. Sākotnēji kā kultūras mantojums tika apzīmēta folklora, kultūra, tautas kultūra u.c., tomēr, tā kā jēdzieni ir šauri, laika gaitā izveidots jauns jēdziens – angļu valodā intangible cultural property, no kura tiek atvasināti nosaukumi citās valodās. Jēdziens lielā mērā nāk no Austrumu kultūras valstīm (Japānas, Korejas), kur tas definēts vēl precīzāk. A.Vaivade apstiprināja, ka pievienošanās UNESCO konvencijai par nemateriālo kultūras mantojumu neaizliedz savas valsts interešu aizsardzību un kultūras mantojuma saglabāšanu ar nacionālo zīmi. A.Vaivade arī norādīja, ka gadījumā, ja likumā tiek izmantots jēdziens “tautas kultūras mantojums”, nepieciešams definējums par tā nozīmi.

Atšķirīgi viedokļi diskusijā tika pausti par Latvijā dzīvojošo nelatviešu kopienu kultūras mantojuma aizsardzību. Pašreizējā nostāja atbalsta arī nelatviešu kultūras mantojuma aizsardzību (piemēram, Latvijā dzīvojošo krievu tautības cilvēku saglabātais un pārmantotais mantojums arī tiek sertificēts kā Latvijas tautas kultūras mantojums, pie nosacījuma, ka tam ir atšķirīgas iezīmes no konkrētās valsts kultūras mantojuma). Tomēr šajā jautājumā diskusijas pārstāvju viedokļi bija krasi atšķirīgi. Sagaidāms, ka drīzumā tiks rasts abpusēji pieņemams risinājums.

Diskusijas noslēgumā visi dalībnieki atzina, ka ir nepieciešams likums, kas aizsargā un palīdz realizēt nacionālo kultūras mantojumu.

LLMZA zinātniskā sekretāre I.Brence

Powered by Elxis - Open Source CMS