LZA prezidents Juris Ekmanis, 26. oktobrī LZA izstāžu telpā atklājot mākslinieka un rakstnieka, LZA goda locekļa Ulda Zemzara izstādi: Mums atkal ir svētki, jo mūsu vidū ir mākslinieks, kurš portretējis spēcīgas personības. Vai varbūt ir arī otrādi – kurš nokļūst bildē, kļūst par personību? Šeit ir psiholoģiski smalki portreti. Uldim Zemzarim piemīt spēja ielikt zīmējumā, gleznā cilvēka personību, intelektuālo būtību.

LZA korespondētājloceklis Vilnis Zariņš, lūkojoties uz savu 1980. gadā tapušo portretu: Tas laiks man bija pārdzīvojumu, sarežģītu iekšējo pretrunu laiks. Akadēmiskā karjera ritēja, bet zinātniekam ir jāiet pasaulē. Pozēju un konstatēju, ka gleznotājs atradis to, ko tolaik centos noslēpt, uz āru nerādīt. Tāpēc te (portretā) ir tāda puslīdz jautra seja. Bet caur mākslinieku darbojas daba, kas atspoguļo realitāti, tā teica filozofs Kants. Mākslinieks manī ielūkojās dziļāk nekā man tas tobrīd patika. Tagad gan to situāciju, kādā es tolaik biju, gribētos atkārtot.

Tēlniece Arta Dumpe: Uldim Zemzarim izdodas. Viņam ir savs rokraksts un lielajās izstādēs viņa darbus uzreiz varēja atšifrēt.

Mākslinieku Savienības priekšsēdētājs Mārtiņš Heimrāts: MS ir katra biedra personas lieta. Ulda Zemzara lieta ir bieza – ar izstādēm, starpgadījumiem, reiz viņam pat bija aizliegta personālizstāde. Viņu iestājai MS ieteica divi gleznotāji – Leo Kokle un Nikolajs Petraškēvičs. Un, dāvinot autoram ieteikuma kopiju, M. Heimrāts to citēja – īstu sava laika dokumentu ar obligāto konstatāciju un drošības garantu – apgalvojumu, ka “viņš rada savus darbus sociālistiskā reālisma manierē”. Savukārt LZA saņēma veltījumu – grāmatu par mākslu Latvijā.

Rakstnieks, LZA goda loceklis Valdis Rūmnieks: Mākslinieks ir liels pedants – sarunātie pozēšanas seansi ir ilgi un kārtīgi. Un darbnīcas telpa viņam ir kārtīga. Es vienmēr brīnos, kā tajā lielformāta darbu kaudzē var momentā atrast vajadzīgo?

Akadēmiķe Baiba Rivža, atzinusi, ka Vilnis Zariņš portretā izskatās labestīgs, vaicāja māksliniekam – kurus vieglāk portretēt – vīriešus vai sievietes?

Uldis Zemzaris ieteica izlasīt viņa suvenīrizdevumu “Ģīmetņu kutelības” (Rīga, 2009), tur no pieredzes viedokļa un ar piemēriem tas izskaidrots. Un bildēs jau viss redzams. Tāpat kā šajās, labākajās, kuras mākslinieks izvēlējies no savas lielās kolekcijas. Labi izdevies kordiriģents Haralds Mednis. Modeļi – vispirms tie ir tuvinieki. Lūk, Annas tante. Reliģioza, spēlēja ērģeles. “Neizbēgams” modelis. Labi, ka modeļi ir pacietīgi. Visgrūtāk ir tikt galā ar bērniem – pārlieku kustīgi. Un te pēc fotogrāfijas – vectētiņš ar mazo Uldīti klēpī. Tikai Uldītis iezīmēts no citas bildītes – ar priecīgāku sejiņu.

Nudien, patiesi. Tā sakot, “no dzīves”.