23. septembrī notika LZA sēde, kas bija veltīta tematam – “Tautas veselības nākotne Latvijā – problēmas un konsekvences”. Sēdē ar ziņojumiem uzstājās veselības un ekonomikas eksperti, kuri runāja par tādām nozīmīgām tēmām kā bērnu veselības rādītāji un mirstība, dzimstība un paaudžu nomaiņa, tās ietekme uz valsts ekonomiku nākotnē.

Referātus nolasīja prof. I. Rumba–Rozenfelde, Dr.med. I.Ebela, akad. P.Zvidriņš un akad. R. Karnīte.

2010. gada 23. septembra LZA sēdes
“Tautas veselības nākotne Latvijā – problēmas un konsekvences” lēmums

LZA 2010. gada 23. septembra sēdes “Tautas veselības nākotne Latvijā – problēmas un konsekvences” dalībnieki, noklausoties nozaru speciālistu ziņojumus un debatēs izteiktos priekšlikumus, konstatēja:

1. Latvijas iedzīvotāju dzimstības, bērnu veselības, mirstības, paaudžu nomaiņas rādītāju apzināšana un izpēte ir valstiski nozīmīga. Latvijā bērnu un mātes veselība un mirstība ir problēmjautājumi, bet mirstību ietekmējošie parametri līdz šim pētīti nepietiekami.

2. No pasaules perspektīvas Latvija pieder industriālo valstu reģionam ar zemu bērnu mirstību, tomēr Eiropas reģionā Latvijā bērnu mirstība ir viena no visaugstākajām (četru sliktāko valstu vidū Eiropas Savienībā) un ir augstākā Baltijas valstīs. Bērnu mirstību var ietekmēt dažādi parametri: sociālekonomiski (iekšzemes kopprodukts, nevienlīdzība ienākumu sadalē), veselības aprūpes organizācija (primārā aprūpe, stacionāru tīkls un pieejamība, pacientu līdzmaksājuma īpatsvars veselības pakalpojumos u.c.), epidemioloģiskā situācija, izglītība, migrācija, u.c.

3. Latvijā augstāka nekā citās valstīs galvenokārt ir zīdaiņu mirstība uz noteiktu perinatālā perioda stāvokļu, iedzimtu anomāliju un citu cēloņu (t.s. zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms) rēķina. Valsts Pētījumu programmas “Latvijas iedzīvotāju dzīvildzi un dzīves kvalitāti apdraudošo galveno patoloģiju zinātniska izpēte ar multidisciplināra pētnieciskā konsorcija palīdzību” ietvaros noskaidrots, ka bērnu mirstība Latvijā ir īpaši atkarīga no sociālekonomiskā ietvara, tāpat kā tas ir jaunattīstības valstīs.

4. Bērnu mirstība un sašaurinātā paaudžu nomaiņas specifika Latvijā rada labvēlīgus apstākļus neatgriežami lejupslīdoša iedzīvotāju skaita tendencei un draudus darbaspēka nodrošinājumam un labklājības mērķu sasniegšanai Latvijā jau tuvākajā laikā.

Sēde nolēma:

5. Atbalstīt starpnozaru pētniecību, t.s., valsts finansētu projektu izveidi, bērnu veselības, paaudžu nomaiņas, darbaspēka nodrošinājuma jomā Latvijā.

6. Ierosināt izveidot starpdisciplināru darba grupu demogrāfisko, t.s., bērnu veselības un mirstības problēmu risināšanai, iesaistot vadošos ārvalstu speciālistus.

Tautas veselības nākotne Latvijā – problēmas un konsekvences

I. Rumba – Rozenfelde

LZA korespondētājlocekle, LU MF profesore

Bērnu mirstības indikatori raksturo valsts labklājību, no tiem galvenie, ko izmanto pasaulē, ir zīdaiņu mirstība (mirstība 1. dzīves gadā), bērnu mirstība līdz piecu gadu vecumam, kā arī perinatālā mirstība (perinatālā mirstība ietver dzīvotspējīgu augļu mirstību pirms dzemdībām un to procesā, kā arī jaundzimušo mirstību pirmajā dzīves nedēļā no 1000 dzīvi un nedzīvi dzimušiem. Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir sadalījusi pasauli sešos reģionos atkarībā no bērnu mirstības līmeņa. No pasaules perspektīvas Latvija pieder industriālo valstu reģionam ar zemu bērnu mirstību, tomēr Eiropas reģionā Latvijā bērnu mirstība ir viena no visaugstākajām (atrodas četru sliktāko valstu vidū Eiropas Savienībā), kā arī ir augstākā Baltijas valstīs. Bērnu mirstību var ietekmēt dažādi parametri: sociālekonomiski (iekšzemes kopprodukts, Džini koeficients, kas raksturo sociālo vienlīdzību valstīs), veselības aprūpes organizācija (primārā aprūpe, stacionāru tīkls un pieejamība, pacientu līdzmaksājuma īpatsvars veselības pakalpojumos u.c.), epidemioloģiskā situācija, ģeogrāfiskais stāvoklis, izglītība, migrācija, reliģija u.c. Dažādās valstīs šiem faktoriem ir atšķirīga nozīme. Latvijā bērnu mirstību ietekmējošie parametri līdz šim nav pētīti. Jaunās tūkstošgades sākumā Apvienoto Nāciju organizācijas Bērnu fonds (UNICEF) izvirzīja tūkstošgades attīstības mērķus, no kuriem MDG4 (Millenium Development Goal 4) paredz samazināt bērnu mirstību par divām trešdaļām, bet MDG5 uzlabot mātes veselību (t.sk., samazināt mātes mirstību). Jaunattīstības valstīs bērni iet bojā infekciju (elpceļu infekcijas, diareja, masalas, malārija), kā arī hronisku barošanās traucējumu dēļ, tādēļ šo mirstības cēloņu novēršanai nozīmīga ir pieeja primārai veselības aprūpei, vakcinācijai, malārijas izplatības novēršanai. Attīstības valstīs bērnu mirstības struktūra ir atšķirīga: nozīmīgi ir jaundzimušo perioda noteikti stāvokļi un iedzimtas anomālijas, kā arī ārējās iedarbes sekas, slimības un zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms. Vecumā no 0 līdz 5 gadiem galvenais mirstības cēlonis ir traumatisms.

Latvijā augstāka nekā citās valstīs galvenokārt ir zīdaiņu mirstība uz noteiktu perinatālā perioda stāvokļu, iedzimtu anomāliju un citu cēloņu (t.s. zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms) rēķina. Atbilstoši Latvijā ir augstāka perinatālā un neonatālā mirstība, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm un Eiropas Savienības 27 valstu vidējiem rādītājiem. Valsts Pētījumu programmas “Latvijas iedzīvotāju dzīvildzi un dzīves kvalitāti apdraudošo galveno patoloģiju zinātniska izpēte ar multidisciplināra pētnieciskā konsorcija palīdzību” projekta Nr. 5 “Bērnu mirstību un invaliditāti ietekmējošo slimību mūsdienīgu agrīnās diagnostikas, profilakses un terapijas pasākumu izstrāde” ietvaros pētītas korelācijas starp sociālekonomiskiem rādītājiem un bērnu mirstību. Pētījuma hipotēze ietvēra pieņēmumu, ka Latvijā bērnu mirstība ir atkarīga no sociālekonomiskā ietvara, tāpat kā tas ir jaunattīstības valstīs. Pētījuma gaitā noskaidrots, ka bērnu mirstība visās grupās (0–4, 5–9, 10–14, 15–19 gadus veci bērni) cieši korelē ar veselības budžeta lielumu uz vienu iedzīvotāju latos. Konstatēta statistiski ticama korelācija starp bērnu mirstību Latvijā un iekšzemes kopproduktu faktiskajās cenās 5–9 gadu un 10–14 gadu vecuma bērnu grupās. Konstatēts, ka pusaudžu mirstība 15–19 gadu vecumā korelē ar veselības budžetu un bezdarbu.

LU MF docente,  organizācijas
“Glābiet bērnus” priekšsēdētāja

ANO Konvencijas par bērna tiesībām 24.punkts nosaka, ka dalībvalstij jāgarantē bērniem augstākās kvalitātes veselības aprūpe, un 4.punkts – valsts pienākumu vērsties pēc palīdzības pie pārējām dalībvalstīm nepieciešamības gadījumā.

Latvijā, kur PSRS laikos bērnu veselības rādītāji konstanti bija labākie, ir izveidojusies situācija, kad bērnu mirstība ilggadīgi ir ne tikai augstākā 25 Eiropas Savienības valstu vidū; tā bija augstākā arī desmit ES kandidātvalstu vidū pārsvarā visus gadus kopš mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991.gadā (piem.:.Latvijā noslīkst 10 reizes vairāk , bet sadeg un nosmok dūmos 9 reizes vairāk bērnu nekā vidēji ES; no Zīdaiņu pēkšņās nāves sindroma nomirst tik, cik ASV mira pirms10– 15 gadiem).

Šāds traģisks fenomens inspirējis mūsu pētījumu par tā iemesliem un cēloņsakarībām multifaktoriālā makroekonomisku u.c. kopsakarību aspektā Baltijas valstu ietvaros, kur šie faktori bija līdzīgi jau kopš 1940.gada.

Ilggadīgu laikrindu datu kopu statistiska analīze ļāvusi konstatēt:

– Latvijā bijusi iedzīvotājiem nedraudzīgāka veselības reforma un veselības aprūpē ieguldīto līdzekļu nokļūšana līdz cilvēkiem;

– konstatēta sakarība starp Džini koeficientu un veselības rādītājiem valstīs , neraugoties uz izteikti atšķirīgu veselības budžeta finansējumu;

– iegūtā atradne liek secināt, ka pieejamība veselības aprūpei Latvijā ir zemāka kā pārējās Baltijas valstīs, kas arī ir viens no galvenajiem konstanti augstās bērnu mirstības iemesliem.

ANO Rekomendācijās Latvijas valdībai 2001. un 2006.g. atkārtoti norādīts uz nepieciešamību uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību bērniem. Rekomendācijas ANO sagatavo pēc Glābiet bērnus Ziņojuma noklausīšanās, kurā apkopoti sabiedrības dati un viedokļi par patieso bērnu un ģimeņu stāvokli valstī.

LZA locekļi varētu dot nenovērtējamu ieguldījumu katrs savā auditorijā, ietekmējot sabiedrisko domu par nepieciešamību valdībai un sabiedrībai veikt ārkārtas pasākumus bērnu mirstības mazināšanai. Akadēmiķu līdzdalība būtu nepārvērtējama , nodibinot Tautas veselības glābšanas komiteju zinātnieku, žurnālistu, sabiedrisko organizāciju sastāvā.

Akadēmiķis Pēteris Zvidriņš

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas iedzīvotāju skaita dinamika ir izteikti lejupejoša. To nosaka gan negatīvie dabiskās kustības rezultāti, gan arī emigrācijas dominēšana migrācijas procesu norisēs. Tieši mūsu valstī iedzīvotāju skaita zuduma tempi ir visaugstākie Eiropā un pasaulē. Mūsu gadsimta sākumā dzimstībai bija tendence palielināties.Vidējais bērnu skaits, kuri varētu piedzimt sievietei viņas dzīves laikā, saglabājoties attiecīgā kalendāra gada dzimstības intensitātei, pieauga no 1,1 – 1,2 gadsimtu mijā līdz 1,45 2008.gadā, bet pagājušajā gadā ekonomiskās krīzes iespaidā tas nokritās līdz 1,32 un turpina samazināties arī šogad. Pamatojoties uz šī gada 8 mēnešu datiem, var prognozēt, ka 2010.gadā dzimušo būs par apmēram 3 tūkstošiem bērnu mazāk nekā 2009. gadā, kā rezultātā summārais dzimstības koeficients nokritīsies līdz 1,2. Neskatoties uz to, ka pērn sasniegts augstākais paredzamais vidējais mūža ilguma rādītājs Latvijas vēsturē (vīriešiem 68,3 gadi, sievietēm –78,1 gadi) un arī šogad iedzīvotāju mirstība ir nedaudz mazāka kā gadsimta sākumā, paaudžu nomaiņa ir izteikti nelabvēlīga. Dzimušo paaudzes ir par trešdaļu mazākas nekā viņu vecāku paaudzes. Tā rezultātā pērn mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu par 38%, bet šī gada pirmajā pusgadā par 58%. Depopulācija noris visos reģionos, izņemot Pierīgu, kā arī lielākajā daļā novadu.

Dzimstība latviešiem ir nedaudz augstāka nekā vidēji cittautiešiem, tomēr arī pamattautības iedzīvotāju paaudžu nomaiņa noris izteikti sašaurinātā apmērā. Sarūk latviešu skaits gan dabiskā ceļā, mirstībai pārsniedzot dzimstību, gan arī emigrācijas dēļ. Pastāvīgi sarūk bērnu skaits un tā īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā. Bērnu un pusaudžu skaits vecumā līdz 15 gadiem kopš 1990.gada samazinājies gandrīz divas reizes, tagad veidojot tikai nepilnus 14 % no iedzīvotājiem.Turpretim virs darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars pārsniedz 20%. Darbspējas vecuma kontingentu papildina mazāks bērnu skaits nekā pensionāru sastāvu papildina darbspējas vecuma cilvēki. Tāda dabiska vecumstruktūras maiņa nelabvēlīgi ietekmē valsts sociālekonomisko attīstību.

Pašreizējā situācija raksturojas ar pasīvu parlamenta un vadības nostāju demogrāfisko procesu regulēšanā. Tik ilgi, kamēr latviešu tautas skaitliskā sastāva saglabāšana un kvalitatīvo raksturojumu uzlabošana nebūs valdības prioritāte, latviešu izmiršana un visas Latvijas iztukšošanās turpināsies.

Akadēmiķe Raita Karnīte

Ir zināms, ka demogrāfiskā situācija Latvijā arvien pasliktinās, un speciālisti pauž pamatotas bažas, ka, izmantojot tikai nacionālos resursus, iedzīvotāju skaita samazināšanos un valsts depopulāciju nebūs iespējams apturēt. Tikko starptautisku atzinību ieguvušajā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā “Latvija 2030”, kas nākotnes politikas veidošanai izmanto kapitālu pieeju, pamatpostulāts ir – atbildot uz globālo tendenču izaicinājumiem, Latvijas ilgtspējīgas attīstības kodols ir cilvēka, ekonomiskā, sociālā un dabas kapitālu produktivitātes kāpināšana, un cilvēkkapitālam valstī ir jābūt kvalitatīvam – cilvēkiem jābūt darbspējīgiem, konkurētspējīgiem, veseliem un izglītotiem. Iedzīvotāju skaita samazinājums tiek uzskatīts par neizmaināmu kapitālu pieejamības nosacījumu. Stratēģijā atzīts, ka 2030. gadā Latvijas sabiedrība būtiski atšķirsies no pašreizējās – valstī dzīvos aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju, vairums būs vecāki par 45 gadiem, bet jau 2020. gadā pensijas vecuma cilvēku būs vairāk nekā bērnu un jauniešu vecumā līdz 18 gadiem. Dokumentā teikts: “Lai mazinātu demogrāfiskās slodzes negatīvo ietekmi uz ekonomikas izaugsmi un iedzīvotāju sociālo drošību, ir jāpalielina darbaspēka līdzdalība un maksimāli jāizmanto viss Latvijā pieejamais cilvēkkapitāls, t.sk. arī gados vecāki cilvēki”. Stratēģijā norādīts, ka citi risinājumi – sociālo maksājumu apjoma palielināšana vai attiecības samazināšana starp pensijām un darba algām – nav pieņemami. Neskatoties uz cilvēkkapitāla lielo nozīmi, stratēģijā nav paredzēts uzlabot demogrāfisko situāciju.

Tā kā Latvijas sociāli ekonomiskās politikas nostāja demogrāfisko problēmu jomā krasi atšķiras no attīstītajās valstīs piekoptās politikas, tad, gatavojot pamatnosacījumus ekonomiski matemātiskajam tautsaimniecības attīstības prognozēšanas modelim (modeli izstrādā Ekonomikas Prognožu centrā EPC), bija jānoskaidro, vai iedzīvotāju skaitam ir ietekme uz valsts ekonomisko attīstību un labklājības nodrošināšanu. Kā liecina statistika, jau tuvākajā laikā iedzīvotāju skaits darbspējīgo vecumā ievērojami samazināsies. Lai īstenotu valsts attīstības mērķi – pārskatāmā nākotnē sasniegtu Eiropas Savienības vidējo labklājības līmeni, būs nepieciešams pāriet no ekstensīvas uz intensīvas saimniekošanas modeli, tomēr ir jāpārliecinās, vai saimniekošanas intensifikācijas iespējas būs pietiekošas izvirzīto mērķu sasniegšanai un spēs kompensēt iedzīvotāju skaita samazinājumu. Atbilstoši Eirostat prognozēm, tālākajā perspektīvā, neņemot vērā faktisko emigrācijas apjomu, iedzīvotāju skaits Latvijā samazināsies strauji – salīdzinot ar 2009. gadu, straujāk kā jebkurā citā ES valstī.

Pētot iedzīvotāju skaita un tautsaimniecības attīstības un labklājības saistību 28 pasaules valstīs un vidēji Eiropas Savienības valstīs, secināts, ka:

– pastāv saistība starp iedzīvotāju skaitu un valsts tautsaimniecības attīstību un labklājības rādītājiem,

– iedzīvotāju skaits ietekmē tautsaimniecības mērogu un intensitāti, savukārt lielāka un intensīvāka tautsaimniecība nodrošina labākus labklājības rādītājus,

– iedzīvotāju skaita ietekme ir atkarīga no apdzīvotības veida – jo vienmērīgāka apdzīvotība, jo lielāka ir iedzīvotāju skaita ietekme uz labklājības rādītājiem.

Latvija visos analizētajos aspektos atrodas zemākajās pozīcijās – zems iedzīvotāju blīvums, zems labklājības līmenis, zems valdības budžeta līmenis uz vienu teritorijas vienību, līdz ar to nepietiekoši resursi ražošanas un sociālās infrastruktūras attīstībai, kas savukārt ietekmē vēlmi dzīvot valstī un sekmē iedzīvotāju skaita turpmāku samazināšanos. Statistika liecina, ka arī darbaspēka izmantošanas intensitātes kāpināšana, kas paredzēta ilgtspējīgas attīstības stratēģijā “Latvija 2030”, ir ierobežota. Latvijā jau tagad ir augsts vispārējās nodarbinātības un vecāka gadagājuma darbinieku nodarbinātības līmenis.

Latvijas tautsaimniecības attīstība prognozēta, izmantojot vienkāršu ekonomiski – matemātisko modeli, kas izveidots migrācijas ekonomisko aspektu prognozēšanai, pateicoties Eiropas pārstāvniecības Latvijā atbalstam 2009. un 2010. gadā.

Aprēķinu (laika periods – līdz 2025.g.) pamatā likti divi galvenie pamatnosacījumi:

– Latvijas tautsaimniecības attīstības mērķis ir 2025. gadā sasniegt 80% no ES vidējā labklājības līmeņa,

– Latvija tiecas īstenot ES nodarbinātības mērķus, kas apstiprināti programmā Europe 2020.

Aprēķinā izmantota Eirostat demogrāfiskā prognoze, kas paredz kopējā iedzīvotāju skaita un darbspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanos un demogrāfiskās slodzes palielināšanos, kas savukārt var radīt nepieciešamību palielināt sociālās drošības sistēmas finansējumu, paaugstinot algas nodokļus un sociālos maksājumus.

Pamatojoties uz aprēķina rezultātiem, secināts:

– lai tuvinātos valsts stratēģiskajam mērķim, ir jāpārveido tautsaimniecības struktūra, orientējoties uz ražīgākām un ilgtspējīgu attīstību balstošām nozarēm, to skaitā rūpniecību, izvairoties no augsta riska nozarēm,

– šādā tautsaimniecības struktūrā, sākot no 2017. gada, darba tirgū papildus valstī esošajam darbaspēkam jāiesaista ik gadus apmēram 5 –15 tūkst cilvēku, bet lai pilnībā stabilizētu tirgu – vēl vairāk,

– vēlamā tautsaimniecības attīstības scenārijā imigrācijas kopējais apmērs laika periodā no 2016. līdz 2025. gadam var sasniegt 17,4% no pamatiedzīvotāju skaita 2025. gadā,

– ja darbaspēka imports nav iespējams, atpalicība no vēlamā IKP pieauguma ir vidēji 1–2% gadā, un uzkrājoties tā pieaug,

– ar esošo iedzīvotāju skaitu, pat sasniedzot stratēģisko mērķi, līdzekļu pieejamība infrastruktūras uzturēšanai paliks zemākā ES valstīs,

– ņemot vērā darbaspēka ievešanas nenovēršamību, valsts imigrācijas politiku jāsāk veidot nekavējoties.

Eiropas pārstāvniecības finansētajā pētījumā aprēķinātas cilvēku skaita izmaiņas (visticamāk – migrācijas) ietekme Latvijas tautsaimniecībā, paredzot, ka, turpinoties prognozētajām demogrāfiskajām tendencēm, 2025. gadā Latvijā dzīvos 359,6 tūkst. imigrantu.

2025. gadā, salīdzinot ar situāciju bez šāda iedzīvotāju skaita palielinājuma un rēķinot no vidējās algas bāzes, IKP (faktiskajās cenās) pieaugtu par 707,3 miljoniem LVL gadā (2%). Pieprasījums iztikas minimuma līmenī gadā palielinātos par 948,5 miljoniem LVL, mājokļu uzturēšanas tirgus palielinātos par 171,9 miljoniem LVL, uzlabotos esošās infrastruktūras izmantošana.